Jauki ļaudis
Gundegas Repšes romāns "Jauki ļaudis", lai arī apjomā neliels, nebūt nav viegla lasāmviela, laikam jau tā nevarētu būt Repše, kas rakstītu viegli. Sākotnēji man ar to reāli nācās cīnīties, grāmata negribēja iet uz priekšu, bet pamazām kaut kā tā atslēdzās un grāmatas beigās vairs nebija sajūtas, ka man ir sanākusi darīšana ar kaut ko robustu un nelasāmu. Mēģināšu kaut cik atšķetināt, kas īsti ir tie "Jaukie ļaudis".
Romāna darbība risinās veco ļaužu pansionātā Zerībenmuiža, kurš naudas taupīšanas nolūkos tiek apvienots ar rehabilitācijas centru jauniešiem, par ko, protams, īsti sajūsmā neviens nav. Jāpiebilst, ka pansionāta nosaukums, kas būtu lasāms kā no Cerībām radies (ar vācisku galotni un Z, kuru vācieši, kā zināms, izrunā kā C) ir autores kārkluvācisks pašradījums, jo tradicionālā vācu valodā cerība ir Hoffnung, bet Zerieben nozīmē aptuveni neko, iespējams, tieši to, ka nekādu cerību nav. Romāna sižets galīgi nav lineārs, un vispār ir jautājums, vai to var saukt par sižetu. Un to arī var saprast - kad tavi varoņi ir cilvēki mūža mijkrēslī, kuru dzīves stāsti ir laiktelpā izsmērējušies, par kādu hronoloģisku vēstījumu tu vispār vari runāt. Grāmtas nozīmīgākās daļas veido vēstules un dienasgrāmatas, kas tapušas dažādos laikos un ataino gluži atšķirīgas realitātes. Kustonam tās ir viņa mātes klades par izsūtījumā pieredzēto (diezgan līdzīgā manierē, kā to no reāliem stāstiem pierakstījusi Andra Manfelde krājumā Mājās pārnāca basa) - skarbi, drūmi, bet ar tieksmi izdzīvot. Vijolem ir paša rakstītas piezīmes par braucienu uz Krimu sešdesmitajos gados, tās, savukārt, man atsit atmiņā paša viesošanos šajā Ukrainas pussalā, un te jāpiebilst, ka grāmata klajā nāca pavisam neilgi pēc Krimas okupācijas, taču rakstīta tā gan jau ir vēl pirms šī fakta, līdz ar to kara tēma grāmatā nav nokļuvusi. Visubeidzot kājas zaudējusī Džesika Lū lasa vēstules, ko viņai raksta tēvs, kurš devies sevis meklējumu ceļojumā uz Altaja kalniem (nojaušu, ka meitenei, kas nevar staigāt, nav pati lielākā bauda, lasīt par šādu ceļojumu).
Tam visam pa vidu fragmentāri notikumi turpat uz vietas Zerībenmuižā, kuros iesaistās gan tekstus lasošā trijotne, gan arī Zerībenmuižas personāls, kas lielākoties arī gados ir stipri pavecs. Salīdzinoši ar vēstuļu un piezīmju stingro struktūru (jo tās tomēr liktas uz papīra), tagadnes notikumi ir ne vien bālāki, bet arī neskaidrāki un samudžinātāki, kā jau tas dzīvē notiek - tas, ko tu pieredzi šeit un tagad, bieži šķiet bez jebkādas jēgas un kārtības, bet, atskatoties uz atpakaļ, tu spēj tajā visā saskatīt kaut kādu pavedienu, kas šķiet pat savā ziņā loģisks (protams, te vietā ir jautājums, vai tā loģika, kuru tu saskati, tur patiešām ir, vai arī tikai tavas smadzenes tiecas saskatīt likumsakarības haotiskā kustībā). Lai kā arī nebūtu, romāna "Jauki ļaudis" varoņi nav ne īpaši jaukāki, ne īpaši nejaukāki par visiem citiem ļaudīm, kurus tu vari sastapt, bet romāns kā tāds ir izlasīšanas vērts, ja vien tevi nebiedē apstāklis, ka šīs nedaudz vairāk kā simts lappuses nenāks tev diži vieglāk kā kāpiens Altajā.
