Knight's Gambit
Divdesmitā gadsimta klasiķa Viljama Folknera daiļrade man nav gluži sveša - pirms vairākiem gadiem izlasīju čupiņu viņa grāmatu, no kurām manī sajūsmu gan izraisīja tikai viens no relatīvi mazāk zināmajiem darbiem - "The Mansion", kamēr viņa oficiāli spožākie darbi pa daļai pārāk komplicētās rakstības manieres, pa daļai - man ne gluži aktuālās tematikas dēļ mani atstāja aukstu un neuzrunātu. Taču tagad, kad ķēros pie "Knight's Gambit", par to nemaz īsti neiedomājos.
Vērts pieminēt, ka šahā tāds jēdziens kā "zirga gambīts" nemaz nepastāv, līdz ar to latviski droši vien pareizākais veids būtu šo stāstu krājumu saukt par "Gājienu ar zirdziņu", kas varētu šo grāmatu (teorijā) darīt interesantu Raitim un Edijam kā diviem gājienu ar zirdziņu ekspertiem. Tāpat varu piebilst, ka kaut kā šogad galīgi nav sanācis spēlēt šahu un joprojām gaisā karājas nerealizētā ideja par Infogram šaha turnīru. Kas zina - varbūt tieši šī grāmata beidzot mani motivēs organizēt šo neapšaubāmi būtisko ieceri?
Krājumā ir seši stāsti, kurus vieno darbība kādā iedomātā miestā ASV Dienvidos un jurists uzvārdā Stīvenss, kura darbības maniere gan vairāk liek domāt, ka viņš būtu privātdetektīvs, nevis prokurors. Tikai pēdējā no sešiem stāstiem (ņemsim vērā, ka krājums netika radīts kā mērķtiecīgs stāstu apkopojums, bet gan tajā apvienoti stāsti par vienu un to pašu varoni, kurus Folkners uzrakstīja pārdesmit gadu laikā) Stīvenss tiek pie mazliet detalizētākas personības, kamēr pārējos tam, kas viņš ir par cilvēku, īsti nav nozīmes, ja nu vienīgi mēs uzzinām, ka viņam patiesība šķiet būtiskāka par taisnīgumu.
Šķiet, ka no šiem sešiem stāstiem vislabāk man patika pats pirmais - "Smoke", kurā vēstīts par netaisnīgu despotisku tēvu, kura nāves apstākļus cenšas noskaidrot Stīvenss, lai saprastu, vai šī vīra atstātais mantojums ir vai nav atzīstams par lietojamu, turklāt vēlāk bojā iet arī pilsētas tiesnesis, kurš kavējās ar testamenta pasludināšanu, Stīvenss tikām šajā stāstā perfekti izspēlē blefa kārti. "Monk" stāsta par garīgi stipri neapdāvinātu vīru, kas nonāk cietumā par slepkavību, ko viņš nav pastrādājis, lai arī viņš pats sevi tik ļoti neapzinās, lai varētu apgalvot, ka viņš tiešām nevienu nav noslaktējis. "Hand Upon the Waters" ir stipri garlaicīgs detektīvgabals, kur ir nogalināts makšķernieks. "Tomorrow" - tiesā ar piesēdētājiem viens no piesēdētājiem atsakās atbrīvot vīru, kas citu nogalējis apstākļos, kad viņam nebija citas izvēles, jo izrādās, ka šis piesēdētais ir kādu laiku uzņēmies gādību pār bojāgājušo. "An Error in Chemistry" - izbijis cirkus mākslinieks nogalina savu sievu, atzīstas slepkavībā, aizbēg no cietuma, nogalina sievastēvu, uzdodas par sievastēvu, tiek pieķerts. Un visubeidzot pats "Knight's Gambit" - ļoti garš un nedinamisks stāsts, kurā kāds jauns čalis patiešām izmanto zirgu, lai mēģinātu aizvest nāvē vīrieti, kurš piesit kanti tai pašai meičai, kam viņš pats, bet šahu labi spēlējošais Stīvenss (jo šaham it kā ir šeit nozīme, kā arī figūru upurēšanai, lai gan tas viss ir aiz matiem pievilkts) visu atšķetina gana savlaicīgi.
Es saprotu, ka Folkners primāri nebija detektīvu autors un līdz ar to viņa stāsti nav jāsalīdzina ar, piem., Konana Doila darbiem, bet sasodīts, cik tos ir garlaicīgi lasīt! Viņa personāži ir tie paši nesimpātiskie un neizglītotie dienvidnieki, kas viņam tik ļoti tīk arī garās prozas darbos (vai atkarībā no situācijas - izglītotie, bet tāpat stipri nomācošie personāži), viņa proza ir pārāk monumentāla un grandioza, lai labi saskanētu ar beletristikai tuvo detektīva žanru, rezultātā "Knight's Gambit" lasās slikti, atmiņā nepaliek un vienīgais gandarījums, ko tas spēj sniegt, ir grāmatas aizvēršana līdz ar tās izlasīšanu.
