Kazhes pierakstu burtnīca

Šī nebūt nav pirmā franču filma par kādu slavenu literāru vai māksliniecisku personu, ko man nācies redzēt. Sirano de Beržeraks, Van Gogs, Serafina - tās ir dažas no šāda stila filmām, ko esmu redzējis relatīvi nesen, bet noteikti varētu atcerēties vēl dažas. Kamilla Klodela bija ievērojama franču tēlniece, kas dzīvoja 19.gadsimta 2.pusē - 20.gadsimta sākumā. Ievērojama viņa ir gan ar saviem darbiem, gan ar to, ka viņa bija droši vien slavenākā Francijas tēlnieka Rodēna mīļotā sieviete diezgan ilgus gadus, plus vēl viņas brālis kļuva par slavenu diplomātu un dzejnieku. Kā jau tas biogrāfiskajās drāmās ir raksturīgs, Kamillas Klodelas dzīve bija pilna visdažādākajām rūpēm un raizēm - ieskaitot pastāvīgu kašķēšanos ar māti (lēvurs!), nievājošu attieksmi no daudzu vīriešu puses (kā gan bez stulbiem seksistiem) un ļoti nelaimīgas personīgās dzives (jo, protams, viņa nebija vienīgā sieviete Rodēna dzīvē), bet pāri par visu viņai bija viņas māksla. Kā jau tas franču kino ir gandrīz neizbēgami - kaislīgais mīlnieks Rodēns nav neviens cits kā Žerārs Depardjē, tikām Kamillu Klodelu atveido Izabella Adžāni, kas par šo filmu pat tika nominēta Oskaram (kuru viņa gan tomēr neieguva, piekāpjoties tolaik 80 gadus vecajai Džesikai Tandijai par filmu "Driving Miss Daisy"), un jāatzīst, ka sievietes grūto dzīvi Adžani spēj atainot vienkārši lieliski. Pati filma gan mani kopumā atstāja diezgan vēsu - tā ir pavisam tipiska biopic, ar šādām filmām tipiskiem izgājieniem, visai tipisku varoni un visai tipisku vizuālo pusi. Kā teikt - lieliski uztaisīts produkts, bet ne vairāk. Patiesibā jāatzīst, ka šādas biogrāfiskās drāmas mani lielākoties ne pārāk interesē - it īpaši, ja to varoņi:

Jāatzīstas, ka es pirms šīs filmas tā īsti par grupu The Runaways nebiju dzirdējis pilnīgi neko, un vienīgā asociācija, kas man ar to bija, saistījās ar absolūti salkano Del Shannon dziesmu "Runaway". Izrādījās, ka "The Runaways" nebija vis all girl pop ansamblis, bet gan visai mežonīga meiteņu grupa, kas septiņdesmito gadu vidū spēlēja tādu mūziku, kādu no meitenēm neviens tradicionāli neviens negaidīja - kaut ko ļoti līdzīgu "The Stooges" (un tieši tāpat kā The Stooges grupa nespēja kļūt par čārtu augstāku vietu iemītnieci, toties ieguva ļoti lielu vēsturisku nozīmīgumu). Grupa pamatā balstījās uz diviem pretmetiem - Džoannas Džetas un Čerijas Kerijas. Pirmā bija izteiktā wild girl, kamēr Čerija vismaz sākotnēji bija daudz "godīgāka meitene", vēlāk gan, protams, tieši viņa iedzīvojās nopietnākajās problēmās ar narkotiskajām vielām. Kā jau tas mēdz notikt, mežonīgu un nevaldāmu grupu pamatā ir nopietns mārketings un aprēķins un arī "The Runaways" laikam jau bija vairāk sava producenta Kima Faulija radīts produkts un mazāk - īsta grupa. Taču šī filma patiesībā nav par to, un tā nav pat īsti par šo grupu, jo vismaz manā izpratnē šajā filmā tā īsti saprast grupas vēsturi nav iespējams. Tā ir filma par jaunām meitenēm, kuras nokļūst rokmūzikas apritē, kur pieejams ir daudz vairāk nekā viņām bija nepieciešams. Hmm, varbūt arī nē - nekas daudz viņām pieejams nebija.

