Zem šo debesu smaguma

Ar Jura Putriņa grāmatu turpinu iepazīt dažādus skatupunktus uz to, kas un kā Latvijā notika astoņdesmito gadu otrajā pusē un deviņdesmito gadu sākumā, paplašinot savu redzesloku notikumiem, kuriem biju liecinieks kā bērns, itin maz apzinoties, kā tas izskatījās no pieaugušā skatu punkta.

Vispirms iepazinos ar Atmodu no Tautas frontes skatu punkta Sandra Kalnietes grāmatā Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, Viņi lūza, tad to pašu - no Interfrontei pietuvinātā Oļega Ščipcova Deputāta piezīmēm, kamēr Juris Putriņš uz šo pašu laikmetu atskatās no tā saukto nacionālradikāļu pozīcijām. Katra no šīm grāmatām uz vieniem un tiem pašiem notikumiem skatās ļoti atšķirīgi, katra autora pozīcijā ir elementi, kuri man simpatizē un elementi, kuriem nekādi nevaru piekrist, un katra nākamā grāmata papildina iepriekšējās lasīto, kaut kādā mērā ietekmējot arī manu pasaules uztveri. Autoru pozīcijas principiālos Latvijas vēstures jautājumos ir ļoti atšķirīgas, bet katrai no tām var atrast pietiekamu pamatojumu pastāvēšanai.

Jura Putriņa grāmatas, iespējams, lielākā vērtība ir tajā, ka viņš itin daudzus gadus nodzīvoja Igaunijā un līdz ar to notiekošo Latvijā varēja salīdzināt ar procesiem Igaunijā (lielākoties - ne par labu Latvijai, kas gan nav pārsteidzoši). Lielākoties grāmata sastāv no paša Putriņa rakstiem laikrakstā "Atmoda Atpūtai" - gan par Igauniju, gan par Latviju. Šādam grāmatas formātam ir savi plusi un savi mīnusi. No vienas puses, tā labi hronoloģiski dokumentē notiekošo (grāmatas darbības galvenais periods ir 1993. un 1994. gads, uzsvaru liekot uz jautājumiem par pilsonību un Krievijas armijas izvešanu no Baltijas), taču diezgan daudz sanāk arī atkārtošanās, jo rakstus jau nav paredzēs lasīt visus vienlaicīgi, līdz ar to viena un tā pati tēma ļoti līdzīgā veidā var tikt atkārtota atkal un atkal.

Kas te ir saistošākais - atšķirībā no Kalnietes, kura par Atmodu raksta patriotiski patosaini un Ščipcova, kurš tajā primāri saskata latviešu nacionālisma izpausmes, Putriņš Atmodu primāri vērtē kā PSRS diriģētu pasākumu ar mērķi pārveidot impēriju par satelītvalstu komplektu ar tiem pašiem vēžiem pie varas, kas iepriekš bija vadījuši LPSR, noskaņojumu tautā ietekmējot no augšas. Lai nu ko, bet noliegt to, ka neatkarīgās Latvijas spicē vienmēr ir bijis daudz cilvēku, kas tāpat bijuši vadoši darbinieki PSRS laikos, nav īsti iespējams. Nez, vai visā vēsturē Latvijā ir bijis kaut viens ministru kabinets, kurā nebūtu pārstāvēti "bijušie komunisti"? Atbilstoši Putriņam, deviņdesmitajos gados Baltijas valstis izvēlējās itin atšķirīgus ceļus - Igaunija centās pilnībā attīrīties no okupācijas laiku pagātnes, Lietuvā pilnīgi izteikti varu saglabāja tās iepriekšējie turētāji, kamēr Latvija mēģināja laipot, lielākoties tomēr izvēloties Lietuvai tuvākus risinājumus. Ja nu kas - igauņu spīts nekur nav pazudis joprojām un vēl 2019. gadā Krievija nav ratificējusi robežlīgumu ar Igauniju.

Man nekad nav šķitis pareizs deviņdesmitajos pieņemtais Likums par pilsonību, kas Putriņa skatījumā ir pat pārāk liberāls, un lai arī viņam pilnībā manu viedokli izmainīt neizdevās, tagad es daudz labāk saprotu nacionāļu pozīciju šajā jautājumā un saprotu, ka vispār šādus jautājumus trivializēt nevajag. Un vispār tas, kā viņš raksta par Baltijas valstu attiecībām ar Krieviju, šķiet ļoti saistoši. Patīk viņa negatīvā pozīcija attiecībā pret Ulmaņa režīmu - apliecinot, ka tas nebūt nav obligāti, ka nacionāli noskaņots cilvēks apjūsmo autokrātiju.

Kāpēc šī grāmata vispār nonāca manās rokās, atbilde ir gaužām triviāla: Juris Putriņš bija pazīstams ar maniem vecākiem, kādu laiku viņi bija kolēģi Fizikas institūtā, šķiet, ka viņa Igaunijas dzīves periodā ar viņu arī notika kaut kāda sarakste un no bērnības arī atceros vecākus pieminam viņa vārdu. Kā jau tas ir raksturīgs ar visiem sabiedriskiem darbiniekiem (kādu laiku viņš no tēvzemiešu saraksta bija Rīgas domes deputāts, vēlāk kandidējis Saeimā no LSDSP) un visiem memuāriem, nekad tu nevari zināt, cik ļoti autors savos vārdos ir patiess, taču šīs grāmatas īpatnība ir tajā, ka autora "es" kā varonis tajā nefigurē. Viņa pārliecība ir jūtama (un vēl kā!), bet viņš notikumus vēro un vērtē, nevis tos veido. Un līdz ar to kopumā man viņam arī vairāk gribas ticēt - kamēr gan Kalnietes, gan Ščipcova gadījumā tu saproti, ka cilvēks kaut vai tīri neapzināti cenšas jebkuru situāciju atainot tā, lai tieši viņš būtu tas, kas tajā rīkojies visgudrāk, tad gadījumā, kad autors pats nav vēstījuma varonis, šis elements vairs nav tik ļoti centrāls. Es noteikti esmu priecīgs, ka šo grāmatu izlasīju. Atkal jau - tā nebija super viegla lasāmviela un es arī neteiktu, ka tā ir izcili uzrakstīta, bet kā izzinoša literatūra par konkrētu laikmetu - ļoti vērtīga.
2019-03-19
8
comments powered by Disqus