Kazhes pierakstu burtnīca

Vispār jau Neoficiālais Vienības brauciens strauji iet uz galu, ne velti šogad tā finiša pasākumā bija četri cilvēki, bet tas īsti neietekmē manis paša iesaistīšanos. Galvenais jau ir iemesls izbraukt ar riteni pieklājīgu distanci.

Laiks izziņot nākamā gada izaicinājumu. Šoreiz viss ļoti vienkārši, un netiek diskriminēti cilvēki, kas dzīvo ārpus Rīgas. Vienīgie, kas šoreiz varētu sūdzēties par "manas tiesības netiek ievērotas", ir tādi, kas dzīvo uz pavisam mazām salām, piemēram, Keselaidā, Igaunijā. Bet pat viņi, ja ļoti vēlētos, varētu šo izaicinājumu pildīt. Ok, cietumos ieslodzītajiem būtu vēl grūtāk, bet nevaru jau es padomāt par visiem.

Aizvadītā nedēļas nogale man sākās autobusā Rīga - Tallina. Uz Igaunijas galvaspilsētu devos, lai piedalītos pusmaratonā un lai apciemotu Katleriešus Raiti, Anitu un Alisi. Pirmo pusotru stundu šī brauciena pavadīju darba sapulces ietvaros, turpinājumā mazliet nosnaudos un daudz rakstīju PPK čatā. Skaidri sapratu, kālab Žiga agrāk, regulāri kursējot starp Rīgu un Ventspili, cītīgi kaut ko rakstīja gan šajā čatā, gan Tvitterī (jo ko gan citu lai tu autobusā darītu?). Darbadienas beigu korķu dēļ brauciens ievilkās uz pāri par četrarpus stundām, līdz ar to bija jau pāri pusdeviņiem, kad ieripojām Tallinas autoostā. Tur mani sagaidīja Raitis un laipni nogādāja savas ģimenes miteklī Tallinas Lasnamē rajonā.

16. jūlija centrālais notikums bija skaidrs jau pāris nedēļas iepriekš: PPK spēle pret Riga FC Latvijas kausa 1/8 finālā "Skonto" stadionā. Taču, tā kā Marina ar Esteri un Jurģi devās uz bērnu ballīti, laiks pirms un pēc futbola man bija relatīvi brīvs, un es nebūtu es, ja nebūtu centies to maksimāli aizpildīt. Obligātie plāna punkti bija divi - izaicinājuma Pilsētnieks ietvaros aizbraukt uz Dobeli un savākt atlikušos 12 kilometrus nedēļas skriešanas normai.

Kamēr vēl viss nav aizmirsies, piefiksēšu to, kā man gāja manā pirmajā (cerams - ne pēdējā) ultramaratonā, lai citā reizē pieļautu atšķirīgas kļūdas, nevis tās pašas.

Tas sākās pirms vairāk kā pusotra gada: 2021. gada 26. aprīlī saņēmu epastu no Sporta muzeja galvenās krājuma glabātājas ar saturu: "Pārsūtu Tev vēstuli no Smiltenes muzeja kā futbola pētniekam. Vai Tevi tas varētu interesēt, ja nē, varbūt zini kādu, kurš būtu ieinteresēts?" (ceru, ka nepārkāpju kādas autortiesības, publicējot šo dokumentu, kas nesatur personīgi identificējamu informāciju. Tad nu es sazinājos ar Smiltenes novada muzeju un uzzināju, ka doma ir par Smiltenes futbola simtgadei veltīta bukleta uzrakstīšanu. Tad pamazām šī iniciatīva pārtapa domā par grāmatu, kuras rakstīšana man šķita jau nopietns izaicinājums, tā pagāja vasara, un augusta pēdējā sestdienā es Neoficiālā Vienības brauciena ietvaros piestāju Smiltenē, kur no vietējā futbola trenera, fotogrāfa un vēstures apkopotāja Gata Samučonoka dabūju zibatmiņu ar viņa savāktajiem materiāliem, pēc kuru iegūšanas sākās jau nopietnāks darbs.

Šis teātra gads nebija gluži tik intensīvs kā pirms kovid ēras sākuma, bet kaut cik pieklājīgs izrāžu apmeklējuma saraksts beigās sanāca (18 gabali, ne visas no tām gan gluži tradicionālas teātra izrādes). Gluži kā senākos laikos, sarindošu šogad baudītās izrādes atbilstoši tam, cik tās man gājušas pie sirds, sākot ar vismazāk uzrunājušo. Jāatzīmē, ka visās izrādēs, izņemot "Branda māju", bija šis tas labs un par absolūtu vilšanos tās nekļuva.

Kad pagājušā gada decembrī pasludināju Rīgas ielu izaicinājumu, man bija minimāla ticība tam, ka es pats to varētu gada laikā izpildīt, taču procesā atklājās, ka tas nemaz nav tik neiespējami, un tā nu līdz oktobra beigām esmu visas Rīgas ielas izskrējis. Dalīšos ar saviem novērojumiem, pārdomām un mazliet ieteikumiem Rīgas domes atbildīgajiem departamentiem par to, kādi uzlabojumi šķiet īpaši aktuāli.

Sen neesmu dokumentējis ikdienu. Iespējams, reizēm vajadzētu, lai pēcāk varētu atskatīties, kāda bija (vairāk vai mazāk) normāla nedēļas nogale 2022. gada agrā rudenī.

Futbola spēļu kontekstā šogad atkal aktualizējies jautājums par to, vai futbola spēļu laikā fani drīkst vai nedrīkst skandēt "putin - huilo". Viedokļu spektrā tipiski ietilpst šis:

Izsludinu šī gada sieraināko izaicinājumu:līdzīgi kā putnotāji reizēm pievēršas Lielajam putnu gadam, kura ietvaros cenšas novērot maksimālu skaitu putnu sugu, šī izaicinājuma ietvaros 2022. gada laikā aicinu Tevi un sevi nobaudīt iespējami vairāk siera šķirņu. Par siera šķirni uzskatu tādu siera veidu, kam ir sava lapa Wikipedia. Kā standarta versijas siera jautājumos tiek atzītas angļu, latviešu un krievu Wikipedia versijas (pieņemu, ka krieviskā ir reālākā, kur varētu būt šķirkļi izcilajiem siera veidiem "Krievijas siers" un "Holandes siers". Idejiski viss vienkārši: izveido sev atsevišķu lapu Google dokumentā un sac pildīt!

Daudzi gadi pagājuši kopš pēdējo reizi biju Ziemassvētku pārgājienā. Arī šogad līdz pēdējam brīdim nekas neliecināja, ka kaut kas varētu mainīties, līdz Marina man 24. datuma pēcpusdienā ieteica pavaicāt Ilzei, vai šogad kāds pārgājiens notiek, varbūt es tajā varu piedalīties (saņemot man solīto brīvsoļa laiku). Atbilde - jā, rītdien un parīt būsim slēpošanas pārgājienā - pirmajā brīdī man lika samulst, vai tas nav par ātru un vai es tam esmu gatavs, bet visai ātri lēmums bija: Jā! Ir jāiet (jāslēpo)!

Vai tev ir pazīstama tā sajūta, ka viss jau ir pieredzēts, visur jau ir būts, viss jau ir redzēts? Ja tā ir, tev varētu derēt izaicinājums "Rīgas ielas"! Pie nosacījuma, ka tevi uzrunā šādi apšaubāmi saukļi un ja tu vismaz reizēm uzturies Rīgā.

Šis nav pats stāsts par Bagātnieku salu, jo man nav ne dotību, ne pacietības tēmu izvērst gana vērienīgi, lai tajā būtu varoņi, notikumi un drāma. Šis ir tikai skelets, uz kura pamata šāds stāsts būtu varējis tapt.

Aizvadītais gads man bija teātra apmeklējumiem bagāts, mēģināšu apkopot, kas no redzētā patika vairāk, kas mazāk. Ārpus šī saraksta atstāju etīžu teātra "Nerten" izrādi, kas tika fon Stricka villā šovasar, jo to drīzāk pielīdzinu rokkoncertam, kurā tu dzirdi gan zināmas, gan nezināmas dziesmas, daļa materiāla bija iepriekš redzēta, un un vispār - pietiek jau, ka es mēģinu saprast, kas man patika labāk - "Pūt, vējiņi" vai "Veidenbaums un Veidenbaums", neiejauksim tev vēl etīdes!

