Kazhes pierakstu burtnīca

Kā jau rakstīju iepriekšējās daļas nobeigumā, nevajadzēja man tajā rītā iet skriet, nudien nevajadzēja. Sākās gan viss salīdzinoši nevainīgi - Golfa punkts bija pietiekami viegli pieejams, nekādas problēmas neradīja, tāpat noskrēju gar stadionu, kurā iepriekšējā vakarā Latvija bija dabūjusi pa snuķi. Bet tad man radās doma - ja jau nebūs lemts Armēnijā izbraukt vilcienu, vismaz līdz centrālajai dzelzceļa stacijai gan es varētu aizskriet. Maršruts veda pa sānielām un pagalmiem, un tad es pieļāvu fundamentālo kļūdu - skriešanas laikā pārmērīgi ieskatījos telefonā. Kas notika tālāk? Straujš lidojums uz priekšu un sāpīga piezemēšanās. Tādā pilsētā kā Erevāna, kur ielu un trotuāru kvalitāte ir izteikti zemāka kā Rīgā, pieļaut vaļības koncentrēšanās jautājumā nekādā ziņā nedrīkst. Kādas bija šī pasākuma sekas? Pirmkārt, pušumi uz plaukstas, ceļgala un potītes (par pēdējo pat nesaprotu, kā to vietu varēja tik smagi sasist), otrkārt labi atsists gurns. Treškārt, pamatīgs zirneklis uz telefona, kurš izlidoja no rokām. Vismaz seju šoreiz nesasitu, kaut kas pozitīvs taču šajā situācijā jāsaskata.

Pēc ilgās sēdēšanas ar vīnu un sarunām no rīta piecelties nebija viegli, bet zināms, ka sava deva rakstura man ir, un devos vien skriet. Plāna punkti divi - paķert Golfa punktu, un uzskriet augšā pie Kaskādēm, lai apskatītos - varēs redzēt Araratu vai nevarēs. Šīs abas divas lietas pat izrādījās relatīvi labi apvienojamas, jo punktu man iedeva tādā virzienā, ka noskriet gar Kaskādēm pat bija tīri pa ceļam. Protams, tas nozīmēja, ka atšķirībā no iepriekšējā piegājiena, man visi pakāpieni bija jāveic paša spēkiem, un nebūt neteiktu, ka tas būtu bijis ļoti viegli. Tomēr kaut kā līdz augšai tiku, un varēju secināt, ka Araratu... gandrīz aptuveni varēja mēģināt saskatīt. Proti, ar neapbruņotu aci kaut kādas kontūras bija redzamas, bet fotogrāfijās - totāla nulle. Tiesa, ievērojot to, ka es jau vispār neesmu nekāds baigais bildētājs, nav tā, ka tā būtu tik liela bēda, un ar acīm es vismaz varu teikt, ka Araratu redzējis esmu. Jā, blāvu, jā, galīgi ne tā kā pastkartēs, bet - vismaz redzēju to vairāk nekā Raitis. Atkal noskrēju arī gar Māti Armēniju, pa šķībām ieliņām aizlīkumoju līdz Golfa punktam. Šķiet, ka bija mēģinājums skriet arī pēc otra punkta, bet tur nācās secināt, ka ielas bija pārāk šauras, pārāk mašīnainas un pārāk brīvas no trotuāra, tālab devos vien atpakaļ pilsētā. Kopumā par šo skrējienu gan vairāk atceros, ka tā laikā klausījos Edmunda Patreonā tradicionālo piektdienas uzrunu, kur nozīmīga tēma bija Latvijas Jaunatnes izlases spēle pret Norvēģiju un Dario Šita konflikts ar tās galveno treneri. Tagad, kad top šis apraksts, pagājis pusotrs mēnesis, un Dario pa šo laiku ne vien paspējis debitēt pieaugušo izlasē, bet arī gūt tās sastāvā savus pirmos vārtus. Ko no tā var secināt? Galvenokārt, ka reizēm konfliktēt ir vērts.

Rīts Erevānā, kas pienāca pusdienlaikā, mūs izveda ārā no dzīvokļa virzienā uz brokastīm. Kur tādas meklēt, zināja Raitis, vai pareizāk - ļāvu viņam par šo jautājumu domāt. Raitim vismaz bija kaut kāda izpratne par to, kur tieši Erevānā mēs atradāmies (kā izrādījās - gandrīz pašā pilsētas centrā). Pirmais variants, kur varētu ēst, bija "Garšīgi un tīri" tepat pie mūsu dzīvokļa durvīm, tomēr izlēmām meklēt kaut ko autentiskāku (beigās gan atradām kaut ko galīgi neautentisku, bet par to - dažus teikumus vēlāk). Pirmie iespaidi par Erevānu - neskaidri. Lielas mājas, galvenokārt izskatās pēc Eiropas, bet šur tur arī pa tādam graustam, ka jūties nonācis normālā trešās pasaules valstī. Šiks un bomzība sadzīvo itin labi. Nespējot atrast neko pēc definīcijas atbilstošu brokastu iestādei (lai arī reāli nav nekāds brokastu laiks, bet mums diena ir nupat sākusies), un tad nu nonācām visnotaļ smalkā iestādē, kas varētu būt viesnīcas brokastu restorāns (varbūt bija arī, mana pieslēgšanās realitātei vēl nebija pietiekami augsta, lai es spētu kaut ko pilnvērtīgi novērtēt). Dabūjām tur pilnvērtīgas brokastis - Raitis vairāk angļu gaumē, es - drīzāk kontinentālas (jo man jau tās gaļas lietas nevajag). Kad Raitis mēģināja palūgt krāna ūdeni, viņš saņēma atbildi, ka viņi tādu nepiedāvā, bet beigās tomēr pie krāna ūdens viņš tika.

Pēc Nāciju līgas jaunās sezonas izlozes, kur Latvijas futbola izlase noskaidroja savus pretiniekus C grupā, nebija tā, ka acumirklī bija sajūta, ka uz kādu no šīm valstīm obligāti jābrauc. Fēru salas - tas ir ļoti dārgi un diezgan sarežģīti, Ziemeļmaķedonijā ir būts (un nav tā mana sapņu zeme), bet Armēnija... it kā jau varētu, taču nav tā, ka mani uz šo valsti ļoti vilktu (ieskaitot tās vēsturiskās simpātijas pret padomijas mantinieci). Tā es droši vien arī nebūtu sadūšojies nekur doties, ja Raitis nebūtu teicis - jābrauc! Un zināms, ka esmu cilvēks ar vāju raksturu tādā ziņā, ka mani ir viegli uz kaut ko savaņģot. Marinas vienīgā prasība bija, lai es neizlaistu Esteres pirmo 1. septembri (ļoti saprotama prasība), mana paša vēlme - lai pasākums būtu īsāks par nedēļu, un tad viss pārējais, bija kā teikt - darīšanas vaina. Turklāt šo darīšanu uzņēmās Raitis, kurš gan iegādājās aviobiļetes, gan mums rezervēja dzīvokli Erevānā, gan aprunājās ar sev pazīstamiem armēņiem, kas viņam deva daudz un dažādus ieteikumus par to, ko Armēnijā redzēt, ko ēst un ko dzert un tā tālāk. Man atlika vieglākā daļa - pieņemt notiekošo un reizēm izteikt kādu savu vēlmi vai viedokli.

Latvijas futbola izlases viesošanās Armēnijā šī gada septembrī man kļuva par pirmo vizīti šajā valstī. Līdzās futbolam mums (man un Raitim) bija itin bagātīga kultūras programma, bet šajā konkrētajā ierakstā galvenokārt pievērsīšos divām tēmām, kuras bieži aicina vienu ar otru nejaukt: sportam un politikai. Un zināms arī, ka parasti tie cilvēki, kas šādi deklarē, tieši vai netieši pārstāv konkrētas intereses, proti, ar krieviju saistītas. Un Armēnija šajā ziņā kalpo kā uzskatāms piemērs tēmai.

Šeit apkopošu būtiskākos novērojumus no šī brauciena, kas, iespējams, kādam varētu noderēt, domājot par braukšanu (vai nebraukšanu) uz Ōlandi ar riteņiem.

Šīs dienas plāns bja atgriešanās Mariehamnā, kam galvenais iemesls bija tāds, ka mums paceļamajā radiusā vairs nebija neviena atlikuša kempinga, kā arī mums bija atlikušas vēl divas naktis - saprātīgs laika daudzums, ko pavadīt vienā kempingā. Mazāk aizraujošā daļa bija tāda, ka pusi no šī ceļa mēs jau bijām veikuši iepriekš - jo ceļš uz Mariehamnu veda caur Godby, kur jau bijām bijuši, kā arī šajā maršrutā nebija nekādu sevišķu apskates objektu, izņemot Kastelholmas pili, kuru mēs jau bijām apskatījuši.

No rīta pamodies, secināju, ka mana kāja izskatās mazliet sliktāk kā iepriekšējā vakarā, līdz ar to pamazām nācās secināt, ka neesmu to vis saskrāpējis, bet gan apdedzinājis pret kādu augu. Pagaidām gan vēl dzīvoju cerībās, ka problēna "pati atrisināsies". Kā teikt, ja uzvelc zeķi, neko pat redzēt nevar.

Kamēr pirmajā mūsu rītā Olandē vienpadsmitos mēs jau bijām sasnieguši dienas galamērķi, otrajā rītā ap šo laiku mēs tikai nesen bijām izkasījušies no kempinga, līdz ar to neizvelējāmies visu ceļojumu turpināt dīvaino dienas režīmu. Iespējams, šajā jautājumā bija līdzējusi ilgā sēdēšana gastrobārā, kuras rezultātā gulēt aizgājām vēlu un stipri noguruši. Iepriekšējā dienā, pētot kempingā dabūto Olandes karti, bijām izdomājuši tālāko maršrutu (vismaz vienu tā soli uz priekšu) - došanos uz Ziemeļiem, pa ceļam izbraucot ar velo prāmi un sasniedzot kempingu netālu no miesta vārdā Geta. Distance atkal bija gaidāma starp 35 un 40 kilometriem, kas šķita pietiekami saprātīga. Pateicoties manam iepriekšējās dienas veikala apmeklējumam, šādi tādi produkti mūsu rīcībā bija, ieskaitot jogurtu, kas ceļojumos kļūst par daudz plašāka patēriņa preci nekā mājās, tad nu kempingā iestiprinājāmies un tad devāmies ceļā. Te jāpiebilst, ka atšķirībā no pirmās dienas Olandē, kas bija vienmērīgi saulaina, šajā dienā mums sanāca saskarsme arī ar lietu (lielākais bija solīts pa nakti, tāpēc mēs bijām iepriekš rūpīgi salikuši vismas mantas ūdensdrošajās somās un pat piekabi salocījuši un iestūķējuši zem telts, taču beigās slapjums bija itin minimāls un mūsu bažas nepamatotas), bet ne tādā mērā, lai tas mums nopietni traucētu.

Diskriminēt diennakts stundas un uzskatīt dažas no tām par labākām kā citas, protams, nav pareizi. Taču, ja tev ir gadījies izkāpt no prāmja četros un piecdesmit minūtēs no rīta, un nonākt mazpilsētā, kurā tuvākās trīs-četras stundas vēl nebūs nekādas dzīvības, droši vien tu atzīsi - šis nav pats optimālākais laiks. Tieši šādas sajūtas bija arī mums šajā agrajā rīta stundā Mariehamnā, taču par laimi mēs bijām tām emocionāli gatavi, un mums bija kaut kas līdzīgs plānam. Patiesībā tas bija radies jau visai savlaicīgi - iepriekšējā dienā Pērnavā, kas droši vien ir lielākais operativitātes līmenis, kādu var sagaidīt no mums šajā dzīves posmā.

Pērnavā mums pēdējos gados sanācis viesoties itin bieži. 2021. gadā tur palikām divas naktis, pērn bijām bez nakšņošanas, bet tāpat šo to izstaigājām, taču šoreiz nāca klāt pāris inovāciju. Pirmkārt, nakšņošana Pērnavā teltī. Otrkārt, braukāšana pa Pērnavu ar riteni. Kas attiecas uz pirmo, Marina bija uzgājusi kempingu gandrīz pašā pilsētas centrā, faktiski - privātmājas pagalmā. Piestājām ielas malā, gāju noskaidrot situāciju, ieraudzīju plāksnīti ar tekstu: "Ja neviena nav uz vietas, droši celiet telti, samaksāsiet, kad atnākšu." Tā arī darījām. Mazliet īpatnēja izrādījās situācija ar auto stāvvietu - ielas malā tas bija bezdievīgi dārgs, pašam kempingam arī stāvvietas nebija, bet turpat aiz sētas (mazāk kā metru augstas) pļaviņā gan bija komerciāla stāvvieta, ar kempingu nesaistīta. Mūsu ģimenes lielākā drāma bija tāda, ka šī sēta bija tieši tādā augstumā, ka es tai varēju pārkāpt pāri (kempinga saimniece teica, ka tā darīt ir pieļaujams), bet Jurģis visu laiku gribēja tikt cilāts pāri šurpu un turpu, ko, savukārt, mums nebija sevišķas motivācijas darīt. Uzslējām telti, piepūtām paklājiņus un bijām gatavi tālākām aktivitātēm, proti, galvenokārt - aiziet pusdienās.

Pērn kam šādam vēl nebijām gatavi, jo Estere kā riteņbraucēja vēl bija absolūti iesācējas statusā, bet šogad gan mums bija apņēmība, ka vajadzētu vasarā veikt kādu vairākdienu velobraucienu. Virzienu ziņā variantu patiesībā nav nemaz tik daudz, jo karstajā sezonā esam gatavi doties tikai uz Ziemeļiem no Latvijas, turklāt vēl aktuāls ir jautājums par reljefu. Pat es neesmu nekāds dižais kalnu braucējs, kur nu vēl Marina un Estere jau nu galīgi ne. Gluži braukt nedēļu pa Zemgales līdzenumu mēs varbūt negribētu, bet skaidrs, ka nekādi lielie kāpumi nebija izskatāmi. Sākotnēji mēs tēmējām uz Somiju, taču man radās šaubas par to, vai distances starp kempingiem nebūs pārāk lielas, plus vēl Somijas odus barot negribējās, tā nu nonācām pie varianta - varbūt Olande (Ālandu salas)? Bijām šajās salās bijuši uz pāris dienām pagājušogad, bet toreiz vispār bez jebkāda transporta, apvidus mums iepatikās, bet vēl nebija sevišķi iepazīts. Noskaidrojām, ka salās ir vairāki kempingi un attālumi starp tiem paceļami arī Esterei (pieņemot, ka virs 40 kilometriem dienā viņa nebrauks).

No rīta es labprāt būtu aizgājis pēc Ikdienas golfa punkta, bet man nebija pārliecības, ka gribu celties tik agri, lai pusastoņos būtu jau atgriezies no Golfa, kas varētu būt bijis trīs kilometrus man nederīgā virzienā. Īsi sakot - mīkstais, nesadūšojos, un bija jau vēl gaidāmas citas iespējas šīs dienas laikā. Vēlāk gan izrādījās, ka ņemt punktu Pamplonā būtu bijusi gudra izvēle, jo Bilbao tas nebūt nebija patīkami, bet par to - pareizajā vietā un laikā.

Ielidojis Bilbao, vispirms piedzīvoju vilšanos, ka visa Ziemeļ- un Centrāleiropa nupat redzējusi spilgtu Ziemeļblāzmu, kas man gājusi garām. Tā vienmēr ir - kaut ko tu redzi, kaut kas tev aiziet garām. Tā savulaik biju izcilā "Foo Fighters" koncertā, bet tajā pašā vakarā nevarēju būt, šķiet, pēdējā pilnvērtīgajā "Gata Ziemas un Karaliskās dekadences" koncertā Rīgā, un tā tālāk. Un tā šajā reizē mana izvēle bija viesoties basku zemē, un tas arī bija forši.

Gadiem ilgi es domāju, domāju par ceļojumu uz Bilbao, līdz šī gada 19. janvārī beidzot sadūšojos un nopirku sev aviobiļeti maršrutā Rīga - Frankfurte - Bilbao - Frankfurte - Rīga. Vienkāršāk tas būtu bijis pērn, kad AirBaltic bija tiešais reiss uz basku zemi, bet kas nogulēts - nogulēts, un diez vai es esmu gatavs gaidīt nākamo reizi, kad AB ar vērienu izziņoto jaunu maršrutu vidū parādīsies Bilbao, bez mazākās skaņas slēdzot reisu uz kādu citu galamērķi. Jā, šī aviokompāniju mārketinga stratēģija man allaž ir patikusi - ja tev pērn bija 25 galamērķi, uz kuriem tu lidoji, un šogad tu pievieno 6 jaunus, tad diezgan iespējams, ka turpmāk tev būs reizi uz 22 pilsētām.

Es sevi pilnīgi noteikti uzskatu par futbola fanu, tomēr es neesmu "līdz kaulam" neviena futbola kluba fans (pat PPK gadījumā, kuru es neapšaubāmi atbalstu, ja komanda zaudē, manas emocijas nav spēcīgākas par "žēl, ka tā"). Protams, Latvijas izlases es atbalstu "bez visiem izņemot", bet izlase - tas ir specifisks gadījums, to atbalstīt man šķiet apmēram tikpat pašsaprotami kā mīlēt savus bērnus vai būt savas dzimtenes patriotam. Proti, tas nav kaut kas tāds, ar ko vajadzētu lepoties, bet vienkārši objektīvs fakts. Tikām ar klubiem viss ir sarežģīti - tur ir tik daudz dažādu zemūdens akmeņu, ka es vienkārši nevaru sevi iztēloties jūtam beznosacījuma mīlestību pret kādu organizāciju, kurai ir arī neizbēgamas ēnas puses, kuras ideālists manī nevar pieņemt. Kāpēc izlase ir izņēmums? Jo tavā savā ziņā ir abstrakcija, nevis konkrēts veidojums ar PVN maksātāja numuru, juridisko adresi un potenciālām saiknēm ar netīrām lietām.

Viens no plāna punktiem, ko parasti mēģinu iekļaut ceļojumos, ir kādas futbola spēles apmeklējums. Arī vizīte Bergamo nebija izņēmums. Patiesībā gan mana pieredze patiešām augsta līmeņa futbolā ir gaužām zema, līdz ar to spēle Atalanta - Hellas Verona kļuva par vienu no nopietnākajiem klubu mačiem, ko līdz šim esmu apmeklējis. Kā nekā Itālijas Serie A ir vismaz top 3 Eiropas līga (laikam jau šobrīd vidējais līmenis Spānijā un īpaši Anglijā ir augstāks). Līdz šim manā kontā no tā sauktā Eiropas lielā piecinieka līgām bija tik vien kā Vācijas Bundeslīgas lejasgala spēles apmeklējums pirms 25 gadiem, vēl tuvu šim līmenim bija Nīderlandes augstākās līgas mačs starp "Groningen" un "Ajax" (galvenokārt viesu komandas dēļ).

Atgriešanās diena Bergamo kļuva par šī ceļojuma laiskāko. Manā gadījumā tur nekā pārsteidzoša nebija - pēc iepriekšējā vakara skrējiena mana pašsajūta joprojām bija tāla no optimālas, līdz ar to nekādu sevišķu ambīciju mums šajā dienā nebija. Mazliet man par to bija škrobe tādā ziņā, ka ceļojumos vienmēr gribas, lai katru dienu būtu kāds "dienas galvenais notikums", bet šeit nekā īsti tāda nebija - no Morbenjo te atbraucām bez jebkādām pieturvietām pa ceļam, ko veicināja apstāklis, ka galveno apskates punktu - Leko - bijām izmantojuši jau turpceļā. Protams, gan jau būtu bijis iespējams atrast kādu citu pieturvietu, bet šajā dienā man galīgi nebija noskaņojuma pastaigai ar mugursomu, tālab braucām vien pa taisno uz Bergamo.

