Kazhes pierakstu burtnīca

I really saw Jim Jarmush standing somewhere in the shadows of this film. And I`m not a fan of his. Not that I`ve seen more than 25 minutes from his entire filmmakers career, but I still don`t like Jim Jarmush. He`s boring as a lecture of economy. But this film has in fact very little to do with Jarmush. Except for the fact that it`s atmosphere is somewhat similar to that part of Jarmush`s film I once saw. Anyway, you see, Dante Hicks is this white guy working at a local convenience store, and everything goes wrong for him on this one day where he in some way goes through the nine rings of hell. He goes to work on his free day for a few hours, but nobody comes to replace him, his pal from the video store next door scares all the customers away, he finds out that his girlfriend has suck 36 other man`s members, while his ex-girlfriend whom he still loves has sex with a dead pervert in the toilet thinking that she`s making love to him, hell, that`s one tough day. Whom do we get to see in this movie? First, there`s Jay and Silent Bob - those two funny drugdealing weirdos who also took part in `Dogma`, then there`s this chick Marilyn Ghigliotti also from `School of Rock`. That`s probably it. The film isn`t particulary fast paced, but it`s comic moments stand out tall, and it`s sad moments fall down low, and it reminds of the positive aspects of the French new-wave. A conclusion in 3 words: I liked it.

Tas Kevins Smits ir viens sviestains tips, kura galvenais hobijs ir veidot filmas par vīriešiem, kuri nespēj kļūt pieauguši. Reizēm viņam šīs filmas sanāk ļoti labas, reizēm - nē. "Mallrats" ir sliktākais no visiem gadījumiem. Tā galvenie varoņi ir divi puiši, kurus pametušas draudzenes un kuri dodas uz lielveikalu pārdzīvot savas skumjas. Tur viņi sastaps Džeju un kluso Bobu, topless gaišreģi ar trīs krūšgaliem, Stenu Lī - vienu no amerikāņu komiksu leģendām, abas savas otrās pusītes un vēl daudz vairāk vai mazāk kolorītu personāžu. Tu jau droši vien zini, ka man trulas komēdijas patīk ne mazāk kā vairumam citu cilvēku, bet tikai ar nosacījumu, ka tās ir eleganti trulas komēdijas, asprātīgi trulas komēdijas un saistoši trulas komēdijas. Diemžēl "Mallrats" nav šāda komēdija. Joku tajā ir, protams, ļoti daudz, bet lielākoties tajos katastrofāli trūkst īsta humora, un "fiziskie" joki ir pagalam stulbi. Vienīgais patiešām atmiņā paliekošais personāžs šajā filmā ir tukls puisis, kas nedēļām ilgi skatās uz tā stereoskopisku bildi, neveiksmīgi un veltīgi mēģinot tajā ieraudzīt trīsdimensionālo apslēpto attēlu. Man kā cilvēkam, kam arī nekad nav izdevies savas smadzenes piespiest šādus attēlus atpazīt, ar šo personāžu bija viegli identificēties un es to spēju saprast. Tikām galvenos varoņus saprast nevaru un galvenais - nevajag. Atsevišķas frāžu apmaiņas filmā ir asprātīgas, bet kopumā tā neveido filmas iespaidu, un šķiet ievērojami par trulu, lai būtu kaut cik atmiņā paliekoša. Salīdzinoši Smita pati pirmā filma "Clerks" bija vienkārši īsts šedevrs, lai arī tā tika filmēta faktiski par kapeikām, bet ar lielāku finansējumu "Mallrats" gadījumā viņš vienkārši nespēja tikt galā. Ja filmā nav nekādu domu, nekāda mērķa, tā nav asprātīga, un tā tev kā skatītājam nepiedāvā neko labāku par trešo krūtsgalu, diez vai tu pēc šādas filmas jutīsi gandarījumu. Drīzāk tev būs sajūta - jā, šitais vecis ir diezgan provokatīvs un viņam ir nospļauties par daudz ko, bet filma tāpat ir absolūts sūds. Pat "Star Wars" references tajā ne tuvu nebija tik labas kā "Klerkos". Kas mani šajā situācijā iepriecina, ir apziņa, ka gan pirms, gan pēc "Mallrats" Smits radīja ievērojami labākas filmas. Ja kas arī paša Smita atveidotais personāžs - Silent Bob - šajā filmā izceļas ar absolūtu neienteresētību šajā sviestainajā kino projektā.

