Gentlemen Prefer Blondes
Merilina Monro kā arhetipiskā dumjā blondīne (kas par to, ka krāsota) un Džeina Rasela kā ne mazāk valdzinošā, bet daudz ciniskākā brunete šajā filmā mēģina rast atbildi uz jautājumu, vai tā patiešām ir tiesa, ka džentelmeņiem labāk patīk brunetes. Nē, patiesībā filma nav īsti par to, jo nevienam tās varonim nemaz nenākas izvēlēties starp Merilinas naivo, bet vienlaikus ļoti aprēķinošo Loreleju un Džeinas it kā tik ļoti skarbo, bet patiesībā - daudz romantiskāko Dorotiju. Kungu sadalījums ir vienkāršs: Merilinai tiek bagātāki vīrieši, kamēr Raselai - izskatīgāki.
Kad tu apskaties, cik lielā sajūsmā par šo filmu savulaik bijuši skatītāji un joprojām ir kinokritiķi, tu droši vien gaidīsi no šīs komēdijas kaut ko vairāk par vieglu un nepretenciozu izklaidi, bet (dabiski) to tu nesagaidīsi. Filmas nopietnības līmeni noteikti nepaaugstina apstāklis, ka daļēji tā ir mūzikls (kas gan varbūt nav nemaz tās trūkums, jo "Bye, Bye Baby" un "Diamonds are a Girl's Best Friend" ir diezgan ikoniskas dziesmas), taču kaut kā šoreiz tas man tik ļoti netraucēja. Ja salīdzina šo filmu ar hronoloģiski nākamo Merilinas Monro lomu - "How to Marry a Millionaire", tad filma par blondīnēm noteikti ir pārāka - kaut vai tāpēc ka šeit Monro varone paliek uzticīga saviem "golddigger" principiem līdz beigām. Filmā ir diezgan kvalitatīvi dialogi, un pat pašai Merilinai ir vairākas lieliskas frāzes kontā - ieskaitot to, ka viņa savu topošo vīru neprec viņa naudas dēļ, bet gan viņa tēta naudas dēļ. Tāpat itin kvalitatīvi ir divi finansiāli interesantākie Merilinas varones kandidāti - Henrijs Spofords III, kurš izrādās mazliet tā kā par jaunu vīra statusam, un lords Bīkmens, kurš gan ir stipri gados, bet tā nav problēma - atšķirībā no tā, ka viņš ir precējies.
Skaidrs, ka būtībā jau Merilina Monro bija ļoti šaura profila aktrise un ka viņas popularitāte lielākoties balstījās uz pirmssilikona ērai netipiski izteiksmīgām formām, kamēr gan viņas aktrises talants, gan vokālās dotības ne tuvu nebija teiksim Odrijas Hepbērnas līmenī, taču kā viegla pasakas tipa izklaide "Gentlemen Prefer Blondes" arī mūsdienās strādā gana labi.
Kad tu apskaties, cik lielā sajūsmā par šo filmu savulaik bijuši skatītāji un joprojām ir kinokritiķi, tu droši vien gaidīsi no šīs komēdijas kaut ko vairāk par vieglu un nepretenciozu izklaidi, bet (dabiski) to tu nesagaidīsi. Filmas nopietnības līmeni noteikti nepaaugstina apstāklis, ka daļēji tā ir mūzikls (kas gan varbūt nav nemaz tās trūkums, jo "Bye, Bye Baby" un "Diamonds are a Girl's Best Friend" ir diezgan ikoniskas dziesmas), taču kaut kā šoreiz tas man tik ļoti netraucēja. Ja salīdzina šo filmu ar hronoloģiski nākamo Merilinas Monro lomu - "How to Marry a Millionaire", tad filma par blondīnēm noteikti ir pārāka - kaut vai tāpēc ka šeit Monro varone paliek uzticīga saviem "golddigger" principiem līdz beigām. Filmā ir diezgan kvalitatīvi dialogi, un pat pašai Merilinai ir vairākas lieliskas frāzes kontā - ieskaitot to, ka viņa savu topošo vīru neprec viņa naudas dēļ, bet gan viņa tēta naudas dēļ. Tāpat itin kvalitatīvi ir divi finansiāli interesantākie Merilinas varones kandidāti - Henrijs Spofords III, kurš izrādās mazliet tā kā par jaunu vīra statusam, un lords Bīkmens, kurš gan ir stipri gados, bet tā nav problēma - atšķirībā no tā, ka viņš ir precējies.
Skaidrs, ka būtībā jau Merilina Monro bija ļoti šaura profila aktrise un ka viņas popularitāte lielākoties balstījās uz pirmssilikona ērai netipiski izteiksmīgām formām, kamēr gan viņas aktrises talants, gan vokālās dotības ne tuvu nebija teiksim Odrijas Hepbērnas līmenī, taču kā viegla pasakas tipa izklaide "Gentlemen Prefer Blondes" arī mūsdienās strādā gana labi.
2016-11-07
comments powered by Disqus