Attālums, ko mums šajā dienā vajadzēja veikt ar vilcienu, nebija no lielajiem: Tirano no Morbenjo šķir mazliet vairāk kā 50 kilometru, proti, pat reģionālās nozīmes vilciens šādu attālumu veic mazāk kā stundas laikā, un tomēr es biju izdomājis, ka šo posmu varētu sadalīt uz pusēm. Ne tālab, ka mēs nevarētu nosēdēt vilcienā, bet tāpēc ka man nešķita nepieciešams maksimāli ātri ierasties Morbenjo, kur tāpat nekā ļoti daudz interesanta nebūs (ja jau skrējienā nepiedalos), turklāt rezervētajā dzīvoklī ātrāk kā divos mūs tāpat iekšā nelaistu. Apskatījis mūsu maršrutu kartē, ievēroju, ka tieši šī dzelzceļa posma vidū atradās relatīvi lielāka pilsēta ar nosaukumu Sondrio. Šādu vārdu iepriekš dzirdējis nebiju, bet tas jau nevarētu būt šķērslis kādas vietas apmeklēšanai.

No Bergamo devāmies prom ar autobusu, kas veda uz Ponte San Pietro. Apdzīvota vieta, kas nes "Svētā Pētera tilta" nosaukumu, šķiet vismaz mazliet dīvaina, un kaut kādā mērā man pat ir žēl, ka mums nesanāca to apskatīt (pilsētas statusa šai vietai gan nav, tomēr šajā tiltā dzīvo vairāk kā 10'000 cilvēku), bet gan pārkāpt nu jau īstā vilcienā, nevis tikai autobusā, kas pilda vilciena funkcijas (mūsu pseido vilciens tikām bija paspējis nobraukt gar vismaz vienu dzelzceļa staciju, kurā neviens no autobusa neizkāpa un neviens tajā arī neiekāpa).

No mājām izbraucām daudz agrāk, nekā tas ir atbilstoši manai mentalitātei, kura pieprasa dzīvošanu uz naža asmens, bet lieliski sapratu, ka bērni nespēj nosēdēt ilgāk uz vietas un ka līdz ar to jādodas vien būs uz 22. autobusu savas trīs stundas pirms paredzamā izlidošanas laika. Marina no rīta jau bija paņēmusi savu #IkdienasGolfs punktu, bet es, protams, plānoju tam pieķerties vakarpusē Bergamo, jo man jau tieši patīk neziņa - izdosies šoreiz vai nē.

Pēdējos gados visi izbraucieni ārpus Latvijas mums bija ar minimālu iepriekšēju plānošanu. Droši vien visa virsotne bija Izraēla 2023. gada februārī, kad plāni aprobežojās ar aviobiļetēm un sarunātām naktsmājām pie maniem radiem, un pat tur uz vietas mēs īsti neplānojām, kas notiks tālāk.

Par darba braucieniem es te lielākoties nerakstu, patiesībā vispār par savu darbu sevišķi bieži neizsakos (vismaz pēdējos gadus desmit noteikti), bet šoreiz vismaz dažus triepienus ar vārdu pindzeli atstāšu.

Šis gads man būs aizritējis īso ārzemju izbraucienu zīmē, un par pēdējo šajā sarakstā kļuva brauciens uz Helsinkiem. Šis plāns tapa vēl vasarā, kad viena no manām iecienītākajām indie popgrupām "The Magnetic Fields" izziņoja savu rudens tūri pa Eiropu. Toreiz biju izvēlējies starp diviem variantiem: Helsinkiem un Stokholmu, Somijas galvaspilsētai uzvarot ērtāka datuma dēļ - svētdiena, pēc dzimšanas dienas, nevis pirms, un kā vēlāk izrādījās, arī pirmdiena pēc koncerta man bija brīva. Iespējams, racionālākais veids nokļūšanai Helsinkos būtu bijis ar lidmašīnu, tomēr izvēlējos komplektu autobuss un prāmis, kā arī rezervēju sev nakti viesnīcā Helsinkos, ar kuru man saistās īpašas atmiņas.

Reta situācija: parasti es līdz gada beigām pabeidzu visus iekavētos ceļojumu aprakstus, raujoties vaigu sviedros decembra pēdējā nedēļā, bet 2021. gadā kaut kā par šo aizmirsu, līdz ar to apraksts ar nosaukumu "Lielā Austrumlatvijas tūre" beidzās ar tīzeri "Vai Viļakā mēs Hitleru tomēr satikām - par to uzzināsi nākamreiz!", kurš divus gadus tā arī nesniedza atbildi. Tagad beidzot būtu pienācis laiks atzīt - arī Viļakā mēs Hitleru nesatikām.

Brauciena no Nāntali uz Helsinkiem vienīgā kaut cik interesantā daļa bija braukšana cauri tuneļiem, kuru posmā Turku - Helsinki ir diezgan daudz un kuri iepriecināja Esteri. Visādi citādi līdz Somijas galvaspilsētai tikām bez piedzīvojumiem un, sekojot navigācijas ieteikumiem, pa apvedceļu apbraucām pilsētai, intensīvā satiksmē tā arī ne reizes neiekļuvuši. Viens no galvenajiem apsvērumiem dažādu situāciju risināšanai šajā ceļojumā mums bija - lai būtu mazāk čakara, tāpēc Helsinkos devāmies uz to pašu kempingu, kurā bijām viesojušies jau iepriekšējā nedēļā. Tiesa, šajā reizē izlēmām izvairīties no likuma par četriem metriem starp teltīm un vienkārši izmantot vienu telti. Uz vienu nakti arī mazākajā mūsu teltī vietas būs gana, tā izlēmām, zinot, ka Olandē itin mierīgi tajā pavadījām divas. Mazāk darba ar guļvietu sagatavošanu un novākšanu, mazākas izmaksas (jo par katru telti jāmaksā - tā gan nav būtiska izmaksu pozīcija) un vēl jo vairāk nav jāsatraucas par to, vai kempinga administrācija neizrādīsies ar vācu tipa domāšanu un nevazāsies apkārt ar metramēru.

Viens no galvenajiem Ūsikaupunki apskates objektiem ir Auto muzejs. "Pag, Auto muzejs pilsētā ar 15'000 iedzīvotāju?" tu man vaicāsi. "Bauskā arī ir auto muzejs, bet tur nav pat 10'000 cilvēku!" pretī došu es. "Ā, nu, labi. Ejam iešaut pa aliņam?" tu atbildēsi. "Vienu jau var!" es atbildēšu, un viss šis teksts aizies pilnīgā beztēmā.

Divus iepriekšējos rītus biju centīgi skrējis (19 + 18 kilometri), tāpēc svētdienas rītā devu sev atpūtu. Pēc brokastīm devāmies uz Turku centru, dienu sākot ar vizīti viduslaiku pilī. To uzskata par galveno apskates objektu šajā pilsētā, no ārpuses to bijām ievērtējuši vēl pirms došanās uz Olandi, jo tā atrodas ļoti netālu no ostas, bet tagad gribējām apskatīt, ko tad tā piedāvā iekšpusē, ja jau ir tik ļoti tūristu iecienīta un labi novērtēta.

Navigācija ieteica uz Turku, kas bija mūsu šīs dienas mērķis, doties pa Helsinku mazo apvedceļu (numur 101, nevis E18), un bez sevišķiem sarežģījumiem tikām ārā no Somijas galvaspilsētas. Ceļā jāpavada aptuveni divas stundas, kas ir pieciešams laika daudzums, ko ar bērniem veikt bez pauzēm. Šī būtu īstā situācija, kur padalīties ar savu pieredzi par Somijas autobraukšanas kultūru. Viena no populārākajām tēmām tajā sociālajā tīklā, kuru agrāk sauca par Twitteri un kuru mūsdienās nesauc, bet ļauj tam iet, kur pats vēlās, allaž bija: "Kāpēc pie mums viss ir slikti, bet ārzemēs viss ir labi", un viena no šīs tēmas apakštēmām ir ceļu satiksmes kultūra, par kuru daudzkārt esmu lasījis tekstus iz kategorijas "tikai Latvijā, ja tu brauc ar maksimālo atļauto ātrumu, tevi apdzīs, bet, piemēram, Somijā, ja tu pa ceļu, kur atļautais ātrums ir 80km/h, brauksi ar 80km/h, tevi neviens neapdzīs, jo visi brauc ar šādu ātrumu". Te nu varu teikt droši: buļļa kaka! Jā, Somijā tu daudz retāk kā Latvijā sastapsi šosejas "lidotājus", kas atļauto ātrumu pārkāpj par 30 un vairāk kilometriem stundā, bet tādu, kas brauc ar 10 vai 15 stundas kilometru pārkāpumu, arī tur netrūkst. Jā, satiksme kopumā ir mierīga, apdzīšanas manevri nav pārgalvīgi, bet runāt par absolūtu likumpaklausību arī ir nevietā. Un, jā, es sekoju tam, ka šie ātruma pārkāpēji lielākoties brauc mašīnās ar Somijas numuriem, nevis pie vainas ir bezkaunīgie latvieši. Tiesa, ātrāk kā ļauts visbiežāk brauc līdzīga tipa mašīnas kā Latvijā - ar izcelsmi no Bavārijas, vai nu ar trīs burtu nosaukumu vai četru riņķu logotipu.

Pirmās dienas maršruts bija pavisam vienkāršs: pa Tallinas šoseju aizbraukt līdz Tallinai. Gluži vienā piegājienā šādu distanci parasti neveicam, līdz ar to, kā jau tas ierasts šajā ceļā, piestājām Pērnavā. Idejiski es droši vien izvēlētos apstāties kādā pilsētā, kurā būts mazāk reižu, bet sevišķu alternatīvu nav, vismaz ja vēlies pauzi taisīt aptuveni brauciena vidū. Nekādu dižo plānu šajā pilsētā mums nebija, un pirms pāris gadiem jau kārtīgāk šajā pilsētā izdzīvojāmies (šķiet, ka par mūsu 2021. gada vasaras Igaunijas tūri aprakstu tā arī nebiju uztapinājis, tas vilciens laikam gan būs nokavēts). Kā lai arī nebūtu, Marina izlēma, ka piemērots pastaigas mērķis mums būs piejūras parks. Ceļā uz Pērnavu bērniem (un tālab arī Marinai) bija izaicinājums - viņi varēja dabūt pa vienai želejas konfektei ik pēc noteikta intervāla (tipiski - apmēram ik pēc 20 kilometriem). Paši bērni, protams, šo konceptu ne līdz galam pieņēma, bet konfekšu turētāja bija nepielaužama, un man par pārsteigumu līdz Pērnavai bijām tikuši, pakā vēl esot konfektēm. Pati Marina arī sekoja šiem ierobežojumiem, kamēr es pret sevi biju stingrāks - neapēdu nevienu želejas konfekti (jo man tādas negaršo).

Vasaras atvaļinājuma sākotnējais plāns bija paviesoties līdz šim mazāk iepazītajā Polijas Austrumu daļā, ar uzsvaru uz Zamoscu, sauktu par "Polijas Paduju" un "renesanses pērli". Ļoti detalizēti plāni gan nebija tapuši, atbilstoši jūnija sākumā veidotam dokumentam, maršruta pirmā daļa būtu Rīga - Viļņa - Bjalistoka - Ļubļina - Zamosca, un ar to šis dokuments arī beidzās. Biju ieskatījies kempingu piedāvājumā Zamoscas apkārtnē, neko prātīgu tur neatradis, bet paļāvos, ka gan jau brauciena laikā kaut ko jēdzīgāku atradīsim. Vēl mazāk kā nedēļu pirms atvaļinājuma sākuma nekādu šaubu par to, ka brauksim tieši uz Poliju, man nebija, un tad pēkšņi trešdienas vakarpusē man nāca atklāsme: Centrāleiropā valda mežonīgs karstums, jau pērn mūsu abos vasaras braucienos cīnījāmies ar tveici, un īsti nejutos gatavs to atkārtot arī šogad.

Šī gada 11. janvārī pulksten 12:43 es čatā ar nosaukumu "Rajona ultras", kurā pie pieci biedri: Edijs, Kristians, Raitis, Mārtiņš un es pats, iemetu jautājumu: "Vai ir kādam doma par spēles Velsā apmeklēšanu?" Mazāk kā trīs stundas vēlāk manā e-pastā jau bija aviobiļetes četriem cilvēkiem (viss čats, neskaitot Kristianu) lidojumam Rīga - Stansteda - Rīga. Lielākoties tik ātri no ieceres līdz gala lēmumam nonākt neizdodas, kur nu vēl situācijā, kad visas iesaistītās personas ir "jaunie tēvi". Ceļojuma maršruts iecerēts minimālistisks un reizē gana izaicinošs: ielidojam Stanstedā, paņemam nomas auto, ar to aizbraucam līdz Kārdifai (trīs ar pusi stundas vienā virzienā), tur apmeklējam futbola spēli, nakts un rīts Kārdifā, bet nākamās dienas vakarā jau atkal lidmašīna no Stanstedas uz Rīgu.

Katrā ceļojumā pēdējos gados viens no būtiskajiem elementiem ir skriešana. Tipiski tas ir viens no labākajiem veidiem, kā ieraudzīt vairāk. Agrās rītas stundās, kad normāli cilvēki vēl guļ, ir iespēja pilsētā (vai lauku teritorijā) apmeklēt vietas, kurām citādi nepietiktu laika. Protams, ne vienmēr skriešana ir tieši ar šādu mērķi, bet šī papildiespēja man vienmēr ir patikusi. Īpaši svētīgi tas ir gadījumos, kad katru nakti tu nakšņo citā vietā, tad arī skrējiens ir citā vietā, līdz ar to iespēja apskatīt ko citādi nepieejamu, vēl vairāk pieaug. Šajā reizē, kā zināms, mēs desmit naktis pavadījām Jeruzalemē, tik ļoti daudzveidīgas skriešanas iespējas nebija, bet tāpat skriešana sanāca gana vērtīga.

Apskates objekti šajā ceļojumā noteikti nebija galvenais, tomēr nav jau gluži tā, ka visas desmit dienas neizgājām no mājas, kaut ko jau mēs arī redzējām, par to tad uzrakstīšu šajā reizē.

Viesojoties Izraēlā, manos plānos noteikti bija apmeklēt kādu vietējā futbola spēli. Tā kā bāzēšanās bija paredzēta Jeruzalemē, tur arī būtu visloģiskāk iet uz futbolu. Pilsētas populārākā komanda Beitar gan nav tāda, uz kuras mačiem baigi gribētos iet. Beitar ir "slavens" ar to, ka tas ir vienīgais Izraēlas klubs, kurā nekad nav spēlējis neviens arābs, kam par pamatu ir tas tas, ka kluba ultras ir izslavēti rasisti. Protams, nešaubos, ka šie fani ir skaļi un atmosfēra kluba spēlēs ir jaudīga, bet pārmērīgi šāds variants mani nepriecēja. Taču pēcāk sev par pārsteigumu atklāju, ka pirms pāris gadiem Izraēlas augstākajā līgā ir atgriezusies Jeruzalemes "Hapoel" komanda, kura šo līmeni bija pametusi pirms 20 gadiem. Un tad nu izlēmu - iešu uz "Hapoel".

Nozīmīga daļa šajā mūsu ceļojumā bija iepazīšanās ar vietējām tradīcijām un to ievērošana, cik nu tas bija mūsu spēkos. Pieņemot, ka tas, kādas ir jūdaisma noteiktās uztura un uzvedības normas, nav vispārzināma informācija (cilvēkiem, kas par to neinteresējas), izstāstīšu par tām, cik nu to ļauj mana kompetence. Te jāņem vērā, ka nepastāv vienots standarts iz kategorijas "visi ebreji dara tā" - ir tonnām dažādu faktoru, kas nosaka to, cik stingri vai brīvi konkrētais cilvēks interpretē to, kas viņam ir atļauts un aizliegts, līdz ar to pilnīgi iespējams, ka citā ģimenē mēs būtu novērojuši gluži atšķirīgas no šoreiz pieredzētajām ieražas.

Lielākā un faktiski arī vienīgā drāma, ko šajā reizē pieredzējām, mūs piemeklēja pašā brauciena sākumā. Telavivas lidostā, kad krāmējām Annas mašīnas bagāžniekā mūsu daudzās mugursomas, Marina bija blakus kādam stabam novietojusi savu mazo mugursomu, kurā atradās visas mūsu pases. Īsti neviens no mums nebija piefiksējis brīdi, kad šo somu kāds ielika mašīnas bagāžniekā, taču, pirms izbraukšanas apskatot apkārtējo teritoriju, šo somu nemanīju, arī atpakaļgaitas spoguļos Anna to neredzēja, līdz ar to pieņēmām - gan jau, ka soma ir mašīnā. Kad ieradāmies Jeruzalemē un nesām somas, pēkšņi Marina pavaicāja: "Bet kur ir mana mugursoma?" Un izrādījās, ka tās nav. Sākās šādā situācijā neizbēgamā panika, mēģinājumi saprast, vai kāds ir tomēr redzējis to nonākam mašīnā, bet neko jaunu neizdomājām. Izlēmām, ka Marina un bērni paliks ar Šaulu, kamēr Anna un es dosimies atpakaļ uz lidostu dzīt pēdas pazudušajai somai. Tikai vēl vajadzēja, lai es ienesu mājā lielāko no visām mugursomām - savējo. Un ko es ieraudzīju mājas viesistabā? Marinas somu, kuru Anna neapzināti bija ienesusi mājās uzreiz pēc mūsu atbraukšanas, kamēr es biju sācis celt laukā ratus un lielās mugursomas. Tā šī dramatiskā situācija atrisinājās bez nepieciešamības kaut kur atkal braukt, un varējām tik vien kā pasmieties par ne no kā radīto stresa pilno situāciju.

Šī gada februārī notikušais ceļojums uz Izraēlu bija tik ļoti citādāks kā visi iepriekšējie, kuros esmu devies, ka arī apraksts tam nav iespējams standarta veidā. Standarta ceļojuma aprakstu sāku ar plānoto maršrutu, kaut kādām iecerēm un motivācijām, bet turpinājumā dokumentēju katrā dienā notikušo un pieredzēto. Šī ceļojuma gadījumā šāds apraksts būtu gaužām garlaicīgs, jo uzsvars galīgi nebija uz iespējami bagātīgāku apskatīto vietu skaitu, ātrāku traukšanos uz katru dienu citām, iepriekš neredzētām, vietām, tā vietā laikam varētu teikt, ka šis stāsts bija par attiecībām, nevis piedzīvojumiem. Līdz ar to, ja šī būtu filma, tad tas būtu tāds lēns Eiropas kino, kurā varbūt gadās pa kādam jocīgam notikumam, bet ar varu neviens skatītāju nekutina.

Kā jau tas man ir raksturīgi, katra gada decembrī ir jānokopj dažādi parādi, it īpaši blogā, un obligāta sastāvdaļa te ir kāds nepabeigts ceļojuma apraksts. Par to, kā braucām uz Die Toten Hosen koncertu Berlīnē, biju iesācis rakstīt, kad tapa Berlin Calling: 1. daļa, un re - ir arī otrā!

Šis ceļojums sākās ar biļeti uz Die Toten Hosen koncertu. Pat īsti neatceros, kā un kāpēc man radās doma, ka šo koncertu man ir nepieciešams apmeklēt, bet beidzās viss ar to, ka es ne tikai sev pašam nopirku biļeti uz vidusskolas gados iecienītākā vācu vokāli instrumentālā ansambļa uzstāšanos Berlīnē, bet uz šo pasākumu savaņģoju arī Andreju jeb Ziņģi (kurš patiesībā par DTH sāka fanot vēl pirms manis, jo viņam agrāk kļuva pieejams TV kanāls VIVA), kā arī Arni un Lauru. Vīzijā, kā notiks nokļūšana uz koncertu un kas ar to ies komplektā, nāca jau tikai ar laiku.