Marina kaut kad pirms pāris nedēļām ierunājās par to, ka vajadzētu aizbraukt uz Viļņu uz Decathlon. Ziema šogad beidzot izskatās pieklājīga, un šis tas no ekipējuma ir aptrūcies, turklāt arī pavasarī šo to no ekipējuma vajadzēs. Es biju gatavs kādā no tuvākajām nedēļas nogalēm ieplānot auto braucienu, taču tur visu laiku ir visādi šķēršļi (piemēram, šobrīd Subārs ir servisā), un tā šīs nedēļas sākumā Marina ierosināja, ka es varētu braukt viens un ar autobusu. Pirmajā brīdī mana reakcija bija: "Ko?", bet tad es mazliet padomāju, ka vienu jau var un ka gan jau es pratīšu šo pasākumu īstenot tā, lai tas nebūtu vienkārši četras stundas autobusā + stunda veikalā + četras stundas autobusā, bet kaut kas ja ne gluži no kategorijas "ko stāstīt mazbērniem", bet vismaz tā cienīgs, lai tam veltītu dažas rindkopas publiskajā dienasgrāmatā.

Ir 30. decembris, un man, kā teju katru gadu, ir parāds viena neaprakstīta ceļojuma veidā. Šoreiz gan esmu gumiju nostiepis tik ilgi, ka nāksies būt lakoniskam un konspektīvam. Iespējams, šo ievadu nemaz nevajadzēja rakstīt.

Šogad esmu palaidies gan visu veloaktivitāšu ievadīšanā Endomondo, gan arī aktivitāšu daudzumā kopumā, taču vienlaikus sacenties, manuprāt, esmu vairāk kā citus gadus. Proti, treniņu vietā šogad bieži bija mači. Cik tas ir labi vai slikti, tas, protams, ir cits jautājums, un nākamgad noteikti šo to plānoju piekoriģēt (par to, iespējams, ieraksta nobeigumā, ja nebūs slinkums tik daudz rakstīt).

Pusatklātais rogainings Bolderājā notika galvenokārt tādēļ, ka pusatklātais rogainings nenotika Iļģuciemā. Tāda bija mana sākotnējā doma - kaut kad 2018. gada rudenī likt tautai paskraidīt pa Marinas dzimto apkaimi. Taču izrādījās, ka Iļģuciema izskraidīšana jau notika Simtgades pastnieka ietvaros, un otra reize tik īsā laikā vienā apkaimē nešķita pareiza (un vēl jo vairāk - interesanta). Tā kādā brīdī radās doma - varbūt Bolderāja? Šī apkaime nu gan ir viena no interesantākajām Kreisajā krastā, un, domājams, arī ne tik labi iepazīta, jo tā tomēr ir patālu no centra un nebūt nav izslavēta ar tur regulāri notiekošiem sporta un kultūras pasākumiem, ja vien par tādu neuzskatīt Gvatar kebabnīcas apmeklējumus pēc Magnēta Buļļu salā.

Pēc vairāku gadu prombūtnes Latvijas otrais trešais slavenākais pastnieks Miervaldis Paciņš ir atgriezies Latvijā! Protams, ka Miervaldis nevar sacensties atpazīstamībā ar Haritonova pastnieku Dobeli un Ģinamo pastnieku Spruktu, bet mūsu sirdīs biedrs Paciņš neapšaubāmi ir numur viens! Un kas vēl var būt skaistāk, kā Pastnieks, kurš ierodas Rīgā dienu pirms Romas pāvesta un vēl ir nodēvēts par Simtgades pastnieku!?

Šis ieraksts būs par manām personīgajām izjūtām un pieredzi, piedaloties NEoficiālajā Latvijas riteņbraucēju Vienības braucienā. Būs arī cits, kur dalīšos pieredzē no organizatoriskās puses. Abas tēmas likt vienā nešķiet pareizi, nevēloties sevi kā dalībnieku kaut kā izcelt visu dalībnieku vidū.

Vēls svētdienas vakars. Pēc intensīvas nedēļas nogales, kurā gan sešas stundas rogainingots Bauskā, gan daudz staigāts pa Āgenskalnu, novērtējot atdzimušo tirgu un pasaules čempionātu orientēšanās sportā, viņš vēlas tikai vienu - iedzert glāzi atdzesēta smiltsērkšķu vīna un baudīt silto, bet ne vairs karsto vakaru uz balkona. Sauksim viņu par Raimondu, pieņemsim, ka viņš ir orientējoši 35 gadus vecs vīrietis, rīdzinieks. Tam gan šajā stāstā nav pilnīgi nekādas nozīmes.

Negaidīta atklāsme: ir principiāla atšķirība starp "town" un "town". Pirms doties nelielā izbraucienā uz Dienvidiem no Rīgas, izpētīju, ka apdzīvota vieta Suvainiškis Lietuvas pusē tiek saukta par "town", tātad pilsēta. Aizbraucām uz turieni, izrādījās, ka tur nudien ir ļoti maz ko redzēt un pēc pilsētas galīgi neizskatās. Iesmējām par lietuviešiem, kuri visādus ciematus klasificē kā pilsētas. Atgriezāmies mājās, atveru Lietuvas pilsētu sarakstu un nekādu Suvainiški tur neatrodu. Domāju - kā gan tas iespējams? Un tad atklājas tas, ka Lietuvā ir jēdzieni "miestas" un "miestelis". Kamēr pirmo ir 101, otro - pāri par 200, un miestelis ir drīzāk saucams par pagasta centru. Lai gan - tā precīzi apgalvo, ka miesteļi ir tieši pagastu centri, es arī nevaru, tas šķiet kaut kas pa vidu starp pilsētu un ciematu. Un Latvijā par "town" sauc visas tās pilsētas, kas nav republikas pilsētas (proti, piemēram, Cēsis un Ogri). Īsi sakot - braukt uz Suvainiški Lietuvas pilsētu apceļošanas plāna ietvaros īsti vērts nebija, bet vismaz tagad esmu šo to uzzinājis par Lietuvas administratīvo iedalījumu.

Gada pēdējā nedēļā sanāca piedalīties divos rogainingos - Gardenē un Rīgā. Abas reizes startēju kopā ar Vilni, abas reizes zem Auces aerokluba karoga. Apstākļi un rezultāti gan bija gaužām atšķirīgi.

2017. gada sezonā "Darba rezervju 2" komandu pieteicu dalībai visos sezonas posmos. Pērn piedalījāmies trijos, šogad šķita - jāiet pēc pilnas programmas, jācīnās par visaugstākajām vietām. Ok, reālistiskais plāns bija vieta sešiniekā sezonas kopvērtējumā un viena vieta trijniekā atsevišķā posmā. Pērn labākais sasniegums bija gandrīz ceturtā vieta Rīgas nakts posmā, kura gan pārvērtās pavisam sliktā rezultātā nenofiksēta identa dēļ teju vai pirmajā kontrolpunktā (mana, nevis kāda komandas biedra neveiksme), tomēr šķita, ka izveidotajā sastāvā - Baiba un divi Raimondi - mums bija potenciāls.

Pusatklāto rogainingu drudzis šī gada septembra sākumā beidzot sasniedza vienu no Kreisā krasta vēsturiskākajām un nozīmīgākajām apkaimēm - proti, Torņakalnu. Savulaik aktīvas rūpniecības zona mūsdienās Torņakalns, jāatzīst, nav viena no labākos laikus piedzīvojošajām Rīgas apkaimēm. Vismaz kaimiņos esošajā Āgenskalnā ir diezgan labs jaunbūvētu, pārbūvētu un atjaunotu namu procents, Torņakalnam par spīti tā itin labajam novietojumam attiecībā pret pilsētas centru, Arkādijas parka un Māras dīķa klātbūtnei ar atdzimšanu sokas diezgan vāji. Jā, ir atsevišķas apkaimes zonas, kurās skats ir cerīgāks (to veicina tādu jaunbūvju kā Nacionālā bibliotēka un LU jaunais korpuss klātbūtne), bet kopumā Torņakalns ir vienlaikus ļoti interesanta un arī ļoti nolaista Rīgas apkaime. Tiesa, jāatzīst, ka vispār Rīga ir stipri nolaista pilsēta, ko gan, protams, daudzi, jo īpaši varai tuvāk stāvošie cenšas neievērot. Taču ne par to ir šis raksts, bet par rogainingu.

