Kazhes pierakstu burtnīca

Lasot vienu no jaunākajiem Peļevina romāniem, kaut kādā mērā es sajutu, ka esmu dzēris no tās pašas krūkas, no kuras Peļevins. Protams, ir muļķīgi un bezjēdzīgi salīdzināt grafomāniski tendētu PHP programmētāju ar vienu no izcilākajiem mūsdienu literātiem (par tādu es Peļevinu neapšaubāmi uzskatu), bet 4.sienas nojaukšanas paņēmieni, kas parādās viņa romānā "t", ir visai līdzīgi tiem, ko izmantoju savā Stabulniekā pie rītausmas vārtiem. Peļevinam vienmēr ir paticis spēlēties ar lasītāju, un šī grāmata nekādi nav izņēmums. Sākas tā kā piedzīvojumu romāns par grāfu T., kas dodas uz mītisko vietu "Optina Pustiņ", taču tas ir tikai sākums. Pēcāk izrādās, ka grāfs T. ir gandrīz Ļevs Tolstojs - bet tikai gandrīz, bet varbūt viņš ir tikai varonis romānam, ko mūsdienu tirgus apstākļu Krievijā raksta pieci blēži, kuri gan paši... Vispār - tipisks Peļevina teksts, un šajā gadījumā es pat teiktu - tipiski labs, un kopumā varbūt labāks nekā vairums pēdējo gadu Peļevina darbu, lielā mērā pateicoties tam, ka šoreiz Peļevins ļoti labi pieliek klāt savai budistiskajai mārketoloģijai vēl pāris līmeņus. Interesantā kārtā Peļevins grāmatā iesaista kādu savai visai sena darba varoni - Čapajevu no Čapajevs un Tukšums, un arī tematiski ir visai daudz kopīga starp šīm divām grāmatām. Jā, kaut kādā mērā Peļevinam nav sveši AC/DC paņēmieni ar vienām un tām pašām dziesmām katrā albuma (grāmatā), bet noteikti šis ir tas gadījums, kad tās pašas sastāvdaļas rada labāku rezultātu. Te ir gan viltīgi gājieni ar Dostojevska iesaistīšanu, gan dažādas spēles ar rakstības manieri un dažādajiem autoriem, kas dzīvo katrā cilvēkā (vai arī nemaz nedzīvo? un kas ir lasītājs?) Patiesībā šī grāmata ir no tā stila, ko varētu analizēt visādi traki pētnieki, novērtējot katru tur ietverto autora viltību, mēģinot saprast - kas ar to vai šo ir domāts, un kāda gan tajā visā ir jēga? Elegantā veidā Peļevins pamanās kārtējo reizi pasmieties par teju visu iespējamo. Tiešām - ļoti iespaidīga lasāmviela.

Teju katrai slavenai rokgrupai var nosaukt kādu agrīnā sastāva dalībnieku, kuram "mazliet-mazliet" nepietrūka, lai arī viņš būtu ticis uzaicināts pie dzīru galda, bet kaut kādu apstākļu sakritības rezultātā viņš izrādījās svešs šais svētkos.

Tā nav, ka man būtu apnicis blogot vai ka negribētos turpināt rakstīt Ķīnas aprakstu. Taču laika šobrīd ir tik maz, ka pat šis ieraksts būs īsāks, nekā gribētos.

Man ir teju neiespējami saprast, kā tas nākas, ka par jaunāko Weird Al Yankovic pieejamās respektablu kritiķu atsauksmes lielākoties ir neitrālas vai pozitīvas. Vai nu es kaut ko esmu palaidis garām, vai arī mūsdienās no parodijām vairs netiek prasīts, lai tās būtu:

Pats Sols Belovs šo grāmatu, cik saprotu, neuzskatīja par sevišķi veiksmīgu un to pat īsti neatzina par pilnvērtīgu grāmatu, bet gan tādu kā diplomdarbu pirms ķerties pie īstās rakstīšanas (faktiski gan tas viņam bija jau otrais romāns, un pirmo viņš godāja vēl mazāk). Man gan principā nav skaidrs, kas tieši šajā grāmatā ir tik slikts. Iespējams, tā ir visai vienkārša, un nekādu baiso atklāsmju tajā nav - vienkāršs stāsts par kādu ne pārāk pašpārliecinātu Ņujorkas ebreju, kas strādā preses izdevumā un kuru sāk "vajāt" kāds tips, kurš uzskata, ka Lēventāls (galvenais varonis) ir vainīgs pie tā, ka viņš (Elbijs) palicis bez darba, viņu pametusi un tad nomirusi viņa sieva. Situācija tur bija tāda: Lēventāls bija nupat ieradies Ņujorkā, bez darba un bez sevišķām perspektīvām, visiem iespējamajiem cilvēkiem viņš vaicāja, vai tie viņam nevarētu palīdzēt sagādāt darbu, arī Elbijam. Viņš aizgāja uz darba interviju pie Elbija priekšnieka Rūdigera, ar to salamājās un tā rezultātā Rūdigers no darba atlaida arī Elbiju, kurš tā arī vēlāk nespēja nostāties uz kājām. Tagad Lēventāls ir daudz maz no bedres izlīdis, apprecējies un dzīvo kopumā ciešamu, lai arī ne pārāk aizraujošu dzīvi, kurā parādās Elbijs, kurš no viņa kaut ko grib, lai arī nav īsti skaidrs - ko tieši. Elbija doma ir tāda, ka Lēventāls apzināti aizkaitināja Rūdigeru, lai Elbiju atlaistu, jo Lēventālu bija aizvainojuši dažādi Elbija antisemītiski izteicieni (un tādi patiešām bija). Protams, Elbijs un Lēventāls abi divi ir visai garlaicīgi nīkuļi, no kuriem vien īsti nespēj noformulēt, ko tieši viņš grib, un faktiski ir tāds tizli kaitinošs stalkeris, bet nekas vairāk, bet otrais ir bezmugurkaula ņerga, ne viens, ne otrs nav īsti izturami. Kā teikt - nekā īpaša, bet arī ne īpaši slikti, līdz ar to - kopumā ir ok, bet ne vairāk.

Šis varētu būt teju vienīgais Toma Veitsa studijas ieraksts, kuru nekad neviens un nekādos apstākļos nemēdz dēvēt par viņa kā mūziķa spožāko veikumu. Un ne bez iemesla - lai arī tas nav gluži slikts un neklausāms, bet vienlaikus melodiski tas ir visai pelēcīgs un vairākas tā kompozīcijas manā prātā atsauc nedaudz nodzērušos Frenku Sinatru, kas droši vien nav kompliments. Sāksim kaut vai ar to, ka šajā ierakstā Veitss dzied duetu ar Betu Midleri - un tā noteikti nav Frenka karjeras spožākā stunda, jo tajā vietā, lai pakļautu Betu sev, viņš pats pārvēršas par banālu holivudisku personāžu dziesmā "I Never Talk to Strangers" (tekstuāli tā varbūt ir interesanta, bet muzikāli - absolūts balagāns). Šis nav tas gadījums kā, piem., Niks Keivs+Kailija Minoga "Where the wild roses grow" vai Šeins Makgovans + Kirstija Makkola iekš "Fairytale of New York". Drīzāk tas ir kaut kas no Sinatras "Duets" albuma krājumiem.

Aizdomājos par sekojošu lietu - nav gandrīz neviena puslīdz zināma mūziķa, kura karjera ilgtu kaut vai 20 gadus, lai tās laikā viņš nebūtu savārījis kādus smagus sūdus - ierakstījis vismaz vienu albumu, par kuru vīpsnājuši kritiķi un/vai par kuru pašam vēlāk bijis kauns.