Romāna darbība risinās veco ļaužu pansionātā Zerībenmuiža, kurš naudas taupīšanas nolūkos tiek apvienots ar rehabilitācijas centru jauniešiem, par ko, protams, īsti sajūsmā neviens nav. Jāpiebilst, ka pansionāta nosaukums, kas būtu lasāms kā no Cerībām radies (ar vācisku galotni un Z, kuru vācieši, kā zināms, izrunā kā C) ir autores kārkluvācisks pašradījums, jo tradicionālā vācu valodā cerība ir Hoffnung, bet Zerieben nozīmē aptuveni neko, iespējams, tieši to, ka nekādu cerību nav. Romāna sižets galīgi nav lineārs, un vispār ir jautājums, vai to var saukt par sižetu. Un to arī var saprast - kad tavi varoņi ir cilvēki mūža mijkrēslī, kuru dzīves stāsti ir laiktelpā izsmērējušies, par kādu hronoloģisku vēstījumu tu vispār vari runāt. Grāmtas nozīmīgākās daļas veido vēstules un dienasgrāmatas, kas tapušas dažādos laikos un ataino gluži atšķirīgas realitātes. Kustonam tās ir viņa mātes klades par izsūtījumā pieredzēto (diezgan līdzīgā manierē, kā to no reāliem stāstiem pierakstījusi Andra Manfelde krājumā Mājās pārnāca basa) - skarbi, drūmi, bet ar tieksmi izdzīvot. Vijolem ir paša rakstītas piezīmes par braucienu uz Krimu sešdesmitajos gados, tās, savukārt, man atsit atmiņā paša viesošanos šajā Ukrainas pussalā, un te jāpiebilst, ka grāmata klajā nāca pavisam neilgi pēc Krimas okupācijas, taču rakstīta tā gan jau ir vēl pirms šī fakta, līdz ar to kara tēma grāmatā nav nokļuvusi. Visubeidzot kājas zaudējusī Džesika Lū lasa vēstules, ko viņai raksta tēvs, kurš devies sevis meklējumu ceļojumā uz Altaja kalniem (nojaušu, ka meitenei, kas nevar staigāt, nav pati lielākā bauda, lasīt par šādu ceļojumu).
Tam visam pa vidu fragmentāri notikumi turpat uz vietas Zerībenmuižā, kuros iesaistās gan tekstus lasošā trijotne, gan arī Zerībenmuižas personāls, kas lielākoties arī gados ir stipri pavecs. Salīdzinoši ar vēstuļu un piezīmju stingro struktūru (jo tās tomēr liktas uz papīra), tagadnes notikumi ir ne vien bālāki, bet arī neskaidrāki un samudžinātāki, kā jau tas dzīvē notiek - tas, ko tu pieredzi šeit un tagad, bieži šķiet bez jebkādas jēgas un kārtības, bet, atskatoties uz atpakaļ, tu spēj tajā visā saskatīt kaut kādu pavedienu, kas šķiet pat savā ziņā loģisks (protams, te vietā ir jautājums, vai tā loģika, kuru tu saskati, tur patiešām ir, vai arī tikai tavas smadzenes tiecas saskatīt likumsakarības haotiskā kustībā). Lai kā arī nebūtu, romāna "Jauki ļaudis" varoņi nav ne īpaši jaukāki, ne īpaši nejaukāki par visiem citiem ļaudīm, kurus tu vari sastapt, bet romāns kā tāds ir izlasīšanas vērts, ja vien tevi nebiedē apstāklis, ka šīs nedaudz vairāk kā simts lappuses nenāks tev diži vieglāk kā kāpiens Altajā.
2023-09-28
comments powered by Disqus