Pēc 2015. gada dalības Vienības velobrauciena Tautas klasē manī galīgi nebija daudz vēlmes vēl kādu reizi piedalīties šajā masveidīgajā velo pasākumā. Vienu reizi, protams, bija interesanti pārbaudīt, cik ļoti esmu spējīgs cīnīties uz velo plecu pie pleca un triekties garām čupām riteņbraucēju, bet doma šādu pasākumu atkārtot (kur nu - vēl pašam maksājot dalības maksu) galīgi mani neuzrunāja. Līdz pēkšņi izrādījās, ka šogad līdzās jau tradicionālajām distancēm ir nākusi jauna: retro velosipēdu disciplīna, kurā turklāt nebija stingru prasību par obligātu dalību ar pirmskara (ar to domājot - pirms 2.Pasaules kara, nevis pirms Otrā Līča kara) spēkratu. Proti, retro riteņi un velobraucēji bija tikai rekomendācija, nevis prasība, kas uzreiz atviegloja šo pasākumu un darīja iespējamu tajā piedalīties plašākām tautas masām. Brauciens bez rezultāta, toties ar izklaides un atpūtas punktiem? Kā radīts man pasākums!

Bauskas rogainingā startēt izlēmu tik ļoti savlaicīgi, ka Auces Aeroklubs šajā reizē startēja ar pirmo numuru. Īpatnējais gan šajā situācijā bija tas, ka startēt izlēmu viens, kas izslēdza iespēju cīnīties par godalgotām vietām - sacensību nolikums vēstīja, ka individuāli startējošie dalībnieki kopējā ieskaitē nepiedalās. Lieki teikt, ka tā manā skatījumā nav sevišķa problēma, jo neesmu ne tik ātrs, ne tik attapīgs, lai varētu jebkādās orientēšanās sacensībā pretendēt uz vietu trijniekā. Patiesībā startēšanai vienatnē man bija viena pamata motivācija - tikt pie iespējas pašam saplānot maršrutu. Nu jau gadu gaitā manā kontā ir gana daudz startu dažādos rogainingos, taču kas ir raksturīgi pasākumiem komandā - es nekad neesmu galvenais maršruta plānotājs, jo te darbojas tas princips, ar ko teju katram gadās saskarties savas profesionālās (darba) karjeras sākumā. Proti, lai tevi pieņemtu darbā, tev ir nepieciešama pieredze, bet pieredzi tu vari iegūt tikai, tiekot pieņemts darbā. Rogaininga gadījumā tikām ir tā, ka komandā ar mani vienmēr būs kāds pieredzējušāks maršruta plānotājs, kurš uzņemsies iniciatīvu. Vienīgais rogainings, kurā līdz šim biju startējis vienatnē, neko šajā jautājumā man uzlabojis nebija, jo Tautas rogainingā solo dalībnieki startē pavēles distancē un atkal jau nekādu maršruta plānošanu neveic.

Kamēr Rīgas domē bez (būtiskām) pārmaiņām, "Darba rezerves 2" jūnija sākumā pāris dienu laikā paspēja piedalīties divās sacensībās un abās tajās uzvarēt. Jāatzīst gan, ka līdzās spožajiem "Darba rezervju" panākumiem mani personīgi sasniegumi Zolitūdes pirmajā atklātajā novusa čempionātā nebija tie spožākie. Taču neskriesim pa priekšu govij, bet sekosim notikumiem hronoloģiski.

Pavadīt veselu nedēļu vienā pilsētā, kas nav Rīga, manam dzīvesveidam nemaz nav raksturīgi. Ceļojumos pat divas naktis vienā pilsētā parasti šķiet daudz. Varētu mēģināt uzskaitīt, cik reizes dzīvē man vispār tā iepriekš bija sanācis darīt:

Līdzīgi kā pērn, arī šogad mēs daudz apmeklējām teātrus, šoreiz skatītas jau veselas 25 izrādes, tai skaitā viena ārpus Latvijas. Un atkal jau gada beigās centāmies sarindot tās atbilstoši gūtajām emocijām. Vērtējums noteikti nav pēc skalas "cik konkrētā izrāde ir vērtīga", jo vieglam saturam šādos apstākļos nebūtu cerību pret drāmām, tam nav īpašas saistības ar to, vai kritika konkrētajai izrādei ir bijusi labvēlīga un tas pat īsti neatspoguļo tos vērtējumus, ko izrādēm devu pēc to noskatīšanās. Drīzāk to var saukt par nospiedumu smiltīs - cik daudz emociju no šīs izrādes man aizies līdzi uz nākamo gadu, cik daudz es par to atcerēšos pēc trīs vai pieciem gadiem. Tiesa, te runa tikai par pozitīvajām emocijām - tas, ka kādu izrādi es ilgi atcerētos kā pilnīgu kaku, nedarītu tās "nospiedumu" lielāku.

Pērn bijām uz ceļojošo festivālu "Vadātājs" Saldū, šīs sezonas ievadā tikām devāmies uz tā vizīti Līgatnē. Braucām piecatā - ar Ilzi, Elīnu un Reini. Sākumu gan nokavējām, līdz ar to no divām īsfilmām redzējām vien otrās beigas, bet tālāko programmu gan varējām izbaudīt pilnībā. Pati norises vieta bija interesanta - kultūras nama interjerā dominē tas dīvainais tautiskums, kurš droši vien nācis no ulmaņlaikiem, bet savā stilistikā īpaši neatšķiras no padomju ēras urrā-patriotisma. Plus, tā kā pasākuma aprakstā bija teikts, ka ierašanās ir ar groziņiem, mēs arī bijām drusku pacentušies (ok, patiesībā centusies bija Marina) ar šādu tādu našķu sarūpēšanu, bet nācās secināt, ka mums vēl tāls ceļš ejams līdz vietējo kvalitātei, kas bija patiešām groziņus paņēmuši groziņos, apgādājušies ar galdautiņiem un kvalitatīvi iekārtojušies pie galdiem zāles malās. Mūsu kompānija tikām tika pie sava galda pašā centā, tas arī bija iepriecinoši, turklāt turpmāk varēšu zīmēties, ka esmu nesis galdu kopā ar "Mantas" bundzinieku Raiti, bet licis to kopā - ar pašu Šubrovski.

Brauciens uz Liepāju no vienas puses notika teātra dēļ - "Vecās dāmas vizīti" es patiešām gribēju redzēt, lai arī neloloju ilūzijas, ka tā varētu būt sevišķi laba. Taču tāpat vien dzīties pāri puslatvijai tikai vienas izrādes dēļ galīgi nav manā dabā, līdz ar to brauciens bija divdiennieks, ietilpinot tajā arī citas aktivitātes līdzās sēdēšanai pārāk tuvu skatuvei.

Kamēr sapnī es šonakt redzēju, ka man brīvdienām nav nekādu plānu un nākas bezsakarā vazāties pa Rīgas centru, lai tikai nosistu laiku, realitātē tā visbiežāk nav. Tomēr pagājušās nedēļas svētdiena vismaz uz priekšu sevišķi aizplānota nebija, tāpēc izlēmām doties uz Kandavu.

Šoreiz, manu mazo lasītāju, pastāstīšu tev par diviem mūsu pēdējā laikā izbraucieniem ar velo - uz Sloku un Jelgavas - Elejas - Mežotnes trīsstūri.

Šoreiz - nekāda garā apraksta ar notikumiem pa dienām, vairāk - tāds īss emociju pārskats.

Pērno Jāņu pasākumu - Miķeļtorņa Spartakiādi pārsist vērienā nevienam šogad īsti nebija iekšā, līdz ar to jautājums par to, ko īsti darīt šajos Jāņos, risinājās kaut kā īpaši lēnām un nesteidzīgi. Varianti tika cilāti daudzi un dažādi, bet galavārdu, ja nekļūdos, teica Edijs, paziņojot: Hījumā! Un patiesi - kālab gan lai neaizbrauktu uz Igaunijas otru lielāko salu, lai tur pacept kād' gaļiņ', iedzert kād' aliņ' un uzdziedāt kād' dziesmiņ'? Savācāmies astoņu cilvēku sastāvā: Baiba, Irbe, Ilze, Edijs, Anita, Raitis, Marina un es. Puslīdz sarunājām, ko ēdīsim, ko ņemsim līdzi un kā brauksim, un tad atlika tik vien kā braukt. Un tad nu mēs braucām (startējām 23.jūnijā ap pulksten deviņiem).

Kad Baiba interesējās, vai mēs būtu gatavi startēt Latvijas čempionātā orientēšanās sprinta stafetēs, man laiks pārdomām nepieciešams nebija. Marinai arī ne, ar to vien atšķirību, ka viņas atbilde bija Nē, kamēr manējā Jā. Tas pats par sevi nav neko pārsteidzoši, jo es pēdējā laikā visai regulāri ļaujos pazemojumiem orientēšanās distancēs, līdz ar to kompleksi par tizlumu man ir sveši.

