The Banshees of Inisherin
Martins Makdona nav no aktīvākajiem režisoriem pasaulē - šī ir viņa ceturtā pilmetrāžas filma, pirmajai, "In Bruges" iznākot pirms 15 gadiem. Vienlaikus katra no šīm četrām filmām ir gana laba, līdz ar to var arī pieciest ilgo gaidīšanu. Turklāt līdzās kino Makdona turpina rakstīt lugas (kuras arī Latvijas teātros ir gana iecienītas), līdz ar to atkal jau - es nesūdzos.
"Inišerinas banšī" darbība risinās uz nomaļas nelielas salas blakus Īrijas pamatsalai pirms aptuveni 100 gadiem, Īrijas pilsoņu kara laikā. Tomēr salas iedzīvotājiem sevišķi nerūp lielie jautājumi, viņi dzīvo savā iekšējo tenku un sīko notikumu pasaulē, kur par centrālu elementu kļūst draudzības izgaišana starp diviem ciema iedzīvotājiem. Viens no viņiem (Kolins Ferels) ir lopkopis un reti garlaicīgs tipāžs, kurš ir spējīgs stundām ilgi stāstīt par to, ko viņš ir atradis sava ponija kakās (tikai nejaukt ar viņa ēzeļa kakām!). Jāatzīst, ka atbilstoši šim raksturojumam viņš man atsauca prātā Ēriku Oltvaitu no Ripping Yarns, kurš bija tik garlaicīgs, ka no viņa aizbēga māsa un vecāki, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka no Pādraika sāk izvairīties viņa draugs vijolnieks Kolms (Brendans Glīsons), kuru moka sajūta, ka viņa dzīve, tukši pļāpājot ar Pādraiku, tiek bezjēgā izniekota.
Pādraikam grūti nākas pieņemt to, ka draugs vairs nav draugs, un viņš cenšas par visām varītēm vērst visu par labu, bet ar šo lietu viņam neiet labi, un pamazām viss kļūst arvien sliktāk. Kā paredz vietējā biedējošā vecene, līdz mēneša beigām viens vai divi ciema iedzīvotāji būs pagalam.
Kā jau tas ir raksturīgi Makdonas filmām, žanriski "Inišerinas banšī" grozās kaut kur pa vidu starp komēdiju, drāmu, spriedzes filmu un brīžiem pat šausmeni, vienlaikus pildot Īrijas dabas reklāmas funkcijas. Diez vai es teiktu, ka šī filma man patika labāk par savām priekšgājējām, bet joprojām - gana solīdas kvalitātes materiāls, turklāt patīkami redzēt Ferelu un Glīsonu atkal satikušos Makdonas filmām piecpadsmit gadus vēlāk (zināmā mērā - tajos pašos tēlos, tikai pilnīgi citos apstākļos).
"Inišerinas banšī" darbība risinās uz nomaļas nelielas salas blakus Īrijas pamatsalai pirms aptuveni 100 gadiem, Īrijas pilsoņu kara laikā. Tomēr salas iedzīvotājiem sevišķi nerūp lielie jautājumi, viņi dzīvo savā iekšējo tenku un sīko notikumu pasaulē, kur par centrālu elementu kļūst draudzības izgaišana starp diviem ciema iedzīvotājiem. Viens no viņiem (Kolins Ferels) ir lopkopis un reti garlaicīgs tipāžs, kurš ir spējīgs stundām ilgi stāstīt par to, ko viņš ir atradis sava ponija kakās (tikai nejaukt ar viņa ēzeļa kakām!). Jāatzīst, ka atbilstoši šim raksturojumam viņš man atsauca prātā Ēriku Oltvaitu no Ripping Yarns, kurš bija tik garlaicīgs, ka no viņa aizbēga māsa un vecāki, līdz ar to nav pārsteidzoši, ka no Pādraika sāk izvairīties viņa draugs vijolnieks Kolms (Brendans Glīsons), kuru moka sajūta, ka viņa dzīve, tukši pļāpājot ar Pādraiku, tiek bezjēgā izniekota.
Pādraikam grūti nākas pieņemt to, ka draugs vairs nav draugs, un viņš cenšas par visām varītēm vērst visu par labu, bet ar šo lietu viņam neiet labi, un pamazām viss kļūst arvien sliktāk. Kā paredz vietējā biedējošā vecene, līdz mēneša beigām viens vai divi ciema iedzīvotāji būs pagalam.
Kā jau tas ir raksturīgi Makdonas filmām, žanriski "Inišerinas banšī" grozās kaut kur pa vidu starp komēdiju, drāmu, spriedzes filmu un brīžiem pat šausmeni, vienlaikus pildot Īrijas dabas reklāmas funkcijas. Diez vai es teiktu, ka šī filma man patika labāk par savām priekšgājējām, bet joprojām - gana solīdas kvalitātes materiāls, turklāt patīkami redzēt Ferelu un Glīsonu atkal satikušos Makdonas filmām piecpadsmit gadus vēlāk (zināmā mērā - tajos pašos tēlos, tikai pilnīgi citos apstākļos).
2023-06-10
comments powered by Disqus