Kazhes pierakstu burtnīca

Herta Millere ir vācu rakstniece, kura sava mūža pirmos 35 gadus pavadīja Rumānijā, lielākoties - Nikolajes Čaušesku psihopātiskā režīma apstākļos. Rakstnieces karjeru pa īstam viņai izdevās izveidot vien pēc nonākšanas Rietumvācijā 1987. gadā, bet 2009. gadā viņa saņēma Nobela prēmiju literatūrā par "literāro daiļradi, kura atklāja dzīves skarbumu Rumānijā Nikolajes Čaušesku diktatūras laikā".

"Ceļotāja uz vienas kājas", cik saprotu, ir pirmais ievērojamais viņas darbs, kas tapis jau Vācijā. Tā varone Irēne ir sieviete, kas nonākusi Vācijās no "citas valsts" un kura mēģina jaunajā pasaulē, kura galīgi nesaskan ar to pasauli, kurā viņā dzīvojusi līdz šim, iejusties. Taču viņa ir kaut kādā mērā ceļotāja uz vienas kājas - švaki iederošās gan še, gan tur, bez kādām izteiktām rakstura iezīmēm, faktiski - man stipri neskaidrs tēls. Vispār šīs grāmatas fenomens manās acīs ir tajā, ka tā ir it kā šausmīgi vienkārši rakstīta - galvenokārt vienkāršos nepaplašinātos teikumos, bet no tā man nekļuva vieglāka tās uztveršana. Vāciski lasot man gadās, ka ir grūti uztvert sevišķi pārmudrītus tekstus, bet šī grāmata pamanās būt kā neskaidra puzle par spīti tam, ka visas tās daļas ir pavisam vienkāršas. Iespējams, lasīšanu neatvieglo apstāklis, ka sižeta kā tāda grāmatai nav. Ir personāži: Irēne, Francis (vīrietis, pie kura viņa nosacīti brauc uz Vāciju un kuru viņa reāli satiek stipri minimāli), Štefans (Franča draugs, kurš sagaida Irēni, kad viņa ieradusies Vācijā) un Tomass (homoseksuāls, bet ar reizēm biseksuāliem gājieniem). Attiecības ar šiem vīriešiem it kā kaut kādas Irēnei ir, bet kopumā nerodas sajūta, ka kādu no šiem tēliem tās sevišķi interesētu.

Neko vairāk es par šo grāmatu pateikt nespēju. Iespējams, būtu vērts izlasīt kaut ko no tiem darbiem, kuros Millere tiešām pievēršas dzīvei Rumānijā, kamēr šo grāmatu lasot patiešām sajutos klibs (kā lasītājs), bet tas nav tieši tas, ko vēlos gūt no literatūras.