Rītu tradicionāli sāku ar skrējienu. Zināmā mērā tas jau ir tik tradicionāli, ka man pašam sāk šķist bezjēdzīgi par to ziņot, bet - precizitāte pirmajā vietā. Šī konkrētā skrējiena atmiņā paliekošākais elements bija tāds, ka saņēmos aizskriet līdz Ostravas centram, kas bija teju piecu kilometu attālumā - tīri ķeksīša pēc, ka tas ir izdarīts. Un tad nu tas tika izdarīts. Neko daudz gan tur neuzturējos, aizskrēju līdz nosacītajam centrālajam laukumam un tad atpakaļ, tiesa, pa citu - daudz mazāk urbānu ceļu kā turp. Atceļā arī bija viens izteikts “Nebūs!” tipa moments. Proti, skrēju pa taku jau gandrīz Landek park teritorijā, kartē ieraudzīju, ka nākamā līmeņa takas malā ir skatu tornis. Apskatījos uz kalnu, kurā jāskrien, un izlēmu: nē!

Ko tev izsaka pilsētas vārds Jīhlava? Laikam vienīgais, ko es varētu pateikt (un arī to - ne uzreiz), Jīhlavas futbola klubā “Vysočina” sastāvā visai sekmīgas divas sezonas aizvadīja Latvijas uzbrucējs Dāvis Ikaunieks. Tiesa, Visočina galīgi nav viens no slavenākajiem čehu klubiem, lielākoties tas spēlējusi pēc spēka otrajā Čehijas līgā, nekad nav tikusi eirokausos. Tas laikam arī viss - neko iespaidīgi, vai ne? Ja vēl ļoti painteresējas, var uzzināt, ka Jīhlavā kādu laiku dzīvojis komponists Gustavs Mālers, bet tas laikam tiešām būs viss, ko par pilsētu varētu zināt cilvēks no malas.

Rītu sāku ar nelielu tuvējās apkārtnes iepazīšanu skrējiena veidā. Neko sevišķi ievērības cienīgu gan neredzēju, un neko citu tādos pāķos kā Kalnu Kazenē arī gaidīt nevarēja. Vai pareizāk - savā ziņā es biju vienā ievērojamā vietā, tikai tajā brīdī vēl nenojautu, ka šī vieta mums kļūs ievērojama - proti, apmeklēju metro staciju Černy Most (Melnais tilts). Par tās nozīmi - mazliet vēlāk šajā pašā tekstā. Vēl noskrēju gar pāris ūdenstilpēm, no kurām viena izskatījās potenciāli piemērota peldēšanai, otra - absolūti nē, kā arī apmeklēju Kazenes parku. Tad, protams, atkal uz kempingu, dušā un - kārtīga ģimeniska diena.

No kempinga devāmies taisnā ceļā uz Lodzu, turklāt šajā reizē apņēmāmies neparkoties lielveikalā, bet doties apskatīt pilsētu, turpat arī ieēst brokastis. Uzgājām tīri jauku cukierņu, kurā nobaudījām dzērienus un kūciņas. Taču iet tālāk izrādījās problemātiski, jo Estere pavēstīja, ka viņai vajag uz tualeti, bet kafejnīcā tādas nebija. Ko šādā situācijā labākais darīt? Protams, aiziet uz kādu muzeju. Tas, šķiet, nebija sevišķi mērķtiecīgi, ka aizgājām uz Dabas muzeju, bet - kālab nē?

Pirmās dienas mērķis mūsu braucienā bija pieticīgs - Augustova Polijā. Vecajos laikos tā varētu būt pilsēta, kuru sasniegt, izbraucot no Rīgas piektdienas vakarā, taču bērni tik pamatīgai nīkšanai mašīnā nav gatavi (un patiesībā arī es nemaz tik ļoti to neizbaudu). Pozitīvi, ka braucienos Centrāleiropas virzienā vismaz mūsu gadījumā var iztikt bez stundas mocīšanās cauri Rīgai, uz Via Baltica no mūspuses tiek ātri un, ja vien nav sastrēgumu posmā līdz Baložiem (šoreiz mazliet bija, ceļu remontu dēļ), tad drīz vien jau jūti, ka brauciens patiešām ir sācies.

Kāds laiciņš bija pagājis, kopš pēdējo reizi bijām kārtīgākā izbraucienā pa Eiropu. Pērn gan bija garāks atvaļinājums vasarā (četras nedēļas!), kura ietvaros itin labi izbraukājām Igauniju, taču Igaunija - tas tomēr ir ļoti tuvu, un braucienu līdz Narvai saukt par eirotripu šķiet nenopietni. Šovasar tikām tādi ieplānoti veseli divi, abi ar muzikāla baudījuma elementu, un te nu būs stāstījums par pirmo no tiem.

Iepazīstot Līvānu mājaslapu, biju sev par pārsteigumu atklājis, ka Līvānos iespējams nokļūt ne tikai, šķērsojot Daugavu pa tiltu Jēkabpilī, bet arī ar pārceltuves palīdzību. Patiesībā Līvānu tuvumā ir pat veselas divas pārceltuves, bet mēs izvēlējāmies to no tām, kas tevi ieved pašā Līvānu pilsētā, proti, Dignājas pārceltuvi. Zasas dzirnavu kempingā gan saimnieks, gan viens no viesiem vāciešiem bija atzinuši, ka tā esot foršs autentisks veids upes šķērsošanai, tad nu mēs to arī izmēģinājām.

Mana lielā atvaļinājuma ievadā bijām iecerējuši izbraukāt visas tās Latvijas pilsētas, kurās līdz šim nebija bijusi Estere (ir mums šāds plāns - izrādīt bērniem dzimto zemi vecumā, kad vēl konkrētas atmiņas neveidojas, proti, skaidrs, ka primāri to darām sevis un nevis bērnu dēļ), un tā kā šādas pilsētas bija atlikušas deviņas, tapa rogaininga kontrolpunktu izvietojumam līdzīgs maršruts formā: Rīga - Aknīste - Līvāni - Viļāni - Kārsava - Viļaka - Balvi - Lubāna - Cesvaine - Ape - Rīga. Gluži perfekti to izpildīt neizdevās, bet par to - vēlāk.

Rīts Stērlingā sākās ar Marinas skrējienu, kura devās mierīgā Stērlingas piepilsētas izpētē, mazliet apmaldoties gājēju tuneļos zem ceļa un apskatoties, kā skoti mostas no rīta. Tad gan devāmies uz pašu pilsētu.

Nākamais rīts Invernesā sākas ar vidēji dramatisku un ne pārāk patīkamu atklāsmi, kur gan pats biju galvenais vaininieks. Šajā ceļojumā biju saskāries ar vienu izteikti kaitinošu problēmu naktsmāju rezervēšanā. Proti, tā kā Airbnb ārpus lielākajām pilsētām (un Invernesa nav ļoti liela) Skotijā nav sevišķi izplatīts, nācās palikt viesnīcās un parastajos B&B, ko rezervē caur Booking.com. Un Booking'ā, ja tu norādi, ka vēlies istabu 3 cilvēkiem, no kuriem viens ir divgadnieks (vai kaut vai zīdainis), tev standartā piedāvās trīsvietīgu numuru, kuru jau pēc noklusējuma nav sevišķi daudz, turklāt arī to cena ir izteikti dārgāka kā divvietīgajam. Un tu lieliski zini, ka tavs divgadnieks savu atsevišķo gultu neizmantos. Itin daudzviet turklāt trīsvietīgu numuru nav nemaz, un tev vienkārši nebūs variantu, kur nakšņot. Ko šādā situācijā dara "latvietis praktiskais"? Rezervējot istabiņu, viņš bērnu vienkārši nenorāda. Kamēr tev ir darīšana ar lielākām viesnīcām, nevienu tas īsti arī neinteresē - gan jau, ka viņu numuros itin bieži apmetas arī pieaugušie daudz lielākā skaitā kā norādīts un tāds viens divgadnieks neko nemaina. Bet ja tu izmanto Bed&Breakfast, situācija ir gluži citāda. Tikai es par to nebiju iedomājies. Un, kad mēs vācāmies ārā no šīs nakts B&B, vīrs, kuram tas piederēja teica, ka ar šādu taktiku Skotijā ir jāuzmanās, ka tu nepaziņo par bērnu. Viņš pats vēl nekas, bet citur varot sanākt sūdi. Atvainojos viņam, paskaidroju situāciju, bet nešķita, ka viņam būtu ticība, ka mums ir kāda cita motivācija, kā tikai viņu apkāst.

Rītu sākām ar gājienu līdz mašīnai, lai atstātu tajā mantas, bet tad devāmies pastaigā pa pilsētu. Šīs pastaigas centrālais un smagākais elements bija brokastis. Neko ļaunu nedomādami, mēs iegājām iestādē ar nosaukumu The Pancake Place un pasūtījām divas pankūkas ar "jumtiņu", proti, visādiem dekorējumiem. Jau tajā brīdī, kad tās ieradās uz mūsu galda, radās sajūt, ka šī nebija laba izvēle - pankūku pat nemaz nevarēja redzēt, tai pa virsu bija putukrējuma un saldējuma kalns, manā gadījumā vēl ar braunija elementiem. Neatceros, kad pēdējo reizi piedzīvojām tādu cukura festivālu. Mani vēl kaut cik izglāba tas, ka vajadzēja aizskriet līdz mašīnai, pagarināt stāvvietas laiku, jo atklājās, ka ar mūsu (Latvijas) telefona numuru veikt šo lietu attālināti nav iespējams. Svaigais gaiss bišķi atviegloja organisma pārslodzes sajūtu, bet arī pēc atgriešanās bija skaidrs, ka ne Marina, ne es savas porcijas nepieveiksim. Un turpmākās dažas dienas saldumus vispār negribējās redzēt. Turklāt nevar teikt, ka šis ēdiens bija sevišķi garšīgs, tas bija tikai neveselīgs bez jebkādiem vainu mīkstinošiem apstākļiem.

Atšķirībā no teju visiem pēdējo gadu ceļojumiem, Skotija man kā gala mērķis plānos bija jau sen. Daba, pilis, Edinburga, futbols, vēsture - šādas mirkļbirkas es lietotu, raksturojot savas iepriekšējās emocijas par šo Lielbritānijas daļu. Kā tas sanāca, ka aviobiļetes lidojumam septembrī biju nopircis jau janvāri, pat vairs neatceros, bet tas tikai vēl vairāk pastiprina apziņu, ka šis ceļojums nebija nejaušs un spontāns.

Viesojoties Skotijā, noteikti gribēju aiziet uz kādu futbola spēli. Sākotnēji tēmēju uz kādu no lielajiem Glāsgovas klubiem, taču tikt uz Rangers nav tik viegli - nezinu, cik vispār biļešu uz ikdienas spēli Glāsgovā tiek piedāvāts cilvēkiem no malas, bet jau pāris stundas pēc biļešu tirdzniecības sākuma (sanāksmes dēļ nokavēju pašu sākumu) piedāvājumā nekā vairs nebija. Pēc tam patiesībā biju vispār atmetis futbola apmeklējuma iecerei ar roku, tomēr kārtības labad painteresējos, kas un kur mūsu ceļojuma laikā Skotijā spēlēs. Un izrādījās, ka Aberdīnā būs Skotijas Premjerlīgas spēle mūsu iebraukšanas dienā. Vispār biju gatavs futbola vietā izvēlēties pārgājienu gar piekrasti, bet šodien laikapstākļi nelutināja - baisi vējains, un Esterei vējš ļoti nepatīk, līdz ar to man tomēr radās iespēja apmeklēt futbola spēli.

Rītu sākam ar braucienu uz Vestportas centru. Pilsēta galīgi nav liela - ar sešiem tūkstošiem iedzīvotāju tā būtu pielīdzināma Lielvārdei vai Baložiem, un tās galvenā vērtība noteikti ir jau iepriekš apskatītā piekraste. Pilsētas centrā faktiski ir tik vien kā dažas ieliņas, kuras veiksmīgi izstaigājam. Mazliet sanāk stress saistībā ar mašīnas noparkošanu - neesam sākotnēji pareizi sapratuši, kāda te ir sistēma un kaut kā naivi šķita, ka, reģistrējoties aplikācijā, pirmā stunda ir bez maksas, bet kaut kādā brīdī atklājas, ka tā vis nav, un tad straujiem soļiem dodos līdz mašīnai, pārliecinājies, ka policista kungs līdz mūsu mašīnai vēl nav ticis (Britu salās tādu vīreļu, kas monitorē auto stāvvietas, ir mežonīgi daudz), samaksāju par stāvvietu, un uz kādu laiku esam drošībā. Kolorīts novērojums - Vestportas centrā sastopam ielas malā noparkotu traktoru, kas tiek iepazīstināts ar rotaļu traktoru, ko esam nopirkuši arī Esterei.

Iepriekš Īrijas traktoru tūrē: Marina, Estere un Raimonds ir sasnieguši leģendām apvīto Blārnijas pili. Atstājis dāmas ārpusē, Raimonds dodas tajā iekšā pretī nezināmajam.

Iepriekšējās daļas beigās atklājās, ka mums nav līdzi telts mietiņu un ka šādos apstākļos nevaram nostiprināt telti. Atbilde uz jautājumu, kā šādā situācijā rīkoties, ir primitīvākā no iespējamajām - nostiprināt telti ar akmeņiem. Kempinga teritorijā arī varētu savu tiesu akmeņu nočiept, bet izlemjam, ka korektāk būtu tomēr aiziet līdz jūrai, kas atrodas mazāk kā kilometra attālumā un cerēt, ka tur būs labs akmeņu piedāvājums.

Gulējuši esam ne vairāk kā piecas stundas, kad Estere paziņo - laiks celties! Rīgā patiešām jau sen ir rīts, un arī mēs nejūtamies ne tuvu tik apdauzīti, kā to varētu šādos apstākļos gaidīt, tālab raušamies vien augšā un pamazām krāmējam mantas. Pārdomājot situāciju ar vēsu galvu, saprotu, ka nekas traks jau nav noticis. Jā, droši vien iedzimtās taupības pēc būšu pārmaksājis simts līdz divsimts eiro (atkarībā no tā, vai izdosies atkarot samaksāto naudu par nesaņemto naktsguļu sākotnēji rezervētajā vietā), taču badu ciest mums tādēļ diez vai nāksies. Viss pārējais vispār pat nekādus tēriņus nav radījis - tik vien, kā sūdīgs emocionālais stāvoklis ienācies. Bet ar to var dzīvot tālāk!

Sākt ceļojumus ar kādu neizdošanos man ir raksturīgi - līdzīgi kā orientēšanās distancēs es visbiežāk "noroku" pirmu kontrolpunktu, tā ceļojumos kritiskākais ir pirmā nakts, kuru mēdzu rezervēt kriminālās viesnīcās, kaut ko ne līdz galam saplānot un visādi citādi - sākt ceļojumu uz jautras nots. Gadās arī, ka jautrība nav manis paša izraisīta - piemēram, robežsargu interesi Telavivas lidostā savulaik nebiju speciāli provocējis. Tomēr jāatzīst, ka tik "spoža" sākuma kā mūsu braucienam uz Īriju man vēl nebija bijis.

Tā jau ir kļuvusi par tradīciju, pirms katra ceļojuma noskaidrot, vai gadījumā to nevarētu apvienot ar kādu orientēšanos. Sevišķi augstas cerības šoreiz uz to, ka kaut kas šajā ziņā varētu izdoties, šoreiz neliku - pārāk specifiski un konkrēti plāni, un nav jau tā, ka Bulgārija un Rumānija būtu pārākās orientēšanās lielvalstis. Neko daudz par to orientēšanās tradīcijām, bet Wikipedia var redzēt, ka par abām tām ir precīzi nulle medaļu pasaules čempionātu vēsturē, līdz ar to diez vai tur katru dienu katrā pilsētā ir kādi mači. Un tomēr, izrādījās, ka Rusē vietējā sporta kluba sezonas atklāšana notika tieši dienā, kad mums bija paredzēts tur iebraukt. Nācās gan mazliet piekoriģēt braukšanas laikus, lai uz pusdienlaiku jau būtu klāt, bet tas izrādījās pilnīgi realizējami.

No Varnas mēs braucām uz Nesebaru - vienu no UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautajām Bulgārijas pilsētām, kuru biju apskatījis arī savas iepriekšējās vizītes šajā apvidū laikā. Pilsētas vēsture ir gana sena - otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras tur dzīvojuši trāķieši, pēcāk šo reģionu kolonizēja Grieķija, veidojot Mesambrijas pilsētu. Grieķus nomainīja romieši mūsu ēras pirmajos gadsimtos, tad nāca viduslaiku ciemata ēra un renesanses laikmets. Visvairāk patiesībā Nesebarā jūtams viduslaiku gars.

Atstājām aiz muguras Bukaresti, par kuru vēl pirms pieciem gadiem bija dzirdēts, ka tā ir skaista pilsēta, jo salīdzina ar Sofiju un neglīta, ja salīdzina ar Budapeštu, un devāmies uz Konstantu, par kuru nekādus salīdzinājumus dzirdējis nebiju. Toties Wikipedia apraksts lika domāt, ka tā būs viena no tām pilsētām, kas Rumānijai varētu veidot labāku tēlu, nekā tas šai valstij kopumā ir raksturīgs. Stereotipiski es teiktu, ka Rumānija man asociējas ar čigāniem, netīrību, korupciju un Čaučesku, kas nav tas labākais veids, kā domāt par valsti. Vienlaikus - no manas īsās pieredzes šajā valstī ar velosipēdu paņēmu līdzi zināšanas, ka pat svešvalodas nekādā līmenī nepārvaldoši rumāņi lielākoties šķiet atvērti un draudzīgi un noskaņoti ar tevi papļāpāt.

Ko darīt Lieldienu brīvdienās? Tāds bija jautājums, ko sevišķi ilgi nerisināju. Atvaļinājumu ņemt plānos nebija, uz pāris dienām kaut kur lidot šoreiz nebija motivācijas (un par to arī vajadzētu domāt daudz savlaicīgāk, nekā tas man parasti ir raksturīgi), līdz ar to izlēmām, ka varētu apmeklēt pāris vietiņas no Šurpu turpu izaicinājuma un pie reizes gan jau vēl kaut ko saistošu sadarīt. Viens no tipiskajiem saistošajiem variantiem būtu aiziet uz teātri, taču svētku brīvdienās teātri sevišķi ar strādāšanu neaizraujas - aktieri korporatīvajās ballītēs piestrādā par Lieldienu zaķiem un zaķenēm (ļoti ceru, ka tas ir joks!). Tomēr Liepājas teātrī sestdienā izrādījās pieejamas divas izrādes sestdienā un uz abām arī bija pieejamas biļetes. Protams, zinu, ka dažas nedēļas pirms vajadzīgā datuma neizpārdota izrāde nebūt nav izcilas kvalitātes rādītājs, bet - arī uz "Pūt, vējiņi!" mēs pamanījāmies nopirkt biļeti dienu pirms izrādes, līdz ar to - gadās visādi. Kā lai arī nebūtu, tātad izvēle krita uz Liepāju un tās tuvākās apkārtnes Šurpu-turpu punktiem, plus vēl iebraukšanu Lietuvā uz Palangu, papildinot statistiku mūsu ilgtermiņa projektā "Lietuvas pilsētu apceļošana".

