Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu
Turpinu tuvināšanos Zentai Mauriņai un Konstantīnam Raudivem, joprojām gan vēl netiekot līdz viņu pašu rakstītu tekstu lasīšanai. Aizpērn teātrī tika skatīti Dokumentālie sapņi (ja vēl kādreiz tiks rādīti - iesaku!), pērn izlasīju grāmatu Konstantīns Raudive (neiesaku, ja vēlies - varu atdot tev šo grāmatu). Tagad pienākusi kārta Irenes Mellis atmiņu grāmatai "Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu".
Irene Mellis ar Zentu Mauriņu iepazinās četrdesmito gadu vidū Upsalā, Zviedrijā, abām vēl tikai nesen esot kļuvušām par trimdiniecēm. Savas uzstāšanās laikā Mauriņa bija izteikusi lūgumu pēc palīdzības viņas tekstu drukāšanā ar rakstāmmašīnu, un citiem interesentiem iztrūkstot, Irene pieteicās ievērojamajai tautietei palīdzēt. Tā aizsākās draudzība un kopdarbs vairāku gadu desmitu garumā, kam par šķērsli nekļuva arī Mauriņas un Raudives pārcelšanās no Upsalas uz Vācijas Dienvidiem, regulārās Mauriņas lekciju turnejas un pat ne Raudives ļoti nopietnā aizraušanās ar mirušo balsu ierakstīšanu. Savā atmiņu grāmatā Irene Mellis atskatās uz rakstnieku pāra, galvenokārt - Zentas Mauriņas - dzīvi un darbu, panākumiem un nedienām.
Saturiski šķiet, ka Melles grāmatas saturs kaut kādā mērā ticis izmantots "Dokumentālo sapņu" tapšanā, ar to vien piebildi, ka Mellis ir daudz pozitīvāka savā attieksmē pret Raudivi nekā tas bija teātra izrādē. Vienlaikus viņa pietiekami veikli balansē, lai nevajadzētu skaidri teikt, kāds tieši bija viņas vērtējums par Raudives eksperimentiem ar mirušo balsīm. Vēl varu autori uzslavēt par to, ka viņa diezgan neitrāli izsakās par rakstnieku sarežģīto personīgo dzīvi - Raudives daudzie sānsoļi netiek ne noklusēti, ne afišēti, līdz ar to izvairoties gan no bieži latviešu literatūras kontekstā novērotās idealizācijas, gan no netīrās veļas mazgāšanas. Iespējams, kaut kādās situācijās Mellis ir pārāk lojāla attiecībā pret Raudivi, bet to varu viegli pieciest.
Autore ļoti izteiksmīgi raksturo tos daudzos sarežģījumus ikdienas dzīvē, ar kuriem atkal un atkal nācās saskarties Mauriņai, ķermenim ar viņu atsakoties sadarboties. Mazliet gan kaitināja Mellis atkal un atkal uzsvērtais, cik ļoti gan nepateicīgi un neuzticami bijuši daudzi cilvēki Mauriņas dzīvē, kuri sākumā pieteikušies viņai palīdzēt, bet, sapratuši, uz ko ir parakstījušies, "nozuduši krūmos". Te gribētos teikt - cik nozīmīga persona lai arī nebūtu bijusi Zenta Mauriņa, tas tomēr ir dabiski, ka vairumam cilvēku prioritāte ir katram sava dzīve un uzskatīt uzupurēšanās trūkumu par kādu grēku, tas man nešķiet īsti pareizi. Kopumā tomēr grāmata ir diezgan laba, varu to rekomendēt kā īso ieskatu Zentas Mauriņas trimdas gados.
Irene Mellis ar Zentu Mauriņu iepazinās četrdesmito gadu vidū Upsalā, Zviedrijā, abām vēl tikai nesen esot kļuvušām par trimdiniecēm. Savas uzstāšanās laikā Mauriņa bija izteikusi lūgumu pēc palīdzības viņas tekstu drukāšanā ar rakstāmmašīnu, un citiem interesentiem iztrūkstot, Irene pieteicās ievērojamajai tautietei palīdzēt. Tā aizsākās draudzība un kopdarbs vairāku gadu desmitu garumā, kam par šķērsli nekļuva arī Mauriņas un Raudives pārcelšanās no Upsalas uz Vācijas Dienvidiem, regulārās Mauriņas lekciju turnejas un pat ne Raudives ļoti nopietnā aizraušanās ar mirušo balsu ierakstīšanu. Savā atmiņu grāmatā Irene Mellis atskatās uz rakstnieku pāra, galvenokārt - Zentas Mauriņas - dzīvi un darbu, panākumiem un nedienām.
Saturiski šķiet, ka Melles grāmatas saturs kaut kādā mērā ticis izmantots "Dokumentālo sapņu" tapšanā, ar to vien piebildi, ka Mellis ir daudz pozitīvāka savā attieksmē pret Raudivi nekā tas bija teātra izrādē. Vienlaikus viņa pietiekami veikli balansē, lai nevajadzētu skaidri teikt, kāds tieši bija viņas vērtējums par Raudives eksperimentiem ar mirušo balsīm. Vēl varu autori uzslavēt par to, ka viņa diezgan neitrāli izsakās par rakstnieku sarežģīto personīgo dzīvi - Raudives daudzie sānsoļi netiek ne noklusēti, ne afišēti, līdz ar to izvairoties gan no bieži latviešu literatūras kontekstā novērotās idealizācijas, gan no netīrās veļas mazgāšanas. Iespējams, kaut kādās situācijās Mellis ir pārāk lojāla attiecībā pret Raudivi, bet to varu viegli pieciest.
Autore ļoti izteiksmīgi raksturo tos daudzos sarežģījumus ikdienas dzīvē, ar kuriem atkal un atkal nācās saskarties Mauriņai, ķermenim ar viņu atsakoties sadarboties. Mazliet gan kaitināja Mellis atkal un atkal uzsvērtais, cik ļoti gan nepateicīgi un neuzticami bijuši daudzi cilvēki Mauriņas dzīvē, kuri sākumā pieteikušies viņai palīdzēt, bet, sapratuši, uz ko ir parakstījušies, "nozuduši krūmos". Te gribētos teikt - cik nozīmīga persona lai arī nebūtu bijusi Zenta Mauriņa, tas tomēr ir dabiski, ka vairumam cilvēku prioritāte ir katram sava dzīve un uzskatīt uzupurēšanās trūkumu par kādu grēku, tas man nešķiet īsti pareizi. Kopumā tomēr grāmata ir diezgan laba, varu to rekomendēt kā īso ieskatu Zentas Mauriņas trimdas gados.
2021-06-19
comments powered by Disqus