Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms drusku vairāk nekā 130 gadiem Marks Tvens kopā ar kādu savu draugu devās ceļojumā uz Eiropu, kurā viņi paviesojās daudzviet Alpu tuvumā un pašos Alpos. Tā rezultātā tapa šī grāmata, kas ir tipisks komiskās ceļojumu literatūras piemērs, kurā autors ironizē kā par amerikāņiem un viņu nezināšanu, tā par dažādiem eiropiešu ieradumiem, turklāt tādā veidā, ka es kā lasītājs ne vienmēr esmu drošs, vai autora izteiktā kritika par kaut ko ir uztverama tieši - kā kritika par, piemēram, vācu kūrortu darbinieču nelaipnību, vai kā kritika anglosakšu tūristiem, kuri iedomājas esam pasaules naba. Grāmatā tiek iestarpināti dažādu leģendu atstāstījumi, visbiežāk šīs leģendas ir paša autora fantāzijas radītas, taču gadās arī reālu notikumu atreferējumi, atkal jau neviešot pilnīgu skaidrību starp faktiem un izdomu, kas pats par sevi ir gana interesants piegājiens. Vienlaikus grāmata ir visai grūti lasāma - tā ir pārāk apjomīga un pārāk pilna ar dažādu ne pārāk saistošu informāciju (it īpaši, ja ievēro to, ka es to lasu 2012.gadā, diez vai daudz autora ieteikumu ceļotājiem varētu būt aktuāli joprojām). Atsevišķas grāmatas daļas ir tomēr joprojām ļoti smieklīgas - pamatā tādas, kas neattiecas uz kaut ko strauji novecojošu, piem., lielisks ir tās noslēgumā atrodamais autora pārdomu vēstījums par vācu valodas gramatikas īpatnibām (lai gan kaut kādā mērā mani smīdina tur izteiktais apgalvojums, ka vācu valoda ir pārāk maiga un nepietiekami rupja, šķiet, ka Tvens te raksta par kādu citu vācu valodu, nekā man zināmā). Kā vienots veselums, šis eps tomēr man bija par smagu un robustu, kaut kas tāds, ko lasīt ir grūti, bet izlasīt - vēl grūtāk.

Attiecībā uz dažādiem pigoriem un ākstīšanos, galvenais ir zināt mēru. Vienu reizi vari pajokot, un tevi uzskatīs par asprātīgu tipāžu. Jokosi augu dienu - citādu tēlu kā ākstam neiegūsi. Esmu ar to bišķi grēkojis - ar cenšanos būt smieklīgam vietā un nevietā, kas ilgtermiņā ir totāli zaudējoša stratēģija.

Itālija populārās mūzikas lauciņā droši vien vislabāk ir zināma ar dažādiem glīšiem puisiešiem, kas dzied salkanas balādes par mīlestību. Vai arī ar itāļu disko, kas teju ikvienai pusmūža sievietei bijušajā padomijā asociējas ar laikiem, kad zāle garšoja labāk. Taču līdzās dažādiem Toto Cutugno stila tipāžiem Itālija var lepoties ar to, ka šajā zemē ir tapis gana daudz augstākās raudzes progroka, un "Premiata Fornerica Marconi" ir droši vien pasaulē vislabāk zināmā šī stila itāļu grupa. Protams, nav tā, ka šī kolektīva daiļrade ir labi pazīstama ikvienai Jonas Brothers cienītājai, bet PFM bija pirmā itāļu grupa, kurai vispār izdevās iekļūt, gan britu, gan amerikāņu mūzikas topos (ne tajās augstākajās vietās gan).

Pārmaiņas pēc nestāstīšu, kur un kā es skatījos šo filmu, tev tak ar ir fantāzija, ko likt lietā.

Šonakt es sapnī noskatījos filmu "Albert Nobbs". Var, protams, gadīties, ka mans sapnis nebija 100% precīzs, bet kālab gan lai es neticētu savas bezapziņas spējai sajust vibrācijas gaisā un projicēt pa tiešo uz smadzenēm kādu filmu? Pieņemu, ka pagaidām, kamēr cilvēka domu nolasīšanas tehnoloģija ir vēl tikai autiņos, par autortiesībām pakļautu darbu sapņošanu kriminālatbildība vēl nav piemērojama.

