Kazhes pierakstu burtnīca

Es vēl mierīgi laiskojos uz prāmja klāja, kad Marina man Whatsapp atsūta ziņu: "Esam laukumiņā" Kamēr es izmaldos pa labirintiem, lai nokļūtu pie viņiem, ceļā pavadījis četras (!) minūtes, jau pienākušas nākamās ziņas "kāpēc tik ilgi... es jau noguru no viņiem 😅". Tā, lūk, ir ceļot ar bērniem... Reizēm.

Brauciens ar prāmi ir reizē burvīgs un ne tik ļoti. Lielais pluss ir laikapstākļi - saulains un praktiski bezvējš, augšā uz klāja uzturēties ir ļoti patīkami. Toties iekšā šķiet, ka ir nopietna pārapdzīvotība, pat kafejnīcās, paņemot dzērienu vai ēdienu, cītīgi jāmeklē brīvi galdiņi, visi gaiteņi - cilvēku pilni, un bērni, kuriem veikalos vajag visu, uzvedas kā jau bērni. Pozitīvais - šis brauciens tomēr ir patīkami īss, pat ne trīs stundas, un tu jau esi Helsinkos.

Viena nianse gan ir - izbraukšana no prāmja Helsinkos ir dramatiski lēna. Labā ziņa: Marinai atliku likām pietiek laika, lai atrastu vietu, kur man pēcāk apstāties, lai mēs varētu atkal uzpildīt bagāžnieku ar piekabi, kā arī uzlikt viņas un Esteres riteņus uz jumta. Es tikām esmu iesprūdis korķī, kas uz priekšu virzās tik lēnām, ka savu riteni jau esmu paspējis izņemt no bagāžnieka un novietot veloturētājā, šādā veidā satiksmi neietekmējot. Nieka pusstunda, un esmu ticis uz ielas. Jurģis tikām šīs garlaicības apstākļos piekabē iesnaudies. Tiekot pārlikts mašīnā, viņš pat īsti nepamostas, līdz ar to vēl kādu laiciņu vēlāk, kad viņš uz brīdi pieslēdzas mūsu pasaulei, Jurģis ir šokēts, kālab viņš tagad piekabē brauc bez veloķiveres, pat nenojauzdams, ka viņa transporta līdzeklis ir nomainīts.

Uzņemam kursu uz Lahti. Marina jau kādu laiku bija runājusi, ka viņa gribētu pabraukāties ar riteņiem pa šīs Somijas pilsētas apkārtni. Atmiņā viņai palicis, ka tur ir laba veloinfrastruktūra un diezgan līdzens apvidus. Par pirmo, protams, viņai ir taisnība, par otro - ne tik ļoti. Manas atmiņas braucot no Helsinkiem uz Lahti un atpakaļ ar viņas versiju gluži nesaprot, bet patiesībā arī man līdz galam kaut kā nav saslēdzies, ka pilsēta, kurā ir lielais tramplīns lēkšanai ar slēpēm un trase, kurā notiek Pasaules kausa posms distanču slēpošanā (jā, ne kalnu - taču gluži pa līdzenu viņi tur neslēpo), nekādi nevarētu atbilst kategorijai "plakana kā vairums blokbāsteru tipa filmu". Bet patiesībā tas nekas, būs interesantāk. Tik vien kā ieteikums - ja meklē maksimāli līdzenu vietu, kur ar bērniem braukāties ar riteņiem, Lahti nevajadzētu būt tavai pirmajai izvēlei.

Kempingu Marina noskatījusi ne pārāk tuvu pilsētai, bet arī ne tālu no tās. Atkarībā no izvēlētā maršruta, septiņi vai astoņi kilometri. Ezera krastā, kā teju viss Lahti apkārtnē, ne velti pilsētas nosaukums latviskojas kā "līcis" un tā atrodas Somijas ezerzemē. Cik tieši tajā ir daudz ezeru, tas pat nav vienkārši atbildams jautājums, jo nepastāv precīza definīcija tam, kas īsti ir ezers (ar šo saskāros, taisot savu Ezeru izaicinājumu), bet Wikipedia vēsta, ka Ezerzemē esot ne mazāk kā 55'000 ezeriem pielīdzināmu ūdenstilpju, kas būtu vismaz 200 metrus platas. Secinājums - apskriet apkārt visiem ezeriem šajā apvidū būtu drusku izaicinošs uzdevums.

