Kazhes pierakstu burtnīca

Šī varētu būt pirmā reize vēsturē, kad man ir drusku kauns par to, kādu mūziku klausos darbā. Ne tādā ziņā, ka tā būtu pārāk draņķīga, jo neesmu snobs un nekautrējos par pārmērīgiem mēsliem manā muzikālajā gaumē. Vai (kā jau snobam pieklājas) - pārmērīgus mēslus vienkārši nemēdzu klausīties. Un es nekaunos par to, ka šis ieraksts būtu pārmērīgi rupjš - kā nekā savulaik esmu klausījies arī "Anal Cunt", un tās grupas daiļradē ir tikai rupjības, ksenofobija, homofobija, antisemītisms un ņirgāšanās par visiem un visu. Bet te pēkšņi - klausos franču dziesminieku Sēržu Geinsboro un man ir kauns. Kā tā?
Noskaties šo videoklipu un noklausies dziesmu:

Geinsboro un viņa tā laika mīļotās sievietes angļu aktrises Džeinas Bērkinas slavenākais kopdarbs (neskaitot viņu meitu aktrisi Šarloti Geinsboro) mega popularitāti vai it visur Eiropā iekaroja ne tikai pateicoties savam nosaukumam (burtiskā tulkojumā: "Es tevi mīlu - Es tevi arī ne") un visai tiešajam tekstam, bet ar Bērkinas visai izteiksmīgu stenēšanu tuvāk dziesmas noslēgumam, kā rezultātā daudzās valstīs šo dziesmu vispār aizliedza vai vismaz aizliedza tās atskaņošanu pirms 11 vakarā, šādā veidā, protams, tikai veicinot tās popularitāti. Un vēl jo vairāk palīdzēja tā laika Romas pāvests, kurš uzskatīja par nepieciešamu publiski kritizēt šo dziesmu.
Protams, šis ieraksts neaprobežojas tikai ar vienu dziesmu, tai līdzās atrodamas arī citas skaistas izteikti erotiskas un ne katrās aprindās atskaņojamas dziesmas, ar to tipisko noskaņu, pateicoties kurai francūžiem ir tāda reputācija, kāda viņiem ir. Īpaši spilgtas ir kompozīcijas "69 Année Erotique" (69, Erotiskais gads), "Elisa" un "Les Succettes".
Vai es Geinsboro klausos tāpēc, ka esmu fans? Pagaidām neesmu. Bet varbūt būšu nākotnē. Kas to lai zina, varbūt kādreiz es ne tikai nekaunēšos, bet pat lepošos par šādu ierakstu klātbūtni manā muzikālajā kolekcijā. Nopirkšu plašu atskaņotāju, džemperi ar augsto apkakli un valdzināšu meitenes. Vai arī tā nedarīšu. Viens no šiem variantiem būs īstais.