Grease
Breolīns jeb "Grease" ir viens no tiem Holivudas mūzikliem, kuru leģendārumu neviens neapstrīd, bet vienlaikus tikai retais apgalvos, ka tā ir izcila filma. Galvenā tās vērtība noteikti ir lipīgajās un gadu desmitiem populārajās dziesmās: "Summer Nights", "Greased Lightning", "You're the One That I Want", "We Go Together", kamēr daudz mazāk - filmas sižetā un tās varoņos.
Kas attiecas uz varoņiem - Holivudai lielā mērā visos laikos ir bijusi nosliece izmantot aktierus, kas neatbilst savu personāžu vecumam, bet "Grease" pat šajā kontekstā izskatās itin nožēlojami. Tas, ka vidusskolniekus parasti kino nespēlē vidusskolnieki, mani nepārsteidz, jo pilngadīgiem aktieriem nav nepieciešama vecāku klātbūtne uzņemšanas laukumā, viņi var brīvāk smēķēt, lamāties, atkailināties un tā tālāk. Taču "Grease" kāstinga veicēji šajā ziņā patiešām bija pacentušies: domājams, ka Maikla Tuči atveidotais Sanijs varētu kvalificēties par visu laiku nepārliecinošāko vidusskolnieku filmā, kur nenotiek apzināta ņirgāšanās par šo Holivudas netikumu. Tuči vidusskolnieks ir ne vien pārkāpis 30 gadu slieksnim, bet pat šim vecumam ne tuvu neizskatās diži jauns. Tikpat tālu no vidusskolnieka izskatās arī "slikto" grupējuma līderis, un patiesībā arī pēc papīriem jaunākie aktieri gluži tīņiem nelīdzinās, līdz ar to vadošo aktieru pāris - Džons Travolta un Olīvija Ņūtona-Džona vēl šķiet esam itin jauni (lai arī jaunkundze patiesībā bija itin tuvu 30 gadu vecumam). Brīžiem jau tas ir ļoti kaitinoši - noticēt varoņu izdarībām varētu, ja viņi patiešām izskatītos pēc padsmitgadniekiem, bet tādi tīņ-onkuļi kaut kā kopā nelīmējas.
Mūsdienās "Grease" kalpo kā divkārši nostaļģisks materiāls - kā nekā filmas darbība risinās idealizētos piecdesmitajos gados, kamēr tapusi tā ir septiņdesmitajos - līdz ar to ar siltām jūtām to var skatīties, domājot par abām ērām - gan rokenrola, gan disko. Būtu pārspīlēti teikt, ka man šī filma būtu labi gājusi pie sirds - ok, vizuāli to ir patīkami skatīties, bet pat pēc mūziklu standartiem tās saturs ir gaužām plāns, jo laikam jau tas arī nebija viens no tās radītāju mērķiem - veidot labu kino. Faktiski man droši vien būtu pieticis ar 15 minūtēm labāko dziesmu (kas man arī savulaik bija ierakstītas videokasetē), bet aizmirstot gan par sižetu, gan par sviestainajām liriskajām kompozīcijām, kuras velkas un garlaiko. Rokenrolam - jā, Frenkijam Avalonam - nē!
Jā, atcerējos vienu detaļu, kas man palikusi atmiņā no savulaik skatītas dokumentālas filmas par "Grease" tapšanu - cik tajā laikā skandaloza šķita epizode, kur "Greased Lightning" laikā Travoltas varonis rīvē sev gar kājstarpi ietinamo plēvi. Tā bija tiešām laba epizode citādi ne tik ļoti labā filmā.
Kas attiecas uz varoņiem - Holivudai lielā mērā visos laikos ir bijusi nosliece izmantot aktierus, kas neatbilst savu personāžu vecumam, bet "Grease" pat šajā kontekstā izskatās itin nožēlojami. Tas, ka vidusskolniekus parasti kino nespēlē vidusskolnieki, mani nepārsteidz, jo pilngadīgiem aktieriem nav nepieciešama vecāku klātbūtne uzņemšanas laukumā, viņi var brīvāk smēķēt, lamāties, atkailināties un tā tālāk. Taču "Grease" kāstinga veicēji šajā ziņā patiešām bija pacentušies: domājams, ka Maikla Tuči atveidotais Sanijs varētu kvalificēties par visu laiku nepārliecinošāko vidusskolnieku filmā, kur nenotiek apzināta ņirgāšanās par šo Holivudas netikumu. Tuči vidusskolnieks ir ne vien pārkāpis 30 gadu slieksnim, bet pat šim vecumam ne tuvu neizskatās diži jauns. Tikpat tālu no vidusskolnieka izskatās arī "slikto" grupējuma līderis, un patiesībā arī pēc papīriem jaunākie aktieri gluži tīņiem nelīdzinās, līdz ar to vadošo aktieru pāris - Džons Travolta un Olīvija Ņūtona-Džona vēl šķiet esam itin jauni (lai arī jaunkundze patiesībā bija itin tuvu 30 gadu vecumam). Brīžiem jau tas ir ļoti kaitinoši - noticēt varoņu izdarībām varētu, ja viņi patiešām izskatītos pēc padsmitgadniekiem, bet tādi tīņ-onkuļi kaut kā kopā nelīmējas.
Mūsdienās "Grease" kalpo kā divkārši nostaļģisks materiāls - kā nekā filmas darbība risinās idealizētos piecdesmitajos gados, kamēr tapusi tā ir septiņdesmitajos - līdz ar to ar siltām jūtām to var skatīties, domājot par abām ērām - gan rokenrola, gan disko. Būtu pārspīlēti teikt, ka man šī filma būtu labi gājusi pie sirds - ok, vizuāli to ir patīkami skatīties, bet pat pēc mūziklu standartiem tās saturs ir gaužām plāns, jo laikam jau tas arī nebija viens no tās radītāju mērķiem - veidot labu kino. Faktiski man droši vien būtu pieticis ar 15 minūtēm labāko dziesmu (kas man arī savulaik bija ierakstītas videokasetē), bet aizmirstot gan par sižetu, gan par sviestainajām liriskajām kompozīcijām, kuras velkas un garlaiko. Rokenrolam - jā, Frenkijam Avalonam - nē!
Jā, atcerējos vienu detaļu, kas man palikusi atmiņā no savulaik skatītas dokumentālas filmas par "Grease" tapšanu - cik tajā laikā skandaloza šķita epizode, kur "Greased Lightning" laikā Travoltas varonis rīvē sev gar kājstarpi ietinamo plēvi. Tā bija tiešām laba epizode citādi ne tik ļoti labā filmā.
2017-07-25
comments powered by Disqus