Uzslejam telti. Kāda garāmejoša meitene dalās ar vērtīgu padomu - neatstāt nekādas mantas ārā pie telts, izceļot piepūšamo matraci, jo atnāks pīles un visu apkakās. Droši vien - no personīgās pieredzes. Pīļu un baltvaigu zosu tur patiešām ir daudz. Labi, paklājiņus ārā nelikšu.



Ir vēl relatīvi agrs, tālab izlemjam doties vakara pastaigā gar ezera krastu. Kā jau teju visur Somijā, tur ir "treils" ar ģeoslēpņiem, bērniem šobrīd šis vaļasprieks patīk. Taču atrodam arī kaut ko tādu, kas bērniem nepatīk, vēl vairāk kā nepatīk, raisa paniku. Kailgliemezis. Milzīgs. Vismaz ne Spānijas, bet gan nosacīti "vietējais" - leopards. Pēdējā laikā bērni daudz izglītoti tēmā, ka šis ir labais, jo ēd slikto kailgliemežu oliņas, tomēr panika gūst virsroku. Un Esterei vēl kāju apčurā skudra. Pasaulei gals klāt, dzīve nav izdevusies, absolūts VissIrSlikti.fi. Uz priekšu bērni vairs neies, vispār vairs neies pastaigāties, un tā tālāk. Kaut kā tomēr drāmu izdodas nomierināt, un pastaigu turpinām. Patiesībā arī man skudra atstājusi tādu pašu vēsti kā Esterei un esmu spiests atzīt - sajūta nav no patīkamajām. Atrodam vēl vairākus slēpņus, un tad mēģinām iet pa citu taku, kas mūs izvedīs uz lielā ceļa, pa kuru atgriezties kempingā. "Cita taka", atšķirībā no patīkamās sākotnējās (ignorējot to plankumaino monstru, kas gandrīz apēda mūsu bērnus!), ir aizaugusi un nātraina. Daļēji nākas Jurģi nest rokās. Un vēl ceļā sastopam jau otro "leopardu". Šoreiz risinājums - noņemt viņu nost no trases, protams, cenšoties gliemezi neapskādēt, jo viņš taču veic svētīgu darbu. Kempingā atgriežamies pa lielā ceļa malu, gar kuru iet jau cita slēpņu sērija. Labi vismaz, ka tehnoloģijas pietiekami attīstījušās, lai vērtīgo ziņojumu "Found it. Thanks for the cache" Marina varētu uzreiz iesūtīt Internetā, nevis pēc atgriešanās Latvijā vēl ilgi ņemties ar neievadītiem slēpņiem. Es gan šādai uzskatei sen esmu atmetis ar roku, tāpēc pat manu segvārdu vairs papīra viesu grāmatās nefiksējam, bet gan ierakstām "SNIEGS REJ", kur Marina ir sniegs, bet parējie rej ar saviem iniciāļiem.



Atgriežamies kempingā, ir jau diezgan vēls, liekam gulēt bērnus un liekamies arī paši.

No rīta, protams, dodos skriet. Plānā - aptuveni divpadsmit kilometri, virziens: kur acis rāda. Sanāk itin labs skrējiens pa apvidu - kādu gabaliņu mani aizved veloceliņš, bet tālāk būtu jāskrien pa šosejas malu, tad nu maucu vien iekšā kaut kur takās. No slodzes viedokļa nav iemesla sūdzēties - uz šo jautājumu nemaz neiespringstot, 13 kilometru distancē tieku pie 213 augstummetriem. It kā - nekā pārspīlēta, bet pēc Latvijas taku standartiem visnotaļ cienījams rezultāts. Mežs gan nekādus pārsteigumus nenes - šādās vietās Somijā būts jau daudz.

Kamēr esmu dzīvojies pa mežiem, ģimene ir pamodusies, tas vispār ir pluss šādiem rīta skrējieniem - nav agrajās stundās jācenšas būt maksimāli klusam, bet vienlaikus - kad es esmu gatavs iestartēt dienu, arī pārējie tam ir jau gatavi. Vēl, protams, jāveic rīta mazgāšanās, ko atbilstoši tam, kas man īpaši patīk skrējienos, veicu turpat ezerā, un tad - uz pilsētu.

