Koncerts Depo
Zinu, ka "Depo" ziedu laiki ir visai tālā pagātnē un patukši koncerti šajā klubā nav retums. Bet tas, kas piektdienas vakarā darījās Zig Zag koncerta sākumā, gan nemaz nav normāli.
Kā jau normālā pasākumā "Depo" pieklājas, vakara gaitā uzstājās veseli trīs izpildītāji. Vispirms - grupa "Marta migla". Šī instrumentālā roka grupa iepriekš nebija redzēta, bet atstāja par sevi tikai to labāko iespaidu. Vispār jau instrumentālais roks koncertos parasti nostrādā ļoti labi - daudz labāk kā ierakstos, un šī konkrētā uzstāšanās lika atcerēties pirms dažiem gadiem Positivusā redzētos "... And So I Watch You from Afar". Ne tādā ziņā, ka būtu pielīdzināma kvalitātē vai pat sevišķi līdzīga, vienkārši prātā atsauca vienu no spilgtākajiem koncertiem, ko esmu līdz šim apmeklējis. Salīdzinoši ar zināmākām instrumentālajām grupām "Marta migla" izceļas ar savas mūzikas vieglumu - vai nu sintezatora periodiskā klātbūtne vai kas cits to dara par baudāmu ne tikai tipiskiem matu kratītājiem, bet arī tādiem pseidointelektuāliem mutes bajāriem kā šī bloga autors.
Pēc nelielas pauzītes "Miglu" nomainīja "The Diamond Blow" - čalis no Austrālijas, kas dzīvo Igaunijā un spēlē mūziku, kura koncerta paziņojumā tika dēvēta par "dark pop" un salīdzināta ar "The Cure". Būtu pārspīlēti teikt, ka līdzība ar Robertu Smitu šeit būtu izcili gigantiska, bet, ja tā padomā, varbūt to tomēr ir iespējams saklausīt. Mazliet dīvaini jau izskatās koncerts, kura skanējumu lielākoties veido sintezatora partiju ieraksts, kamēr vienīgais uz skatuves esošais personāžs laiku pa laikam kaut ko uzspēlē uz ģitāras, dziedot grūti uztveramā austāļu angļu mēlē. Bet kopumā - interesanti.
Jau "Diamond Blow" uzstāšanās laikā bija novērots, ka koncerts ir vārgi apmeklēts, bet fakts, ka Zig Zag uzsākot uzstāšanos auditorijā bija vien septiņi cilvēki, bija smagi šokējošs. Es kaut kā naivi biju cerējis, ka "Depo" augšstāvā un citās telpās visu laiku bija ritējusi aktīva dzīve, taču mazāk nozīmīgie izpildītāji auditoriju nesaistīja, bet uz "Zig Zag" publika saradīsies. Nesarādas. Jā, koncerta gaitā cilvēku daudzums drusku palielinājās, bet vairāk kā kādi 15 cilvēki, šķiet, tā arī neparādījās. Nožēlojami, patiešām nožēlojami, jo koncerts bija lielisks. Līdz šim mana pieredze ar Zig Zag aprobežojās ar pāris dziesmām, ko garāmejot biju noklausījies pirms pāris gadiem Positivusā, bet tagad situācija kļuvusi drusku labāka.
Koncerta rezultātā radās vēlmē iegādāties pagājušā gada nogalē izdoto dubultplati "Signe melo", jo... ļoti iepatikās Zig Zag spēlētā mūzika. Interesanti gan, protams, būs noskaidrot, vai ierakstā dziesmas izklausās tā, kā tās bija pieņemts spēlēt astoņdesmitajos gados vai mūsdienās. Kaut vai tituldziesma koncertā nu nemaz neizklausījās šādi:
Diži vairāk kā kādas piecas no koncertā spēlētajām dziesmām droši vien man nebija zināmas (kā jau saku - neesmu fans), un biju pat pilnībā aizmirsis par tādu ļoti specifisku kompozīciju kā "My name is chicken &39;cos I was born in kitchen", bet tas, ko dzirdēju man patika, gribu vēl!
