Kazhes pierakstu burtnīca

Reti kura filma mūsu "kompānijā" (tas ir - draugu lokā, nevis darbavietā) ir sacēlusi tādas pretrunīgas diskusijas kā "In Bruges". Viss sākās ar to, ka filma tika izreklamēta kā jauna kriminālkomēdija Gaja Ričija "Lock, Stock and Two Smoking Barrels" stilā. Tad Ziņģis to noskatījās un nodēvēja par vienu no garlaicīgākajām filmām, ko viņam jebkad nācies redzēt, un ko nekādā ziņā neesot vērts skatīties. Kad pagājušo svētdien to skatījāmies pie Rustānovičiem, izrādījās, ka daļai tā patika, daļai nepatika, bet vēl principiāls jautājums bija par to, vai šī filma ir vai nav uzskatāma par komēdiju. Lai arī man ļoti gribētos par to mazliet tagad padiskutēt, to nedarīšu.

Filmas "Septiņi psihopāti" galvenais varonis Mārtijs atkārtoti apgalvo, ka viņš nevēlas, lai viņa filma par psihopātiem būtu truls holivudas gaļas gabals, bet patiesībā filma būs par mīlestību. Tiesa, kāds draugs viņam aizrāda, ka Mārtijs no mīlestības neko nesaprot, ne velti visas sievietes filmā mirst pāris minūšu laikā pēc savas parādīšanās uz ekrāna, tā arī nepateikušas vairāk par pāris vispārīgām frāzēm. Bet tā nu Mārtijs redz pasauli.

Pret Maikla Makdonas filmām es nenoliedzami esmu partejisks - vēl pirms filmas noskatīšanās esmu itin drošs, ka tā man patiks. Turklāt "Trīs plakāti aiz Ebingas robežām" ir patiešām labi novērtēta filma - saņēmusi Zelta globusu kā labākā drāma, tāpat vairākas aktieru balvas, līdz ar to tur pat varētu teikt, ka ekspektācijas bija vēl augstākas, nekā standarta apstākļos attiecībā pret man ļoti tuvu režisoru.