Kas ir būtiski - mums nav produktu, līdz ar to brokastis ēdīsīm Lahti. Nav jau tālu - pat ne desmit kilometri, taču bērniem, kuri tradicionāli svārstās starp divām galējībām: "Es mirstu badā!" un "Kaut ko TĀDU es, pat mirstot badā neēstu, un vispār es nemaz neesmu izsalcis", tas, protams, ir lielāks izaicinājums. Galvenokārt jau Esterei, jo viņai pašai līdz Lahti jābrauc ar riteni, kamēr brālis var atpūsties savā piekabē un tikai ik pa brīdim aizrādīt, ka mēs braucam pārāk lēni. Tā kā es šajā reizē esmu Jurģa vilcējs, tad visas pretenzijas tētim, bet patiesībā tādas izteiktas nemaz netiek. Maršruts līdz pilsētai nav triviāls - navigācija iesaka visādus mazos ceļus, apbraucot šoseju (kuras malā veloceliņš atsevišķos posmos ir, bet citos tā nav), sevišķi nomaldīties, šķiet, nesanāk, bet citai reizei vajadzētu apgādāties ar telefona turētāju uz stūres, citādi viss šis navigācijas process nav sevišķi drošs.


Navigācijas grūtākais uzdevums mūs patiesībā sagaida jau Lahti - kur mēs dosimies ēst? Šis jautājusm, ja var ticēt "Hitchhiher's Guide to the Galaxy", raksturo trešo fāzi jebkuras nozīmīgas galaktikas civilizācijas attīstībā, kad pirmās divas: "Kā mēs varam ēst?" un "Kāpēc mēs ēdam?" Dažas pirmās vietas izrādās vai nu slēgtas vai citādi nepiemērotas, tad vēl jautājums par to, kā mēs uz ielas atstāsim mūsu lielo iedzīvi ar trim riteņiem un vienu piekabi, beigās es pārliecinu Marinu, ka te ir Somija, te riteņus neviens nezog un mierīgi ieejam kādā kafejnīcā.

Protams, tikai vēlāk pārlasot pats savus senākus ceļojumu pierakstus, atceros, ka tieši Lahti bija tā pilsēta, kur cīnījos ar bezpajumtnieku, kurš mēģināja nočiept manu riteni, kā arī Couchsurfing hosts tajā pašā dienā man atklāja, ka viņam Lahti dažu gadu laikā nozagti pat vairāki riteņi. Tomēr mēs paliekam pie tā, ka Somijā viss ir droši, riteņus nezog un kafejnīcās vari sēdēt tik ilgi, cik vien vēlies, vai pareizāk, tik ilgi, cik tu spēj nosēdēt kafejnīcā ar bērniem.

Brokastis ieēdam vieglas (kruasāni un bulciņas) un pat relatīvi lētas, ja vien es nebūtu kā savu rīta dzērienu paņēmis "lonkero". Par to, vai dzērienu uz džina bāzes klāt pie brokastīm esmu izvēlējies nejauši vai apzināti, vēsture vēl strīdās, bet 29 eiro rēķinā teju trešdaļu sastādā viens mans dzēriens skārdenē. Domājams, turpmāk šādi eksperimenti atkārtoti netiks, lai arī dzērienam nav ne vainas.

Lahti galīgi nav viena no tām Somijas pilsētām, kur tev būtu neierobežotas izklaides iespējas, neskaitāmi apskates objekti, kaut kādi dabas brīnumi, sensacionāli muzeji un tā tālāk. Atkal jau varu atsaukties uz savu pieredzi šajā pilsētā 2012. gadā - galvenais, ko šajā pilsētā redzēt, ir lielais tramplīns. Jā, pirms nu jau saviem 25 gadiem es ziemas sezonā katru nedēļas nogali skatījos, kā Janne Ahonens un Ādams Mališs centās cīnīties pret vācu lidojošajām mašīnām Martinu Šmitu un Svenu Hanavaldu, kā arī austriešiem: Volfganu Loiclu, Andreasu Goldbergeru un vēl citiem. Jā, un kā lai aizmirst par Noriaki Kasai, par kuru vēl 2025. gada rudenī neesmu drošs - ir viņš beidzis karjeru vai nē, pavasarī savos 52 gados viņš vēl startēja Pasaules kausā. Un tas - salīdzinājumā ar to, ka tūkstošgades mijā tāds Goldbergers 30 gadu vecumā skaitījās super duper veterāns. Nu jā - uzjundīja atmiņas, bet tas atbild uz jautājumu - vai man šķiet, ka Lahti ir atļauts nepaviesoties pie tramplīna. Nav atļauts! Tas ir kā aizdoties uz Aglonu un kaut kā neieplānot apskatīties uz baziliku, bet tikai piestāt vietējā bodē pēc cīgām.

