Kazhes pierakstu burtnīca

Nevaru saprast, kā tas sanāca, bet man bija radusies sajūta, ka līdz šim nevienu Mjurielas Spārkas grāmatu lasījis nebiju, lai gan patiesībā tādas jau bijušas veselas trīs. Tā laikam sanāk, ka lasot pārāk daudz, daudz kas aizmirstas. Visai nožēlojami, ja godīgi. Turklāt no iepriekš lasītajām trim grāmatām divas man patiesībā visai labi patika. Šajā ziņā labi, ka uzturu šādu piezīmju grāmatiņu, kurā allaž varu pārliecināties par dažādām savas personības detaļām. Protams, ja kāds uzhakotu manu blogu un sapildītu faktoīdu ar filmām, kuras patiesībā nemaz neesmu redzējis, varētu gadīties, ka es tā rezultātā pamazām pilnīgi sajuktu prātā. Kā lai arī nebūtu, tās trīs Spārkas grāmatas es patiešām tiku izlasījis, un arī šo - ceturto.

Es neesmu tipiskākais spiegu romānu fans, kādu vien var iedomāties - faktiski šis ir tāds literatūras veids, kas mani nekad nav sevišķi valdzinājis, taču sanāca tā, ka šī grāmata bija līdzi paņemtajā komplektā Ķīnas ceļojumā un... tu pats saproti, kas ir līdzi paķēries, to tu arī lasi, it īpaši ja esi tik maniakāls visa kā lasītājs kā es. Un patiesībā šī grāmata ir visai interesanta, kaut vai tāpēc, ka šī nav tāda stila grāmata kā varonīgi Džeimsa Bonda eposi, bet gan visai skumjš un bezcerīgs vēstījums par ne pārmērīgi kompetentiem slepeno dienestu darbiniekiem, ambīcijām un tās traģiskajām sekām. Tātad - kāds aģents ir iesūtījis ne pārāk ticamu informāciju par padomju atomieroču izvietošanu kaut kur netālu no Rostokas Austrumvācijā, un "Departaments" - organizācija, kas bija ietekmīga 2.Pasaules kara laikā cīņās ar vāciešiem, bet sekojošajās divās desmitgadēs ir pārvērtusies par visai normālu birokrātu kantori, saskata tajā iespēju atjaunot savu seno dienu spozmi un iesūtīt savu aģentu sociālistu kontrolētajā teritorijā, lai noskaidrotu kaut ko precīzāku. Diemžēl ar kompetenci pēc 20 gadu dīkstāves ir tā kā ir, un aģents, kurš divdesmit gadus neko nav darījis šajā virzienā, nav grandiozi labi sagatavots šāda stila operācijām, līdz ar to traģēdija visa noslēgumā ir neizbēgama, un cilvēciskais faktors arī te savu lomu spēlē - iesaistītie personāži kopumā nav ne muļķi, ne ļaundari, bet viņi pārvērtē savas spējas ar visām no tā izrietošajām sekām. Visai skumjš un, cik saprotu, reālistisks specdienestu darbības atainojums, bez kaut kādas baigās varonības, skaistām sievietēm un ļaundariem, kas vēlas paverdzināt visu pasauli. Patiesībā - noteikti saistošāka grāmata, nekā es no tās sākotnēji būtu gaidījis.