Kopš Eiropā principā varu teikt, ka visās valstīs ir būts (joprojām neesmu paviesojies vienīgi Kaukāza valstīs, kuras gan pie Eiropas skaitāmas tikai daļēji), pamazām nākas iet savos ceļojumos dziļumā, nevis plašumā (pagaidām kaut kā īsti neesmu pārslēdzies uz režīmu "pasaules apceļošana", jo arī Eiropā vēl ir ļoti daudz neredzētā, lai uzreiz tā ņemtu un dotos uz citām pasaules malām), un tā vienā no šādiem gājieniem plašumā tika izdomāts mazliet labāk iepazīt Bulgāriju un pie reizes arī Rumāniju. Kamēr Bulgārija manā Eiropas ieskaitē ietilpa puslīdz normālā veidā, tad Rumānijā neko vairāk kā pierobežas pilsētu Galati 2013. gada velobrauciena ietvaros redzējis nebiju. Šoreiz gan tāpat lielākais uzsvars krita uz Bulgāriju, bet zināšanas par Rumāniju izlēmām papildināt ar Bukarestes un Konstantas iepazīšanu. Taču par visu - secīgi.

Ceļojumos cenšos nelaist garām iespēju apmeklēt kādu futbola spēli, un šāda iespēja radās arī nesenajā Rumānijas-Bulgārijas brīvdienu nedēļā. Uzskatu par savu pienākumu pastāstīt, kāda tad bija mana pieredze šajā spēlē, kas notika laukumā un ārpus tā.

Marina kaut kad pirms pāris nedēļām ierunājās par to, ka vajadzētu aizbraukt uz Viļņu uz Decathlon. Ziema šogad beidzot izskatās pieklājīga, un šis tas no ekipējuma ir aptrūcies, turklāt arī pavasarī šo to no ekipējuma vajadzēs. Es biju gatavs kādā no tuvākajām nedēļas nogalēm ieplānot auto braucienu, taču tur visu laiku ir visādi šķēršļi (piemēram, šobrīd Subārs ir servisā), un tā šīs nedēļas sākumā Marina ierosināja, ka es varētu braukt viens un ar autobusu. Pirmajā brīdī mana reakcija bija: "Ko?", bet tad es mazliet padomāju, ka vienu jau var un ka gan jau es pratīšu šo pasākumu īstenot tā, lai tas nebūtu vienkārši četras stundas autobusā + stunda veikalā + četras stundas autobusā, bet kaut kas ja ne gluži no kategorijas "ko stāstīt mazbērniem", bet vismaz tā cienīgs, lai tam veltītu dažas rindkopas publiskajā dienasgrāmatā.

Ir 30. decembris, un man, kā teju katru gadu, ir parāds viena neaprakstīta ceļojuma veidā. Šoreiz gan esmu gumiju nostiepis tik ilgi, ka nāksies būt lakoniskam un konspektīvam. Iespējams, šo ievadu nemaz nevajadzēja rakstīt.

Ilze šogad izvēlējās savu dzimšanas dienu svinēt neparasti - tai vietā, lai viesus piektdienas vakarā uzņemtu Kuģu ielā, viņa izziņoja orientēšanās sacensības City Race Mančesterā, aicinot draugus doties viņai līdzi uz Joy Division un Deivida Bekhema pilsētu. Ilgi nedomājām un pieteicāmies braucējos. Kad izziņoja oficiālu pieteikšanos uz City race, tieši “Darba rezervju” pārstāvji bija pirmie, kas pieteicās, līdz ar to rezervējot sev pirmos vienpadsmit starta numurus. Ceru, ka organizētāji vismaz pacentās iegūglēt un censties noskaidrot, kas tas īsti ir par dīvainu sporta klubu no Latvijas.

Mums nebija sevišķi tāls ceļš jāmēro uz nākamo pieturvietu - Zvolli no Kampenas šķir nieka 20 kilometri. Nez kādēļ man šķita, ka es šo pilsētu zinu tālab, ka Zvollei ir laba futbola komanda, bet tas tikai daļēji atbilst patiesībai - tajā laikā, kad es visintensīvāk sekoju sportam, tā pat nespēlēja Nīderlandes augstākajā līgā. Arī iedzīvotāju skaita ziņā tā nav nekas izcils - aptuveni 20. lielākā pilsēta Nīderlandē. Taču kā lai arī nebūtu, kaut ko par Zvolli es dzirdējis biju, un arī Jivona (tā sauca mūsu saimnieci Kampenā) apgalvoja, ka Zvolle esot ļoti skaista pilsēta.

No Groningenas ceļš mūs veda uz pilsētu, ko parasti vilcieniņu spēlē dēvējam par Lielvārdi. Tās īstais nosaukums ir Leeuwarden jeb latviešu valodā Leuvardena un nosaukums tai tāds ir par godu lauvam, nevis lielumam. Leuvardena ievērojama ar to, ka tajā bija dzimuši mākslinieks Ešers un leģendārā Mata Hari (par ko mēs gan patiesībā nemaz nebijām informēti).

Groningenas dzīvokļa saimnieces mums bija devusi precīzas instrukcijas tam, kur šajā pilsētā vajadzētu novietot auto, lai par stāvvietu nebūtu jāmaksā. Mūsu dzīvesvieta bija diezgan centrā, līdz ar to mašīna bija jāliek aptuveni kilometra attālumā, otrpus dzelzceļa sliedēm.

Brēmene ir pārsteidzoši draudzīga pilsēta viesiem, kas tajā ierodas ar lidmašīnu, proti, viena no retajām man zināmajām pilsētām, kur visu gabalu no lidostas līdz pilsētas centram var nobraukt ar tramvaju. Patiesībā, pat tad, ja tava māja ir vēl tālāk, arī tad turp vari braukt ar tramvaju. Mūsu gadījumā gan pietika ar standarta tramvaju līdz centram (11 minūtes!), kurai sekoja 10-15 minūtes ar kājām līdz rezervētajai dzīvesvietai.

Manā dzīvē ceļojumi gadās gan vairāk, gan mazāk plānoti. Ja galamērķis ir kaut kur tālu - piemēram, Jaunzēlande, tad parasti vismaz pusgadu iepriekš tiek sagādātas aviobiļetes, pamazām top saraksts ar apskatāmajiem objektiem, ir jāveic kādi priekšdarbi un ne gluži viss tiek palaists pašplūsmā. Un gadās tādi braucieni kā nule notikušais, kura plānošana notika šādi:

Rīt sākās gluži normāli - ar došanos paskriet. Tā kā jau iepriekšējā dienā bijām izpētījuši parku (ja kas - to sauc par Zahera parku, un tas ir lielākais parks Jeruzalemē), tad devos uz turieni. Agrajā rīta stundā sevišķi daudz skrējēju nebija, bet gluži viens arī nebiju, tāpat, protams, satiku suņu staidzinātājus. Aizskrēju arī līdz Krusta klosterim - 11. gadsimta gruzīnu klosterim, kas atbilstoši ļoti ticamai leģendai ir uzcelts vietā, kur ir apbedīta Ādama galva, un vēlāk tajā vietā audzis koks, no kura tapa krusts, kurā sita Jēzu. Protams, ievērojot to, ka Jeruzalemē uz katru akmeni pretendē vismaz trīs reliģijas, tik ļoti neticama sakritība tā nešķiet (pie nosacījuma, ka tu Bībeli pieņem kā precīzu vēsturisku hroniku un gadu tūkstošu laikā radušās leģendas - par oficiāliem un uzticamiem avotiem). Sākotnēji arī laiks bija jauks - spīdēja saule, bet nebija karsts, īsi sakot - tieši tas, ko tāds rīta skrējējs kā es varētu vēlēties. Taču tad ļoti strauji viss mainījās - sacēlās vējš, sadzina mākoņus, un sākās gāziens. Atlikušos trīs (grafiks!) kilometrus bija pamatīgi jāsaņemās noskriet, nevis finišēt ātrāk, tomēr kaut kā ar šo plāna punktu tiku galā un jau manāmi slapjš devos iekšā viesnīcā.

Nemēģināšu uzturēt intrigu: saule nākamajā rītā patiešām uzlēca, un es arī biju savlaicīgi piecēlies, lai to redzētu. Tik vien bēdas, ka redzēt saullēktu nevarēja, jo bija apmācies. Līdz ar to Marina, kas bija noslinkojusi un nevēlējusies modināt Esteri, zaudēja tik vien kā iespēju pasēdēt kraujas malā kopā ar vāciešu ģimeni un pārliecināties, ka neko sevišķi interesantu redzēt nevar.

"Un solīja Izraēlas Toms Bricis, ka trešajā dienā gāzīs tāds lietus, kas aizskalos visus grēciniekus..." Apmēram šāda bija laika prognoze gaidāmajai dienai, un nakts pirms tās itin labi attaisnoja prognozes solīto - lija, lija un vēlreiz lija. Dīvainā kārtā gan lietus mitējās uz to laiku, kad mēs sataisījāmies doties ārā no mājas un brīžiem pat uzspīdēja saule, radot sajūtu, ka varbūt tomēr mums nevajadzētu īstenot iepriekš izskanējušo plānu par šīs dienas pavadīšanu kādā muzejā vai lielveikalā.

Sestdienas vakars Telavivā mūs pārsteidza ar dzīvu satiksmi un ļoti nedzīvu parkošanās vidi. Proti, mašīnas stāvēja gan vietās, kur tās drīkst stāvēt, gan tādās, kur nedrīkst, bet nekur nemanīja nevienu mēģinām noparkoties. Secinājums: visi jau bija atraduši savas labākās vietiņas un mums atlika tikai izmisīgi meklēt risinājumus. Sākotnēji pamanījāmies neieraudzīt savu viesnīcu (kas gan izrādījās itin prognozējami, jo norāde uz to bija izcili nemanāma), bet tad sapratām, ka būtiskāks jautājums ir - kur mēs liksim auto?

Iepriekšējo reizi Izraēlā viesojos nu jau pirms kāda laiciņa - 2014. gada septembrī, pilnīgi citā veidā un citos apstākļos, bet kaut kādā dīvainā veidā šis ceļojums man bija atmiņā palicis tik pozitīvā veidā (tur noteikti paldies arī Anitai un Gundaram - maniem tās reizes ceļabiedriem), līdz ar to uz toreiz sev uzdoto jautājumu "Vai braukšu uz Izraēlu vēl?" atbilde no "nezinu" pamazām bija kļuvusi par Jā. Un tā nu sanāca, ka 2017. gada Ziemassvētkos apgādājos ar aviobiļetēm maršrutā Rīga - Telaviva - Rīga.

Kad aiz loga (un patiesībā arī šajā loga pusē) ir decembris, un ir jau pēdējais laiks gatavot savu Bitītes Maijas tērpu Jaunajam gadam, ir beidzot pienācis brīdis īsi pastāstīt par nedēļu, ko šovasar pavadījām Viļņā.

Sākotnēji bijām domājuši, ka Varšavā ieradīsimies ap pusdienlaiku, bet aizkavētais reiss visu pārcēla uz vakaru. Vismaz vakara programma nebija jādomā, iekāpām pie lidostas 188. autobusā, aizbraucām līdz Maršalkovska ielai (tāpat kā turpceļā), satikām Timonu pie kinoteātra "Luna" (šoreiz sarunājām, ka viņš nenāks mums parādīt dzīvokli, jo mēs to joprojām atcerējāmies gana labi), es vēl aizgāju uz veikalu pēc kaut kādiem eiropeiskiem pārtikas produktiem vakariņām, un tas principā arī bija viss šajā vakarā.

Lielpilsētas mani vienmēr drusku biedē, jo īpaši - teorētiski. Un Tokija šajā ziņā ir īpaši biedējoša, jo atbilstoši urbānājai zonai tā ir lielākā pilsēta pasaulē. Protams, ja ņem vērā, ka tās urbanizācijā ietilpst arī Jokohama, tad varētu teikt, ka mēs jau ceļojuma pirmajās dienās pabijām Tokijā, tomēr sajūtu līmenī mežonīgi lielajā cilvēku masā mēs nonācām vien pēc atgriešanās no salas rietumiem.

Primārajos plānos skaitījās, ka mūsu tālākais ieplānotais punkts Japānas rietumos bija Hirosima, taču patiesībā plāns bija aizbraukt vēl drusku tālāk - vismaz šāds objekts bija manā gaužām īsajā sarakstā ar vietām, ko gribētos Japānā apmeklēt (varu atklāt, ka virkni ieplānoto objektu - tādus kā ātri pagatavojamo makaronu muzeju un robotu seksa muzeju - mēs tā arī neapmeklējām), proti, Kintai tilts. Tas atrodas pilsētiņā, ko sauc Ivakuni, kuru, domājams, 95% apmeklētāju īsti neapskata, uzreiz dodoties uz prom no tās centra esošo tiltu un parku. Arī mēs šajā ziņā sekojām vairākuma viedoklim.

Atgriežos beidzot pie Japānas ceļojuma apraksta. Pēdējā (hronoloģiski, nevis aprakstu ziņā) dokumentētā diena vēstīja par manu dalību rogainingā, bet tagad pienācis laiks atsākt ceļojuma aprakstu (kas tradicionāli jāpabeidz līdz nākamā gada sākumam), un pienācis laiks doties prom no Jokohamas.

Hakoni kā galamērķi mums ieteica Miks vēl pirms bijām ieradušies Japānā. Mūsu pašu sākotnējos uzmetumos šīs vietas nebija, lai arī bija paredzēts kaut kur (ja šāda iespēja radīsies) apskatīties uz Fudzi kalnu. Tiesa, kā Miks jau savlaicīgi brīdināja, pat no neliela attāluma ir itin liela iespēja, ka kalns nebūs redzams, jo tam ir nosliece slēpties mākoņos. Tikām skaidrās dienās, ja ļoti paveicas, Fudzi var redzēt pat no Jokohamas. Necentīšos uzturēt intrigu - mums Fudzi redzēt nebija lemts.

Nezinu, vai desmit stundu lidojums pēc definīcijas vispār var būt viegls. Taču itin droši varu apgalvot, ka šāds lidojums ar zīdaini nekad nav diži viegls. Protams, Marinai tas bija daudz grūtāks kā man - es jau neesmu barojošā māte, bet tikai tas bārdainais onkulis, kas pabāž sejā bērnam govi un sāka: "Mū!" Vispār jau man grēks būtu sūdzēties - kā nekā šādos apstākļos mums bija iespēja tikt pie vietas pirmajā rindā, kas nozīmē papildu vietu kājām. Un varu tev atklāt noslēpumu - tēju divmetrīgam vīrietim standarta lidmašīnas vietā nav izcili komfortabli tālajos lidojumos. Kas attiecas uz zīdaiņu pārvadāšanu, pozitīvā iezīme ir tāda, ka var dabūt grozu jeb "baby bassinet", lai tam nebūtu viss ceļš jāpavada rokās. Negatīvā ziņa - tajā bassinetā ir izcili sviedrēšanas apstākļi un nekāda labā gulēšana nesanāk. Protams, varbūt tā ir tikai LOT problēma un citas kompānijas piedāvā labi elpojošas/vēdinošās gultiņas, taču ir vērts rēķināties ar to, ka gultiņa nebūs visu problēmu risinājums. Tāpat pastāv tāda īpatnība, ka lidmašīnās parasti ir vairāk kā viens zīdainis, un tā kā zīdaiņus izvieto tajās rindās, kur var nolikt gultiņu, vari rēķināties, ka tavs zīdainis nebūs vienīgais dzirdamības zonā. Un tas, savukārt, nozīmē, ka tavs zīdainis traucēs citiem zīdaiņiem gulēt, bet citi zīdaiņi tāpat traucēs tavējam. Un kamēr tu kā vecāks itin viegli varēsi klapēt ar ausīm un pārmērīgi nepārdzīvot, ka tavs bērns traucē gulēt lielai vācu kundzei, modināt svešu bērnu galīgi negribās. Īsi sakot, jautrības būs pietiekami.

Ceļojums uz Japānu sākās ar lidojumu uz Varšavu, līdz ar to pirmā apraksta daļa galīgi nebūs saistoša eksotikas cienītājiem, ja vien tu par eksotisku vietu neuzskati Poliju - valsti, kuru Latvijā tradicionāli pieņemts uzskatīt par to lielo pelēko blāķi, kuram ar auto ir jāizmokās cauri, lai tiktu "īstajā Eiropā". Protams, Varšava kā ja jau jebkura galvaspilsēta, nav īsti tipiska savas valsts pilsēta, un vēl jo vairāk - stereotips par Polijas garlaicīgumu lielā mērā ir sekas tam, ka caurbraukšana pēc noklusējuma ir garlaicīga padarīšana un lielākos našķus tu tādā veidā, protams, neredzi. Un tomēr, ja tevi Polija pagalam neintersē, šo apraksta daļu vari droši nelasīt - par samurajiem, geišām, suši un to, vai Japānā patiešām automātos līdzās kokakolai un zaļajai tējai var iegādāties lietotas sieviešu apakšbikses, šeit ne vārda nebūs.

Plānojot braucienu uz Japānu, gribējās tajā ietvert kādu orientēšanās elementu - iepazīt, kāda ir vietējā kultūra šajā jomā, kāda ir orientieristu saime un tā tālāk. Neko līdzīgu Latvijā izplatītajiem orientēšanās seriāliem (Magnēts, Azimuts u.t.t.) atrast neizdevās, toties vietējās orientēšanās federācijas mājaslapā pamanīju sadaļu "rogainings". O, tas ar varētu derēt!

Vispār jau šogad vairs nekādi ārzemju braucieni nebija plānoti, atvaļinājuma krājumi principā jau bija izsmelti pirmā pusgada laikā, ar valstiskām brīvdienām ar nekas spožs nesolījās, bet tomēr nenoturējos un uz īsām brīvdienām uz Berlīni aizbraucām. 18.novembris + viena atvaļinājuma diena, un jau tavā rīcībā ir četras brīvas dienas, kas tādam īsam uzlidojumam "na Berļin" ir vairāk vai mazāk pietiekamas.

Pavisam piemirsu vienu no Leirijas apmeklējuma būtiskākajām daļām - tai vajadzēja ietilpt jau iepriekšējā aprakstā, bet kā teikt, tā mazliet "aizgulējās", tāpēc par to uzrakstīšu tagad. Sēdējām mēs mierīgi savā istabiņā, bija kaut kas pāri septiņiem vakarā, pētīju Internetu un konstatēju, ka Leirijā ir arī Decathlon veikals - tādus mums parasti patīk apmeklēt, jo tur ir gaužām patīkamas cenas sporta un tūrisma ekipējumam. Izrādījās gan, ka līdz Dekatlonam ir daži kilometri ejami, tāpēc es itin droši izteicos - ka to nu gan mēs nedarīsim šovakar, proti, uz Dekatlonu neiesim. Man par pārsteigumu izrādījās, ka meitenes bija ļoti pat gatavas turp tomēr doties. Izrādījās, ka maršruts ir gaužām vienkāršs - taisni vien, taisni vien un turpat šosejas malā veikals būs. Ja jau jāiet - jāiet. Nezinu, vai mēs būtu tur gājuši, ja būtu iepriekš zināms, ka liela ceļa daļa būs jāiet pa šosejas malu bez ietves, bet kādā brīdī būs jāveic arī itin šizoīds šosejas šķērsošanas manevrs, skrējiens pa estakādi bez ietves un ka ejot pa šo ceļu sandalēs iedzīvosimies itin pamatīgos dzelkšņos pēdās. Izklaidējoši tas noteikti bija, mūs interesējošās lietas veikalā arī dabūjām, plus vēl atceļā piesavinājos kārtējo citronu no koka ceļmalā, bet par izcili patīkamu šādu pastaigu es laikam gan neatzītu. Patiesībā mums pat bija doma mēģināt veikala stāvvietā sarunāt, lai kāds mūs nogādātu ar auto drošākā zonā, taču ceļu plānojums tur bija tāds, ka autobraucējiem galīgi nebija loģiski braukt tādā virzienā, kādu vajadzēja mums. Interesanti, protams, ka Google Maps mums bija ieteicis šādu maršrutu kā kājāmgājējiem piemērotu, un tā kā mēs to bijām patiešām veikuši, skaidrs, ka arī nākotnes Leirijas apmeklētājiem šāda ekstremāla pastaiga uz Dekatlonu varēs tikt piedāvāta.

