Kādā vārdā nenosauktā (Spānija) Eiropas valstī plosās pilsoņu karš, jau vismaz pāris gadus. Uz Angliju no šīs valsts dodas vārdā nenosaukts aģents, grāmatā dēvēts par D. Viņam ir nepieciešams savas valdības vārdā noslēgt līgumu ar angļu ogļraktuvju īpašniekiem, lai viņa valstij tie piegādātu ogles, kas nepieciešamas karā. Vienlaikus ar D. uz Angliju brauc arī šīs pašas vārdā nenosauktās valsts (Spānijas) dumpinieku aģents L., kuram ir tāds pats mērķis - noslēgt līgumu par ogļu piegādi. Slepenajam aģentam D. ne pārmērīgi veicas viņa gaitās Anglijā - viņš tiek nevajadzīgi aizkavēts, piekauts, konkurenti ir labāk sagatavojušies par viņu un viņa valdību, un plus viņš jau arī nav vienmēr tik ļoti pārliecināts par to, ka tā puse, kuru viņš pārstāv, ir tā labā puse. Plus, viņš karu nes sevī arī mierīgajā Anglijā (jo 2.Pasaules karš vēl nav sācies). Visai neplānoti viņam izveidojas kas līdzīgs mīlestībai ar galvenā raktuvju īpašnieka meitu, tāpat viņš jūt lielas simpātijas (bez seksuālā elementa) pret meiteni, kas ir apkopēja viesnīcā, kurā viņš apmetas Anglijā.

Austrumu ekspresis bija viena no stilīgākajām dzelzceļa līnijām, kas jebkad eksistējusi - ātrvilciens (pēc sava laika standartiem), ar kuru bija iespējams no Parīzes aizbraukt līdz pat Stambulai. Diemžēl 2009.gadā šī līnija tika slēgta (tagad gan eksistējot kaut kāds alternatīvs privāts un ekskluzīvs variants, kā tomēr Austrumu ekspreša maršrutu izbraukt, bet bullet train laikmetā Austrumu ekspresim vairs neatlika vietas, kas ir skumji. Faktiski Eirāzijā tas bija viens no diviem klasiskākajiem dzelzceļa maršrutiem - līdzās Transsibīrijas ekspresim.

Kaut kā palaidu garām, ak elektronisko parakstu vākšana šajā jautājumā izgāja tik raiti, ka nepieciešamie 10`000 parakstu iniciatīvas iesniegšanai izskatīšanai Saeimā, tika savākti nedēļas laikā. Nezinu, ko viedie vīri šajā lietā izlems, bet manā skatījumā šajā gadījumā ir viens nopietns šķērslis, kas varētu atbildības reālu pielietojumu padarīt neiespējamu.

Ar šo filmu man izgāja visai līdzīgi kā ar kukurūzas saldējumu - es zināju, ka teorijā tai vajadzētu būt kaut kam visai nebaudāmam, taču paļāvos uz to, ka "tā taču nevar būt", un aplauzos. Beisbols manā skatījumā ir ierindojams visai augstu garlaicīgāko sporta veidu topā, neesmu pat nekad īsti vēlējies saprast tā noteikumus. Un vispār sporta filmas man īsti pie sirds neiet - pat ja tās ir par man daudz saistošākiem sporta veidiem, jo tradicionālais sporta drāmu šablons par "underdogs", kas apspēlē lielos favorītus, ir tik nodreijāts, ka vai bail.

Uzgāju (neba nu tā būtu kāds jaunums, bet es šajā lapā nekad nebiju viesojies tādu resursu kā Twitaholic, kur var uzzināt, kuriem Twittera lietotājiem ir visvairāk sekotāju un kuri - seko vislielākajam lietotāju skaitam.