Ja ne Lienes tālredzība (vai tās trūkums - kas to lai zina?), šo filmu mēs būtu skatījušies draugu kompānijā otrdienas vakarā. Tagad ir neiespējami paredzēt, kāda būtu mūsu draugu attieksme, ja mēs viņiem patiešām būtu piedāvājušies "Sekot Emijai", bet diezgan droši varu teikt, ka garlaicīgi nebūtu.

Kad skatījos pirmos "Klerkus", nemaz tādā grandiozā sajūsmā par tiem nebiju, tomēr tagad, pēc otro noskatīšanās, tie man šķiet daudz labāki, kā agrāk. Atšķirība starp šīm filmām patiesībā ir tikai viena - Kevinam Smitam pieejamajos līdzekļos. Ja 1994. gadā viņš bija absolūti alternatīvs un neatkarīgs kino veidotājs, tad tagad viņš ir Holivudas sastāvdaļa, līdz ar to arī filmas pieeja nav gluži tāda kā oriģinālajai daļai. Ir skaidrs, ka "Klerkus 2" nav vērts skatīties, ja tu neesi redzējis pirmo daļu, ja nezini, kas ir Dante Hikss un viņa kaitnieciskais draugs Rendels, tu droši vien arī negribēsi to uzzināt. Tagad viņiem ir piebiedrojies vēl viens čomaks - Elaija, 19 gadīgs dorks, kas ir "Transformers" un Gredzenu pavēlnieka fanātiķis un kuram nav īpaši labas attiecības ar Rendellu, kas viņu visu laiku apdirš (ko viņš gan dara arī ar visiem citiem cilvēkiem). Desmit gadu laikā abu vīriešu karjeras nav īpaši attīstījušās - tikai tagad viņi vairs nestrādā attiecīgi pārtikas bodītē un videokasešu nomā, bet gan plecu pie pleca burgeru ieskrietuvē. Dantem, kā tas viņam ir raksturīgi, atkal ir izvēle no divām sievietēm - viena no viņām ir mīloša un jauka, bet otra - kruta. Protams, ka filmas beigās viņš izvēlas tomēr jauko. Tāpat atkal ir filmā diskusija par seksu: kā vecajā bija saruna par to, vai blow job ir sekss vai nav, šajā ir jautājums par to, vai "Ass to mouth" ir normāli vai nav. Un tāpat šajā filmā ir arī kāds pretīgs perversijas elements - līdzvērtīgi Dantes draudzenes seksam ar mirušo studzinātāju tualetē, šajā filmas daļā parādās cilvēka sekss ar ēzeli (interspecies erotica) zem nosaukuma "Kelly and the Stud" (kur Stud ir skūts liels vecis, bet Kelly - ēzelis, turklāt vīriešu dzimtes). Nu un, protams, te piedalās arī Jay and Silent Bob, kā nu bez šiem. Tikai šī filma ir krāsās. Un profesionālāk uzfilmēta. Un ar labāku aktierspēli. Tātad kopumā sliktāka. Jo ne jau kvalitātes pēc kāds skatās "Clerks", bet gan tāpēc ka tā ir stilīga filma, kuru varētu uzfilmēt jebkurš no mums, bet ar otro daļu tas vairs cauri neiet. Šis jau ir profesionāls kino, turklāt bez sava īsta sakāmā. Lai gan daudzi dialogu fragmenti filmā bija lieliski, kā piemēram strīds starp Rendelu un "Lords of the Rings" ekspertu.

Kevins Smits ir viens no tiem režisoriem, ar kuru daiļradi esmu tā labāk pazīstams - ne velti šī ir jau sestā viņa filma, ko esmu noskatījies. Un tas nav maz, ievērojot to, ka kopumā Smits ir režisējis astoņas pilnmetrāžas filmas. No iepriekšējām piecām viena bija galīgi garām (Mallrats), trīs bija labas (pirmie "Clerks", "Dogma" un "Chasing Amy"), bet viena - diezgan viduvēja (otrā "Clerks").