Kā jau normālā pasākumā "Depo" pieklājas, vakara gaitā uzstājās veseli trīs izpildītāji. Vispirms - grupa "Marta migla". Šī instrumentālā roka grupa iepriekš nebija redzēta, bet atstāja par sevi tikai to labāko iespaidu. Vispār jau instrumentālais roks koncertos parasti nostrādā ļoti labi - daudz labāk kā ierakstos, un šī konkrētā uzstāšanās lika atcerēties pirms dažiem gadiem Positivusā redzētos "... And So I Watch You from Afar". Ne tādā ziņā, ka būtu pielīdzināma kvalitātē vai pat sevišķi līdzīga, vienkārši prātā atsauca vienu no spilgtākajiem koncertiem, ko esmu līdz šim apmeklējis. Salīdzinoši ar zināmākām instrumentālajām grupām "Marta migla" izceļas ar savas mūzikas vieglumu - vai nu sintezatora periodiskā klātbūtne vai kas cits to dara par baudāmu ne tikai tipiskiem matu kratītājiem, bet arī tādiem pseidointelektuāliem mutes bajāriem kā šī bloga autors.
Pēc nelielas pauzītes "Miglu" nomainīja "The Diamond Blow" - čalis no Austrālijas, kas dzīvo Igaunijā un spēlē mūziku, kura koncerta paziņojumā tika dēvēta par "dark pop" un salīdzināta ar "The Cure". Būtu pārspīlēti teikt, ka līdzība ar Robertu Smitu šeit būtu izcili gigantiska, bet, ja tā padomā, varbūt to tomēr ir iespējams saklausīt. Mazliet dīvaini jau izskatās koncerts, kura skanējumu lielākoties veido sintezatora partiju ieraksts, kamēr vienīgais uz skatuves esošais personāžs laiku pa laikam kaut ko uzspēlē uz ģitāras, dziedot grūti uztveramā austāļu angļu mēlē. Bet kopumā - interesanti.
Jau "Diamond Blow" uzstāšanās laikā bija novērots, ka koncerts ir vārgi apmeklēts, bet fakts, ka Zig Zag uzsākot uzstāšanos auditorijā bija vien septiņi cilvēki, bija smagi šokējošs. Es kaut kā naivi biju cerējis, ka "Depo" augšstāvā un citās telpās visu laiku bija ritējusi aktīva dzīve, taču mazāk nozīmīgie izpildītāji auditoriju nesaistīja, bet uz "Zig Zag" publika saradīsies. Nesarādas. Jā, koncerta gaitā cilvēku daudzums drusku palielinājās, bet vairāk kā kādi 15 cilvēki, šķiet, tā arī neparādījās. Nožēlojami, patiešām nožēlojami, jo koncerts bija lielisks. Līdz šim mana pieredze ar Zig Zag aprobežojās ar pāris dziesmām, ko garāmejot biju noklausījies pirms pāris gadiem Positivusā, bet tagad situācija kļuvusi drusku labāka.
Koncerta rezultātā radās vēlmē iegādāties pagājušā gada nogalē izdoto dubultplati "Signe melo", jo... ļoti iepatikās Zig Zag spēlētā mūzika. Interesanti gan, protams, būs noskaidrot, vai ierakstā dziesmas izklausās tā, kā tās bija pieņemts spēlēt astoņdesmitajos gados vai mūsdienās. Kaut vai tituldziesma koncertā nu nemaz neizklausījās šādi:
Diži vairāk kā kādas piecas no koncertā spēlētajām dziesmām droši vien man nebija zināmas (kā jau saku - neesmu fans), un biju pat pilnībā aizmirsis par tādu ļoti specifisku kompozīciju kā "My name is chicken &39;cos I was born in kitchen", bet tas, ko dzirdēju man patika, gribu vēl!
2014-01-24
comments powered by Disqus