The Talented Mr. Ripley
Vispār jau es "Talantīgo misteru Ripliju" noteikti biju kaut kad skatījies, bet tas bija tik sen, ka varbūt pat vairs nav īsti taisnība. Tiesa, filma ir gana atmiņā paliekoša, lai arī vairāk kā desmit gadus vēlāk pamata lietas no tās joprojām atcerētos. Plus kaut kad izlasīju arī grāmatu, pēc kuras filma tapusi (faktiski gan grāmatas ir veselas četras, bet pilna tetraloģijas ekranizācija laikam gan neeksistē, un patiesībā nav jau arī tā, ka mani tas diži interesētu).
Meta Deimona atveidotais Toms Riplijs patiešām ir talantīgs - viņš ne tikai labi māk spēlēt klavieres, viņš itin labi māk arī spēlēt cilvēkus. Saņēmis no kāda bagāta amerikāņa uzdevumu doties uz Itāliju uzmeklēt šamējā dēlu Dikiju ar mērķi pārliecināt jauno cilvēku atgriezties dzimtenē, Toms visai centīgi iejūtas cita cilvēka ādā un falsificējot pats sevi (ja vispār var teikt, ka tāds Toms Riplijs kaut kur pastāvētu) un kļūst par Dikija un viņa līgavas Mārdžas draugu, biedru, uzticības personu. Toms ļoti sekmīgi izspēlē šo situāciju, tādā mērā, ka pat atklājot Dikijam, ka viņu sūtījis tētis, viņš nezaudē jaunā pleiboja (ko gan citu, ja ne pleiboju atveidos Džūda Lovs?) uzticību un simpātijas. Un tas pat spīti tam, ka kopumā Toms ir stipri kaitinošs personāžs ar izteiktām homoseksuālām nosliecēm un tendenci ieķerties Dikijā (tiesa, šajā filmā visi un visas ieķeras Dikijā). Protams, ievērojot to, ka Toms nav īsti normāls, laikam jau nav sevišķs noslēpums, ka kādā brīdī viņš varētu kādu arī nogalināt un pēc tam uzņemties mirušā cilvēka identitāti. Bet viņš jau neslepkavo aiz ļaunuma, drīzāk aiz mīlestības. Ok, varbūt reizēm arī aiz bailēm, bet tas taču ir tik cilvēcīgi! Deimona atveidotais Riplijs patiešām ir baiss personāžs, lai gan manā skatījumā mazliet pārāk creepy, lai viņam varētu kaut kas tik labi padoties. Un šī noteikti ir no tām filmām, kurās pretstatā "perfekto slepkavību" gadījumam (kad slepkava visu ir saplānojis līdz sīkākajai detaļai, bet kāda neveiksmīga apstākļu sakritība viņu iegāž) viss sakrīt par labu galvenajam varonim pat tad, ja viņš pastrādā kaudzēm visādas muļķības.
Šī noteikti nav viena no tām filmām, kurām vēlams pieiet ar iespējami kritisku aci, jo tajā ir pārāk daudz "caurumu", kurus šī kritiskā acs varētu atklāt. Tad jau labāk izbaudi Itālijas skatus, skaistas aktrises (Gvinetu Paltrovu un Keitu Blānšetu) un džezu, kuru Toms gan nemīl, bet pielienot Dikijam izliekas par lielu cienītāju un jau iepriekš veic kārtīgus priekšdarbus. Tiesa, galvenais triks džeza sakarā, kas arī citās filmās ir novērots, ir atklāt savas nedalītās simpātijas Čārliju Pārkeru - ja tev patīk the Bird, tad tu noteikti esi čalis! Es arī tev teikšu - The Bird tas tik bija vīrs!
Ja par filmu - nezinu, vai tā ir pelnījusi atrasties sarakstā ar visu laiku nozīmīgākajiem kino darbiem, bet vienlaikus - ar visiem tās trūkumiem "nospieduma" dēļ tā būtu uzskatāma par kaut ko gana ievērojamu.
Meta Deimona atveidotais Toms Riplijs patiešām ir talantīgs - viņš ne tikai labi māk spēlēt klavieres, viņš itin labi māk arī spēlēt cilvēkus. Saņēmis no kāda bagāta amerikāņa uzdevumu doties uz Itāliju uzmeklēt šamējā dēlu Dikiju ar mērķi pārliecināt jauno cilvēku atgriezties dzimtenē, Toms visai centīgi iejūtas cita cilvēka ādā un falsificējot pats sevi (ja vispār var teikt, ka tāds Toms Riplijs kaut kur pastāvētu) un kļūst par Dikija un viņa līgavas Mārdžas draugu, biedru, uzticības personu. Toms ļoti sekmīgi izspēlē šo situāciju, tādā mērā, ka pat atklājot Dikijam, ka viņu sūtījis tētis, viņš nezaudē jaunā pleiboja (ko gan citu, ja ne pleiboju atveidos Džūda Lovs?) uzticību un simpātijas. Un tas pat spīti tam, ka kopumā Toms ir stipri kaitinošs personāžs ar izteiktām homoseksuālām nosliecēm un tendenci ieķerties Dikijā (tiesa, šajā filmā visi un visas ieķeras Dikijā). Protams, ievērojot to, ka Toms nav īsti normāls, laikam jau nav sevišķs noslēpums, ka kādā brīdī viņš varētu kādu arī nogalināt un pēc tam uzņemties mirušā cilvēka identitāti. Bet viņš jau neslepkavo aiz ļaunuma, drīzāk aiz mīlestības. Ok, varbūt reizēm arī aiz bailēm, bet tas taču ir tik cilvēcīgi! Deimona atveidotais Riplijs patiešām ir baiss personāžs, lai gan manā skatījumā mazliet pārāk creepy, lai viņam varētu kaut kas tik labi padoties. Un šī noteikti ir no tām filmām, kurās pretstatā "perfekto slepkavību" gadījumam (kad slepkava visu ir saplānojis līdz sīkākajai detaļai, bet kāda neveiksmīga apstākļu sakritība viņu iegāž) viss sakrīt par labu galvenajam varonim pat tad, ja viņš pastrādā kaudzēm visādas muļķības.
Šī noteikti nav viena no tām filmām, kurām vēlams pieiet ar iespējami kritisku aci, jo tajā ir pārāk daudz "caurumu", kurus šī kritiskā acs varētu atklāt. Tad jau labāk izbaudi Itālijas skatus, skaistas aktrises (Gvinetu Paltrovu un Keitu Blānšetu) un džezu, kuru Toms gan nemīl, bet pielienot Dikijam izliekas par lielu cienītāju un jau iepriekš veic kārtīgus priekšdarbus. Tiesa, galvenais triks džeza sakarā, kas arī citās filmās ir novērots, ir atklāt savas nedalītās simpātijas Čārliju Pārkeru - ja tev patīk the Bird, tad tu noteikti esi čalis! Es arī tev teikšu - The Bird tas tik bija vīrs!
Ja par filmu - nezinu, vai tā ir pelnījusi atrasties sarakstā ar visu laiku nozīmīgākajiem kino darbiem, bet vienlaikus - ar visiem tās trūkumiem "nospieduma" dēļ tā būtu uzskatāma par kaut ko gana ievērojamu.
2016-08-16
comments powered by Disqus