Ja esi redzējis divas iepriekšējās Mike Judge filmas - "Office Space" un "Idiocracy", diez vai "Extract" tevi spēs pārsteigt, jo filma stāsta par divām tēmām - darba ikdienu un cilvēku stulbumu. Galvenajā lomā šeit ir Džeisons Beitmens, kas atveido Džoelu, ekstraktu rūpnīcas dibinātāju un īpašnieku. Līdz šim viņa profesionālā karjera ir bijusi viens vienīgs veiksmes, stāsts, bet kādā mirklī viss sāk pamatīgi drupt gabalos - viņa attiecības ar sievu ir atdzisušas kā fondjū uz "ploškas", rūpnīcā notiek nelaimes gadījums, kura rezultātā kāds darbinieks kļūst par vienu sēklinieku trūcīgāks, kāda seksīga afēriste (Mila Kunis) mēģina panākt, lai šis cietušais darbinieks piedzītu no rūpnīcas milzu kompensāciju, vienlaikus viņa savaldzina Džoelu, kurš nespēj sākt krāpt savu sievu, bet nejauši ieēdis zirgu trankvilizatoru (ko viņam iebarojis labs draugs bārmenis, kuru atveido Bens Afleks) viņš sarunā kādu male gigolo, lai tas pamēģina pavest viņa sievu, un tas šim puisim izdodas tik labi, ka skaidrā prātā Džoels spiest darīt visu iespējamo, lai tiktu no jaunā jākļa vaļā. Ā, un vēl viņam ir neizturami kaitinošs kaimiņš, kurā šķiet apvienotas sliktākās Homēra Simpsona un Neda Flendersa raksturu iezīmes.

"Mule Variations" sākas ar dziesmu "Big in Japan". Jāatzīst, ka man nekad nebija ienācis prātā noskaidrot, vai Toms Veitss ir populārs uzlecošās saules zemē. Zinu, ka viņš ir (relatīvi) populārs ASV un Itālijā, bet par fenomenālu superzvaigzni viņu noteikti nenosauksi. Droši toties var teikt, ka komerciāli šis ir visveiksmīgākais Veita albums - Anglijā tam pat izdevās iekļūt Top 10, bet ASV - 30.vieta Billboard topā. Tas arī saņēma Grammy par labāko mūsdienu folkmūzikas ierakstu (Toms Veitss un folkmūzika? Nu, labi, lai nu būtu) un sasniedza pirmo vietu Norvēģijas topā.

Beidzot esmu izpildījis vienu ilgu laiku veiktu uzdevumu - nobraukt sezonas laikā ar velosipēdu 3000km. Patiesībā pat nezinu, vai jebkad iepriekš man ir izdevies sasniegt šādu sezonas ODO, pēdējos gados nobraukums svārstījās ap 2000, un līdz ar trīs tūkstoši bija visai ambiciozs mērķis. Neko daudz nopietnu braucienu šogad atkal jau uzorganizēt neizdevās, plānos nākamajai vasarai atliek vesela virkne velo pasākumu:

"The Heart of Saturday Night" nav tik bagāts klasikas annāles iegūlušām dziesmām kā Veitsa debijas albums, bet vienlaikus tas nav daudz sliktāks. Tas ir mierīgāks, mazāk sirdi plosošs, bet tāpat - ļoti skaists un patīkams. Neko daudz es patiesībā šeit pateikt nevaru - pirms savām nopietnajām transformācijām astoņdesmito gadu sākumā, agrīnais Veitss ir... tipisks agrīnais Veits. Protams, viņš neizklausās pēc jauna vīra, bet viņš ir vienkārši tāds ļoti patīkams un baudāms klavieru bāru dziesminieks, kura sirds allaž ir uz paplātes, kurš dzied par... es pat īsti nezinu, par ko viņš dzied šajā albumā, jo atšķirībā no "Closing Time" vairums šī albuma dziesmu nav par mīlestību. Pat nezinu, vai šeit var kaut ko izcelt vai nopelt - tas nu ir no tiem gadījumiem, ka tev šis ieraksts noteikti patiks, ja tev patīk attiecīgā stila mūzika un ja tev patīk Veitss, citādi nav pat vērts kaut ko mēģināt pārliecināt un apgalvot. Es no viņa mūzikas kūstu, un tur neko nevaru padarīt.