Reiz bija kāds mazs, jauks lauku ciemats kaut kur Anglijā. Visa zeme tajā piederēja kādam aristokrātam. Cilvēki smagi strādāja, pelnīja savu sūro maizi, kad viņiem bija tam laiks - mīlēja, kad gribēja atpūsties - gāja uz krogu iedzert. Viss bija jauki un mīļi, bet te kur gadies, kur ne, ciemata tuvumā tika izveidots militārais lidlauks. Karavīru attieksme pret cieminiekiem bija visai augstprātīga un nievājoša, bet cieminieki ar apbrīnu vēroja lidotājus, un katrs ciema puišelis sapņoja, ka kādu dienu viņš būs tas, kas pilotēs vareno iznīcinātāju cīņā pret Anglijas nedraugiem. Arī šīs grāmatas galvenais varonis - puisis, kura 21.dzimšanas dienā viņa tētis atklāja visiem, ka patiesībā viņa vecāki nemaz nav viņa vecāki. Vēlāk visai drīz kāds lidotājs nejauši šo tēvu/netēvu nošauj. Puisis tikām paslepus apprecas ar meiteni, kuru vienmēr ir mīlējis un kura apbrīno lidotājus. Meitene viņu pamudina arī pašu izvēlēties lidotāja karjeru, ko viņš arī izdara. Tikai ar laiku viņš sāk saprast, ka lidosta ar tās jauno kārtību patiesībā ir viens vienīgs ļaunums un ka to vadošie militāristi ir psihi. Kaut vai tāpēc, ka doma ir tāda, ka nevienam jaunās kārtības lidotājam nedrīkst būt (jebkad) bērni, kam vajadzētu principā nozīmēt to, ka šie fašistiski (ok, tas nav korektais termins, bet labāku nevaru mirklī iedomāties) tendētie tipāži ilgāk kā vienas paaudzes garumā nespētu pastāvēt.

"Pearl Jam" parasti tiek pieskaitīta grunge mūzikai, lai arī patiesībā tai ar "Nirvana" un tai līdzīgajām grupām pa īstam ir kopīgas vien divas lietas:

Kad gads iet uz beigām un diennakts gaišā laika ir tik maz, ka darbadienās tu gaismu vispār neredzi, bieži nav noskaņojuma veltīt savu laiku kam diži nopietnam un vērtīgam, un par labu lasāmvielu izrādās kas tāds, par ko citkārt tu šādā kontekstā pat neiedomātos. Tiesa, Konan-Doila daiļrade man allaž ir šķitusi it kā drusku pāri tradicionālajam detektīvstāstu līmenim, tālab arī pret šo autoru esmu drusku iecietīgāks.

Šķiet, ka arī seriāla veidotāji pamazām nonāca pie atziņas, ka īsti jēgas turpināties "Misfits" vairs nav - sākotnēji interesantais koncepts nespēja noturēt seriālu virs ūdens diezko ilgi, tālab ir tikai loģiski, ka trešās sezonas noslēgumā gali tika savilkti kopā (un pat principā pietiekoši loģiski un sakarīgi) tā, lai ceturtā sezona vairs nebūtu nepieciešama (protams, nav teikts, ka tāda tomēr netiks uztaisīta, jo nav jau tā, ka seriālu nebūtu iespējams reanimēt, it īpaši, seriālu, kurā parādās personāži ar pārdabiskām spējām - vienmēr var ievilkt klāt kādu spējām apveltītu cilvēku, kas attin atpakaļ laiku un izglābj bojā gājušos varoņus). Tomēr vismaz pagaidām es labprātāk pieņemtu, ka nule Misfits ir galā.

Man ir gadījies nakšņot vairākās visai nepatīkamās vietās, kur nekādi nevēlētos atgriezties: Ventspils hostelī; bed&breakfast`a Briseles turku rajonā; Tallinas "mauka apčurāja matraci" hostelī; Lisabonas hostelī ar durvis lauzošo francūzi; motelī Polijā, kur N.R. gulēja uz grīdas; Žangijajes slapjajā viesnīcā; Guilinas "fekāliju" stāsta hostelī; Vestienas internātskolā. Taču neviena no šīm naktsmītnēm ne tuvu nestāv Drunk and Disorderly Inn, kurā atbilstošus viesus gaida Mančestras policija.