Martins Īdens
Kvadrifrons pamazām pārņem visus Latvijas teātrus, un nav brīnums, ka viena no pēdējo sezonu labāk vērtētajām Valmieras drāmas teātra izrādēm, nav iztikusi bez šīs Rīgas četrotnes līdzdalības, "Martinu Īdenu" režisējot Klāvam Mellim, bet vienā no centrālajām lomām tajā spēlējot Ancei Strazdai.
Džeka Londona romānu "Martins Īdens" lasījis neesmu (pagaidām), toties uz teātri aizgāju ar savu tēti, kurš gan to ir lasījis un līdz ar to varēja spriest, cik daudz no oriģinālmateriāla ir pārceļojis uz izrādi. Tētaprāt, nebūt ne tik maz, kā varētu gaidīt. Protams, ņemot vērā to, ka Londona varoņi dzīvoja mazliet citā laikmetā, kad iepazīties ar Martinu Īdenu rokfestivālā, kur viņš čali paglābj no dusmīga tipa zandalēs un zeķēs, būtu diezgan pagrūti. Bet ne jau laikmeta detaļas veido to, vai stāsts ir aktuāls.
Par ko ir šis stāsts? Primāri - par to, vai intelektuāļi pastāv vai arī cilvēki, kuri šķiet esam kulturāli, tādi ir tikai tālab, ka viņi spēlē lomas. Vai tu mākslu atzīsti par mākslu tāpēc, ka to kāds cits ir atzinis par mākslu? Vai ir svarīgi būt patiesam un vai tas vispār ir iespējams? Izrādes galvenais varonis - pats Martins Īdens - ir vienkāršs čalis, kas brauc jūrā un vēlas kļūt par rakstnieku, viņš nav sevišķi iederīgs tajā intelektuāļu vidē, kurā viņš mēģina kļūt par savējo, turklāt viņš pārāk daudz ko uztver pārāk burtiski (lai gan no tā cieš arī paši intelektuāļi).
Šoreiz droši vien atzīšu, ka šī nav tā "kvadrifroniešu" veidotā izrāde, kas manī būtu raisījusi visu laiku lielāko sajūsmu. Bija lietas, kas man izrādē patika - Justīnes Kļavas dramatizējums ir aktuāls un vienlaikus nepiesaistīts konkrētai vietai un laikam, skatuves iekārtojums, kas atveido plašu villu, pilns saistošām detaļām. Pats fakts, ka izrāde noteikti labi strādā uz gados jaunu skatītāju, jauniem (lielākoties) aktieriem atveidojot jaunus cilvēkus, kurus nav grūti saprast - arī tas man tīk. Bet vienlaikus - kaut kā man pietrūka, lai būtu stāva sajūsma. Laba izrāde, bet ne vairāk, diez vai tā man iespiedīsies atmiņā kā viena no nozīmīgākajām šogad redzētajām teātra izrādēm.
Džeka Londona romānu "Martins Īdens" lasījis neesmu (pagaidām), toties uz teātri aizgāju ar savu tēti, kurš gan to ir lasījis un līdz ar to varēja spriest, cik daudz no oriģinālmateriāla ir pārceļojis uz izrādi. Tētaprāt, nebūt ne tik maz, kā varētu gaidīt. Protams, ņemot vērā to, ka Londona varoņi dzīvoja mazliet citā laikmetā, kad iepazīties ar Martinu Īdenu rokfestivālā, kur viņš čali paglābj no dusmīga tipa zandalēs un zeķēs, būtu diezgan pagrūti. Bet ne jau laikmeta detaļas veido to, vai stāsts ir aktuāls.
Par ko ir šis stāsts? Primāri - par to, vai intelektuāļi pastāv vai arī cilvēki, kuri šķiet esam kulturāli, tādi ir tikai tālab, ka viņi spēlē lomas. Vai tu mākslu atzīsti par mākslu tāpēc, ka to kāds cits ir atzinis par mākslu? Vai ir svarīgi būt patiesam un vai tas vispār ir iespējams? Izrādes galvenais varonis - pats Martins Īdens - ir vienkāršs čalis, kas brauc jūrā un vēlas kļūt par rakstnieku, viņš nav sevišķi iederīgs tajā intelektuāļu vidē, kurā viņš mēģina kļūt par savējo, turklāt viņš pārāk daudz ko uztver pārāk burtiski (lai gan no tā cieš arī paši intelektuāļi).
Šoreiz droši vien atzīšu, ka šī nav tā "kvadrifroniešu" veidotā izrāde, kas manī būtu raisījusi visu laiku lielāko sajūsmu. Bija lietas, kas man izrādē patika - Justīnes Kļavas dramatizējums ir aktuāls un vienlaikus nepiesaistīts konkrētai vietai un laikam, skatuves iekārtojums, kas atveido plašu villu, pilns saistošām detaļām. Pats fakts, ka izrāde noteikti labi strādā uz gados jaunu skatītāju, jauniem (lielākoties) aktieriem atveidojot jaunus cilvēkus, kurus nav grūti saprast - arī tas man tīk. Bet vienlaikus - kaut kā man pietrūka, lai būtu stāva sajūsma. Laba izrāde, bet ne vairāk, diez vai tā man iespiedīsies atmiņā kā viena no nozīmīgākajām šogad redzētajām teātra izrādēm.
2020-03-01
comments powered by Disqus