Gads strauji tuvojas beigām, un kā tas atbilst tradīcijām - jau trešo gadu pēc kārtas man decembrī vēl atlicis viens nepabeigts ceļojuma apraksts. Šoreiz gan par laimi nekas garš rakstāms nebūs - mūsu brauciens uz Portugāli nebija sevišķi garš, un no tā vēl liela daļa bija Primavera Sound festivāla apmeklējums, kura būtiskākos skatītos koncertus jau savlaicīgi tiku ieskicējis. Aprakstā gan vasarā tālāk par pirmo daļu netiku. Skaidrs, ka pusgadu vēlāk ir diezgan pagrūti atcerēties to, kurā brīdī es izteicu to vai šo asprātīgāku vai mazāk asprātīgu repliku, līdz ar to var gadīties, ka šis nebūs detalizētākais apraksts manā dzīvē, bet kas zina - varbūt tas palīdzēs pret liekvārdību.

Kā dzima doma braukt šogad uz NOS Primavera Sound festivālu Porto, es tev nemaz tā precīzi nepateikšu. Droši, ka tā bija mana iniciatīva, bet kāpēc tā radās - kas to lai vairs atcerās. Taču ar garantiju varu pateikt, kad šī doma radās - 16.februārī, jo tieši tajā datumā izsūtīju dažiem draugiem vēstules ar jautājumu, vai kāds no viņiem vēlētos šajā braucienā pievienoties. Toreiz kā māksliniekus, kurus vērts redzēt, ieteicu sekojošos: Air, Animal Collective, Beach House, Brian Wilson, PJ Harvey, Sigur Ros un Tortoise. Tagad jāatzīst, ka "Dzīvnieku kolektīvu" un "Bruņurupuci" mēs beigās nemaz neredzējām, bet sevišķi par to neskumstu. Toties mēs redzējām daudz cita un ne tikai festivālā, par ko esmu priecīgs.

Lidojumu sērija atpakaļ uz Eiropu ir mazāk maniakāla kā turpceļš, tomēr nokļūšanai mājās tāpat mums būs jālido veselas četras reizes. Protams, ievada posms Kraistčērča - Oklenda ir tīrais sīkums, bet tālāk gan sākas izklaides, jo īpaši tādēļ, ka mājup mums vairs nebūs nejauši dabūto glauno aviokompāniju, bet gan pilnīgi autentisks Air China serviss (tiesa, mums nav objektīvas informācijas par to, cik labs vai slikts tas ir, bet reputācija šai kompānijai nav gluži zvaigžņota).

Piecelties no rīta nekādi nav problēma - pēc divpadsmit stundu miega esi diezgan labi izgulējies. Ātri ieēdam brokastis, savācam mantas un dodamies ceļā uz auto. Interesanti, ka šonakt kempings bijis diezgan patukšs - līdzās mūsējai ir vien pāris teltis, kamēr nakti iepriekš tādu bija savas divdesmit.

Rītu mēs sākam ar nelielu kardiotreniņu - kāpienu Dzelzs kalnā, tas atrodas turpat netālu no Alberttaunas. Ar ko ievērojams Dzelzs kalns? Noteikti, ne ar to, ka tajā valdījis rūķis Dains iz "Gredzenu pavēlnieka" mitoloģijas. Patiesību sakot, neviens arī neapgalvo, ka pastāvētu kāda saistība starp Dainu un šo kalnu, gluži vienkārši man radās šāda asociācija. Tā vien šķiet, ka pusaudža gados mazliet par daudz reižu šo triloģiju pārlasīju. Realitātē tikām kalna lielākā vērtība ir tajā, ka no tā paveras labs skats uz citiem objektiem, piemēram, attālu sniegotu virsotni (lieki teikt, ka man nav ne mazākās nojautas, kura virsotne Jaunzēlandē ir kas). Augstumā šis kalns (Dzelzs, tas ir) ir itin neliels - kāpums uz virsotni ir nieka 200 metru, taču rīta pastaigai aptuveni stundas garumā tādi 200 metri augšā un (loģiski) divsimts metri lejā nav nemaz tik slikti. Protams, kad tu redzi meiteni-skrējēju, kas ir nupat uzskrējusi virsotnē un tūliņ skries atpakaļ lejā, tev kā latvietim parastajam rodas sajūta, ka kalnainos apvidos cilvēki ir taisīti no pilnīgi cita materiāla kā tavā pusē. Vēl šī kalna kontekstā ir vērts pieminēt, ka tajā (galvenokārt nogāzēs) ir sastopams milzīgs daudzums trušu, un līdz ar to - vēl lielāks daudzums spiru, tā ka dažviet tu starp spirām pat neredzi zemi. Rokās truši gan galīgi nedodas.

Tūristam Jaunzēlandē gandrīz vai obligāti ir jānodarbojas ar kādām ekstrēmām sporta aktivitātēm - jālec ar gumiju aizā, jābrauc ar plostu pa kalnu upi, jākāpj klintīs, jāsērfo vai jebkādā citā sabiedrībai pieņemamā veidā jāriskē ar dzīvību. Tā kā mēs esam rāmi nīkuļi no Latvijas, bijām izlēmuši - mums pietiks ar izbraucienu ar kajaku pa ezeru. Vispār jau mums ļoti gribējās vēl pa ceļam apskatīt Katedrāles klintis, taču neveiksmīgs paisumu-bēgumu grafiks šo pasākumu darīja neiespējamu, tāpēc esam izlēmuši - nebūs, spiežam gāzi grīdā un braucam uz Okarito ezeru! Ceļā sastopamies ar reti pieredzētu parādību - vienas joslas tiltu, kur tu ar auto brauc pa dzelzceļa sliedēm, jo praktiskie jaunzēlandieši šajā vietā ne tikai sev raksturīgajā stilā laiž mašīnas braukt pa tiltu "gaidi - brauc" formā, bet šajās izklaidēs iesaista arī vilcienu.

No rīta atklājas, ka esam nakšņojuši pie diezgan iespaidīga stāvkrasta, ne gluži tāda kā mūsu neatrastajā kempingā, bet vieta tāpat iespaidīga. Un pie reizes konstatējam, ka vakardienas lietus ir nodarījis skādi mana fotoaparāta izliektajam objektīvam - tam, kurš būtu tieši vislabāk piemērots milzīgas tuvu esošas klints bildēšanai - tajā kaut kādā veidā ir ticis iekšā mitrums un bildes sanāk tādas, it kā fotogrāfs būtu appīpējies. Vēlāk gan izrādīsies, ka šis efekts nebūs sevišķi ilglaicīgs un jau nākamajā dienā viss būs atkal ar objektīvu kārtībā.

Savu otro pilnvērtīgo dienu Jaunzēlandē sākam ar vizīti Huka ūdenskritumā. Dīvainā kārtā tas ir populārākais dabas tūrisma objekts visā Jaunzēlandē. Ne tādā ziņā, ka ūdenskritumam būtu kāda vaina - bet valstī, kur ir atrodami termālie avoti, izcili izteiksmīgi vulkāni, milzīgas aizas un pat ledāji, populārākais tūrisma objekts varētu būt arī kas grandiozāks - vismaz stipri līdzīgu ūdenskritumu esmu redzējis arī Norvēģijā, kur tas galīgi nešķita tik izcili tūristu apmeklēts. Runā, ka Huka ūdenskrituma mežonīgās popularitātes atslēga ir teicamais novietojums netālo no gaužām populārā Taupo ezera un pilsētas. Protams, ūdenskrituma jauda ir pamatīga un es vienlaikus gribētu un negribētu pa to izbraukt ar laivu, bet tas, manuprāt, nav īsti salīdzināms ar Islades Gulfoss.

Līdz ar Ženēvas apmeklējuma beigām sākās mūsu ceļojuma vismazāk aizraujošā daļa. Vispirms - lidojums uz Frankfurti. Tad - pāris stundas lidostā. Lidojums uz Šanhaju. Astoņas stundas lidostā! Pat varbūt būtu gribējies vairāk čakara un visādu pārbaužu - vismaz būtu interesantāk. Visubeidzot - lidojums uz Oklendu. Vienīgais, ko par šo posmu var piebilst, ir izcilā mūsu veiksme ar aviokompānijām. Pateicoties Air China grafiku maiņai sanāca, ka mums nebija iespējams lidot ar pašiem ķīniešiem, tā vietā viņi mums piedāvāja reisus citās "Star Alliance" kompānijās - pirmos divus posmus veicām ar Lufthansa, bet trešo - ar Air New Zealand. Lielākā sajūsma noteikti par pēdējo - Jaunzēlandes aviolīnijām ir ne tikai atraktīvi tērpi stjuardesēm (violeti-melni puķoti), bet arī visstilīgākie drošības instruktāžas video, kādus man līdz šim ir nācies redzēt. Mums konkrēti patrāpījās tāds, kur visus tekstus ierunājuši dažādi sērfošanas sporta profesionāļi, bet ir viņiem komplektā arī Gredzenu pavēlnieka tēma, vēl viena Gredzenu pavēlnieka tēma, bikini modeles, disko vājprāts un repojoši Men in Black. Plus vēl paveicās, ka reisi bija diezgan patukši un abos 12 stundu lidojumus varējām izmantot arī kādu brīvu blakus vietu kāju izstiepšanas vajadzībām (kas man, kā zināms, ir īpaši aktuāli).

Būtu pārspīlējums teikt, ka vārdu savienojums "Ukrainian Airlines" manī viestu drošības sajūtu. Diezgan "kreisa" aviokompānija būtu precīzāks raksturojums. Un vienlaikus - vai patiesībā nav tā, ka citi pārlidojumu veicēji, ar kuriem reizēm sanāk darīšana, ir līdzvērtīgi aizdomīgi? Kā lai arī nebūtu, Kijivā "Ukru aviolīnijas" mūs nogādāja.

Parasti ceļojumu aprakstus sāku ar apgalvojumu, ka konkrētais galamērķis vai nu jau ilgāku laiku ir bijis manā interešu lokā, vai arī tas ticis izvēlēts teju vai nejauši. Šoreiz šaubu nav - darīšana ir ar pirmo variantu, jo sapņot par Jaunzēlandi taču ir tik dabiski!

Grasa mūs kaut kā nebija sevišķi uzrunājusi (kas gan nebija sevišķi pārsteidzoši), bet lielākas cerības likām uz nākamo pilsētu mūsu maršrutā - Kannām. Domājams, ka nebūšu oriģināls, atklājot, ka Kannas man primāri saistās ar kinofestivālu, kurš tur reizi gadā notiek. Mēs gan galīgi nebijām interesējušies par tā šī gada norisi, vienkārši aizbraucām uz pilsētu, iegājām kafejnīcā paēst brokastis, un es ieraugu plakātu ar festivāla reklāmu. Padomāju - ha, Kannās droši vien vienmēr reklamē kinofestivālu! Apskatos uz datumiem - o, šobrīd tieši tas notiek! Paši sev par pārsteigumu bijām Kannās nokļuvuši tieši tā gada lielākā notikuma laikā. Tiesa, pilsētas nomalē, kurā mēs tajā brīdī atradāmies, sevišķi festivāla gaistoni nejuta (un, protams, labi, ka tā). Taču kad ar kājām devāmies uz centru, sapratām, ka šajās dienās Kannas dzīvoja tikai un vienīgi festivālam un festivālā.

Tās ir vienas vienīgas šausmas - nepabeigt ceļojuma aprakstu savlaicīgi un atlikt to uz gada pēdējām dienām. Emocijas ir pabalējušas, pa vidu bijis tūkstošiem lielāku un mazāku notikumu, un visas pilsētas ir saplūdušas vienā. Bet es centīšos būt stiprs. Nevaru garantēt, ka tekstā nebūs puspatiesību, sagrozītu faktu un nevietā iestarpinātu vēstures atstāstījumu, ar kuriem piesegt personīgās atmiņas robus. Taču tu neko citu no manis taču arī negaidīji, vai ne?

Atruna: apraksts iesākts novembra vidū, uzreiz pēc atgriešanās no Kopenhāgenas, bet pabeigts pusotru mēnesi vēlāk, kad ūdens mutē jau smēlās nepajokam - jānoslēdz gads blogā bez parādiem, bet vēl priekšā lielākā daļa kāzu ceļojuma apraksta (kamēr kalendārā jau 23.decembris...).

"Kāpēc tieši Kipra?" jautāsi tu. "Vai tad Eiropā nav citu, skaistāku un gardiem sieriem bagātaku vietu, ka jādodas pāri visam kontinentam uz zemi, kuras tuvākās kaimiņienes ir Turcija un Sīrija? Vai tevi nebiedē musulmaņi, kara un islāma valsts tuvums?" Atbildēšu, ka izvēle nebija grūta, jo Kipra bija pēdējā valsts manā Eiropas apceļošanas sarakstā. Jā, vēl neesmu bijis tai reģionā, kur mīt gruzīni, armēņi un azerbaidžāņi, bet viņu zemes vien itin minimāli tiek pieskaitītas Eiropai. Jā, tāpat neesmu bijis ne Menas, ne citās britu salās, kuras dažviet uzskata par suverēnām vienībām, tāpat Ālandu un Fēru salām ir savas UEFA atzītas futbola izlases, un tomēr uzskatu, ka Kipras apmeklējums man noslēdza misiju Eiropa.

Kaiss uz telefona zvanu neatbildēja, bet galvenokārt tādēļ, ka viņš jau nāca pa ielu mums pretī. Atpazīt mūs jau nebija sevišķi grūti. Vispār Kaiss izrādījās interesants frukts - vārds un jo sevišķi uzvārds liecināja par viņa arābiskajām saknēm - kā nekā čalis arī ilgāku laiku ir dzīvojis Tunisijā, bet pēc ārienes un uzvedības - francūzis kas francūzis, tā ka sevišķas bažas par to, ka mūs kāds nodēvēs par neticīgajiem un ziedos Allāham, neradās. Cita lieta, ka mazliet baisāku iespaidu atstāja viens cits, pilnīgi kanonisks francūzis.

Andora ir Eiropas sestā mazākā valsts, bet kā jau tas vispār ir ar pundurvalstīm, patiesībā tā nav nemaz tik maza, kā liecina tās apzīmējums. Proti, iespaids, ka šādās valstīs jau nav ko darīt, pāris stundās ar kājām visu izstaigāsi un mierīgi dosies prom, ir galīgi garām. Pat tādā Sanmarino vai Monako ir pietiekami apskates objektu pāris dienām, bet pamēģini tu izstaigāt vienas dienas laikā aptuveni 20x20km lielo Andoru ar tās kalnaino relfeju!

Tādu servisu kā šī ceļojuma sākumā nudien nekad nebiju pieredzējis! Uz Rīgas lidostu esmu braucis daudz reižu - gan ar sabiedrisko, gan ar taksometru, gan ticis vests ar auto, bet nekad - atkārtošos - nekad! - tik šiki braucis nebiju. Pie vārtiem mūs sagaidīja Z auto, kur bija nevien pati Z kopā ar Anitu un Raiti, bet arī Z vīns - jau glāzītēs sapildīts dzēriens, kuram vajadzēja noslēgt mūsu vīna alfabētu. Un tas to būtu arī noslēdzis, ja mēs iepriekš būtu bijuši mazliet rūpīgāki un iegrāmatojuši divus iepriekšējos burtus. Bet tā jau nu gan nav bēda. Vīns - tas vienmēr ir labi. Protams, pēc Raita patentētas metodes braucošā mašīnā atkorķēts šampanietis - tas arī galīgi nav smādējami! Nē, tā nebūt nebija, ka pirms lidojuma bijām pārāk satraukušies un citādi mums būtu bail lidot. Gluži vienkārši šis bija patiešām izcili patīkams pārsteigums!

Manā gadījumā motivācija ceļojumiem var būt visdažādākā, bet šim konkrētajam tā bija labākā iespējamā - kāzu ceļojums. Ja tā padomā, divatā ar Marinu līdz šim nebiju bijis ne tikai tālās un eksotiskās zemēs, bet pat tuvās un neeksotiskās. Vismaz tāda sajūta rodas, ka pat uz Šauļiem neesam braukuši.

No Bitolas uz Salonikiem iet divas šosejas - jaunā, kas ir taisnāka, un vecā, kas ir skaistāka. Izvēlamies braukt pa vecāko, lai apskatītu pāris ūdenskritumus, nopeldētos ezerā (šoreiz pie peldes tieku ne vien es, bet arī Iveta) un - man uz rokas uzķēzītu bruņurupucis. Tā kā esam jau visu laiku sevi dēvējuši par stulbajiem maķedoniešiem (tāds mūsu automašīnai numurs), aplasām iespējami vairāk šīs valsts slēpņu, lai būtu Latvijas līderi Maķedonijas slēpņošanā, kas gan nav sevišķi grūts uzdevums. Un tad jau esam iebraukuši Grieķijā.

Paēduši viesnīcā brokastis (mēs taču tur tādas domājams ēdām? neko neatceros!), dodamies uz Tiranas centru. Pilsēta ir jāapskata, tur nav divu domu. Šī pilsēta nenoliedzami ir kolorīta, lai gan to diez vai varētu nosaukt par klasiski eiropeiski skaistu, ar Vīni - nekā kopīga. Pilsētas centrā atrodams itin auteniska paskata DzOTs, lai atgādinātu par kādreizējo komunistisko valsts vadītāju paranoju un apsēstību ar aizsargposteņu būvi, un kaut kāds dīvains piramīdas veida grausts, par kura sienām kāpelē vietējie bērneļi. Vispār jāsaka - patīkama pilsēta, ne tādā ziņā kā skaista un droša, bet tāda vieta, kurā ir gana daudz neierasta, kas vienmēr ir pluss, jo īpaši mūsdienu šabloniskajā pasaulē.

Kosovas stāvoklis starptautiskajā politikā ir visai neskaidrs - to kā neatkarīgu valsti ir atzinušas 108 no 193 ANO dalībvalstīm, bet līdz pilnai starptautiskai atzīšanai tai vēl ejams tāls ceļš. Kā nekā Geocaching statistikā Kosovas slēpņi skaitās pie Serbijas un, domājams, jebkurš serbs tev labprāt sados pa seju, ja tu viņam parādīsi viņa valsts karti, kurā Kosova neietilpst. Tiesa, nekas neliecina, ka pārskatāmā nākotnē Kosova varētu nonākt atkal Serbijas paspārnē.

Melnkalnē mums bija divi iespējamie maršruti, par kuriem ilgāku laiku domājām - kuru izvēlēties. Šajā izteikti nelielajā valstiņā (kāda piektā daļa Latvijas) ir plašs gan dabas, gan cilvēku radītu objektu piedāvājums. Viens variants bija braukt gar piekrasti un apskatīt gleznainās (un, kā varēja prognozēt - tūristu pārbāztās) pilsētiņas un jūru, otrs - doties pa iekšzemi, kur atrodas kalni (kā bez tiem valstī, kurai pat nosaukumā ir Kalns) un upju kanjoni. Domājams, citos apstākļos mūsu izvēle būtu kritusi par labu kalniem, bet drēgnā un lietainā laikā, kad reizēm bija pagrūti rast sevī motivāciju vispār kāpt ārā no auto, drošākais variants šķita piekraste - ko mums arī nenācās nožēlot.