Bija tuvu tam, lai mēs par velo pasākumu "Minies pēc kultūras" nemaz nebūtu uzzinājuši - to izziņoja, kamēr bijām Jaunzēlandē, un tajā laikā kaut kā nesanāca sevišķi cītīgi monitorēt Latvijas interneta aktualitātes. Taču pirms laiciņa saņēmām no Baibas un Ilzes ziņu, ka šāds pasākums būšot un ka varbūt mēs varētu ar viņām startēt vienā komandā. Tā kā mēs visi esam tādi kulturāli (teātris un Mantas koncerti cik daudz apmeklēti!), un gan viņas, gan mēs esam piedalījušies arī pasākumā "Pastnieks un kultūra", šaubu nebija - jāpiedalās!

Braucu šodien ar riteni, un pēkšņi atcerējos šos divus pastāstus. Pat nezinu, kāpēc tieši šodien tos atcerējos un kāpēc tos tagad te publicēju.

Šajā nedēļas nogalē mēs devāmies ceļojumā uz Dienvidiem. Turklāt nevis vienkārši uz Dienvidiem, bet uz Ārzemēm! Par sava ceļojuma gala mērķi izvēlējāmies kādu pilsētu, kuras vēsture sniedzas līdz pat 13.gadsimtam. Tiesa, tā vienā vakarā tik tālu ceļu mērot šķita pārspīlēti, tāpēc nakšņot izvēlējāmies kādā pilsētā pa ceļam (bet arī jau ārzemēs), turklāt arī otrā pilsēta ir gaužām ievērojama - tajā dzimis viens no izcilākajiem kāda pasaulē ļoti populāra sporta veida pārstāvjiem, slavenākais savas valsts šī sporta veida pārstāvis. Ja tev vēl nav skaidrs, par kurām pilsētām ir runa, lūk arī atbilde: braucām mēs uz Šauļiem, bet nakšņojām Jonišķī.

Reizi gadā uz Daugavpili ir jābrauc - tur šaubu nav. Teātris, Artilērijas pagrabi, kāds muzejs - šādas aktivitātes ir gluži vienkārši obligāti jāisteno. Šajā konkrētajā reizē izlēmām, ka pareizāk būtu braukt ar vilcienu. Tas gan neizrādījās tik vienkārši, kā gribētos, jo sliežu remonta dēļ piektdienas vakarā posmu Rīga-Aizkraukle nācās veikt ar vilcienu imitējošu autobusu (proti, tādu, kas piestāj visās dzelzceļa stacijās, lai izlaistu/uzņemtu pasažierus). Turp mēs braucām piecu cilvēku sastāvā: Imants, Anita, Raitis, Raimonds un Marina, bet sestdien no rīta mums pievienojās arī Ilze, tādējādi nokomplektējot vienību "D-pils izēdāji".

2015.gada 6.decembrī notika būtisks ieraksts sportiskās Rīgas vēsturē - 1. pusatklātais Grīziņkalna rogainings. Cik man zināms, šis bija jau otrais apkaimes vārdā dēvētais pusatklātais rogainings šogad, un atliek vien cerēt, ka arī nākamais gads rīdziniekus (un pilsētas viesus) priecēs ar līdzīgiem pasākumiem. Atšķirībā no Zasulauka pasākuma, kurā Marina un es bijām organizētāju statusā, Grīziņkalnā varējām startēt kā pilntiesīgi dalībnieki, par ko bija prieks (kā teikt - labi ir gan pasākumus rīkot, gan tajos piedalīties, galvenais - lai ir balanss). Tiesa, ne jau vienā komandā, jo tas neatbilstu nolikumam.

Ketonu kausa pusjubilejas piektajā reizē "Brīvo radikāļu" komanda (kura gan tajā bija startējusi tikai vienreiz un no tās reizes šoreiz klāt biju tikai es) apvienojās ar kādu īpaši leģendāru vienību - "Topogrāfisko idiotu klubiņu" (Raita personā), un kopā mēs bijām gatavi gāzt kalnus.

Kas ir droši zināms par pastniekiem?

Neliels pārskats par alfabēta restorānu izaicinājuma ietvaros apmeklētajām ēstuvēm.

Šodien ņēmām un vēl reiz devāmies Vienības braucienā. Tiesa, ne vairs pa šoseju, bet gan MTB trasi. Un ne vairs sacensību, bet gan atpūtas režīmā. Un labi vien, ka atpūtas, jo Marinas ritenis, kurš gan tiek prezentēts kā kalnu ritenis, skaidri apliecināja savu tikai daļējo atbilstību šādam statusam - braukājot pa ne gluži līdzeno virsmu, tam izstaipījās ķēde un tā sāka lēkāt pa zobratiem, darot braukšanu diezgan neizturamu. Ja būtu jābrauc ātri, diez vai no šī būtu kas prātīgs sanācis.

Otrdienas vakarā, sekojot nejauši pirms dažām nedēļām "Magnētā" sastaptā kādreizējā kursabiedra Ģirta uzaicinājumam, nokļuvu Nacionālās bibliotēkas restorānā "Klīversala", lai mazliet palauzītu galvu ap dažādiem uzdevumiem.

Pirmo reizi piedalījos vienā no klasiskākajiem Latvijas velopasākumiem. Vienlaikus - pirmo reizi dzīvē ar riteni braucu sacensību režīmā - uz ātrumu, un vēl barā. Jāsaka - interesanta pieredze un šķiet, ka āķis ir lūpā (ui, cik es esmu viegli dajebkur ievelkams).

Otro gadu pēc kārtas piedalījāmies lībiešu virsietim Ako veltītajos nedēļas nogales pasākumos Salaspils novadā. Ja pērn startējām ar Marinu divatā kā "Brīvie radikāļi", šoreiz nosaukumu mums piešķīra organizētāji, un saucāmies "Alo". Patiesībā itin labs nosaukums, ja to interpretē kā darbības vārda "alot" (proti - dzert alu) formu. Sastāvs arī bija plašāks: visas dienas ar mums kopā startēja Zoļika pilsoņi Raitis un Anita, bet atsevišķos posmos iesaistījās arī Avotu apkaimes triecienbrigāde: Aivars ar jaunās paaudzes cīnītājiem Gustavu un Kārli.

Svētdien devāmies ar velo nelielā izbraucienā pa pēdām "Sarkanajam oktobrim". Apskatījām šādus tādus torņus, bunkurus, pazemes ejas un ko nu tur vēl padomju armija bija paspējusi Kurzemes piekrastē sabūvēt, bet ne par to ir šis stāsts.

Likumsakarīgs turpinājums dažādajiem pēdējā laikā notikušajiem sportiskajiem pasākumiem: sacensībām, turnīriem, meistarībām, rogainingiem, kausu izcīņām un tā tālāk bija Miķeļtorņa 1. Spartakiāde. Tai bija lemts kļūt par garantēti viskvalitatīvāk pavadītajām Jāņu brīvdienām manā līdzšinējā dzīvē.

Šāds virsraksts ziņai par aizvadītām sacensībām varētu likt domāt: "Tas tik bijis viens nopietns starptautisks pasākums. Žēl, ka man nebija iespējas tādās piedalīties!" Un zināmā mērā jau tā būtu arī patiesībā - vismaz uz karstām pēdām pēc pasākuma sajūtas kā organizatoram ir labas.

Manā 2015.gada izaicinājumu sarakstā ir atrodama rindiņa "noskriet pusmaratonu (sacensībās)". Pērn man Rīgas maratonā sanāca savas spējas pārvērtēt, piesakoties pilnajai maratona distancei un pie 23 veiktiem kilometriem izkarot balto karogu. Šogad Rīgas maratons man ietu secen jebkurā gadījumā, jo tā laikā plānoju malkot vīnu Francijā pie Vidusjūras, un par pilno maratonu arī vairs nedomāju, jo tā veikšanai nepieciešams trenēties daudz vairāk, nekā man ir vēlēšanās, laika un vajadzības. Bet pusīti noskriet gan vajadzēja, un kur gan labāk tas izdarāms kā Rēzeknē?

Pēdējos pāris gados mana dzīve ir kļuvusi tik raiba, ka dzeņa vēders jau ir sācis šķist pārāk blāvs un vienkrāsains. Un droši vien ir tikai dabiski, ka 2015.gada sagaidīšana arī izrādījās principiāli atšķirīga no visiem iepriekšējiem manis sagaidītajiem gadiem. Pirmo reizi vēsturē apmeklēju kādu jaungada pasākumu, kur galvenokārt bija man nepazīstami cilvēki, plus vēl nenakšņoju ne mājās, ne pie draugiem. Un, ja nekļūdos, pirmo reizi Jaungada naktī skatījos porno un dziedāju Krievijas impērijas himnu.

