Kazhes pierakstu burtnīca

1) Sviesta zivs - kaut kad vasaras sākumā nopirkām tādu zemnieku tirdziņā pie "Spices". Ēdu vairāku dienu garumā. Atceros, kad pirmo reizi tādu zivi nogaršoju pirms dažiem gadiem, dodoties līgo braucienā uz Kurzemes jūrmalu, man nepavisam šāda zivs negaršoja, bet pa šo laiku mana attieksme, kā izrādās, ir pamatīgi mainījusies, un tagad sviesta zivs manās acīs ir vairāk nekā ok.

Filma "Les Valseuses" ir dziļi amorāla. Tajā velti tu meklēsi 10 baušļu atspoguļojumu. Ticīgie tajā nesaņems atalgojumu par savu uzticību Jēzum, bet noziedzīgie - nedegs elles ugunīs. Arī kādu sadzīvisku morāli tajā meklēt nav vērts, tāpat - kādu dziļāku atziņu. Var pat teikt, ka filma ir trula un tā klaji demonstrē cilvēku zemiskāko dziņu izpausmes.

Džeks Vaits un viņa kolēgas no "Dead Weather" izlēma ilgi nekrāmēties un grupas otro albumu izdeva aptuveni gadu pēc pirmā nākšanas klajā. Atšķirībā no grupas pirmā veikuma, klausītāji pirms šī ieraksta iegūšanas jau aptuveni zināja, pēc kā tas izklausīsies - grupa jau ir zināma, un tās skanējums starp albumiem nav sevišķi mainījies. Arī pirmais singls "Die by the Drop" attaisnoja uz sevi liktās cerības.

Šajā Greima Grīna stāstu krājumā dominē vēstījumi ar visai izteiktu seksuālo tēmu - par jaunlaulātu pāri, kura vīrišķā puse medusmēneša laikā atklāj sevī homoseksualitāti (May we borrow your husband); par pasniedzēju, kurš saviem audzēkņiem stāsta, ka izplatītākais vēža cēlonis ir seksuāli sakari ar argumentu "almost everyone who dies has had sex" ("The root of all evil"); par sievieti, kura atvaļinājumā Jamaikā meklē iespēju ar kādu pārgulēt ("Cheap in August"). Ir te arī stāsti, kuros dominē humors vai horror elementi - par vīrieti, kuram somā lidmašīnā ir miris zīdainis ("Over-night bag"); par vīrieti, kura tēvs gājis bojā, kad viņam Itālijā no balkona virsū uzkritusi cūka ("A shocking accident"), utt. Jāatzīst gan, ka, manuprāt, šis stāstu krājums ir drīzāk neveiksmīgs, nekā veiksmīgs. Salīdzinoš "Twenty-one stories" bija daudz spēcīgāks. Nē, Grīns arī šeit, protams, ir lasāms, arī īsajā formā viņš spēj uzburt kolorītus personāžus, taču viņa mēģinājumi iekļūt Roalda Dāla teritorijā mani līdz galam nepārliecina, un kaut kas šajā stāstu krājumā, manuprāt, nav tieši tā, kā tam būtu jābut.

Pirms pāris gadiem alternatīvās rokmūzikas leģenda Beks aizsāka kādu visai īpatnēju muzikālu projektu ar nosaukumu "Record Club". Stingri ņemot man vajadzētu šī cikla ierakstus aprakstīt ar "Record Club" izpildītāja vārda vietā, taču fakti ir tādi, ka šis tomēr ir Beka projekts un man gribētos, lai pārskatāmības pēc būtu atrodama saikne starp "Record Club" un pašu Beku.

Patiesībā interesanti - kā vienā albumā var sadzīvot "Sunday Morning" un "European Son". Kamēr pirmā ir liega un plūstoša atpūtas kompozīcija, kura nedaudz citā aranžējumā iederētos Kinks izcilajai "Sunny Afternoon" vai "Waterloo Sunset" (nosaukumu ziņā dziesmas jau arī ir līdzīgas), "European Son" ir teju astoņas minūtes ilgs trokšņa eksperiments, kurš patiesībā nav nemaz tik tālu no Lū Rīda vēlāko gadu pilnīgi vājprātīgā "Metal Machine Music". Man kā vieglam un mierīgam cilvēkam labāk tomēr patīk "The Velvet Underground" mazāk eksperimentālā puse, jo ar troksni es tā īsti nedraudzējos. Tad jau labāk es draudzējos ar Niko. Nekas, ka viņa ir auksta vāciete, kura ir veca (un patiesībā - sen mirusi), narkomāne un visādi citādi ne pārāk jauka būtne. Tās dažas dziesmas, kurās viņa uzņemas vokālus, ir pietiekami interesantas. Lai gan - arī Lū Rīds nav tas pats pasaulē siltākais dziedātājs, un tieši viņš, iespējams, "Velvet Underground" skanējumam piedod lielāko daļu vācu mūzikas "garšas", kamēr Niko tomēr ir tikai un vienīgi dziedātāja, kurai nekādas baigās teikšanas nav. Un kā tāds ieraksts tomēr ir ļoti īpatnējs - tajā kaut kādā mistiskā kārtā notiek sinerģiska laulība starp vācu kabarē un indiešu mūziku, balansējot uz dažādām robežām un spēlējoties ar klausītāju gan muzikāli, gan tekstuāli - narkotikas, homoseksuālisms, sadomazohisms un citas šajā ierakstā apcerētas tēmas 1967.gadā tomēr vēl nepavisam nebija tik ļoti visiem pieņemamas parādības kā mūsdienās. Man personīgi no visām ieraksta dziesmām vislabāk tīk "Venus in Furs" - veltījiums leģendārajam baronam Zaheram-Mazoham. Bet tāpat lieliskas dziemsas ir "All Tomorrow`s Parties", "Femme Fatale", "I`m Waiting for the Man" (vēlāk zināma arī Deivida Bovija izpildījumā) un jau minētā "Sunday Morning". Ā, un vēl te ir atrodama, iespējams, zināmākā "Velvet Underground" kompozīcija - "Heroin", laikam jau radikālākā heroīna himna, ko esmu dzirdējis:

Pēc "Hot Space", kas grupai atnesa maz priecīgu mirkļu, savā nākamajā albumā "Queen" centās nodrošināt to, lai grupa joprojām izklausītos "aktuāla" un nepiederīga roka dinozauru kategorijai, bet vienlaikus atgādināt saviem vecajiem faniem, ka tie ir vecie labie "Queen", nevis kaut kāds jaunā viļņa jampampiņu ansamblis. Līdz ar to šajā ierakstā līdzās sadzīvo draņķīgi eksperimenti ar elektroniku un neizteiksmīgs "klasisks" roks, īsti nepārliecinot nedz vienu, nedz otru pusi.

Savulaik man šķita, ka šis "Queen" albums ir kaut cik jēdzīgs tikai tāpēc ka tajā atrodami divi skaļākie šīs grupas hiti - "We will rock you" un "We are the champions". Protams, arī tagad es nenoliedzu, ka abas šīs dziesmas ir vienkārši biedējoši populāras. Stadionu roka ietvaros šīs ir droši vien divas pasaulē populārākās dziesmas. Kamēr bez "Champions" joprojām grūti iedomāties jebkāda sporta pasākuma noslēgumu, "We will rock you" ir neizbēgama sastāvdaļa jebkādā sportiskā notikumā, kur skaļruņos skan uzmundrinoša mūzika. Un joprojām pirmstīņu vecuma bērni Latvijā bieži dzirdami skandējam "Vī vel - Vī vel fak jū!"

Es varēju saprast, kālab neveiksmīgas bija Rikija Džerveja Amerikā tapušās filmas - nepietiekama mākslinieciskā teikšana, amerikāņu humora izjūtas specifika, pāmērīga vēlme kļūt par zvaigzni Holivudā, Stīvena Maršāna pleca trūkums. Un tālab es biju gaidījis, ka "Cemetery Junction" vajadzētu būt labai filmai - Džervejs ir atgriezies Anglijā, filmu režisējis kopā ar savu partneri no "The Office" un "Extras", plus vēl filmas tematika - jaunatne pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, un liels daudzums rokmūzikas, lika domāt - šī būs lieliska komēdija.

Nav šaubu, ka šī ieraksta pamata funkcija bija nokāst papildu naudu no faniem, kuri bija sajūsmā par "A Night at the Opera". Diez vai citādi nākamajam grupas albumam būtu tik līdzīgs iepriekšējam vizuālais noformējums, nosaukums un saturs? Patiesību sakot, saturs šim ierakstam ir pat vairāk vakaram operā raksturīgs, nekā dienai sacīkstēs. Vismaz es ļoti šaubos, ka tādas dziesmas kā "The Millionaire Waltz" vai "Good Old-Fashioned Lover Boy" kāds atskaņotu sporta pasākumos. Kamēr iepriekšējā albumā vismaz bija "I`m in love with my car".