Tepat blakus Mostarai - aptuveni 15 kilometru attālumā - atrodas mazpilsēta Blagaja, kurā Bunas upes krastos jau kopš 16.gadsimta darbojas Blagajas tekija jeb dervišu klosteris. Derviši, cik saprotu, islāmā ir ļaudis, kas piekopj īpaši askētisku dzīvesveidu, pārtiek no ziedojumiem un tikai lūdz Dievu (mūku viens no skarbākajiem variantiem, kas neparedz baznīcas vīna gatavošanu). Ar visu man raksturīgo pieticību un vienkāršību, pievērsties dervišu dzīvesveidam īpaši nevēlējos, kas gan neliedza mums kā tūristiem šo tekiju apskatīt. Kaut vai tāpēc, ka tā atrodas upes krastā zem pamatīgas klints un man vismaz bija sajūta, ka dzīvošanai tur tiešām ir nepieciešama ļoti stipra ticība augstākajam spēkam, jo varbūtība, ka kādu dienu no augšas nokritīs pamatīgākais klints gabals un tekiju saplacinās, nemaz nav tik maza.

Aktuālās dienas maršruts mums nebija kilometru ziņā pārbagāts - no Sarajevas vajadzēja tik vien kā aizbraukt līdz Mostarai tajā pašā Bosnijā. Pa taisno - kādi 150 kilometri. Skaidrs, ka gluži pa taisno nebraucām, bet arī bez diži lieliem līkumiem. Kā nekā Bosnijā tev nav gluži neierobežotas iespējas vazāties pa brīvajiem maršrutiem, tāpēc nākas vien uzvesties godīgi un saprātīgi.

Kusturicas apmeklējuma diena bija, manuprāt, lietus ziņā bagātākā mūsu ceļojumā - lija teju nepārtraukti, un tas bija itin nomācoši, kā man nākas atzīt, tas noteikti mazliet koriģēja mūsu plānus, liekot vairāk sēdēt iekštelpās un mazāk - izbaudīt dabas skatus.

Ir noticis brīnums! Vēl ne gads nav pagājis, bet "Balkānu bamšļa kokteilis" ir atgriezies! Kas zina, varbūt es šo ceļojuma aprakstu finišēšu vēl pirms Septiņu armiju kaujas, kurā reptiloīdi beidzot tiks sakauti par visiem lāgiem. Tālab, kamēr zobeni vēl kalvē - aši uz Balkāniem!

Senos laikos, aptuveni šī gada pavasarī Edijs piedāvāja doties izbraucienā uz Amsterdamu novembrī ar mērķi atbalstīt Latvijas futbola izlasi tās (domājams bezcerīgajā) spēlē pret Nīderlandi. Tā kā tieši šī gada martā (vai tas bija februāris? kurš to vairs atcerās!) Amsterdamā biju pabijis, ne irkli nešaubījos - jābrauc ir! Kurš cits gan spēs ar savu skatienu samežģīt Arjēna Robēna kājas, ja ne es? Vai, ja būt kaut nedaudz godīgam, šķita, ka šis būs viens jautrs pasākums, kurā noteikti jāpiedalās.

Oktobra otrajā-trešajā dekādē man sanāca kādu laiciņu pavadīt otrpus Atlantijas okeānam, mazliet tad nu pastāstīšu, kā tieši man tur gāja.

Sāmsala, jeb zviedru un vācu valodā Ēzele, ir trešā lielākā sala Baltijas jūrā. Salā atrodas ap 10 pirms aptuveni 4000 gadiem izveidojušies meteorītu krāteri, tai skaitā izcils dabas piemineklis — Kāli meteorīta krāteris. Pateicoties salīdzinoši siltajam un maigajam klimatam, salai raksturīga augsta sugu daudzveidība, tai skaitā 35 orhideju sugas. Šo un citu izglītojošu informāciju par Sāmsalu tu vari atrast Wikipedia un citos Interneta resursos. Tikām šajā bloga ierakstā tu uzzināsi to, kā īsti apvienotajai latviešu-igauņu komandai gāja Sāmsalā aizvadītajā nedēļas nogalē.

No rīta devāmies apskatīt Sofiju (vispirms ieēduši brokastis un atvadījušies no Eņģeļa). Jāatzīst, ka manā iztēlē šī pilsēta bija grandiozāka, nekā tā izrādījās dabā. Patiesībā pat nezinu, kas tieši man lika domāt, ka Bulgārijas galvaspilcēta ir viena no šī reģiona pērlēm. Vai tiešām asociācijas ar Svētās Sofijas katedrāli, kura, kā zināms, atrodas Stambulā? Mazliet manu entuziasmu iepriekšējā vakarā gan bija mazinājis Eņģelis, pavēstot, ka Sofija ir neglīta salīdzinājumā ar Bukaresti, kura pati esot neglīta salīdzinājumā ar Budapeštu. Taču šo apgalvojumu sevišķi par pilnu nebiju ņēmis, kaut vai tāpēc, ka Budapešta ir ļoti skaista pilsēta. Varbūt tad arī divus līmeņus zemāka pilsēta tomēr izrādīsies laba?

Skopjes lidostā atrast "Sixt" kantori, kur mums bija pasūtīta mašīna, galīgi nebija grūti. Maķedonijas Aleksandram par godu nosauktā lidosta galīgi neatbilst sava varenā priekšteča vārdam - tā ir laucinieciska un provinciāla. Rezervētā automašīna mums bija kaut kas neliels un ne pārāk pretenciozs - pēc kategorijas ekvivalenta VW Golf. Kā izrādījās, šī automašīna ne tikai bija ekvivalenta golfiņam, bet arī bija golfiņš.

Visam bija jāsākas lidostā Rīga, kur ceturtdienas pēcpusdienā bija gaidāma mana tikšanās ar Ivetu un CNZ. Starta vietā ieradāmies katrs savā tempā. CNZ - ļoti savlaicīgi, pārējie - ne tik ļoti. Proti, aptuveni stundu pirms orientējošā izlidošanas laika es vēl stāvēju pieturā un gaidīju autobusu, bet Iveta ap to pa šu laiku kāpa taksometrā. Arī es nezaudēju paniku un apturēju garām braucošu taksi, tādējādi palielinādams iespēju, ka ceļojums nebeigsies jau tepat Rīgā. Man gadījās ļoti runīgs taksists, kuraprāt manam tēlam (hūte, bārda un lielā mugursoma) drīzāk atbilstu ceļošana ar stopiem, nevis īrētu auto. Atdevu taksistam savu pēdējo skaidro naudu (jo ceļojumos tādu parasti līdzi neņemu) un steidzu uz bagāžas nodošanas rindu. Iveta ieradās par apaļu minūti vēlāk nekā es, apliecinot to, ka man bija gadījies labāks taksists (kā gan citādi!).

Balkānu pussala ir viena no tām Eiropas daļām, kas mani valdzinājušas jau izsenis. Emira Kusturicas filmas, čigānu mūzika, globālas nozīmes vēsturiski notikumi, mūsdienu kara drāmas - par šo apvidu dzirdēts ir tik daudz, bet ir grūti nošķirt leģendas no faktiem un mītus no kotletēm. Tālab šajā pavasarī viens no maniem nozīmīgākajiem mērķiem bija gūt kaut nelielu ieskatu šajās zemēs paša acīm.

Amsterdama to pilsētu, kuras noteikti vajadzētu apmeklēt, manā sarakstā bija jau vairāku gadu garumā. Kā nekā - Eiropa izbraukāta, ja ne krustu-šķērsu, tad visai pamatīgi noteikti, bet visa mana pieredze Nīderlandē aprobežojās ar pāris stundām lidostā 2007.gadā - diez vai to varētu skaitīt.

This is an entry with links to all parts of the description of my Ukraine-Romania-Moldova trip.

Kā likums, blogā par darbu nerakstu, lai arī pēdējā laikā tā ir sanācis, ka darbs ir tik intensīvs, ka nekam citam īsti laika nesanāk, kas varētu būt iemesls tam, ka Lienes bloga statistika pēdējā laikā ir labāka nekā manējā. Taču šoreiz drusku par darbu pastāstīšu gan, bet bez sevišķas iedziļināšanās detaļās.

Šajā dienā mums bija paredzēts sasniegt vienu no ceļojuma centrālajiem mērķiem - tā saukto Atlantic Ocean Road jeb 8 kilometrus garu posmu, kas savieno vairākas salas pašā okeāna krastā un ir izslavēts ar savu gleznainumu un ar kādu īpaši līku tiltu.

Pienāca kārtējais rīts ar nu jau tradicionālo telts savākšanu, tradicionālajām un nu jau pamatīgi apnikušajām brokastīm no līdzpaņemtās pārtikas un došanos tālēs zilajās. Visai drīz šīs zilās tāles mūs atveda pie viena no skaistākajiem spoguļiem, kādus dzīvē nācies redzēt. Jāuzsver, ka šo spoguli ieraudzīja Liene ar savu fotogrāfa skatienu, kamēr es truli blenzu uz ceļu, kā jau pamata šoferim pieklājas. Kārtējais Norvēģijas dzirdais ezers, kuram otrpus bija skaistas sniegotas virsotnes, nodrošināja tādu mirror efektu, ka pat fotošops līdzi nestāv, nerunājot nemaz par GIMP. Turklāt vieta pati par sevi bija pilnīgi nekāda - kaut kur otrpus dzelzceļa sliedēm, pie viesnīcas (normālas, bet noteikti bezjēdzīgi dārgas), bet skats - vairāk nekā rubli vērts!

No rīta atsākām ceļu. Pirmā pieturvieta - kārtējais slēgtais muzejs. Līdz sešdesmitajiem gadiem šajā vietā bijusi ļoti mežonīga ferma - bez pieejas ceļiem, kā dēļ nepieciešamās preces tai piegādātas pa jūru un pēc tam desmit kilometrus transportētas ar kājām. Norvēģi ir sūrie veči. Tiesa, kad nomira pēdējais saimniecības īpašnieks, neviens tajā ievākties vairs negribēja, tāpēc te uztaisīts muzejs. Mums kārtējo reizi par laimi - esam ārpus darba laika, jo ieeja, protams, ir dārga, bet mums jau pietiek apskatīt ēkas no ārpuses. Kāda no palīgēkām sasita to tik šķībiem un dažādu formu dēļiem, ka mazliet atgādina āfrikāņu "arhitektūru". Laikam jau viss skaidrs - kvalitatīva koksne ziemeļos ir dārga, un šķūni var sasist arī no atliekām.

Gluži trijos naktī mēs no Mehamnas neizbraucām, taču sevišķi ilgi nodzīvoties viesnīcas numurā tomēr nevarējām, dzinulis teica, ka apstāties nedrīkst. Tiesa, kamēr Liene vēl gulēja, izlasīju krieviskā Top Gear žurnālā (nevaicā, kādēļ tāds bija atrodams Vidara kotedžā) rezultātu testam, kur tika salīdzināts offroad Segway ar Landrover apvidnieku. Pārsteidzošā kārtā apvidnieks izrādījās labāk piemērots braukšanai pa kupenām.

Rīts bija pelēks un nedaudz lietains, kā jau to varēja gaidīt. Ieēduši vieglas brokastis, braucām uz lidostu, no kuras arī sākas slavenais pārgājiens. Kas ir labi Mehamnas lidostā, automašīnu stāvvietā nav jāmaksā, droši vien tāpēc, ka pilna tā nekad nemēdz būt, jo dienā šajā lidostā nolaižas tikai četras lidmašīnas, un, domājams, tie nav ne Boeing, ne Airbus.

Šķiet, ka būtu pienācis laiks turpināt aprakstu, citādi drīz jau Islandes ceļojuma piezīmes būs jāžurnalē, bet es te vēl tālāk par Rovaniemi neemsu ticis.

No Rīgas izbraucām 23.jūnija agrā pēcpusdienā - tā, lai pusdienas būtu jau ieēstas, bet uz ceļiem būtu vēl salīdzinoši maz censoņu kunga dūšā. Kaut kā mums nebija sevišķi lielas vēlmes jau tepat Latvijā iekļūt kādā satiksmes negadījumā un nolikt ceļojuma plānus tajā vietā kaķim, kur polārā diena nekad nepienāk.

Kad Liene pirms dažiem mēnešiem izteicās, ka mēs vasarā brauksim uz Nordkinn, es sākumā domāju - viņa joko. Mēs varbūt neesam gluži 8.līmeņa pludmales tūristi, kuri divās nedēļās Maljorkā nodeg brūnāki kā mūsu Čipis, sauļodamies uz balkona, un tomēr... Ne tik senā pagātnē Liene apgalvoja, ka uz tādām Norvēģijām ni un ni - pie mums pašiem jau ir gana auksts, kālab jau tāpat īso vasaru darīt vēl īsāku? Bet te - brauksim uz kontinentālās Eiropas tālāko ziemeļu punktu, lai varētu kādu diennakti paslāt pa akmeņiem.

Kā jau allaž, no rīta Rihards pamodās agri - ap septiņiem. Ar Jukku-Pekku viņš vakarā bija vienojies, ka Rinalds dzīvokļa īpašnieku īpaši netraucēs - ļaus tam gulēt, bet pats dosies. Tā viņš arī izdarīja, iepriekš iepildījis ūdeni Jukkas-Pekkas dotā pudelē, lai būtu kaut kas, ko pa ceļam padzerties. Jāpiezīmē, ka Somijā visai droši var dzert ūdeni no krāna, kas ir svētīgi, zinot to, ka minerālūdens un kokakola šajā valstī ir vienādā cenā.

Vakar divas reizes gandrīz sanāca slēpņošanas dēļ tuvāk iepazīties ar Polijas policiju. Pirmo - pa ceļam uz Olštinu piestājām kādā nelielā pilsētiņā, lai paņemtu slēpni parkā (pa šo parku, ja kas, agrāk esot gājis šaursliežu dzelzceļš!). Nolikām mašīnu vietā, par kuru nebija skaidrs, vai tur parkoties bija brīv vai nebija brīv. Uzslidinājāmies pa kāpnēm, atradām kasti, ejot lejā redzam - piebrauc policija, un policisti sāk kaut ko sarunāties ar tuvākās mājas iemītnieku. Aši skrējām lejā, lai varētu ātri notīties. Tā izskatījās, ka viņuprāt bijām noparkojušies nelegāli, tomēr neviens neko mums neteica, aizbraucām un viss.

I`m giving up - I can`t force myself to complete the China travel diaries, as honestly it seems that there`s not much point to it - writing doesn`t go very smoothly and I have to force myself to complete each sentence. I`ll probably write a short summary to Ardalan (my penpal in Iran), but as for the rest of the story - if there happened to be someone reading my description, Liene`s one in her blog is much more readable and much more fun than mine. I usually consider myself a rather good documentary writer, but this time I feel myself that I`m failing and I`m not so sure that I want to fail more. I suppose it`d be much more fun for myself to go on with the China drawings/comics than writing about whom we saw in Fenghuang and how did a squished tapeworm taste. So - for now on - I`m switching back to writing in Latvian. It was certainly a useful practice to write in English for a while, but - if I`m getting no kicks from it, I guess I`ve proven my point (if there was one), and - that`s it.

When you tell your friends that you`re going to Zhangjiajie, their normal reaction is: Where? And then you start explaining about the amazing hanging cliffs that probably inspired James Cameron to create the wondrous world of Pandora and how the Chinese even renamed one of these cliffs as “Avatar Cliff”. And then they get it. But what they don`t get is, what it takes to get to the world where the magical blueskinned catlike creatures don`t really live.

To be honest, I had expected much more from a bullet train. I had never ridden one and all my previous experience with trains of this kind had to do with the song of such title by “Sparks” where the train is called “immaculate”. The Guangzhou-Changsha express was by no means immaculate – it`s interior was inferior to regular trains that I had ridden in Europe, and the speed wasn`t breathtaking either – it never went over 310km/h, and I didn`t feel that it was fast at all. Of course, my bitching in the previous sentences doesn`t necessarily mean that there was anything wrong with the train – it just wasn`t a life changing experience as I had thought it would be. In the seats next to us sat an English family with two teenage kids who were complaining about the food, the daughter was outraged by a milkshake that was purchased at a McDonalds and when the father got a call from someone inviting them to a feast, none of them seemed very happy. We were meanwhile feeding on wassabi flavored peas and enjoying the fact that we were leaving Guangzhou behind, as that city hadn`t impressed us much.

Everything changed from the moment when stepped onto Chinese mainland. The area around the Shenzhen railway station was a total mess, with huge crowds of people seemingly lacking any purpose of movement, with hordes of Chinese carrying heavy bags and moving towards the Hong Kong border, with annoying taxi drivers advertising their services.

We had been worrying about what clothes we should take on the trip – with the temperature in Riga at around 5-10C, in Hong Kong at around 30C and in other locations on our route at who knows what, we finally ended up with each taking a couple of sweaters and lots of summer clothes. It later proved that our choice was rather wise.

A trip to China is something quite unlike a regular vacation somewhere in Europe, one has to keep lots of different things in mind, in order for it to go smoothly. Thus in this description I will try not only to document our daily events, but also point out some underwater stones that a traveler should be able to foresee.

Zemāk tiek sniegts uzskaitījums ar atziņām, kas gūtas Portugāles ceļojuma laikā:

Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka ar lidojumu Porto-Bergamo man atvaļinājums un ceļojums beidzās. Protams, vēl bija priekšā pēdējā diena ārzemēs, bet Bergamo ir jau diezgan labi iepazīta pilsēta, un vispār – braucām taču mēs pamatā uz Portugāli, un Itālijā iegriezāmies tikai tālab, ka nebija citu variantu.

Plāns A šajā dienā bija sekojošs: paagrāk izbraukt no Aveiro un doties garām Porto uz Guimaraes ar domu, ka Porto nav sevišķi skaista pilsēta un ka tur mums pietiks ar patusēšanu vakarā un tad varēsim uzreiz nākamajā rītā doties uz lidostu. Tomēr pamazām pārgājām pie plāna B – mazliet no rīta pastaigāt pa Aveiro un tad pa taisno braukt uz Porto – varbūt tā pilsēta tomēr nebūs tāds bomžu un narkomānu perēklis, kā biju dzirdējis daudz atsauksmju (tagad gan, protams, vairs neatceros – no kā).

Kā katru rītu, cēlāmies septiņos un jau astoņos gribējām būt no kempinga izgājuši, lai sāktu visai komplicēto ceļu uz Aveiro. Tas gan mums uzreiz neizdevās, jo pretēji booking.com apgalvojumam, ka no šī kempinga var “izrakstīties” jau sākot ar pieciem no rīta, agrāk par deviņiem tas patiesībā nav iespējams. Jāatzīmē, ka kempinga gadījumā, manuprāt, deviņi ir pārāk vēls laiks, lai sāktu darba dienu. No otras puses – nebija jau vēl arī sezona, tā ka arī viņus saprast var.

Šajā dienā mums bija paredzēts veikt vienu ceļa posmu, par kuru bija sava tiesa neskaidrību. Peniše ir neliela zvejnieku un sērfotāju pilsētiņa Atlantijas okeāna krastā, kura atrodas uz pussalas, kurp nav iespējams aizbraukt ar vilcienu. Atbilstoši maniem mājās sagatavotajiem pierakstiem, mums vajadzēja ar vilcienu aizbraukt līdz vietai ar nosaukumu Dagorda-Peniche, un no turienes “vajagot būt autobusam uz Peniche”.

Rītu sākām ar došanos uz Lisabonas vecāko daļu – Alfama. Kad Portugālē un Spānijā valdīja mori, šī bija vienīgā Lisabonas daļa, un tikai vēlāk pilsēta sāka izplešanos. Alfamu mums bija izreklamējis arī kaučsērferis Martins, kuram tā ļoti patīkot, tālab arī mēs devāmies pastaigā pa tās vertikālajām ieliņām. Neesmu dzejnieks un nerunāšu dzejnieka vārdiem, teikšu vien to, ka tur ir smuki un ka tur ir vērts pabūt. No Alfamas pārgājām uz daļu ap Lisabonas pili (kuru arī cēluši mori), kurā iekšā sev raksturīgā stilā negājām, izstaigājām tikai brīvi pieejamās parka daļas. Ārēji pils šķita visai līdzīga tai, kas redzēta Granadā.

