Par izstādi "Tāls ≠ Nimcovičs + Koblencs. Ebreji Latvijas šahā"
Nav noslēpums, ka viens no maniem (daudzajiem) vaļaspriekiem ir Latvijas sporta vēsture, ar īpašu mīlestību pret futbolu. Pēdējos mēnešos vairāk gan sanācis pievērsties kādam citam sporta veidam. Te gan vietā ir jautājums – vai šahu maz var saukt par sportu? Kā apgalvoja mana mamma, viņas vectēvs esot deklarējis, ka šahs ir pārāk sarežģīts, lai būtu sports un pārāk vienkāršs, lai būtu zinātne. Vienlaikus tas gan nav traucējis šim pašam vectēvam šahu spēlēt (ģimenē saglabājušās divas šaha grāmatas no viņa krājuma un arī skaistu šaha figūru komplekts no ~1900. gada; to stāvoklis gan ir gaužām bēdīgs un reizi pa reizei man rodas jautājums, varbūt vajadzētu sameklēt kādu profesionāli, kas varētu to visu atjaunot un padarīt atkal skaistu). Jā, tātad šahs.
Ko es zināju par šahu līdz šai vasarai? Maz. Bija būts Daugavpilī šaha muzejā, drusku, protams, ir spēlēts, bet manas prasmes ir ļoti vājas un vienreiz pat ir rīkots šaha turnīrs, taču kā vēsturnieks šaha jautājumos biju gaužām nezinošs. No Latvijas šahistiem varētu nosaukt vien Mihailu Tālu, Danu Reiznieci un, ja mazliet padomātu - Matisonu un Apšenieku (par neoficiālo šaha olimpiādi bija lasīts). Un, kā izrādās, blogā vienu reizi biju pieminējis arī Āronu Nimcoviču, kad Covid laikā bija apturētas visas sporta sacensības un aiz gara laika apkopoju 90 gadus vecas sporta ziņas. Ne pārāk daudz, kā teikt.
Tagad arī, protams, ne uz kāda šaha eksperta statusu nepretendēju, taču aizvadīto dažu mēnešu laikā esmu itin pamatīgi izbūries cauri vairāk un mazāk ievērojamu ebreju izcelsmes šahistu no Latvijas dzīvesstāstiem. Lielākā interese man, protams, ir par tiem mazāk ievērojamajiem: nav jau liela māksla sameklēt tādu informāciju, kura ir viegli pieejama. Viens no izstādes galvenajiem varoņiem Aleksandrs Koblencs uzrakstīja veselu kaudzi grāmatu par šahu, tai skaitā pievēršoties arī pats savai biogrāfijai. Par Mihailu Tālu rakstījis gan Koblencs (kas bija viņa treneris), gan dažādi citi ļaudis, bijušo sievu ieskaitot. Un Āronam Nimcovičam, kurš dzimis pirms 140 gadiem, viņa ieguldījuma hipermodernā šaha teorijā dēļ joprojām ir pietiekami daudz cienītāju, lai būtu atrodamas tieši viņam veltītas interneta lapas. Līdz ar to cilvēkam, kam patīk izaicinājumi, viņi man nav pārmērīgi interesanti. Taču tie šahisti, kuriem bija grūti noskaidrot, kāds vārds slēpās aiz iniciāļa, lūk, tā ir mana vājība!
Kas man ļoti uzrunāja izstādes konceptā, kas bija radies muzeja "Ebreji Latvijā" Iļjas Ļenska galvā, bija tās satura izkārtošana nevis ap ievērojamo šahistu biogrāfijām, bet gan ap plašiem jautājumiem, piemēram, "Vai šahā pastāv pārmantojamība?", "Kas ir dzīve pēc šaha?", "Vai šahs ir ebreju sporta veids?" utt. Šiem jautājumiem un potenciālajām atbildēm uz tiem arī piesaistījām noskaidrotos stāstus par šahistiem un viņu likteņiem, mēģinot meklēt likumsakarības, skaidrot fenomenus un ne obligāti, bet ja sanāk - atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem.
Šo mēnešu laikā neizpalika jau tradicionālās aktivitātes - rakšanās pa periodika.lv plašumiem, viesošanās Latvijas Valsts vēstures arhīvā un Nacionālajā bibliotēkā, kā arī vēršanās pie Ritas Bogdanovas, kuras pretimnākšana un palīdzība bieži ļauj aiztaupīt kādu vizīti pašam uz arhīvu, kā arī atrast dokumentus, kurus es nemaz nebūtu atradis. Tāpat bija sarunas ar šahistiem – gan klātienē, gan attālināti. Un, no kā nebija nekāda labuma izstādes kontekstā, uzsēšanās uz chess.com adatas. Pagaidām gan galvenokārt spēlēju ar botiem, kaut kā nav dūšas savu neprasmi likt pretī citiem cilvēkiem.