Aizvadītajā svētdienā norisinājās pirmais šī gada nozīmīgais Zasulauka turnīrs - pusatklātā meistarība “dancepad” spēlē.

Nakts orientēšanās pasākums "Ārprāta nakts" ir leģendārs, tur divu domu nevar būt. Pirmo reizi tas notika pirms tik daudz gadiem, ka būtu pat neērti teikt - kāds vēl padomās, ka Šmita kungs jau būtu jāsēdina ragutiņās un jāved uz mežu. Bet man tikai šogad pirmo reizi bija iespēja šajā mitoloģiski episkajā pasākumā piedalīties.

Tās bija brīnumskaistas divas nedēļas, un es esmu tev pateicīgs, ka tu man tās dāvāji. Bet, mazulīt, būsim tieši un atzīsim - labi, ka tās ir palikušas pagātnē un nekad vairs neatgriezīsies, jo brīvība man ir svarīgāka par visu!

Ļoti ilgi uz to gāju, un nu tas ir noticis - ne tikai šis blogs tagad dzīvo uz pats sava servera, nevis @normis paspārnē, bet tagad ir notikusi arī tā migrācija no PHP un nodejs.

Kā likums, blogā par darbu nerakstu, lai arī pēdējā laikā tā ir sanācis, ka darbs ir tik intensīvs, ka nekam citam īsti laika nesanāk, kas varētu būt iemesls tam, ka Lienes bloga statistika pēdējā laikā ir labāka nekā manējā. Taču šoreiz drusku par darbu pastāstīšu gan, bet bez sevišķas iedziļināšanās detaļās.

Tā kunga divi tūkstoši divpadsmitā gada rudzu mēneša divi desmit piektajā dienā Neiburgas Livonijas ordeņa pilī tika dzertas kāzas. Tajās vīra un sievas kārtā tika ievadīti bruņinieks Uldis no Rīgas un Neibādes, un daiļava Angelika no Švānenburgas muižas. Uz kāzām bija sabraukuši viesi no tuvienes un tālienes. Kāzas dzēra trīs dienas un trīs naktis, un medus ne tikai pār ūsām pilēja, bet arī mutē tika.

Festivāls neizgāja gluži bez negaidītiem pavērsieniem, no kuriem būtiskākais bija tajā, ka sanāca tā, ka naktī no piektdienas uz sestdienu aizbraucu uz Rīgu un pēc 5 stundām miega braucu atpakaļ uz Salacgrīvu vienatnē.

From Laivas Gauja

Vakar salīdzinoši pavēlāk devāmies mini velo izbraucienā pa Torņakalnu, iesākot meklēt kādu visai garu multi šajā mums visai tuvajā Rīgas rajonā. Kas attiecas uz pašu slēpni, tur viss bija feini, bet drusku pārsteidza (kā cilvēkus, kuri vakaros pa pilsētu apkārt neklīst) tas, cik daudz visur var redzēt dažādus nodzertus purnus un cik daudz cilvēkiem pirmdienas vakars ir gana labs iemesls, lai drusku ierautu. Es, protams, saprotu - vasara, silts vakars, forši iedzert kādu aliņu - tur nesaskatu neko tādu, lai būtu ar pirkstu jārāda un jābaras. Bet runa jau nav par pāris aliem, bet par tādu kārtīgu šmigu, par to, ka vismaz 75% ap 22:00 uz ielām novērojamo cilvēku ir visai smagā pālī, tā it kā patiešām šodien (un katru dienu) būtu Vappu. Reizēm laikam esmu morālists, jo man tas galīgi nešķiet ok.

Savos ikrīta Helsinku velobraucienos uz Aalto (ja kas - šonedēļ esmu Rīgā, nākamnedēļ atkal došos uz Saunu) kļuvu arvien bezkaunīgāks, arvien mazāk respektējot ceļu satiksmes noteikumus. Kauns man par to! Protams, nav tā, ka visi somi brauktu super godīgi, arī pie viņiem ir sastopami velosipēdisti bez ķiverēm (tādu gan ir ne vairāk kā 20% un vairumam, šķiet, ka mājās ir vesela ķiveru kolekcija - lai galvassega saskanētu ar apģērbu), arī viņi mēdz šķērsot krustojumus pie sarkanās gaismas, un braukt tur, kur velosipēdistiem nebūtu jāatrodas.

Ja nu kas, kopš aizvakardienas esmu Helsinkos, un vēl būšu te ilgāk kā mēnesi. Lai arī Helsinkus daudzi sauc par Eiropas garlaicīgāko pilsētu, patiesībā pagaidām man ar to nav problēmu. Slēpņu te ir daudz, bet esmu apņēmies pārmerīgi ar tiem neaizrauties, nav jau tā, ka man būtu nepieciešams atrast tos visus. Un pagaidAm atrasto vidū nekā diži aizraujoša arī nav bijis.

Pēdējās nedēļās blogā novērojams pamatīgs klusums, kas saistīts ar visai būtiskām pārmaiņām manā dzīvē. Kopš 5.marta neesmu vairs sastopams @delfi, bet esmu sastopams @infogr_am. Šī iemesla pēc uz nedēļu biju Berlīnē, piedaloties #build09.

Tā kā ārā jau ir gandrīz pavasaris, būtu tā kā laiks plānot, kurp un kad doties. Par kad - pagaidām nav skaidrības. Tāpat nav skaidrības par tālākiem braucieniem (šo sāksim plānot kaut kad marta vidū), bet šeit pamazām tiks rakstītas ieceres ar vietām, ko vajadzētu apmeklēt/izpildīt:

Šajā nedēļas nogalē bija gaidāms ziemas karstākais ģeopasākums - "Ar mani pat pingvīni vairs nerunā" nakts tusiņš mežos Rūjienas apkārtnē. Sarunājām sev par līdzbrucējiem MA un Antu, un vienojāmies izbraukt jau rīta pusē, lai varētu dienas gaitā paviesoties Viljandi - pilsētā, kurā teju-teju bijām iebraukuši pirms pieciem gadiem, taču atzinuši to par pretīgu padomisku šeņķi (apskatot piepilsētas rūpniecisko rajonu) un aizbraukuši tālāk.

01.01 – Jaunais gads sagaidīts Līgatnē MA laukos uz kalna

Šis teksts nebūs stāstījums par koncertu - tāds gan arī taps, bet gan par to, kādi pigori ar šo koncertu mums sanāca.

Pirms pārliecinoši apgalvot - mums jābrauc uz Bjalistoku, tā atrodas uz Lietuvas-Polijas robežas - apskatīties kartē. Iespējams, ja es būtu šādi izdarījis, mums izpaliktu:

Novēlu jums visiem gaišus, baltus (ja nu pēkšņi!) un skaistus Ziemassvētkus!

Atrastas (ieskaitot eartcache) 14 geokastes, neatrastas divas. Atrasto skaitā - seši Masierītes slēpņi, vienu no tiem meklējot redzējām arī slēpņu autores mašīnu pie pirts noparkotu. Bijām domājuši šodien doties uz Madonu, taču nebijām īsti visus priekšdarbus veikuši, tālab tas tika atlikts uz citu reizi, arī laika prognoze ar "mässiger Schneefall" nešķita tās puses apmeklēšanai labvēlīga. Baisi pārēdos pie Lienes vecākiem (kā katru reizi, kad tur paviesojamies). Čipis tagad ir tik pārguris, ka vai bail. Šodien pirmo reizi šīs vēsās sezonas ietvaros uzvilku zābakus - proti, oficiāli atzinu, ka nule gan ir klāt ziema (psiholoģiski diezgan smags atzinums). Kad bijām pie Baltās kāpas ("atdevām parādu" - pagājušonedēļ noslinkojām (bija jāstrādā) un līdz turienei neaizbraucām), vīpsnāju, ka vajadzētu nopeldēties Lielupē, lai pārspētu Elhanas geopeldsezonu, kas slapja sniega apstākļos šķita smieklīga doma. Vakarā gan izrādījās, ka īstajiem profiem peldsezona vēl ir pašā plaukumā.