"Naktsputni ēdnīcā" nav tipisks ieraksts Toma Veitsa diskogrāfijā, lai gan Veitsa gadījumā jau vispār nekas nav īsti tipisks. Tas ierakstīts dzīvajā nelielas skatītāju auditorijas klātbūtnē, tādējādi radot personiskāku sajūtu kā tas ir citu koncertierakstu gadījumā, turklāt tajā netiek spēlētas dziesmas no Veitsa pirmajiem albumiem, bet tikai šīs konkrētās programmas skaņdarbi. Turklāt patiesībā tas pat nav īsti koncerts - drīzāk to var nosaukt par izklaides vakaru ar Tomu Veitsu, kurā drusku tiek spēlēta mūzika, bet pamatā muzikālais noformējums nesniedzas tālāk par vienkāršiem džeza shuffle, kam pa virsu Toms reizēm vairāk runā, bet reizēm - vairāk dzied. Gandrīz pirms katras dziesmas ir ievads, kas bieži ir gandrīz tādā pat garumā kā pati dziesma, un arī pašas dziesmas nav sevišķi detalizēti izstrādātas. Gan no ievadiem, gan pašām dziesmām visuzrunājošākā ir "Better off without a wife" ar visu savu ievadu. Protams, tas viss izklausās diezgan smieklīgi - klausīties kā aptuveni 25 gadus vecs Toms Veitss sevi pasniedz kā rūdītu vecpuisi, kurš nekad neplāno precēties (nekas, ka nemaz ne tik daudzus gadus vēlāk viņš apprecēja Ketlīnu Brennanu, radošajā sadarbībā ar kuru viņš auga arī muzikāli), taču šajā ierakstā viņš jau izklausās esam vismaz divsimts gadus vecs, līdz ar to autentiskuma trūkuma tajā visā padarīšanā nav (nekas, ka nule esmu jau dažus gadus vecāks kā Veitss šajā ierakstā un nemaz vēl nejūtos esam vecs kraķis).

Skolā mums šī grāmata ietilpa 12.klases izvēles literatūras sarakstā - kad no ārzemju literatūras krājumiem bija saraksts ar kādām 25 grāmatām, no kurām katram bija jāizlasa tikai viena. Es, būdams īpaši slinks, toreiz izvēlējos "lasīt" Vonnegūta "Lopkautuvi Nr.5", kuru, protams, biju jau izlasījis iepriekš. Tomēr turpmāko gadu gaitā lielākā daļa no toreiz ieteiktās lasāmvielas ir iepazīta (neba nu sekojot sarakstam, kura man nemaz nav, bet tālab, ka patiesībā tur ieteiktais patiešām bija 20.gadsimta literatūras klasika). Hemingveja "Sirmgalvis un jūra" ilgi palika neizlasītajā sarakstā, nevaru pat pateikt - kālabad. Taču Ķīnas ceļojuma laikā beidzot saņēmos un to izlasīju. Grāmatas sižetu var atstāstīt vienā teikumā - vecs vīrs dodas jūrā, uzķer uz āķa milzīgu zivi un cīnās ar to vairākas dienas. Taču, protams, ne jau visai pieticīgie notikumi ir tas, kas šo dara par vienu no Hemingveja ietekmīgākajiem darbiem. Vecais vīrs pats par sevi ir vienkārši monumentāls varonis - kārtīgs vīrietis šī vārda vislabākajā nozīmē (jāatzīmē, ka Hemingveja daiļradē vispār spēcīgi vīrieši ir būtiska sastāvdaļa, kaut kādā mērā viņš būtu saucams arī par "mačisma" klasiķi), kurš ciena un mīl jūru, un ciena un mīl zivis, kuras viņš ķer, vienlaikus nožēlodams, ka viņam tās ir jāķer, jo tās ir skaistas un spēcīgas, un gribēdams pierādīt, ka viņš ir vēl skaistāks un spēcīgāks par zivīm. Grāmatas otrā daļa - pēc zivs noķeršanas ir bezcerīga izmisuma pilna, kad vecais vīrs saprot, ka viņam nebūs lemts zivi nogādāt krastā, jo to aprīs negausīgās haizivis, taču viņš turpina cīņu līdz pēdējam. Skaisti, spēcīgi, vīrišķīgi, skumīgi. It kā - tik ļoti vienkārši, nekādu tev postmodernu triku un pārgudrību, bet vienlaikus - tik dziļi, ka vai bail. Nezinu gan, vai skolas laikos to izlasījis, es nebūtu sācis zirgoties, gan jau, ka būtu - līdz ar to droši vien labi, ka tolaik necentos visu izlasīt uzreiz, bet pataupīju laikam, kad arī pats būtu kļuvis kaut drusciņu nopietnāks. Varbūt ne gluži tik nopietns, lai pavadītu vairākas dienas jūrā, cīnoties ar milzīgu zivi, bet tas laikam šajā gadījumā nav tik būtiski.

Everything changed from the moment when stepped onto Chinese mainland. The area around the Shenzhen railway station was a total mess, with huge crowds of people seemingly lacking any purpose of movement, with hordes of Chinese carrying heavy bags and moving towards the Hong Kong border, with annoying taxi drivers advertising their services.