Uzreiz gan uz tramplīnu nedodamies, vispirms, protams, jāpaviesojas pilsētas lielākajā rotaļu laukumā. Kā gan bez tā. Bērni tur dauzās apkārt (laukumiņā ir daudz dažādu zonu, no bērnu viedokļa - tiešām jauka vieta), kamēr vecāki sēž uz soliņa. Tad gan - līdz tramplīnam. Vienreiz tur biju jau bijis, taču toreiz vēroju tramplīnu no lielāka attāluma, šoreiz faktiski gandrīz vai varam to aptaustīt. Tur ir arī slēpošanai veltīts muzejs, bet tādas intereses par distanču slēpošanu man nav, lai būtu vēlme tajā iet iekšā. Tad nu - neejam, braucam tālāk.




Ko vēl var apskatīt Lahti? Pilsētas centrā nekā grandioza nav, bet noiet pa promenādi gar ezeru noteikti var, nobildēties pie pilsētas lielajiem burtiem - tāda standarta kultūras programma. Apskatām no ārpuses Sibeliusa zāli - ievērojamāko arhitektūras būvi šajā pilsētā, pierādījumu tam, ka vismaz kaut kas apskates vērts šajā pilsētā ir. Un to es neatminos esam redzējis, kad biju Lahti iepriekšējo reizi.




Ar to vizītei Lahti pietiek, jūtamies gana laika pilsētā pavadījuši, braucam atpakaļ uz kempingu. Pluss atceļam - tas daudz vairāk ved lejup no kalna, nevis kalnā, atšķirībā no turpceļa, kur bija otrādi.


Es gan kempingā sevišķi neuzkavējos - rīta skrējiena ietvaros nebiju paņēmis Golfa punktu (kaut kā man negribējās skriet tajā virzienā, kur tas bija), tālab esmu to atstājis pēcpusdienai. To gan apvienoju ar došanos uz pārtikas veikalu, lai papildinātu mūsu neeksistējošos provianta krājumus. Salīdzinoši ar pērn Olandē pierasto, šeit veikals ir tuvu - pat ne pieci kilometri vienā virzienā, arī Golfa dēļ nekāds lielais līkums nav jāveic. Lieta darīta, ēdieni un dzērieni iegūti.



Kamēr esmu bijis prom, bērni tikuši pie bonusa - kempingā ir pieejams ļooooti daudz piepūšamo atrakciju. Tās, protams, nav iekļautas nakšņošanas cenā un es neteiktu, ka ir super lēts prieks, toties nodrošina vecākiem kādu laiku atelpas. Protams, nav tā, ka bērni ir tur palaisti pilnīgi savā vaļā, ar vienu aci viņus pieskatām (uz maiņām), bet tas tomēr ir daudz vienkāršāk, un vēl ir cerības, ka viņi būs gana izdauzījšies, lai pēcāk viegli aizietu gulēt. Ieēdam vakariņas un varētu tā kā iet gulēt, bet izrādās, ka nekā - bērni vēl nav gana nokausēti. Ko darīt? Eju ar viņiem atkal pastaigā gar ezeru, apmeklējot tos pašus slēpņus, pie kuriem bijām vakar, un atkal jau pie pirmā slēpņa mani apčurā skudra, taču par laimi - tikai mani. Atkal sastopam pāris leoparda kailgliemežu, bet bērni uz viņiem reaģē jau salīdzinoši mierīgāk, vienīgais mīnuss - slinkais Jurģis itin daudz prasās man rokās, nākas viņu nest. Rezultātā kempingā esam jau atkal pāri desmitiem vakarā un jāsecina - mēģinājums bērnus nokausēt ar piepūšamajām atrakcijām rezultātus nebija nesis. Ejam gulēt.