Tā kā vakarā Lagosa apskatīta netika, no rīta izlēmām piecelties paagrāk (es gan nemaz savādāk arī nemāku), un doties uzreiz uz centru. No viesnīcas izkļūt gan izrādījās grūtāk, nekā bijām to domājuši – recepcija vēl bija ciet, tāpēc nācās vien telefoniski sarunāt, ka sava numuriņa atslēgas nodosim blakus durvīs jau atvērtajā kafejnīcā. Plānojām, ka centrā nokļūsim ar autobusu, bet tas mums īsti neizdevās – jo blēdīgais autobuss atkal jau neatnāca, tālab kātojām vien ar kājām. Vismaz šoreiz precīzi zinājām, kurp mums jāiet, un varējām iet pa taisnāko ceļu, nevis tikai akli sekot Garmin padomiem.

Rītam vajadzēja sākties vēl ilgi pirms mūsu celšanās ar otrā Martina (ne mūsu izmitinātāja) došanos uz lidostu – stjuartiem darba diena mēdz sākties ļoti agri. Bijām informēti, ka šis jau pussešos došoties projām un bijām lūgti netraucēties. Praksē gan izrādījās, ka viņš bija vai nu aizgulējies vai kādā citā veidā aizkavējies, līdz ar to patiesībā viņš pamodās, šķiet, ne agrāk par mani, un viņa došanās uz darbu izskatījās ļoti drudžaina un steidzīga. Nezinu, vai iespējams, ka lidmašīna aizlido bez kādas daļas no ekipāžas, bet Martins bija tuvu tam, lai šo punktu pārbaudītu.

Atbilstoši sākotnējiem plāniem šīs dienas rītā mums vajadzēja doties uz Valansjenas tuvumā esošo dabas parku, taču jau iepriekšējā vakarā nolēmām, ka uz tur varētu būt komplicēti nokļūt un ka vēlāk ne mazāk komplicēti būs aizbraukt uz Šarleruā, tālab izvēlējāmies Beļģijā atgriezties jau ar rīta vilcienu (kurš mūs šoreiz neveda ar milzu līkumu un arī biļetes bija uz pusi lētākas kā pirmajā dienā).

Tas nebūtu nekāds kārtīgs ceļojums, ja viss nesāktos ar drudžainu skriešanu. Šādam vadmotīvam vismaz mēs parasti sekojam, un arī šī reize nebija izņēmums. No rīta gan biju piecēlies tradicionāli agri – sešos, un līdz lidmašīnai laika bija pietiekami, taču sanāca aizķerties ar visādiem pēdējiem darbiem, kā rezultātā uz autobusu, kurā mums vajadzēja sastapt līdzbraucējus, nācās skriet. 22.autobusa pieturā ieradāmies pāris minūtes vēlāk par tā provizorisko atbraukšanas laiku, taču izrādījās, ka arī autobuss kavēja, līdz ar to tajā tikām veiksmīgi iekšā.

Šī bija viena no tām reizēm, kad sākotnēji ceļojumam bija vesela kaudze ar dažādiem variantiem, no kuriem beigās Portugāle tika atzīta par visvieglāk realizējamo. Patiesībā gan Portugāle nav nemaz tik viegli apmeklējama valsts, jo no Rīgas uz turieni nav tiešo reisu (ne tikai Ryanair, bet arī glaunākām kompānijām). Lētākais lidojumu variants, ko izdevās atrast, bija: Rīga – Šarleruā (Beļģija) – Faro un Porto – Bergamo (Itālija) – Rīga. Pozitīvais – iespēja ceļojumu pa Portugāli sākt šīs valsts vienā galā un beigt otrā galā. Negatīvais – divas naktis Šarleruā un viena nakts Bergamo.

Pēc 10 dienām, kuru laikā paciemojāmies:

Cēlāmies nedaudz pāri pieciem, lai bez ceturtdaļas sešos sēstos taksometrā. Ātri ieēdām to, ko nu varēja atrast virtuvē – kaut kādas pārslas ar pienu un drusku augļu, un jau bija klāt kārtējais sirmais šoferis, kas mūs nogādāja uz Bristol International Airport.

Rīts nebija pretīgs. Īsti saulains varbūt arī nē, bet vismaz lietus no rīta nelija. Kas, savukārt, nozīmēja, ka es varēju doties nelielā slēpņu pastaigā. Centos pārmērīgi netraucēt Lieni, ātri izlavījos laukā no istabas, tāpat kā iepriekšējā rīta slēpņošanās nācās iztikt bez zīmoga – pirmo reizi to biju aizmirsis istabā, bet šoreiz tas bija ieslēgts automašīnā, kuras atslēgas bija istabā pie Lienītes. Protams, es būtu varējis ielavīties tām pakaļ, bet nezinu, vai tas būtu gudri darīts.

Rīts mūs sagaidīja ar lietu. Patiesībā tas bija sācies jau naktī, un neatkāpās visas dienas garumā. Apstiprinājās rudā lorda vārdi, ka būs gaidāms lietus. Kaut kādā mērā tas mūsu plānus noteikti koriģēja – daudz vairāk laika līdz ar to pavadījām automašīnā un daudz mazāk – staigājot apkārt. Jāpiezīmē, ka no rīta visi bijām ļoti slikti izgulējušies, lai gan gultām it kā ne vainas nebija un trokšņi traucējuši mums nebija. Iespējams, kaut kas šajā vietā nebija īsti labs, bet grūti teikt, kas tieši mums bija traucējis šeit labi atpūsties. Ne pārāk simpātisks likās saimnieces vīrs – Lienīte viņu pat salīdzināja ar to austriešu briesmoni, kas pagrabā turēja savu meitu. Tik traks man viņš gluži nešķita, bet arī es ar šo vīrieti diez vai kopā dotos vakarā skatīties futbolu. Arī kad mēs jau braucām prom viņš visai dīvaini stāvēja savas garāžas durvīs, mūs vērodams. Varbūt ne bez iemesla viņam gaitenī pie sienas bija saraksts ar nāvessodiem, kas izpildīti tuvējā cietumā...

Pamodāmies agri, kā jau tas bija gaidāms - teltī ilgi nogulēt nekad neesmu mācējis. Tiesa, arī gultā ilgi nošņākt nav mana stiprā puse, līdz ar to nekādu brīnumu te nav. Liene pa nakti bija pamatīgi nosalusi, kamēr man tikai uz rītu bija kļuvis nedaudz pavēss, un tas par spīti tam, ka gulēju Ādama tērpā. Labi, nemētāšu te kruto – šortos un krekliņā. Bija doma no rīta izmantot pieejamās dušas. Kamēr es sargāju mūsu iedzīvi, meitenes gāja baudīt ķermeņa priekus. Atgriezās gan viņas, ne pārāk daudz izbaudījušas, un zinājās teikt, ka dušās ūdens ne vella netekot un esot auksts. Aizgāju tad arī es apskatīt šo situāciju. Izrādījās, ka viņas nebija pamanījušas uzrakstu, ka par dušu lietošanu ir jāmaksā, un tālab bija mazgājušās tādā ūdenī, kas vienkārši pil no krāna, ja nekas nav samaksāts. Ietaupītā summa bija iespaidīga – par trim minūtēm siltā ūdens bija jāmaksā 10 pensi jeb aptuveni 9 santīmi. Nezinu, kā mēs būtu tikuši līdz ceļa galam, ja ne šie kopumā ietaupītie 18 santīmi...

No rīta pēc kārtējām sātīgajām brokastīm devāmies nedaudz apskatīt pašu Wadebridge. Tā ir pilsētiņa upes Camel krastos, kura izveidojusies apkārt senam tiltam, sauktam par Tiltu uz vilnas. Atbilstoši leģendai, Wadebridge vecā tilta pamatos esot vilnas maisi, lai gan par ticamāku tiek pieņemts variants, ka tilta celtniecību finansējuši, pārdodot vilnu. Kā lai arī nebūtu, mēs pavadījām uz šī tilta kādas desmit minūtes, grābstoties gar elektrības stabiem, meklējot nano izmēra konteineri, kuru beigās Liene veiksmīgi atrada.

Kā jau bija ieplānots, cēlos piecos. Teorijā tas izklausās briesmīgi, taču realitātē pēc Latvijas laika bija jau septiņi un nekādas īpašas grūtības šāda agra celšanās man nesagādāja. Kas gan nebija īpaši patīkami – vajadzēja būt iespējami klusam, lai netraucētu gan Lieni un Lienīti, gan mājas saimniekus. Cik nu nemanāmi varēju, izlavījos laukā no mājas un devos uz celiņu, kur iepriekšējā vakarā bijām jau vienu slēpni atraduši. Kā jau varēja gaidīt, piecos viss vēl bija pilnīgi tumšs un laikam jau būtu bijis jēdzīgāk slēpņošanu sākt vismaz par pusstundu vēlāk.

Rīts sākās ar tradicionālām angļu brokastīm, lai gan tajā rītā mēs vēl nezinājām, ka tās mūsu braucienā būs īpaši tradicionālas. Brokastu telpā ieradāmies 7:40 jeb desmit minūtes pēc oficiālā brokastu sākuma. Nekādu cilvēku pieplūdumu gan neredzēja un izskatījās, ka bijām pamodušies vēl pirms mūsu traktiera personāla. Tomēr pēc neilga laiciņa parādījās visai spēcigas miesasbūves vīrietis ar tetovētām rokām tērpies krekliņā ar Anglijas ģērboni. Nebija grūti noteikt, ka iepriekšējo vakaru viņš bija pavadījis jautri, bet gaidāmajā dienā viņa plānos noteikti ietilpa futbola skatīšanās. Kas gan tas būtu par angli, kas sestdienas vakarā neskatitos futbolu, nedzertu daudz alus un nemēģinātu sadot pa seju pretinieku līdzjutējiem? Uz jautājumu, vai mēs vēlamies “traditional English breakfast” un vai mēs ēdīsim “black pudding”, atbildējām apstiprinoši.

Piektdienas rītā patīkamā kārtā nebija jādodas uz darbu, tālab varējām nesteidzīgā gaitā pabeigt kravāšanos, slēpņu saraksta gatavošanu un citus obligātos pienākumus. Aizgāju pie vecākiem, lai tur uz nedēļu atstātu Čipi un pie reizes izdrukāt mūsu lidmašīnas biļetes. Nevēloties Oslo scenārija ar nepareizā paskata biļetēm atkārtojumu, šoreiz biju vērīgāks un sekoju tam, lai biļetes izskatītos pienācīgi. Pie reizes tētis man piedāvaja no viņa uz šo nedēļu aizņemties mazo laptopu, kuram pēc idejas vajadzētu ietilpt arī mūsu rokas bagāžā, šo iespēju izmantoju.

Pašam man nekad prātā nebūtu ienācis braukt uz Angliju. Nekas, ka līdz šim biju ar šo valsti pazīstams tikai caur Londonu (kurai gan, protams, nekādas īstas saistības ar Angliju nav), plus vēl pavadījis nedaudzas stundas, klīstot pa slēpņiem Stanstedas lidostas apkārtnē. Mūsdienu Anglija manās acīs vismaz pēdējos gados vienmēr ir bijusi rūpnieciska, lietišķa, drūma, viesstrādnieku apsēsta un visādā ziņā nesaistoša zeme, kaut kas līdzīgs, piemēram, Beļģijai. Jā, es varbūt gribētu paviesoties tajā Anglijā, kurā mita “Trīs vīri laivā”, Šerloks Holmss un varbūt pat Dorians Grejs, bet tā diemžēl ir aizgājusi tālā pagātnē, savā vietā atstājot “Britain`s got talent”, musulmaņu ģimenes un Deividu Bekhemu.

Sniedzu atskaiti par sava komandējuma pirmo dienu.

Ir šeit

Raksturīgi tavam dzīves ritmam, tu pamosties vēl pirms septiņiem. Tomēr traucēt namamāti, kuras gulta atrodas tajā pašā istabā, nevēlies, tāpēc kādu stundu savā nodabā lasi pirmo Gabriela Garsijas Markesa romānu „La Hojarasca”. Ap astoņiem arī Evelīna ir augšā un izrādās, ka viņa ir nākamais upuris tavām mistiskajām spējām apaukstēt Couchsurfing izmitinātājus – Evelīnai sāp kakls un viss liecina, ka viņa šodien no mājas neizies. Tālab tu, ātri iedzēris rīta tēju, dodies dienas gaitās, šoreiz – kā kājāmgājējs. No brokastīm atsakies, skaidrojot, ka vēl nevēlies ēst – un tie pat nav meli. Turpmāko pāris stundu laikā tu nograuz atlikušo puspaciņu baranku (pirmo pusi tu apēdi vēl vakar Rīgas lidostā), paralēli slēpņodams.

Kamēr sieva ar draudzenēm dodas uz Stokholmu, izprast, kā īsti funkcionē zviedru ģimene un vai zviedru gardīnes labi iederas darba cilvēka ikdienā, tu izlem uz vienu dienu aizbraukt uz Tamperi. Un kāpēc ne - biļete abos virzienos tev izmaksā nieka septiņus latus, tu nekad neesi bijis Somijā un vēl turklāt tev rodas lieliska iespēja nodoties geocachingam vienatnē.

Kā to jau principā varēja gaidīt, šodien uz Bardejovu aizbraucu vienatnē. Es tomēr esmu daudz vairāk radis pie garām (reizēm - bezjēdzīgām) pastaigām nekā mans līdzbraucējs. Šādam variantam, protams, ir gan savi plusi, gan mīnusi. Mīnuss - ka kompānijā tomēr jebkur braukt ir jautrāk. Pluss - nav jāpielāgojas otram cilvēkam, varu brīvi rīkoties ar laiku, iet kur gribu, darīt ko gribu, cik ilgi to gribu. Un ja ņem vērā manu noslieci uz geocaching, tas ir būtiski.

Vakardienas pēcpusdienā izlēmām aiziet līdz lielveikalam. Tā sanāca kārtīga ekspotīcija, jo ejamais gabals bija ne mazāk kā četri kilometri. Patiesībā nekādas konkrētas vajadzības turp iet nebija (ja nu vienīgi man beidzot vajadzēja nopirkt zobu pastu, bez kuras biju dzīvojis piecas dienas), bet nekā cita vērtīgāka, ko iesākt, arī nebija. Tad nu aizgājām.

Ievads: The Magical Mystery Tour

Tā kā iepriekšējā dienā bijām jau pabijuši Kadizā, ko teorētiski bijām domājuši apmeklēt šajā rītā, piecēlāmies ne pārāk agri. Aizgājām brokastīs, un tad

No rīta viesnīcas recepcijā mēģinājām noskaidrot, kādā veidā mēs vislabāk varētu nokļūt uz centrālo staciju, kur mums vajadzēja paņemt automašīnu. Brīdī, kad recepcioniste paņēma rokās tūristiem paredzēto bezmaksas centra karti, kļuva skaidrs, ka īsti mūsu situāciju viņa nesaprot. Uzzinājusi, ka gribam centrā nokļūt bez mašīnas, viņa droši vien vispirms padomāja: kā jūs vispār spējāt nokļūt līdz viesnīcai, ja jums nav auto? Uzzinājām, ka autobusi svētdienās nekursē un labi vēl, ka vismaz metro darbojas. Recepcioniste mums piedāvāja izsaukt taksometru, bet mēs no tā, protams, lepni atteicāmies. Neesam taču no cukura, lai nevarētu 30-40 minūtes veltīt pastaigai līdz metro stacijai.

Ievads

Ar šo ierakstu starptautiskajā AIDS dienā izsludinu dalībnieku pieteikšanos Eurotripam nākamā gada pavasarī.

Today on the road from Gulbene to Madona we got desperate - it seemed that there are no good and moderately priced motels near Madona, and then we found hotel Jānis. It is not cheap (30 lats from two persons) but quite fancy and there even is free wireless! And a nice TV set in the room.

Itālijas ceļojuma 13.diena: Kalnu pastaiga

Rīts Mestrē iezīmējas ar visnepatīkamāko notikumu mūsu ceļojumā, nepatīkamāko – no personīgo principu viedokļa. Proti, mums bija paredzēts braukt tālāk uz Belluno (pilsētu netālu no Dolomītu kalniem), bet dzelzceļa stacijā nebija nekādas plašās ēšanas iespējas. Un kur mēs rezultātā ieēdām? Tu patiešām to vēlies zināt? Makdonaldā. Sāpīgi, vai ne?

No rīta Kristiāns patiešām piecēlās agri, kā bija solījis – ap astoņiem. Mums, protams, šādā laikā celties bija pierastāk nekā viņam, bet mums jau nebija paredzēts doties uz Amsterdamu. Jā, to iepriekšējās dienas aprakstā nepieminēju, ka vakara gaitā Kristiāns bija izlēmis doties uz Amsterdamu nākamās dienas rītā, bet vakarā vēl nebija noskaidrojis tādus sīkumus kā vilcienu uz Milānu laikus, nemaz nerunājot par lidmašīnu grafiku.

Šīs dienas rītā atvadījāmies no Romas (kas nebija sevišķi smagi) un uzņēmām kursu uz kādreizējo Bizantijas galvaspilsētu Ravennu. Šādējādi devāmies vienā no garākajiem vilciena pārbraucieniem mūsu ceļojuma ietvaros, kopumā šajā dienā nobraucot ap četriem simtiem kilometru. Šeit atklājās viena būtiska parādība – dzelzceļa biļetes šādiem tālākiem braucieniem labāk ir pašam pirkt kaut vai pa daļām no automāta, nevis izmantot kasi, jo tajā tev visticamākais vismaz kādā no posmiem iedos dārgāka veida biļeti (Intercity, Eurostar), kas gan nedos nekādu vērā ņemamu laika ietaupījumu, bet izmaksās par pietiekamu eiro daudzumu vairāk. Tā kā uz Romu braucot mēs bijām šādi iekrituši, šoreiz izvēlējāmies iespējami lētāko ceļojuma metodi (kura gan tāpat sanāca dārgā, jo, šķiet, no Romas ļoti liels procents vilcienu ir dārgie vilcieni).

Šajā dienā atbilstoši plāniem izlēmām aizbraukt prom no Romas, lai atpūstos no tās burzmas un trokšņa un apskatītu Červeteri lielisko etrusku kapeņu pilsētu.

Aizbraukt uz Romu un neiegriezties Vatikānā, tas droši vien nebūtu jēdzīgs plāns. Tā kā biju noskaidrojis, ka Svētā Pētera katedrālē stingri aizliegts ieiet vīriešiem īsbiksēs un sievietēm īsos svārkos vai arī atkailinātiem pleciem, tad uz Vatikānu izlēmām doties iespējami agri no rīta. Kāpēc agri? Tāpēc ka šajā laikā ir vēl relatīvi vēss un pārmērīgā apģērbā tu vēl nesvīsti kā cūka. Tā kā mums abiem bija līdzi pa pārim garo bikšu, ar to vismaz viss bija kārtībā un mēs varējām mierīgu sirdi doties aplūkot pasaulē mazāko valsti.

No rīta gribējām savlaicīgi izreģistrēties no mūsu B&B, kad atklājām, ka tantes ta nav. Proti, neviena, kas varētu no mums paņemt atslēgu un naudu, un vienlaikus atdot mūsu pases, tur nebija. Piezvanīju vecim, šis paziņoja, ka viņa sieva pēc brīža atnākšot. Tā viņa patiešām izdarīja, kaut ko daudz mēģināja mums itāļu valodā izstāstīt (neko daudz, protams, nesapratu), visu nomaksāju un varējām doties prom. Ja tev gadās būt Florencē un meklē lētu naktsmītni, šī varētu būt viena no labākajām – pietiekami tuvu centram, par diviem cilvēkiem uz nakti 42 eiro (bez brokastīm), nosaukums - “5 Sensi”. Protams, Couchsurfing ir lētāk (nesalīdzināmi), bet nogurdinošāk, bet viesnīcas Florencē ir padārgas un Lonely Planet piedāvā tikai ievērojami dārgākus variantus.