Šodien sanāca apmeklēt Valmieras pusi kopā ar maniem vecākiem. Lai apvienotu mūsu intereses - geocaching, ar viņu interesēm - piļu un muižu apskati, apmeklējām slēpņus pie pilīm un muižām. Iegriezāmies arī Dikļos, kur pie vietējās pils ir "kaste". Tur notika kaut kāds glauns pasākums, kur ar ratiem tika vizināti tūristi, bet pie pils ēkas stāvēja sulainis livrejā. Kad gājām šim garām, atskanēja priecīgs izsauciens: Kazhe! Pirmā reakcija - kurš no slēpņotājiem tad šādā darbā strādā? Bet izrādījās, ka tas nebija vis slēpņotājs, bet gan kādreizējais mans (un īsāku laiku - arī Lienes) kolēģis visai lielā interneta portālā - tolaik sporta redaktors, tagad (un arī pirms tam) - aktieris Valmieras drāmas teātrī - Oskars. Protams, kambarsulaiņa amats nav tas pasaulē prestižākais, taču no otras puses zinu, ka savulaik viņš tajā portālā arī par komentāru cenzoru strādājis (gluži kā es), un salīdzinoši ar tādu sulainis noteikti ir kaut kas prestižāks :)

Tā nav, ka man būtu apnicis blogot vai ka negribētos turpināt rakstīt Ķīnas aprakstu. Taču laika šobrīd ir tik maz, ka pat šis ieraksts būs īsāks, nekā gribētos.

Vakar apmeklēju visai interesantu pasākumu iekš @robertsbooks, kur uzstājās James Ball no "The Guardian", kas iepriekš strādājis arī "WikiLeaks" un stāstīja par savu darbu ar Iraq War Logs, par datu apstrādi, secinājumiem un tā tālāk. Viens šīs apstrādes rezultāts, piemēram, šeit:

- Atrasti 8 slēpņi. No tiem foršākais: Tour de Kudra.

Liene notikumus aprakstīja dramatiski. Bet es kā sūrais būšu lakonisks - mazliet salijām :)

Sitiet mani nost, bet es nesaprotu, kā tas ir iespējams, ka Mercedes Benz savās reklāmās (arī pie mums) var izmantot Janis Joplin dziesmu. Piem.:

“Es nepiekrītu tam, ko jūs runājat, taču es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu jūsu tiesības to runāt.”

Šonakt sapnī es biju miris, un miris jau kādu laiku. Biju nonācis pasaulē, kas visai maz atšķīrās no šīs. Ar tādu vien atšķirību, ka tur visi bija miruši un katrs bija tādā vecumā kā tad, kad viņš nomira. Kā jau minēts - es biju miris jau diezgan sen, un miris jauns. Taču tā kā tas bija noticis jau sen, sevišķi mani tas neuztrauca. Kas mani apbēdināja - Čipis dzīvoja pie maniem vecākiem un nevis pie manis, jo viņš bija palicis pie viņiem pēc manas nāves un arī viņsaulē bija turpat (par Lieni sapnis neko neziņoja).

Vispār jau tā ir Lienes specializācija - rakstīt par kaut ko, kas reāli noticis, nevis teoretizēt par sviestu plastmasas pudelē (ja kas - šis konkrētais stāsts ir pilnīgi uz reāliem faktiem balstīts un stāsta par pārgājienu uz Pulksteņa ezeru). Un gadījumā, ja nu tevi interesē, kas ir stāstā aprakstītie personāži (as if anyone cared, un as if tam būtu sakars ar šī posta sākotnējo topiku), tad tie ir: Bubļova susliks, Gāršas susuris, Dzeltenvēdera cālis un Ēzelītis. Savukārt, ar sviestu plastmasas pudelē, protams, tiek saprasta pašgatavota ļerga, bet ar pārgājienu - skābes trips.

Aizvadītā nakts pilnīgi noteikti bija viena no skarbākajām, kas manā dzīvē ir bijušas, jo notika tas, ko es jau sen biju vēlējies - es piedalījos kādā no slavenajiem Mārtiņa pārgājieniem. Šī pasākuma mērķis, ja par tādu vispār varēja runāt, bija apmest loku apkārt Lilastes/Ādažu poligonam un paspēt atgriezties Lilastes stacijā uz pirmo rīta vilcienu. Liels paldies Ziņģim, kas man aizdeva zābakus, jo bez laba kāju aprīkojuma būtu pilnīgs vāks. Bet tā - es neteikšu, ka pārgājiens bija viegls, nebūt nē, bet es to izturēju, un par to vien esmu lepns, ka mani nevienam nenācās nest un ka es drūmi nevilkos visiem aiz muguras, bet lielu ceļa daļu, kad nācās brist pa pretīgu sērsnu, es biju tas visurgājējs, kas devās visiem pa priekšu ar saviem septiņjūdžu soļiem.

Pirmajā sērijā varoņi nonāk kādā Krievijas sādžā un piedzīvo pamatīgu kultūršoku par tur redzēto. Ja viņi būtu pabijuši īstos Latvijas laukos, nekādu kultūršoku viņi Krievijā negūtu. Miesti, kur no 10 iedzīvotājiem 9 ir pensijas vecumā un pilnīgi visi ir alkoholiķi, nav tikai Krievijas ekskluzīvs izgudrojums.

Saukt par atklāsmi to nevar. Un tomēr - note to self:

Jau kopš nedēļas sākuma laika apstākļi ir tādi, kādos es normālos apstākļos uz divriteņa nesēžos. Vai vismaz - es nevienu gadu neesmu braukājis regulāri šādos apstākļos ar riteni. Ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad īpašu apsvērumu dēļ izbraucu šur vai tur arī ziemas mēnešos, bet tagad pirmo reizi esmu izmēģinājis braukt ar riteni sistemātiski. Ok, nedēļa nav sistemātiski, bet tas kaut kas tomēr ir. Un pagaidām jāsaka - nekādu problēmu!

Pēdējā laikā kaut kā ļoti bieži "iekrīt acīs" dažādas īpaši absurdas un idiotiskas reklāmas, vēl vairāk nekā iepriekš. Pat neskatoties tām muļķībām, kas bija redzamas uz katra reāla vai virtuāla plakāta priekšvēlēšanu laikā (cieti? viss būs labi? Dombrovskim jāturpina strādāt?), arī nepolitiskās reklāmas izceļas ar vienkārši šokējošu idiotismu.

Apskaties divus dokumentus:

Es neesmu viens no tiem, kam pēc skolas beigšanas paliek par to vislabākās atmiņas. No tiem, kas iegriežas savā vecajā skolā arī tad, kad tas nav nepieciešams. No tiem, kas par visu vairāk vēlas apmeklēt katru salidojumu. No tiem, kas visus savas skolas beidzējus uzskata par "savējiem". Es esmu nejauks un spurains. Bet tas nenozīmē, ka man nebija skolotāju, kuriem man būtu jāsaka liels Paldies par laiku un pūliņiem, ko viņi ieguldījuši, lai no manis uztaisītu cilvēku (un kaut ko pie reizes arī iemācītu). Secība izvēlēta nejauši.

Normālos apstākļos mans skūšanās grafiks ir gaužām laisks - ūsām pievēršos atkarībā no noskaņojuma - no reizes divās nedēļās līdz reizei 2-3 dienās, bet bārdai atsevišķos gadījumos ļauju netraucēti augt vesela mēneša garumā. Taču disciplīnai būs būt, tā ir izdomāts, un kopš 6.septembra katru dienu "apregulēju" savu sejas apmatojumu. Varbūt ne pārāk rūpīgi, plus kaut kāda bārda man vienmēr ir, jo man netīk mana zoda paskats "plikā" veidā, bet tomēr - atšķirībai ir jābūt. Ne tādai atšķirībai, lai to kurš katrs varētu ievērot (kālab gan kādam būtu jāseko manai bārdai), bet tomēr.

Līdz nesenam laikam es zināju 2 metodes, kā siet kurpju šnores - tradicionālo "krustiņu" un veikalos populāro taisno ar apakšas zigzagu. No vienas puses - it kā ar to ir pietiekami, no otras - nebūt nē. Vismaz ar to es saskāros, kad kedām tika nopirktas jaunas šņores, kas izrādījās īsākas par vecajām un nācās dažus caurumus atstāt neizmantotus.

Divas nedēļas mums nebija sanācis doties kopīgos izbraucienos - vispirms es biju Berlīnē, bet pēc tam Liene - Itālijā. Tad nu aizvadītajās brīvdienās zaudēto ja ne gluži kompensējām, tad vismaz bišķi izbraukājāmies gan.

