Kazhes pierakstu burtnīca

Mana pazīšanās ar Annas Brigaderes daiļradi ir labākajā gadījumā slikta. Skolā par "Maiju un Paiju" bija jāraksta, manuprāt, pirmais domraksts manā mūžā, pie skolotāja Muižnieka, par kuru spilgtākās atmiņas ir, kā viņš man skrēja pakaļ apkārt galdam, mēģinot savākt manu dienasgrāmatu, kura (kā jau pieklājas manai dienasgrāmatai) bija šaušalīgi nekārtīga. Tad vēl jau pie skolotājas Britānes bija jālasa "Dievs, daba, darbs", ko, iespējams, varētu pasniegt tādā veidā, lai skolēnus ieienteresētu, bet tā tas, protams, nenotika. Ok, un kurš gan nezina Sprīdīti? Jā, un tad vēl manas pirmās atmiņas par teātra apmeklējumu saistās ar Brigaderi - biju Dailes teātrī ar vecākiem uz "Princesi Gundegu un karali Brusubārdu", man bija ļoti bail un es raudāju. Hmm, ja tā beigās padomā - kaut kāda saskarsme ar Brigaderes darbiem man ir bijusi gan, bet - dziļi iepriekšējā tūkstošgadē.

Pēdējo gadu laikā esmu pamazām tuvojies Zentai Mauriņai, bet līdz šim brīdim - ne viņas pašas rakstītiem tekstiem. Aizpērn novembrī skatījos teātrī Dokumentālos sapņus, pērn izlasīju grāmatu par Konstantīnu Raudivi, bet pirms dažiem mēnešiem izlasīju arī Trīsdesmit divi gadi kopā ar Zentu Mauriņu. Tagad beidzot pienākusi kārta kādai no pašas Mauriņas rakstītajām grāmatām.