No rīta joprojām esam Lahti kempingā, un paliksim te arī trešo nakti, līdz ar to bez problēmām no rīta atkal varu doties skriet. Šoreiz gan esmu noskaņojies paņemt Golfa punktu, tas gan, protams, ir kalnā, bet tā jau ir skriešanas Somijā pozitīvā lieta - salīdzinoši ar plakano Rīgu, te allaž būs kāda iespēja mazliet pacīnīties ar sevi. Kā jau tas man šajā laikā ierasts, skrienot klausos podkāstu par Skotijas futbolu (jo - ko gan citu tu varētu klausīties skrējiena laikā?), jūtos pozitīvi.


Pēc brokastīm šajā reizē plāns ir izbraukt kādu no daudzajiem šajā apkārtnē ieteiktajiem velo maršrutiem. Ne uz ko sevišķi ambiciozu nepretendējam, esmu noskatījis maršrutu nepilniem trīsdesmit kilometriem. Paveicas, ka pēdējā brīdī mainu savus plānus un mēs dodamies virzienā pulksteņa rādītāja virzienā, nevis tam pretī. Protams, sākotnēji to nemaz nenojaušu, bet, kad brauciena beigās izrādīsies, ka pēdējais posms ir pa stāvu akmeņainu ceļu lejup no kalnu slēpošanas trases, būšu priecīgs, ka braucienu nesākām ar riteņu stumšanu pa šo pauguru augšā, jo tur būtu reāls risks, ka mēs uzreiz padotos un izlemtu darīt kaut ko citu. Tikām izvēlētajā virzienā brauciens ir itin jauks - it kā nekā tāda super grandioza, bet lielākā daļa pa velo celiņiem (un tajos posmos, kur tādu nav, autobraucēju kultūra Somijā ir pietiekama, lai arī ar Esteri uz velo nebūtu jāraizējas), svaigs gaiss, laiks ir patīkams (šajā dienā vēl nav pienācis solītais karstums), un ko gan vairāk vajag? Protams - saldējumu, bet to jau veikalā var dabūt, līdz ar to joprojām viss kārtībā.



Apskates objekti maršrutā? Skatu tornis (pie tā dodos es ar bērniem, kamēr Marina paliek sargāt riteņus un lasīt mellenes), kāda baznīca (pie kuras Marina ar Esteri neveiksmīgi meklē slēpni), un principā tas arī viss, bet neesam vīlušies - ne vienmēr vajag kaut kādus izcilus tūrisma objektus, lai labi pavadītu laiku.




Kempingā iepazīstos ar kaimiņiem - tēvu un dēlu no Slovēnijas, kas jau daudzus gadus dodas ceļojumos ar riteņiem, viņiem ir pat blogs, kurā aprakstīti viņu daudzie ceļojumi. Tēva angļu valoda varbūt nav izcila, bet viņš ir galvenais runātājs, un man ar viņu sanāk itin daudz papļāpāt par šo un to. Viss gan sākās ar viņa sūdzību par to, ka šīs dienas velobraucienā viņam bija atgadījusies ķibele ar riteni, ko nespēja atrisināt pat ļoti bagātīgais līdzi paņemto lietu klāsts. Atšķirībā no mums, kas te esam ieradušies ar mašīnu, slovēņi ir atbraukuši ar riteņiem no... neatceros, Viļņas vai Varšavas, bet Rīgai noteikti ir braukuši cauri, un viņi, šajā Eiropas daļā nonākuši pirmo reizi, izceļ, ka patiesībā arī Latvijā (un, protams, Igaunijā) veloinfrastruktūra ir tīri ok līmenī, vismaz - daudz labākā, nekā viņi to bija gaidījuši. Es gan nenoskaidroju, vai viņi brauca pa Via Baltica, jo posms Bauska - Rīga no stresa viedokļa, manuprāt, ir stipri nejauks.

Lai vai kā, vakaram man ir personīgie plāni: doties uz Oink Floyd koncertu Lahti. Sākotnēji esmu domājis turp braukt ar riteni, bet Marina mani pārliecina, ka naktī atgriezties būs problemātiski, jo neesam paņēmuši līdzi nevienu lukturi (kam mums tādi, ja dienas ir ļoti garas un naktīs ar bērniem apkārt nebraukājam). Tad nu dodos uz Lahti ar auto, kā izrādās, ar stāvvietām pilsētas centrā vispār nav problēmu. Koncertu izbaudu, un tad - atpakaļ uz kempingu un gulēt.


No rīta savācam savu iedzīvi un dosimies prom - ar trim naktīm vienā kempingā vajadzētu būt gana, jāapskata vēl kaut kas ārpus Lahti tiešās apkārtnes.