Nobruka mans plāns normāli sagatavoties Stipro skrējienam 2 - šodien vajadzēja būt 10.rītam pēc kārtas, kad no rīta dodos skriet "pa rajonu" un biju paredzējis šajā reizē veikt normālāku distanci - kādus 6 kilometrus. Taču pamodos ar sāpošu kaklu. Un tagad zem jautājuma zīmes ir tas, vai vispār varēšu piedalīties skrējienā kā tādā. Un tas ir diezgan pamatīgs FAIL. It kā jūtos daudzmaz normāli, bet noteikti ne tik labi, lai veiktu 6 kilometrus trasē, kur jālien pa dubļiem, jāpeld pāri dīķim, jārāpjas sienās un kalnos. Cerams, ka atlabšu. Ja nē - būs vien man jāatzīst, ka baciļi tomēr nav tikai man galvā, bet patiešām eksistē. Jo esmu drošs - man nebija ne mazāko bažu un baiļu, ka apkārt slimojošie varētu aplipināt arī mani.

Ceļoties 4:30, atgriezāmies mājās 23:45. Kājas šobrīd ir kā piestas, galva - kā kubls. Šoreiz gan iztikām bez peldēšanās Tosmares ezera kanālā, bet citādi - visai nopietnu dieniņu aizvadījām. Dienas nagla - S. izbrauciens kā stopētājam kādas automašīnas bagažniekā. Un cik ļoti man gribētos, lai ritdien kādā brīnumainā kārtā kalendāra būtu vēl viena svētdiena!

- Čipis ir nobarojies, šim nepieciešams tievēt

Katls.be filmu forumā kāda meitene vaicāja nosaukumu dokumentālai filmai par austriešu briesmoni Jozefu Fritclu. Tā kā Gūgli lietot māku, atbildēju, un pie reidzes pavaicāju, kāpēc gan kādām varētu būt vēlme skatīties šādu filmu. Lūk, atbilde:

"Ja lietā ir apsūdzētais, jābūt arī cietušajam. Par cietušajiem Neo lietā varētu saukt cilvēkus, kuru atalgojums tika publiskots. Līdz šim publiski dzirdēts tikai Ilmāra Poikāna atbalstītāju teiktais. Bet kā viņa rīcību vērtē personas, kuru atalgojums tagad visiem redzams internetā. Vai Poikānam par šādu rīcību būtu jāsaņem kāds sods?"

Kā vienu no 101 punkta iekļāvu aizkarstangas savešanu kārtībā mūsu dzīvoklī.

Kad sastādīju 101 uzdevuma sarakstu, man pat prātā nenāca, ka jau pāris nedēļas vēlāk man būs visas iespējas atzīmēt kā izpildītu punktu par piedalīšanos talkā.

Jau kopš zēnības laikiem man ir bijis sapnis kādreiz izdot savu stāstu krājumu. Nekādas īpašas darbības, lai šis sapnis varētu īstenoties, veicis gan netiku. Un nesen man nāca atklāsme - kuram gan mūsdienās vajag stāstu krājumu izdot papīra formātā? Mēs dzīvojam ciparu laikmetā, un līdz ar to grāmatas izdošana PDF formātā šķiet daudz dabiskāka.

Jau pirms kāda laika uzrakstīts, bet domājams, ne visu redzēts - stāsts par manu ceļabiedru lidojumā no Vīnes uz Briseli.

Skat., diagramma no Wikipedia, kas rāda dažādu narkotisku vielu radīto fizisko kaitējumu un atkarības līmeni.

Sniedzu atskaiti par sava komandējuma pirmo dienu.

Pēc stundas - lidmašīna uz Berlīni. No turienes - uz Vīni. No Vīnes - auto uz Zvolenu. 3 dienu IT meeting un back.

Vakar beidzot saņēmos nomainīt savu mobilo telefonu. Pret veco Siemens CXV70 man bija tikai viens principiāls iebildums, bet ļoti principiāls. Proti, telefons, kurš visu laiku slēdzas ārā (neatkarīgi no baterijas uzlādēšanas pakāpes), sarunas laikā pazaudē skaņu un/vai izslēdzas, un kopumā nav īsti izmantojams, nav vairs saucams par telefonu.

Nedaudz novēloti (kā nekā jau 4.janvāris iet uz beigām) publicēju īsu aizvadītā gada pārskatu manā dzīvē. Patiesībā gads sanāca diezgan raibs - ar vienu lielisku ārzemju ceļojumu, jauno dzīvokli, zaudētu (un no jauna atrastu) darbu un citiem piedzīvojumiem/pārdzīvojumiem. Vai ceru, ka šis gads būs mierīgāks un stabilāks? Grūti teikt - no vienas puses atkārtot tādu situāciju kā pagājušā gada maija otrajā pusē nekādi nevēlos, no otras puses - neesmu es arī tas cilvēks, kurš vēlas mierīgu, stabilu un pārtikušu dzīvi un neko vairāk.

Vakar pēc visai ilgas "Katanas" spēles ar "pilsētu un bruņinieku" papildinājumu izlēmām kārtējo reizi apciemot slēpni, ko dēvē par "Time is getting on". Iepriekšējo reizi tur bija būts teju pirms gada, bet bez panākumiem. Šoreiz šķita, ka 25.decembra vakarā ap pusvieniem tur īpaši daudz ļaudīm būt nevajadzētu un ka līdz ar to ar atrašanu grūtību nebūs. Marina gan izlēma avantūrā nepiedalīties - slidens, slapjš un vispār pretīgs laiks kā nekā. Uzreiz atrast neizdevās, bet pareizā ideja radās un pēc kādām 10-15 minūtēm konteineris rokā. Diemžēl zināms, ka ar to piedzīvojums vēl nebeidzas un ka priekšā vēl viens uzdevums. Ar sagatavošanos šī uzdevuma veikšanai sanāca tizlums, kā dēļ notērējām ne mazāk kā pusstundu. Negribu neko spoilēt, tikai pateikšu, ka telefonos trūkst vienas pavisam loģiskas funkcijas, kuras dēļ nedaudz ievārīju mēslus.

Jau no šīs pirmdienas biju domājis sākt no rītiem skriet, bet iepriekš aizbildinājos, ka nav man pareiza apģērba, ārā pārāk auksts laiks un vispār man tas nav nepieciešams.

Otro reizi trīs dienu laikā bijām uz Ķīpsalas peldbaseinu. Sestdien, kad bijām pirmo reizi, nācās secināt, ka daži gadi bez peldēšanas man pilnīgi noteikti nav nākuši par labu - bija grūti noturēt pareizu elpošanu, jau pēc simts metriem sāka sāpēt rokas un tad visai drīz arī kreisās kājas pēda. Nopeldētā distance šķita pieņemama pirmajai reizei - apmēram pusstundas laikā 1,1 kilometrs. Tā kā nekad neesmu mācējis peldēt diez ko ātri, 2 kilometri stundā faktiski arī ir tas līmenis, uz ko esmu spējīgs. Taču problēma šoreiz nebija laikā un ātrumā, bet gan pašsajūtā. Proti, nepieņemami bija tas, cik ļoti es pēc šīs distances biju izpumpējies un ar kādām pūlēm tā nāca.

Nē, diemžēl Mango rīkotajā pie uzvaras es netiku, un pat desmitniekā manu veikumu neiebalsoja. Taču citēju:

Tātad motociklisti savu panāca - viņiem nodeva tiek palielināta mazāk drakoniski, autovadītājiem - vairāk. Man personīgi šī situācija ne pārāk patīk, jo šaubu nav, ka vismaz noteikumu neievērotāju motobraucēju vidū ir vairāk nekā autovadītāju aprindās. Intereses pēc jautājums - vasaras sezonas laikā, braucot ar mašīnu, kas ir novērojams biežāk:

Sestdien neliela Rīgas slēpņošanas pasākuma ietvaros nokļuvām kādreizējā rūpnīcā "Sarkanā zvaigzne". Pirms gadiem divdesmit tā bija viena no lielākajām moto rūpnīcām visā PSRS, tagad - biedējošs grausts, kurā pat bomži nemitinās. Protams, skats uz pilsētu no ēkas jumta ir labs un diez vai tāds man būtu pieejams, ja rūpnīca turpinātu darboties, un tomēr - kārtējo reizi pārņēma dusmas un nevarības sajūta, redzot to, cik daudz tika nelietderīgi un bezjēdzīgi sagrauts, zaudēts un izlaupīts.

Gribēju šodien Olympia e-talonu automātā nopirkt sev mēnešbiļeti vienam autobusa maršrutam darba dienām - gluži normāla vēlme, manuprāt. Diemžēl instrukcijas nedz uz automāta, nedz pašā automātā man neatklāja, kādā veidā šāda biļete ir iegādājama - paldies Rīgas Satiksmei par profesionālu informācijas nodrošināšanu.

