Visai vērtīgs secinājums: grāmatas, ko raksta TV personības un kuras pamatā paredzētas gīku auditorijai, nav man diži piemērotas. Nekas, ka es esmu koderis un ka mani vismaz kaut kādā mērā interesē zinātniskā fantastika. Taču man nav ne mazākās vēlmes jebkad apmeklēt ComicCon (kaut vai tāpēc vien, ka pēdējo komiksu es "izlasīju" vēl sākumskolā), man nav nekādu erotisku fantāziju saistībā ar princesi Leia un es neuzskatu Frodo Baginsu par reālāku būtni nekā LV prezidents Andris Bērziņš.

Vissvarīgākais ir tas, kā un uz ko tu liec uzsvarus. Šo filmu visai aktīvi rekomendēja N.R., raksturojot to kā "tipisku Breda Pitu roadtrip stila filmu" un apgalvojot, ka Džūlija Robertsa (kura man diezko nepatīk) tur uz ekrāna redzama labi ja 10 minūtes. Domājams, ja viņam šī filma nebūtu patikusi, Normis varētu akcentēt to apstākli, ka filmas režisors ir Gore Verbinski - vislabāk zināms kā "Karību jūras pirātu" sāgas veidotājs un ka šī nu ir viena no tām filmām, kurās Pits pat necenšas būt ticams.

01.01 – Jaunais gads sagaidīts Līgatnē MA laukos uz kalna

1.janvāris aizritēja kodēšanas zīmē, smagā kodēšanas zīmē. Un kā vienmēr - dienas beigās izdarīts ir mazāk, nekā gribētos un daudz laika tika patērēts tur, kur to nemaz nevajadzētu.

Tikko vakar medijos parādījās ziņa, ka Marsels Hosa atskaitīts no Maskavas "Spartak", pirmā doma bija - kur tad viņš tagad nonāks - Rīgas "Dinamo" vai arī Maskavas CSKA pie Šuplera? Abiem variantiem ir gan savi plusi, gan mīnusi. Šuplers nenoliedzami ir Hosam ideāli piemērots treneris - čehoslovāku hokeja stilu piekopjošs, gatavs visu komandu pakārtot Marselam. Taču mīnuss ir tajā, ka šobrīd panam Jūliusam krēsls zem dibena nepavisam nav stabils, un pilnīgi iespējams, ka komandas priekšnieki par domu paņemt kaprīzo Hosu varētu sajūsmā nebūt.

Ir ļoti patīkami nobeigt gadu ar izcilu grāmatu - nevis crappy zinātnisko fantastiku par tomātiem-slepkavām, un Ēriks Emanuēls Šmits ir noteikti viens no tiem autoriem, kuru grāmatas ir gandrīz droša garantija pret vilšanos. Viņa viens no svaigākajiem darbiem - stāstu/noveļu krājums "Koncerts eņģeļa piemiņai" to tikai vēl vienu reizi apliecina.

Ja var ticēt tādam brīnišķam resursam kā googlezeitgeist, par 2011.gada ievērojamāko cilvēku jāatzīst Rebecca Black - jā, tā pati tīņu meitene, kas dziedāja visai idiotisko dziesmu "Friday", apsteidzot, citu starpā arī Stīvu Džobsu.

Šī varētu būt pirmā manis izlasītā grāmata, kura sižetiski gandrīz perfekti atbilst zombijfilmai. Nezinu, priecāties par to vai nē. Tātad doma ir aptuveni šāda - debesīs parādās kaut kāda zaļa figņa, brīnišķi skaista, visi uz to apskatās un nākamajā rītā kļūst akli. Tikai cilvēki, kuri piespiedu kārtā palaiduši garām šo brīnišķo skatu, saglabā redzi. Vienlaikus uz zemes ir parādījušies slepkavnieciski staigājoši augi, kuri ir apveltīti ar kaut ko līdzīgu saprātam un mēdz nogalināt un apēst cilvēkus. Akli cilvēki obviously viņiem ir daudz vieglāk noķerami. Galvenais varonis šo incidentu ir pārcietis, jo tajā liktenīgajā dienā atradās slimnīcā ar apsaitētām acīm.

Lai arī es nekādi neuzskatu, ka pašu Musiqq daiļrade būtu kaut kas tik ļoti izcils un mākslinieciski augstvērtīgs, viņu sviesta projekts Bermudu divstūris iegriež ne pa jokam: