Kazhes pierakstu burtnīca

Pagājušās piektdienas vakarā devos uz "Depo", kur notika šīs visai leģendārās iestādes 12 gadu dzimšanas dienas svinības. Patiesībā mani pat drusku pārsteidz, ka "Depo" to gadiņu ir tik maz - tas nozīmē, ka klubs savu darbību sāka, kad biju jau pabeidzis vidusskolu. Tas gan, no otras puses, ir apliecinājums manam paša lielajam vecumam, kas ne obligāti nāk komplektā ar viedumu.
Ar koncertiem ir tā, ka nekad īsti nevar saprast - uz cikiem prātīgākais ierasties. Šoreiz izvēlējos relatīvi vēlu startu - drusku pirms vienpadsmitiem, kas nozīmēja to, ka pāris pirmās grupas neredzēju. Ko tā? Depo ierasts, ka pirms 23:00 nekad nekas nemēdz sākties, taču šoreiz tā laikam tomēr nebija. Pirmā grupa, ko redzēju - "Suns skrien 1" (redzēta pag. gada novembrī). Pēc tam - "Astrofish". Tad - "Dust Devil Drive". Visubeidzot - "Origo Boys".
Jāatzīst, ka šī bija tāda reize, kad visspilgtākais iespaids bija pēdējais. Ko tā? Jo tas nebija pozitīvs. Par "Astrofish" un "DDD" principā nekā sakāma - normāla piektdienas vakara Depo mūzika, patiesībā DDD bija pat visai labi, neiebilstu viņu uzstāšanos vēl kādu reizi redzēt. Bet "Origo Boys"...
Zināms, ka es esmu sviestroka un vispār visādas sviesta mūzikas cienītājs. Taču tas nenozīmē, ka man automātiski patiks pilnīgi jebkāds sviests, un "Origo Boys" ir tieši tāda veida sviests, kādam es neesmu radīts. Trīs čaļi, kuru mūzikas instrumentu arsenālā nav dzīvās mūzikas instrumentu (vien sintiķis un laptops). Mūzikas stilu varētu saukt par sviesta tehno. Ir zināma līdzība ar Kodek, taču tas čalis vismaz ir no Madonas un viņam sviestainais imidžs ir labāk ieturēts, bet mūzika - dīvaināka un neparedzamāka. Tikām "Origo Boys" man vismaz izskatījās pēc gluži prastiem ākstiem, kuru imidžs ir līdzīgs tam pašam Kodek, tāpat arī "Rīta stienim" un "Bermudu divstūrim". Patiesībā tieši ar pēdējiem līdzību saskatīju visvairāk - "Origo Boys" šķita esam joks, kas "overstays its welcome". Ļoti nelielās devās tas var būt amizanti, bet apnīk ātri un neatgriezeniski. Iespējams, pareizā noskaņojumā šādas uzstāšanās laikā var izlēkāties un saukt līdzi šī ansambļa saukļiem, kuros dominē grupas nosaukums (ja kas - viņu stils ir kaut kur pa vidu starp oldschool repu un tehno), bet tāds noskaņojums man gadās reti. Manā mūzikas gaumē šāda mūzika neiederās, un man ir grūti saprast, kā tas nākas, ka šāda stila sviestu mūsdienās ir kļuvis stilīgi klausīties (līdzīgi kā apmeklēt "Tranzīta" koncertus). Esmu savā gaumē pārāk vecmodīgs, tā laikam jāatzīst.