Kazhes pierakstu burtnīca

(valoda: vācu). Jā, es patiešām lasīju vāciski amerikāņu rakstnieka romānu. Kālab tā darīju? Tādēļ, ka iekš Dukahome tādu atradu. Iepriekšējais Steinbeka darbs, ko lasīju pirms kāda gada, uz mani nekādu īpaši labu iespaidu atstājis nebija, bet tas taču nenozīmē, ka arī citas viņa grāmatas nav labas. "Tortilla Flat" stāsta par dīkdieņu grupiņu ASV Lielās depresijas laikā. Grupiņas nosacītais līderis ir Danijs, kurš negaidīti mantojis divas sīkas mājeles ciematā un no mežā guļoša dīkdieņa ir kļuvis par bez maz vai bieziķi. Protams, tas neliedz viņam turpināt pārtikt no zagtām olām un kaut kur samangota vīna. Sanāk tā, ka viena no viņa mājām nodeg un pamazām atlikušajā ievācas vesels bariņš ar viņa čomakiem, šādējādi (atbilstoši autora iecerei) veidojot mazliet farsisku versiju par Apaļā galda bruņiniekiem (ar kuriem vairākas reizes šamie tiek salīdzināti), kas mitinās kopā Kamelotā. Īsti atšķirt personāžus vienu no otra man tā arī neizdevās, jo viņu raksturi ir diezgan līdzīgi. Vienīgais īpatnis viņu vidū ir Pirāts - garīgi mazliet atpalicis tips, kas gadiem ilgi krāj naudu, lai varētu nopirkt baznīcā uzstādāmu lukturi kā veltījumu svētajam Franciskam, kas reiz paglābis no slimības vienu no Pirāta suņiem (suņu viņam ir diezgan daudz un pirms pārvākšanās pie Danija viņš ar saviem pieciem suņiem gulēja vistu kūtī) - tiesa, visai drīz pēc brīnumainās izglābšanas to suni notrieca smagā mašīna, bet par to Pirāts neaizdomājas. Principā grāmata ir nebeidzams apraksts par to, kā mantas tiek iemainītas tirgotavā pret vīnu un kā tās mantas tiek pēcāk no tirgotavas nozagtas un kā kāds no varoņiem paved kādu no ne īpaši saistošajām ciema sievietēm. Tāds sex and booze stāsts, tā varētu teikt. Brīžiem pat diezgan smieklīgi, lai gan lielākoties - ne visai. Tomēr labāk nekā tā otra grāmata, kuras nosaukumu esmu aizmirsis.

Steinbeka "Of Mice and Men" Amerikā, cik zinu, ir kanonisks obligātās literatūras darbs, kaut kas līdzīgs kā mums Blaumaņa "Nāves ēnā" vai "Kauja pie Knipskas" (šaise, neatceros, kas ir tās autors!). Varbūt gan ne gluži - grāmatas saturs ir visai slikti piemērots, lai to lasītu piektajā vai sestajā klasē - te gan neviens nesūc cita asinis un neiet nosalt mežā, taču nosaukt "Par pelēm un vīriem" par jautru grāmatu nekādi neceļas pirksti.

Es nenoliedzu, ka "Mēness ir norietējis" ir propagandas literatūras darbs. Tas nav domāts tīri kā māksliniecisks veikums, tajā skaidri un gaiši var saprast, kāpēc šī grāmata ir rakstīta, kādi ir tās mērķi un ko ar to autors vēlējies panākt. Taču šī būs viena no tām situācijām, kur es nesaskatu šādā propagandas darbā neko sliktu. Ar šo noveli/mini romānu Džons Steinbeks vērsās pie nacistu okupētās Francijas ar aicinājumu nepadoties, ar aicinājumu nesadarboties, ar aicinājumu cīnīties par savu brīvību. Nekā slikta šādā aicinājumā es nesaskatu, un līdz ar to man pret grāmatu nav iebildumu. Turklāt der pieminēt, ka nedz vācieši, nedz francūži šajā grāmatā vārdā minēti netiek (arī personāžu vārdi nav TIK izteikti raksturīgi konkrētām nācijām, lai tas kļūtu par problēmu), tā ka šo grāmatu var uztvert par aicinājumu cilvēkiem būt brīviem ne tikai konkrētajā situācijā, kad tapa "Mēness ir norietējis", bet arī kopumā.

Šī grāmata ir turpinājums Steinbeka romānam "Cannery Row" (kuru neesmu lasījis), no man pazīstamajiem šī autora darbiem tā visvairāk līdzinās "Tortilla Flat". Grāmatas darbība norisinās kādā mazpilsētā ASV (domājams - dienvidu galā) pēc otrā pasaules kara. Romāna centrālās personas ir:

Public opinion isn`t more important than a dead rat. Critical opinion isn`t more important than a dead bug. My opinion isn`t more important than a dead me. Mr. Steinbeck appears to be a Nobel prize winner (in Literature, of course), but at least this book of his has no sign of literary genius whatsoever. According to what the critics say this is a comedical farse, a parody or something like that. Mr. Eristale is an amateur-astronomer living in Paris who suddenly becomes the king of France for because of struggle between the political parties monarchists take over and monarchy is restored in France. He doesn`t want to be king, for he`s a man whom nobody notices, who just wants to look at the stars. But suddenly he`s popular to the sky, although nobody gives him any power, he`s just a puppet. But the king doesn`t want to be a puppet. He wants to stand up for himself but he fails miserably and he is no king any more. The book is probably a very sharp political satyre of the French democracy, but it a) isn`t funny, b) sounds terribly dated, c) isn`t original. If a man who could write this unintersting could receive the most respected literary prize in the world this world just isn`t any good.

Nobela prēmijas laureāts Džons Steinbeks amerikāņu literatūrā ir tas pats, kas Brūss Springstīns amerikāņu rokmūzikā. Caur un caurēm amerikānisks, bet vienlaikus savā saturā drīzāk tendēts uz sociālismu, nekā uz amerikāņu sapni. Viņš raksta par mazā cilvēka grūtībām un acīmredzami mīl šo mazo cilvēku, bet vienlaikus pats, protams, nav viens no tiem mazajiem cilvēkiem. Ir gan viena atšķirība - Steinbeks bija no Kalifornijas, bet Springstīns ir no Ņūdžersijas, kas nozīmē principiālās atšķirības starp Rietumkrastu un Austrumkrastu. Un Steinbekam tā arī neizdevās uzrakstīt kaut ko tik tiešu un vienkāršu kā "Born in the USA".

"Dusmu augļi" sava sociālā statusa pēc skaitās teju vai visu laiku nozīmīgākais amerikāņu literatūras darbs, sava laikmeta (Lielās Depresijas) spilgtākā liecība, kas caur vienas atsevišķi ņemtas ģimenes stāstu atklāj ēras traģiskumu visā tās bezcerībā. Ar tādu absolūto klasiku gan, protams, lieta bieži nav vienkārša - nozīmīgums gan pārāk augstu novieto gaidāmības (vai kā būtu pareizi raksturot "expectations") latiņu un arī vispār, to uzņemot organismā, ir grūti abstrahēties no konkrētā mākslas darba deklarētās vērtības. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka Steinbeka slavenākais romāns man ilgu laiku nebija nonācis lasāmās literatūras plauktiņā, bet beigās to tur novietoja paša vilktā loze Grāmatu klubiņa ietvaros.