Šī grāmata izrādījās ļoti piemērota lasāmviela Ķīnas ceļojuma laikā, jo liela tās daļa norisinās tieši Ķīnā. Grāmatas sākotnējā galvenā varone Rūta ir sieviete mūsdienu Amerikā, kura tuvojas piecdesmit gadu slieksnim, strādā par "ghost writer" un nespēj nekādi samierināties ar to, cik viņai ir neizturama māte. Viņas māte ir ķīniete, kas nodzīvojusi gandrīz visu mūžu Amerikā, nav centusies sakarīgi apgūt angļu valodu, meitu visas bērnības garumā ir pazemojusi un turpina to darīt arī vairs nebūdama jauna, ir skopa, nejauka, nedraudzīga un skaudīga, nelāgi izturas pret savu māsu, un vēl ir apsēsta ar visādiem spokiem un lāstiem. Rūta tikām ir relatīvi laimīga, lai arī viņai ir daudz visādu kompleksu iekšā, kuru būtību mēs grāmatas laikā pamazām uzzinām un par daļu no kuriem es labprātāk nebūtu ticis apgaismots. Kad viņa atklāj, ka mātei strauji progresē Alcheimera slimība, viņa saņemas un palūdz kaut kādu tipu iztulkot no ķīniešu valodas mammas piezīmes, kas atklāj daudz nepatīkamu noslēpumu no viņu dzimtas vēstures, tai skaitā to, kas tad īsti šajā grāmatā ir "kaulu daktera meita" (tā nav ne Rūta, ne viņas māte, bet gan vecāmāte). Izrādās, ka daudz kas nav tāds, kā tas izskatās un ka cauri mātes vecuma plānprātībai atklājas arī daudz patiesības.

Oldozs Hakslijs, kā šķiet, visai nopietni aizrāvās ar antiutopiju radīšanu - viņa slavenākais darbs "Jaunā, skaistā pasaule" ir šādā stilā, un arī "Ape and Essence" stāsta par mītisku nākotni, kuras civilizāciju par tādu labāk nesaukt. Grāmata gan patiesībā ir visai izteikta spēle - tās pirmajā daļā tiek stāstīts par diviem vīriešiem, kas Gandi nogalināšanas dienā atrod visai īpatnēju antiutopisku scenāriju un dodas meklēt tā autoru Tallis, kurš izrādās, ka ir miris, kamēr grāmatas otrajā daļā tiek prezentēts pats scenārijs. Doma tur ir aptuveni tāda - cilvēce ir praktiski iznīcināta atomkarā starp Rietumiem un Austrumiem, abām pusēm pārņemot sliktākās otras puses īpašības, un neskartas palikušas vienīgi stratēģiski nenozīmīgas teritorijas, piemēram, tādas kā Jaunzēlande. Atbilstoši šim scenārijam, zinātnieku grupiņa ierodas atomkara izpostītajās zemēs, atklājot, ka to mūsdienu iemītnieki ir kļuvuši maksimāli barbariski un dzīvnieciski, radījuši sātana pielūgšanas kultu, atbilstoši kuram viņiem reizi gadā notiek vairāku nedēļu pārošanās orģijas, kuras kulminē iepriekšējo orģiju rezultātā dzimušo bērnu-mutantu nogalināšanā. Jāpiezīmē, ka lai kvalificētos par mutantu, nepieciešams, lai uz rokas būtu vairāk kā septiņi pirksti un lai cilvēkam būtu vairāk kā seši krūtsgali. Šī jaunā pasaule pārtiek no vecās pasaules atliekām - meklē vecas drēbes, dedzina grāmatas kā kurināmo un neapstrīdami virzās uz savu strauju galu. Taču zinātnieks, kuru šie barbari sagūstījuši, iemīlas vienā "jaunās pasaules" sievietē, kas rada daudz neērtību, kaut vai tāpēc, ka viņam nepiemīt jaunajai sugai raksturīgā sezonālā pārošanās tieksme, bet gan cilvēkiem raksturīgā nemitīgā pārošanās tieksme, kas atbilstoši valdošajai sātanisma reliģijai ir pretlikumīga, un vispār vienīgie kaut cik saprātīgie cilvēki tajā pasaulē ir sātanisma kulta iniciētie.