Vērts pieminēt, ka šahā tāds jēdziens kā "zirga gambīts" nemaz nepastāv, līdz ar to latviski droši vien pareizākais veids būtu šo stāstu krājumu saukt par "Gājienu ar zirdziņu", kas varētu šo grāmatu (teorijā) darīt interesantu Raitim un Edijam kā diviem gājienu ar zirdziņu ekspertiem. Tāpat varu piebilst, ka kaut kā šogad galīgi nav sanācis spēlēt šahu un joprojām gaisā karājas nerealizētā ideja par Infogram šaha turnīru. Kas zina - varbūt tieši šī grāmata beidzot mani motivēs organizēt šo neapšaubāmi būtisko ieceri?
Krājumā ir seši stāsti, kurus vieno darbība kādā iedomātā miestā ASV Dienvidos un jurists uzvārdā Stīvenss, kura darbības maniere gan vairāk liek domāt, ka viņš būtu privātdetektīvs, nevis prokurors. Tikai pēdējā no sešiem stāstiem (ņemsim vērā, ka krājums netika radīts kā mērķtiecīgs stāstu apkopojums, bet gan tajā apvienoti stāsti par vienu un to pašu varoni, kurus Folkners uzrakstīja pārdesmit gadu laikā) Stīvenss tiek pie mazliet detalizētākas personības, kamēr pārējos tam, kas viņš ir par cilvēku, īsti nav nozīmes, ja nu vienīgi mēs uzzinām, ka viņam patiesība šķiet būtiskāka par taisnīgumu.
Šķiet, ka no šiem sešiem stāstiem vislabāk man patika pats pirmais - "Smoke", kurā vēstīts par netaisnīgu despotisku tēvu, kura nāves apstākļus cenšas noskaidrot Stīvenss, lai saprastu, vai šī vīra atstātais mantojums ir vai nav atzīstams par lietojamu, turklāt vēlāk bojā iet arī pilsētas tiesnesis, kurš kavējās ar testamenta pasludināšanu, Stīvenss tikām šajā stāstā perfekti izspēlē blefa kārti. "Monk" stāsta par garīgi stipri neapdāvinātu vīru, kas nonāk cietumā par slepkavību, ko viņš nav pastrādājis, lai arī viņš pats sevi tik ļoti neapzinās, lai varētu apgalvot, ka viņš tiešām nevienu nav noslaktējis. "Hand Upon the Waters" ir stipri garlaicīgs detektīvgabals, kur ir nogalināts makšķernieks. "Tomorrow" - tiesā ar piesēdētājiem viens no piesēdētājiem atsakās atbrīvot vīru, kas citu nogalējis apstākļos, kad viņam nebija citas izvēles, jo izrādās, ka šis piesēdētais ir kādu laiku uzņēmies gādību pār bojāgājušo. "An Error in Chemistry" - izbijis cirkus mākslinieks nogalina savu sievu, atzīstas slepkavībā, aizbēg no cietuma, nogalina sievastēvu, uzdodas par sievastēvu, tiek pieķerts. Un visubeidzot pats "Knight's Gambit" - ļoti garš un nedinamisks stāsts, kurā kāds jauns čalis patiešām izmanto zirgu, lai mēģinātu aizvest nāvē vīrieti, kurš piesit kanti tai pašai meičai, kam viņš pats, bet šahu labi spēlējošais Stīvenss (jo šaham it kā ir šeit nozīme, kā arī figūru upurēšanai, lai gan tas viss ir aiz matiem pievilkts) visu atšķetina gana savlaicīgi.
Es saprotu, ka Folkners primāri nebija detektīvu autors un līdz ar to viņa stāsti nav jāsalīdzina ar, piem., Konana Doila darbiem, bet sasodīts, cik tos ir garlaicīgi lasīt! Viņa personāži ir tie paši nesimpātiskie un neizglītotie dienvidnieki, kas viņam tik ļoti tīk arī garās prozas darbos (vai atkarībā no situācijas - izglītotie, bet tāpat stipri nomācošie personāži), viņa proza ir pārāk monumentāla un grandioza, lai labi saskanētu ar beletristikai tuvo detektīva žanru, rezultātā "Knight's Gambit" lasās slikti, atmiņā nepaliek un vienīgais gandarījums, ko tas spēj sniegt, ir grāmatas aizvēršana līdz ar tās izlasīšanu.
2016-08-27
comments powered by Disqus