GC.com slēpņu meklēšanas lapā smuks reklāmas bloks parādījies... Ne īsti manā gaumē ir šādi risinājumi. Droši vien šiem vajag naudu, lai Latvijas atsevišķajam reviewer`am maksātu :)

Ja "Broken Boy Soldiers" nespēja pilnībā mani pārliecināt, ka Džeka Vaita un Brendana Bensona apvienība varētu būt ne sliktāka, bet varbūt pat labāka par "The White Stripes", tad "Consolers of the Lonely" šo jautājumu pilnībā atmet. Šajā albumā īpaši spēcīgi izpaužas Vaita mīlestība pret sešdesmito-septiņdesmito gadu smago roku un vismaz manās acīs The Raconteurs ir labākie Led Zeppelin, ko 21.gadsimts spēj piedāvāt, noteikti labāki par iespējamo Peidža un Plānta apvienošanos LZ krāsās. Atšķirībā no sava priekšgājēja, otrais The Raconteurs albums ir ļoti vienmērīgas kvalitātes ieraksts - te nav tā, ka būtu principiāla atšķirība starp singliem un mazāk zināmajām dziesmām. Sākas tas ļoti enerģiski - ar divām no ieraksta skaļākajām un aktīvākajām dziesmām - "Consoler of the Lonely" un "Salute Your Solution" (pēdējā mani vienkārši sascinē ar abu grupas līderu saspēli visdažādākajos veidos), bet tālāk Raconteurs nekautrējas demonstrēt arī savu mazāk agresīvo pusi. Ieraksts ir ļoti daudzveidīgs, tajā līdzās Led Zeppelin manierē ieturētam hardrock atrodas vieta gan kantrī, gan blūzam. Manu iecienītāko dziesmu vidū noteikti varu minēt "The Switch and the Spur", "Top Yourself" (viena no White Stripe`īgākajām dziesmām šajā albumā), balādi "Many Shades of Black" un noslēdzošo "Carolina Drama".

Pēdējā laikā kaut kā ļoti bieži "iekrīt acīs" dažādas īpaši absurdas un idiotiskas reklāmas, vēl vairāk nekā iepriekš. Pat neskatoties tām muļķībām, kas bija redzamas uz katra reāla vai virtuāla plakāta priekšvēlēšanu laikā (cieti? viss būs labi? Dombrovskim jāturpina strādāt?), arī nepolitiskās reklāmas izceļas ar vienkārši šokējošu idiotismu.

"The Kinks" izlēma grupas vēsturi pabeigt ar pamatīgu troksni - ierakstot sliktāko albumu grupas pastāvēšanas vēsturē. Esmu lasījis, ka "Phobia" ir ļoti draņķīgs ieraksts tāpēc, ka tas izklausoties pēc Kinks mēģinājumiem atdarināt Slayer. Taču es nesaprotu, kur varētu rasties šādi apgalvojumi. "Phobia" nepavisam nav metālam piederīgs ieraksts. Patiesībā tas ir piederīgs tikai vienam - atkritumu tvertnei. Jau pati doma grupai, kura desmit gadus nav radījusi nevienu puslīdz pārliecinošu ierakstu, ierakstīt 74 minūtes garu albumu šķiet pilnīgi garām. Reja Deivisa iedvesmas 80.-90.gados labākajā gadījumā pietika vienai dziesmai gadā, un ko gan var gaidīt no ieraksta, kurā ir veselas 17 dziesmas? Nezinu, ko gaidīja pats Rejs, bet sagaidīja viņš ļoti draņķīgu albumu, kurā nav gandrīz nekā baudāma. Rejs mēģina savus spēkus dažādos mūzikas stilos (lielākoties - 1993.gadā pagalam neaktuālos un novecojušos), un izgāžas teju visur. Viņš var ar "Somebody stole my car" radīt nekam nederīgu new wave, ar "The informer" - šausmīgi šmalcīgu adult contemporary, ar "Only a dream" - parodiju par Lū Rīdu, ar "Phobia" - sliktu hard rock dziesmu, un tā tālāk. Es pat nezinu, vai šajā albumā ir jebkas, kas kaut nedaudz varētu izpirkt tā grēkus. Rejs ir pazaudējis savu kādreiz tik dievīgo zēnišķo balsi, Deiva ģitārspēle ir tik neizteiksmīga, cik vien iespējams, un vispār neko citu, kā vien fobiju pret šīs grupas daiļradi "Phobia" manī izsaukt nespēj. Fui!