Pārmaiņas pēc šoreiz mums nebija paredzēts nekur bezjēgā skriet un nākamo nakti bija plānots pavadīt tajā pat vietā, kur iepriekšējo, un tas bija ļoti iepriecinoši. No rīta nekur sevišķi ātri neskrējām, bet varējām kaut nedaudz palaiskoties un atgūt spēkus pirms došanās apskatīt Florences centru.

No rīta piecēlāmies diezgan agri, jo šai dienai mums bija paredzēts pietiekoši intensīvs grafiks. Laspecijas dzelzceļa stacijā iegādājāmies dienas biļetes pastaigām pa Činke terri un vilcieniem uz to/starp ciematiem. Kāpēc mums bija nepieciešamas biļetes? Šie pieci ciemati, kas ar savu izvietojumu klintīs, dabu un arhitektūru ir brīnumaini arī Itālijas kontekstā, ir padarīti par aizsargājamu dabas parku, lai tie tūrisma un pārbūvju ietekmē nezaudētu ne gramu sava šarma. Līdz ar to uz ciematiem nav iespējams aizbraukt ar mašīnu (kas mūs gan šajā gadījumā neuztrauca), bet starp ciematiem tu vari pārvietoties vai nu ar kājām vai ar vilcienu, turklāt pirmajam gadījumam tev tāpat ir jāiegādājas īpaša “pastaigu” biļete.

No rīta Alessandro mums piedāvāja kopīgi aiziet iekost brokastīs (jo ledusskapis viņam esot tukšs), bet mēs laipni atteicāmies, jo no rītiem vispār sevišķi aktīvi ēdāji neesam. Alessandro piedāvāja arī variantu, ka viņš mums iedotu atslēgas, lai mums nevajadzētu startēt tikpat agri kā viņam (es personīgi droši vien svešiem cilvēkiem sava dzīvokļa atslēgas tomēr nedotu, bet tas ir cits jautājums), no tā mēs arī atteicāmies, jo mums vajadzēja kustēt tālāk uz La Spezia, kur mūs jau gaidīja nākamais CS dalībnieks. Tā vietā palūdzu Alessandro, lai viņš mūsu “Lonely Planet” kartē atzīmē labākās Dženovas apskates vietas, ko viņš arī izdarīja. Pateicāmies Alessandro par mūsu laipno uzņemšanu un devāmies staigāt.

No rīta devāmies pie Nikolas, lai precīzāk noskaidrotu, kas tieši bija atgadījies iepriekšējā vakarā un izlemtu, kā pavadīt tālāko dienas daļu. Šķiet, ka ar savu ierašanos viņu pamodinājām (kas gan nav brīnums, jo sanāca, ka trešdien viņš bija nostrādājis savas 16-17 stundas), un tāpēc sākotnējais apgalvojums, kāpēc viņš bija tik ilgi palicis darbā viņam sanāca nedaudz neveikls. Proti, sakot tautas valodā – viņš bija par mums aizmirsis un neievērojis, ka ir jau tik vēls. Vēlāk gan radās skaidrojums par kaut kādiem svarīgiem klientiem, kuriem tu nevari atteikt neatkarīgi no darba laika beigām un tamlīdzīgiem sīkumiem, bet es personīgi labprātāk palieku pie sākotnējās versijas.

Pēc iepriekšējā vakara garās pastaigas no rīta jutāmies nedaudz apdauzīti, līdz ar to ar iziešanu sevišķi nesteidzāmies. Nikola mums bija devis vairākus ieteikums, ko mums pilsētā vēl vajadzētu apskatīties un ap deviņiem mēs sākām tos pildīt.

Mūsu lidmašīna no Rīgas lidostas startēja ap 11:30 un Bergamo ieradās aptuveni vienos pēc vietējā laika (pusstundu pirms papīros paredzētā ielidošanas laika). Protams, Ryanair lidmašīnā tu nejūties kā kungs un serviss ir vairāk nekā minimālistisks, bet spamošana – pamatīga, taču mēs apzināti bijām izvēlējušies šo lēto ceļošanas modeli un līdz ar to bijām gatavi pieciest šādas tādas sīkas neērtības. Pozitīvais bija tas, ka jau lidmašīnā varēja iegādāties autobusa biļetes no lidostas uz Milānas centrālo staciju (lai arī Ryanair Bergamo lidostu pozicionē bezmaz kā Milānas daļu, faktiski tā atrodas pie Bergamo pilsētas, bet no Milānas to šķir aptuveni 50 kilometru).

Doma doties šovasar ceļojumā uz/pa Itāliju dzima jau pagājušā gada nogalē, bet jau šī gada janvārī tika iegādātas Ryanair biļetes un sākās brauciena plānošana. Maršruts, pieeja naktsmītņu izvēlei, iespējamās izmaksas un tamlīdzīgi jautājumi tika dažādi cilāti un risināti ilgstoši, bet ne pārāk nopietni un dziļi. Lielā mērā domājot par šo braucienu, kļuvām par aktīviem Couchsurfing dalībniekiem (paši pie sevis izmitinot cilvēkus) un šī pieredze pati par sevi izrādījās pietiekoši saistoša un vērtīga.

When I wrote asking for a couch in Rome (via couchsurfing) more than one month in advance of the date of arrival, everybody said - it`s too early to tell, I don`t know anything yet, write me back in a couple of weeks. When I wrote later, everybody said - I`m already booked full. So we`ll stay at a hotel in Rome.

Tātad mēs bijām nonākuši Sāremā. Atšķirībā no Hījumā šajā salā mūsu plānos ietilpa ilgstošāka uzturēšanās, tāpēc nolēmām, ka obligāti vajadzētu iegādāties salas tūristu karti, kurā būtu atzīmēti visi ievērojamākie tās objekti, lai mūsu uzturēšanās tajā neizvērstos par vienkāršu trulu braukāšanu praktiski bez pieturvietām.

Redzot to, cik milzīgs automašīnu daudzums kopā ar mums ieradās salā, pirmā doma mums bija pavisam vienkārša – iespējami ātrāk tikt prom no cilvēku bariem. Nē, mēs neesam gluži maniakāli vientuļnieki, taču iespēja pavadīt nakti blakus bariņam izlaidumu svinošu tīņu (un tādus mēs gan ceļā uz prāmi, gan uz paša prāmja redzējām iespaidīgās devās, īpaši valdzinoša mums nešķita.

Dīvaini, ka vieglāk agri no rīta ir piecelties, ja tu plāno doties kādā izpriecas braucienā, nevis uz darbu. Tāpēc arī šajā svētdienas rītā, lai arī gulēts iet bija vēlu, piecelties spējām gluži viegli (un nekas, ka cēlāmies pirms septiņiem). Mantas bijām sapakojuši jau iepriekšējā vakarā (un to bija daudz. Patiešām daudz), tā ka atlika vien nomazgāties, apģērbties, iekost kādas minimālas brokastis, aiznest visu uz mašīnu un startēt.

Tas, ka šogad pārmaiņas pēc vajadzētu Jāņos darīt kaut ko atmiņā paliekošāku par kārtējo braucienu uz Krastciemu, bija skaidrs jau pietiekoši sen. Sevi par nekādu dižo jāņotāju neuzskatu, līdz ar to man Jāņos gribas kaut ko vairāk nekā vienkārši ieēst šašliku un pasēdēt pie ugunskura kaut kur Pierīgā. Man vajag ceļojumus, pārsteigumus un jaunas izjūtas. Man vajag putnu vīterošanu mežā un zāģa šalkšanu kaut kur pamalē. Un vairāk par visu man nepatīk atkārtot jau pieredzēto.

Because of national holidays we had a 4 days long "weekend". On Saturday we went to the wedding of Scs and Za.

After website outages which kept us off-line the entire weekend we`re back and kicking. As N.R. told me the sites were down because of a fire in the servers building. Scary, isn`t it?

It seems that after all we will have the possibility to stay in Milano for at least a couple of hours after our arrival on the 15th of July. I was informed by Ryanair that our raceflight was rescheduled so we would be landing in Bergamo at 13:45 (instead of 20:45) thus giving us an opportunity to take a walk around the centre of Milan before taking a train to Turin. On the negative side - on the road back our airplane from Bergamo takes off at 7:45 in the morning, which means that we`ll have to get up unpleasantly early. And as far as Tom Waits is concerned - the cheapest tickets are at around 100 EUR pro person. Actually the price wouldn`t be an issue for me here but the time is...

Tā kā vasara vairs nav aiz kalniem, un cerams, ka šogad būs arī kādas nedēļas nogales, kurās nelīs lietus, rokas arvien vairāk niez plānot, kurp tad šovasar varētu / vajadzētu aizdoties.

Pēdējā laikā esmu aizrāvies ar visādu aprakstu veidošanu - par to, kur esmu reiz bijis, ko darījis utt (it īpaši attiecībā par velosipēdiem), bet viens ir droši - es nerakstīšu detalizētu aprakstu tam ceļojumam manā dzīvē, ar kuru es varētu visvairāk lepoties, ka tādā ir devušies tikai pavisam nedaudzi cilvēki. Proti - braucienam ar tvaikoni pa Jeņisejas upi no Krasnojarskas līdz pat Dudinkai / Noriļskai stipri tālu Sibīrijas ziemeļos. Kāpēc es par to nerakstīšu? Tāpēc ka man tolaik bija nepilni astoņi gadi un no šī brauciena man nav pat vienas vienīgas fotogrāfijas, kas faktiski nozīmē vienu - ļoti pabalējušas un nekonkrētas atmiņas bez sevišķas vērtības. Un tā man ir patiešām žēl.

Nobeigums. Skat.: 1.daļa, 2.daļa, 3.daļa.

Turpinājums. Skat.: 1.daļa, 2.daļa.

Turpinājums rakstam Mana velobiogrāfija.

The following text is a description of the longest one day bicycle trip of my life (I could use the expression “so far” but who am I kidding – I will never top it especially considering that over the past few years I`ve rarely ridden more than ten kilometers a day). I took it on August 10, 2001 with two of my friends (nicknamed Zin and N.R. respectively). The overall distance was around 240 kilometers.

Kā jau rakstīja Lienča, šovasar plānojam doties ceļojumā uz/pa Itāliju. Lai arī biļetes ir jau pasūtītas, nekas cits vēl nav saplānots un pārdomāts, bet tas nekas. Ir pāris obligāti punkti: Milāna, Roma, Turīna, (droši vien) Venēcija, bet kāda būs tam visam secība un kā kur nokļūsim, par to padomāsim vēlāk.

Trīspadsmitā, vērtējot stingri, būtu atzīstama par mūsu ceļojuma pēdējo dienu. Vismaz tā bija pēdējā diena, kurā mēs no mašīnas kāpām laukā arī citu iemeslu dēļ, nekā lai nokārtotu dabiskās ēšanas un atvieglošanās vajadzības.

Šī diena mums pagāja alu zīmē – bija paredzēts apskatīt divas slavenākās Slovākijas alas – Demanovas ledus alu un Demanovas brīvības alu. No rīta izbraucām it kā diezgan savlaicīgi, bet tāpat nokavējām uz pirmo tūri ledus alā. Tas bija diezgan apbēdinoši, jo mēs ieradāmies 15 minūtes pēc pirmās tūres sākuma un 75 minūtes pirms otrās tūres. Lai nebūtu garlaicīgi, pieeja alai atrodas stipri augstu virs autostāvvietas, tā ka savas 15 minūtes līdz ieejai jāiet, cik ātri lai tu arī nesoļotu. Gaidīšana bija diezgan apnicīga, bet izvēles jau nebija. Cilvēku bari toties bija vienkārši maniakāli – atceroties, kā mēs ar Lienču Pāl-Volgy alās bijām grupā no četriem tūristiem, šejienes vairāk kā 50 cilvēki likās ļoti nepatīkama pārmaiņa.

Rīts Blatņicā (tā saucās šis ciemats) mūs pārsteidza diezgan negaidītā veidā – miestā bija sabraucis milzīgs daudzums ceļa strādnieku, kas bija nolējuši vairumu miesta ielu ar kaut kādu urīnam līdzīgu šķidrumu. Kāpēc viņi tā darīja, nav zināms, bet ir zināms cits – pēcpusdienā, kad atgriezāmies ciematā, gandrīz visā ciematā bija uzlikts jauns asfalts un strādnieki bija prom, līdz ar to var spriest, ka neatkarīgi no viņu smaku ieradumiem strādāja viņi ļoti operatīvi.

Pēc nakts mūsu ceļojuma pretīgākajā naktsguļas vietā mēs bijām ļoti priecīgi par vēl vienu dienu pirms iepazīšanās ar Slovākiju tuvāk. Ja tāda ir viņu galvaspilsēta, ko gaidīt provincē?

Ceļojuma septītā diena atkal lielākoties aizritēja automašīnā. No rīta kārtīgi ieturējām brokastis viesnīcā (ja jau par tām maksājam vismaz piecus eiro no cilvēka, tad jāpaēd arī pieklājīgi!), tad sākām pamatīgi līkumotu braucienu pa Austrijas alpu ceļiem. Jāatzīst, ka pēc Bavārijas jaunu pārsteigumu tie vairs nesagādāja, bet vismaz kaut kādas pārmaiņas ieviesa. No rīta vēl izgājām mazā pastaigā pirms viena maksas ceļa posma (pie reizes ar dzeramo ūdeni uzpildījām pāris mūsu minerālūdens pudeles), bet tam sekoja “puke-puke” stila brauciens. Ne tādā ziņā, ka nebūtu skaisti – bija, bet tādā ziņā, ka līkumi bieži bija gandrīz 360 grādus asi un stipri nogurdinoši veselībai.

Pēdējā dienā Vācijā jau pie pašas Austrijas robežas devāmies apskatīt vienu no Vācijas slavenākajiem ezeriem – Königssee (nejaukt ar pilsētu Königsee šī ezera tuvumā!). Königssee jeb Karaļa ezers ir slavens vairāku iemeslu dēļ:

Ceļojuma piektās dienas moto bija: pavadīt iespējami vairāk laika automašīnā. Atšķirībā no citām dienām tajā nedevāmies nevienā ilgākā pastaigā, toties nobraucām lielu daudzumu kilometru un paspējām kārtīgi izbaudīt līkumotos kalnu ceļus.

Kārtīgi izgulējušies lieliskajā Rozvadovā (šī bija pirmā nakts, kur mums katram pārim bija sava istabiņa, lai arī mūsu istabā nebija tualetes un dušas, tāpēc mēs tomēr daļēji bijām arī viņu numura iemītnieki), sagatavojāmies pirmo reizi mūsu ceļojumā iebraukt kārtīgā rietumvalstī.

Trešās dienas centrālais plāna punkts bija Prāga – pilsēta, kurā trīs no mums četriem jau bija bijuši iepriekš. Normis un es – divas reizes, Liene – vienu. Pazīstot šo pilsētu, viena lieta šķita baisa – pārvietoties pa to ar Defu. Lai nu ko Prāgai nevarētu pārmest, tā būtu nepietiekama satiksmes intensitāte. Tomēr Nora ar savu rumaku galā tika gluži labi un, kā izskatījās, no satiksmes šajā nopietnajā pilsētā īpaši nebaidījās. Problēmas gan radīja parkinga atrašana, jo pirmdienā kaut kur novietot mašīnu nav vienkāršs uzdevums, turklāt daudzas pazemes stāvvietas mums nebija pieejamas Defendera pamatīgā augstuma dēļ. Beigās atradām stāvvietu zem kāda tilta (par 20Kč jeb 50 santīmiem stundā), kas mums par pārsteigumu izrādījās ļoti tuvu no centra.

Pēc pirmās dienas nogurdinošās braukšanas (ap 1050 nobrauktu kilometru) gulēju ļoti labi, bet ne pārāk ilgi, jo vispār par gulētāju sevi nenosauktu. No rīta izlēmām apskatīt Vroclavu un tad beidzot atstāt Polijas draudzīgās (ne pārāk) āres. Pilsēta izrādījās negaidīti glīta un agrajā svētdienas stundā, kad tajā vēl nebija daudz cilvēku, šķita kā patīkams pārsteigums visumā garlaicīgajā un nepievilcīgajā Polijā. Iespējams, ka šeit lomu spēlē pilsētas tuvums daudz “interesantākajai” Čehijai un tālums no mūsu pašu kaimiņiem lietuviešiem. Normunds gan centās pilsētas apmeklējumu izvērst iespējami īsu, jo bija izsalcis un vairāk vēlējās ieturēties nekā apskatīt akmens bloku valstību, tomēr vismaz Lienča un es paspējām gan sabildēties pie pilsētas ievērojamākajiem objektiem (lai arī mums, protams, nav zināms, kas tie tādi par objektiem bija), gan apbrīnot vairākus ēku kopojumus, kas stipri līdzinājās Vecrīgas trīs brāļiem, tikai šeit šo brāļu skaits lielākoties bija sākot ar desmit – laikam jau poļiem tās ģimenes ir lielākas.

Mūsu bija četri – Normunds un Nora (jeb NorNor) un Raimonds un Liene (jeb Žakes). Mūsu misija bija divās nedēļās gūt iespējami daudz pozitīvu emociju no ceļojuma pa Čehoslovākiju un Lielvāciju (t.i., - Čehiju, Slovākiju, Vāciju un Austriju). Izvēlētais līdzeklis – auto ceļojums, izmantojot NorNor piederošu Landrover Defender džipu. Starta laiks: 2007.gada 15.septembris 4:00 (no rīta). Finiša laiks: kā nu sagadīsies. Tālāk sekojošais apraksts vēstīs par to, kāds nu mūsu brauciens izvērtās.

Oficiāli pasludinu, ka aptuveni divas nedēļas šajā saitā jaunu rakstu nebūs sakarā ar došanos uz pseido-siltajām zemēm. Iespējams, ka oficiālais pasludinājums tiks pārkāpts, ja būs daudz pieejama interneta un maz ko darīt, bet centīšos to nepieļaut. Pēc atgriešanās - tonnas ceļojumu aprakstu, kādas stulbas bildes, maģistrantūras studiju apraksti un tā tālāk. Veiksmīgu mums ceļavēju!

Vakar es domāju, ka esmu pēc velobraukšanas noguris. Šodien es patiešām tāds esmu. Sanāca, ka uz riteņa pavadīju vairāk nekā pilnu darba dienu - 9 stundas. Nu, labi, reāli mazliet mazāk - pa brīžam es riteni stūmu, dažas reizes arī atpūtos. Izbraucu ļoti savlaicīgi - 7 no rīta. Atzīšos, ka man iecere tomēr nebija aizbraukt uz Nionu (15-20 km no dzīvesvietas), bet gan uz Lozannu (50-60 km).

Šis varētu izrādīties visgarākais apraksts tik īsam braucienam, kādu līdz šim esmu rakstījis, taču vismaz šoreiz ceru, ka neko būtisku nepiemirsīšu. Neliels vēsturisks ieskats: man kā Delfu tehnikas sadaļas redaktoram tika piedāvāts piedalīties bezvadu tehnoloģiju (galvenokārt) kompānijas CISCO jaunas produktu līnijas prezentācijā Bratislavā, izmaksājot ceļu un viesnīcu. Tā kā: a) mani tas interesē; b) man patīk ceļot; c) Bratislavā nekad neesmu bijis; d) visvairāk man patīk, ja man nav pašam par savu braucienu jāmaksā, es, protams, neatteicos. Līdz ar to es devos īsākajā savas līdzšinējās dzīves ārzemju brauciena: otrdienas rītā izlidoju uz Kopenhāgenu, no tās uz Vīni, tad ar autobusu uz Bratislavu (jo tur nav normālas lidostas) un nākamajā rītā atpakaļ uz Vīni un tad ar tiešo reisu uz Rīgu.