Visubeidzot šodien, 2026. gada 7. novembrī, notika izstādes svinīgā atklāšana ar diskusiju, kurā es ar biju viens no dalībniekiem, līdzās diviem Latvijas čempioniem: Zigurdam Lankam un Vladimiram Kirpičņikovam. Par laimi, par šahu no zinātāju puses tur jārunā nebija, jo skaidrs, ka tādu kungu klātbūtnē es varētu justies kā viltus lielmeistars Ostaps Benders pie Vasjuku amatieriem, tikai bez Bendera pašpārliecinātības. Lai gan dāmu par karalieni es droši vien tomēr nenosauktu (ievērojot to, ka kopš maniem bērniem radusies kaut kāda interese par šahu, katru dienu vairākas reizes paaugstinu balsi, izdzirdis vārdu "karaliene" vai, vēl sliktāk, kad figūras sauc par "detaļām").
Lai nerastos sajūta, ka šī izstāde būtu manis radīta, jāizceļ visas nozīmīgākās iesaistītās personas. Iļja Ļenskis - muzeja "Ebreji Latvijā" direktors, ir izstādes idejas autors, darba grupas (ja to šādi pareizi saukt) veidotājs, viņš arī bija tas cilvēks, kas šajā iniciatīvā iesaistīja mani, tāpat Ļenska kontakti noteikti bija noderīgi, sagādājot izstādei materiālus no citiem muzejiem, kas piepildīja izstādi ar reāliem priekšmetiem, ne tikai rakstītiem vārdiem. Marina Gehta, Ļenska vietniece, ir tas cilvēks, kas rūpējās par to, lai izstāde taptu – bikstīja darbus uz priekšu, satraucās par kavētiem termiņiem (jo kā gan bez visa darīšanas pēdējā brīdī), rūpējās par to, lai uzrakstītie teksti tiktu rediģēti un iztulkoti angļu valodā. Ukraiņu māksliniece Mari Zeņkova iedvesa šim visam dvēseli – lai sanāktu izstāde, nevis teksta blāķis. Ebreju kopienā strādājošais Leonīds Briļs bija visa šī pasākuma vienīgais šahists – cilvēks ar kontaktiem šaha pasaulē, viņš sagādājā dažādas fotogrāfijas un kontaktinformāciju cilvēkiem, ar kuriem aprunāties, kā arī rūpējās par to, lai mēs, absolūtie šaha laji, neiebrauktu pārmērīgās auzās. Visubeidzot muzejā nodarbinātais vēsturnieks Rūdolfs Rubenis piedalījās faktoloģiskā materiāla apkopošanā un sekoja tam, lai es pārmērīgi neaizrautos ar aptuvenim tekstiem. Un es? Vācu materiālus, runājos ar cilvēkiem, rakstīju tekstus un taisīju shematiskas vizualizācijas.
Un tā nu mēs nonācām pie izstādes, kura, manuprāt, padevusies gana atraktīva, lai gan noteikti saistošāka tādiem apmeklētājiem, kuriem nav principiālu iebildumu pret tekstu lasīšanu. Apskatāma Skolas ielā 6, 3. stāvā.
Daži vērā ņemami fiziskie objekti, kurus tur var apskatīt:
1) galdiņš, pie kura Mihails Tāls spēlēja pret Mihailu Botviņņiku 1960. gadā, kad kļuva par pasaules čempionu (vienā galdiņa pusē redzami izsmēķu nospiedumi, līdz ar to pieņemts uzskatīt, ka tā bijusi Tāla puse),
2) pāris gleznu, kurās attēlots Tāls (no Mākslas muzeja krājumiem),
3) Tāla pase: ievērojama ar to, ka tā ir 1939. gada Latvijas ārzemju pase, kas izsniegta 1991. gadā,
4) Tāla vizītkarte, uz kuras rakstīts: pasaules eksčempions šahā (Tāls lepojās ar to, ka bija ne tikai līdz tam laikam jaunākais pasaules čempions, bet arī jaunākais pasaules eksčempions),
5) robots, kas spēlē šahu (tas, cik saprotu, nav tur uz sevišķi ilgu laiku),
6) Mihaila Tāla pasaules čempiona medaļa un vainaga lente,
7) pāris vēsturisku šaha dēlīšu.