Man principā patika filmas ideja - par to, kā blakus Zemei parādās vēl viena mūsējai identiska planēta, uz kuras norit precīzi tāda pati dzīve kā uz mūsējās, un dažādas no tā izrietošās sekas. Tiktāl viss būtu lieliski, taču šī mazbudžeta festivālu filma lielā mērā cieš no tā, ka tā ir pārāk maza, pārāk sasteigta un pārāk nevienmērīgi plūstoša. Filmas galvenā varone ir jauna sieviete, kura, ieraudzījusi debesīs otro zemi, aizskatās nepareizajā virzienā un ar savu automašīnu nones citu mašīnu, nogalinot kāda mūzikas profesora sievu un dēlu un pašu vīrieti iedzenot komā. Rezultātā Roda (tā sauc jauno sievieti) nonāk uz četriem gadiem cietumā, bet pēc iznākšanas no tā viņa turpina sevi sodīt par nodarīto un iet strādāt skolā par apkopēju, bet pēcāk - sāk bez maksas tīrīt māju no komas atlabušajam profesoram (kuru atveido aktieris, kas mums labi zināms kā Ītans no "Lost"). Tad pamazām (who would have guessed!) starp varoņiem sāk veidoties romāns, jo vīrietis jau nezina, kas Roda patiesībā ir (tā kā viņa tolaik bija nepilngadīga, tiesa aizsargāja viņas identitāti). Un, protams, ir skaidrs, ka agrāk vai vēlāk patiesība uzpeldēs, jo tā jau filmās vienmēr notiek. Paralēli Roda piesakās eseju konkursā uz lidojumu uz otro Zemi, kļūt par mūsu planētas sūtni, un arī tiek izvēlēta šim lidojumam, lielā mērā tāpēc, ka viņa ir krimināli sodīta un viņa labi pamato, ka arī Amerikas atklājēji nebija smalki zinātnes un mākslas pārstāvji, bet gan dažādi avantūristi un dzīves pabērni.

We had been worrying about what clothes we should take on the trip – with the temperature in Riga at around 5-10C, in Hong Kong at around 30C and in other locations on our route at who knows what, we finally ended up with each taking a couple of sweaters and lots of summer clothes. It later proved that our choice was rather wise.

A trip to China is something quite unlike a regular vacation somewhere in Europe, one has to keep lots of different things in mind, in order for it to go smoothly. Thus in this description I will try not only to document our daily events, but also point out some underwater stones that a traveler should be able to foresee.

Vēl viena filma, kas tika noskatīta lidmašīnā Honkonga-Helsinki, vienīgā kaut cik vecākā filma, kas bija piedāvātajā repertuārā. Tikai mājās uzzināju, ka šis Pītera Jeitsa veikums savulaik tika pie piecām Oskara nominācijām un vienā no tām arī uzvarēja - par labāko scenāriju. Kaut kādā mērā mani māc aizdomas, ka esmu šo filmu kādreiz jau redzējis, bet varbūt tā arī nav.

Esmu viens no tiem retajiem eksemplāriem, kam nav sanācis noskatīties nevienu no "Pērtiķu planētas" sāgas filmām, līdz ar to man nav iespēju novērtēt, cik labi šī jaunā filma iet kopā ar visām vecajām, bet tikai varu to novērtēt kā patstāvīgu vienību.

Ķīnas ceļojuma laikā sakrājās prāvs daudzums dažādu iespaidu un cita starpā noskatītas arī dažas filmas (lidmašīnā uz Honkongu un atpakaļ), šī - pirmā no tām. Izmantoju iespēju noskatīties kaut ko mazāk zināmu un mazāk populāru par tradicionālo lidmašīnas kino repertuāru un kopumā - nožēloju savu izvēli. Pirmkārt jau tāpēc, ka nakts laikā skatīties filmu korejiešu valodā, kur visu saturu uztver no subtitriem, ir baisi nogurdinoši. Angliskas filmas laikā vari pa daļai snaust un vairāk klausīties kā skatīties, tikām šīs filmas gadījumā tādas iespējas nebija. Vienlaikus sava interese šajā pasākumā bija - "Pašnāvību prognoze", manuprāt, ir no tā stila korejiešu filmām, kuras Eiropas skatītāji parasti neredz - tas nav festivālu kino, augstā māksla un tā tālāk, bet gan filma, kas paredzēta "vienkāršajam skatītājam". Līdz ar to neizbegāmas tajā ir visādas banalitātes, truls happy ending un citas "brīvdienu vakara filmu" pērles, labums tajā ir tāds, ka šādi vari drusku ieskatīties tajā, kādas filmas tad tie korejieši taisa paši savam tirgum un kases vajadzībām, nevis tikai augsto mākslu.