Kazhes pierakstu burtnīca

Ansamblis Manta pēdējos dažus gadus uzstājas visai neregulāri. Arī es koncertus neapmeklēju bieži, līdz ar to var teikt, ka šajā jautājumā mums ir saskaņa. Iepriekšējo reizi viņus redzēju spēlējam pirms mazliet vairāk kā gada, un tajā pašā vietā - bārā Republika. Tagad, 2020.gada februāra nogalē, tikāmies atkal.

Kā jau to varētu gaidīt, komplektā ar retiem koncertiem būtu gaidīt daudz jaunu dziesmu - kā vienīgā jaunā tika pieteikta dziesma par klusumu, kuru grupa Republikā spēlēja arī pērn. Kas vēl koncertā skanēja? Šoreiz nebiju rūpīgi piefiksējis dziesmu sarakstu, bet noteikti izskanēja: "Mazie un lepnie", "Eva Eva", "Mums jāsmejas kopā", dziesma par "Ķmaterija", "Adīta veste", "Tūkstošreiz", "Kaste ar dažādām sirdīm", "Pastaigājos, nerunājos", "Pārestības", "Milicis", "Karaliene Anna" un nobeigumā - "Suņi seko".

Kas mani priecē Mantas koncertos - ka pat tādos aptstākļos kā šobrīd, kad grupa nav saucama par sevišķi aktīvi darbojošos, tā joprojām turpina savas dziesmas allaž spēlēt, mazliet kaut ko variējot. Ne tikai "Pārsetību" instrumentālā daļa katru reizi ir citāda, bet šoreiz, piemēram, "Kaste ar dažādām" sirdīm bija izteikti citādāka, nekā to pierasts dzirdēt (bija viens laiks, kas Šubrovskis to dziedāja falsetā, šoreiz tā nebija, arī "Mums jāsmejas kopā" iztika bez augstajām notīm). Jaunajā sastāvā (kopš Oskara Upenieka vietā ir Oskars Jansons) Manta ir mazliet tradicionālāka rokgrupa, aizstājot otro taustiņnieku ar "pilnas slodzes" ģitāristu, bet tas noteikti nav mīnuss. Un, kas ir svarīgi, atšķirībā no "Juuk", kuras mūzika man joprojām nešķiet sevišķi piemērota dzīvajam izpildījumam, "Manta" ir viena no tām apvienībām, kas koncertos skan patiešām labi, arī tādos pagrabos kā "Republika".