Tā kā tagad visiem jābūt piesardzīgiem, lai, pasarg Dievs, nenocitētu kādu ne pārāk sen ķelli nolikušu klasiķi vai kādā citā veidā neizsauktu uz sevi lāstu lielu sodu apmērā, uzreiz tevi nomierināšu - šo filmu es noskatījos pilnīgi legālā veidā kinoteātrī. Vai arī DVD veidā, ko pilnīgi likumīgi paņēmu nomā. Iespējams - ārzemēs. Varbūt izmantoju kādu "pay per view" pakalpojumu. Bet varbūt es šo filmu nemaz neesmu redzējis un tagad tikai fantazēju par to, kāda tā varētu būt, reklāmas rullīša iespaidā. Reklāmas rullīšus taču skatīties ir atļauts? It īpaši - kinoteātrī pirms citas filmas seansa. Vai DVD sākumā.

Sekojot Laacz aktivitātei, arī es gatavojos tam, ka AKKA/LAA varētu slēgt manu blogu par dzejoļu pārpublicēšanu bez autortiesību jautājuma noregulēšanas.

Jo tālāk, jo trakāk. Nezinu, kādas vielas Pere Ubu dalībnieki lietoja, kad viņi devās piknikot, bet sēnes šķiet varētu būt tur klāt bijušas. Ko lai arī neteiktu Wikipedia tante, tas, kas šeit ir dzirdams, pilnīgi noteikti nav postpunk. Ok, Deivids Tomass kaut kādā mērā izklausās pēc pankroka dziedātāja, bet tas, ko viņš dzied, un tas pavadījums, kurā viņš to dara - tas jau nu nekādi nav pancīgi, drīzāk šis kolektīvs izklausās pēc viena no tiem ansambļiem, kuru dalībnieki no īstiem pankiem (tādiem, kuri dirsu neslauka) varētu dabūt ar zābaku pa seju par savu pārmērīgo intelektuālismu un vēlmi izcelties. Pie labākās gribas šī mūzika nav dejojama un lēkājama, melodijas (ja tādas vispār ir atrodamas) ir paslēptas zem milzīga daudzuma trokšņa, kliegšanas, nemitīgām tempa un ritma maiņām, kas īsti neko citu izdarīt nespēj, kā vien uzdzīt galvassāpes. Ik pa brīdim kāds no grupas dalībniekiem it kā sāk spēlēt kaut ko puslīdz normālu, bet pietiek paiet desmit sekundēm un it kā normālais ritmiņš pārvēršas kārtējā psihismā, un patiesībā līdz ar to visas dziesmas izklausās viena otrai visai līdzīgas. Un vispār šajā brīdī Pere Ubu jau ir sasnieguši to dīvainības līmeni, kad man viņi šķiet pārāk dīvaini un neklausāmi, tas jau sāk no mūzikas pārvērsties par troksni, un es nemaz nebrīnos, ka šī albuma tapšanas rezultātā grupa izjuka (tiesa, tā nedaudz citā sastāvā atjaunojās tikai dažus mēnešus vēlāk). Man pilnīi noteikti šī grupa labāk patika tad, kad tā spēlēja mūziku, kurai bija vairāk kopīga ar Čaku Beriju un mazāk - ar kaut kādiem ambicioziem pseidointelektuāliem perdeļiem. Pankiem desu, kā teikt!

Patiesībā man nav sevišķas skaidrībās, kālab šī grāmata Wikipedia tiek klasificēta kā Grema Grīna pēdējais romāns, bet lai nu būtu - īsti stāstu krājums tas nav un biogrāfisks vēstījums ar ne, lai būtu romāns. Patiesībā gan to veido divas patstāvīgas daļas, katra no kurām varēja kļūt par pamatu kinofilmai, un otrā šķiet, ka arī kļuva. Abi vēstījumi tapa laikā, kad Grīns bija savā slavas zenītā - "The Third Man" un "The End of an Affair" ērā. Pirmais miniromāns/novele ir visai līdzīgs garā un saturā "The Third Man" - tas stāsta par kādu britu aģentu uzvārdā Brauns, kurš šķērso Austrumvācijas robežu, mēģinot ievākt informāciju par urāna raktuvēm padomju kontrolētajā Vācijas daļā (darbība norisinās aptuveni tajā pat laikā, kad The Third Man - proti, pirms divu Vāciju valstiskuma noformēšanas), tur viņš sastop sievieti, kuru moka pretrunīgs jūtas pret Braunu un pret krievu militāristu Starhovu.