Nupat saņēmu newsletter, kas vēsta, ka turpmāk par reģistrāciju (check-in) lidostā Air Baltic prasīs 5 EUR no sejas. Vismaz par reģistrāciju netā jāmaksā papildus nebūs. Un tomēr - šī kompānija, kura jau tāpat neizceļas ar draudzīgu cenu politiku un labu servisu, turpina kļūt vēl mazāk pretīmnākoša.

Kā apgalvo iekšlietu ministre Linda Mūrniece, plašu rezonansi guvusī reklāmas akcija "metorīts", esot ciniska ņirgāšanās par cilvēkiem. Citēju DELFI:

Jauks vakars ar nelielu slēpņošanu - tā varētu īsumā raksturot šīs dienas novakari. Vispirms Liene pāris stundas nobūrās ar pildītiem pipariem, tad ap to laiku, kad šis nebūt ne veģetārais ēdiens bija gatavs, piekāpa Rustanoviču laulātais pāris. Aprunājāmies par šo un to - ar ko pēdējā laikā kopā redzēts Armands Šķēle un cik kuram kādas grupas dalībniekam garš, bet tad - izlēmām, ka vajadzētu atrast kādu slēpni.

www.mango.lv rīkotajā erotisko stāstu konkursā ar savu veikumu:

Beidzot pienāca noslēgums mūsu bezgalīgajam stāstam ar tvaika nosūcēju.

Šodien ir pēdējā diena manā "veģetārajā mēnesī". Proti, no rītdienas atkal likumīgi varēšu štaukāt iekšā gaļu un nedomāt par dzīvnieciņu mocībām.

Šodien Apollo viena no centrālajām ziņām ir: Dobelis kolēģim: «Okupant, turi muti ciet!»

Šī viena no Monty Python "catchphrases" man ienāca prātā, vakar braucot mājās no pirmās (pēdējās?) hokeja spēles skatīšanās šosezon. Es nezinu, kas tieši ir mainījies, bet vakardien Rīgas Dinamo spēles laikā manas sajūtas bija tādas, ka labākajā gadījumā es sēdētu televizora priekšā, kā vecajos laikos, kopā ar Zin, un vienā brīdī konstatētu, ka mans blakussēdētājs ir aizmidzis. Vai ka es pats esmu aizmidzis. Nebija svētku sajūtas, nebija atmosfēras. Vai nu tur pie vainas bija tas, ka bija pārāk maz skatītāju vai kas cits, bet man neradās vēlme tuvākajā laikā atkal iet uz hokeju. Tāda, lūk, ir dzīve.

Skaists, vai ne :)

We got up at around eight in the morning and just before ten we were ready to go. The trip was undertaken in our regular squad - the s3ped team + Kazhe&Liencha team (including the most avid geocaching dog). We idea was simple - first go to the Engure lake nature park, rent a boat on the lake, then go further by the lake, see some wildlife, then - to Mērsrags and from there - back to Riga via Tukums. For some reason I`m too lazy to write anything more about it - I`ve already given the basic facts. I can only add that for a couple of times we got into heavy rain, looked for some really nasty shitcaches, we`re attacked by a wild cow and for a couple of hours dreamed about hotdogs. In the evening we went back to Riga, where most of the participants fell asleep during a Swedish film. That was one pleasant Saturday, so I would say, although you probably wouldn`t be able to understand that from this too brief description.

Nezinu, jau kuro reizi tā pastāvēšanas vēsturē, manā blogā iestājies ilgāks klusums. Kā parasti - saistīts ar dažādām rūpēm un lietām, un vēl ar vasaras slinkumu. Taču droši zinu, ka agrāk vai vēlāk atsākšu rakstīt, cerams, ka agrāk. Pagaidām labākais, ko varu iedot palasīt, ir mans svaigākais raksts DELFos - par Celtnieka futbolkomandu.

Pēdējās dienās, lai brauciens ar velosipēdu uz Bolderāju nebūtu tik ļoti bīstams, drošības labad visu ceļu veicu nevis pa brauktuvi, bet gan pa taciņu / zemes ceļu, kas iet dažu metru attālumā no Daugavgrīvas šosejas. Protams, tā ir lēnāk, bet vienlaikus arī mierīgāk. Nepatīkami gan ir daži mīksto smilšu posmi, kuros braukšana ir apgrūtināta, toties sajūtas braucot ir pilnīgi citādas kā iepriekš. Ok, nelielu posmu (no Krēmeru pagrieziena līdz vietai, kur iegriežos rūpnīcas teritorijā) tomēr veicu pa šosejas malu - bet tie ir nieka 600 metri, tā ka tas vairs nav tik nopietni.

Jau kopš šī gada sākuma man īsti nav mierīgas dzīves - esmu apveltīts ar četriem soda punktiem par stulbo situāciju, kas radās geokešojot.

Šodien ir lieliski skaists rīts, bet es pavisam sev neraksturīgā veidā uz darbu aizbraucu ar auto, nevis ar velosipēdu. Kaut kā šodien ir pavisam draņķīgi ar pašsajūtu, pa nakti galīgi negulējās, tagad sāp visas maliņas. Un rītdien jābrauc uz Varšavu. Tālab šovakar plānos ir nedarīt pilnīgi neko, lai vismaz kaut cik atgūtu enerģiju, kura laikam jau tika iztērēta, izklaidējot kaučsērferus.

Jā, komandējumu mēnesis ir beidzies, un tagad esmu uz ilgāku laiku atpakaļ LV (patiesībā nekur nav teikts, ka komandējumi vispār vēl kādreiz būs). Pamatīgi noguris, iegrimis ar dzīvokli saistītās lietās.

Vakar tātad izlidojām uz Vāciju, lai izietu otro Kronospan apmācības kārtu. Sākotnēji diezgan biedēja, ka Minhenes lidostā būs jāpavada veselas piecas stundas, gaidot lidmašīnu uz Paderbornu, tomēr patiesībā tik traki nebija. Pirmo stundu meklējām, kur mums bija jāiečekojas, lai tiktu pie biļetēm (jo Lufthansai, ar kuru lidojām uz Paderbornu, nav vienošanās ar Air Baltic), tad aizgājām paēst (Burgerkingā), iečekojāmies un tad atlika vairs tikai kādas 2.5h līdz reisam. Šo laiku Artjoms skatījās jauno "Star Trek", bet es sākumā spēlēju NHL, bet tad, kad kompis izlādējās, lasīju grāmatu. Bija tīri ok.

Kā to jau principā varēja gaidīt, šodien uz Bardejovu aizbraucu vienatnē. Es tomēr esmu daudz vairāk radis pie garām (reizēm - bezjēdzīgām) pastaigām nekā mans līdzbraucējs. Šādam variantam, protams, ir gan savi plusi, gan mīnusi. Mīnuss - ka kompānijā tomēr jebkur braukt ir jautrāk. Pluss - nav jāpielāgojas otram cilvēkam, varu brīvi rīkoties ar laiku, iet kur gribu, darīt ko gribu, cik ilgi to gribu. Un ja ņem vērā manu noslieci uz geocaching, tas ir būtiski.

Vakardienas pēcpusdienā izlēmām aiziet līdz lielveikalam. Tā sanāca kārtīga ekspotīcija, jo ejamais gabals bija ne mazāk kā četri kilometri. Patiesībā nekādas konkrētas vajadzības turp iet nebija (ja nu vienīgi man beidzot vajadzēja nopirkt zobu pastu, bez kuras biju dzīvojis piecas dienas), bet nekā cita vērtīgāka, ko iesākt, arī nebija. Tad nu aizgājām.

Vakar pēc mācībām (un standarta darba dienas beigām) bija iespēja aizbraukt uz peldbaseinu. Taču man šim nolūkam nav līdzi pareizā tērpa un tā kā peldbaseins atrodas skolā, cerēt tur iegādāties peldbikses nebūtu īsti pamatoti. Tālab vienojāmies, ka Tomāšs (viņš veda Artjomu uz baseinu) mani ar auto aizsviedīs līdz centram, lai es varētu vismaz kādu posmu no savas kājāmejamās distances ietaupīt.

Vakar man visai neveiksmīgi beidzās gājiens uz pilsētu. Dienas beigās atkal aizgājām "vakariņās" vai otrajās pusdienās, kā lai to nesauktu. Kaut kā man ne pārāk patika vista, ko ieēdu, bet pieņēmu, ka nekā slikta tajā būt nevajadzētu. Tā laikam nevajadzēja darīt. Pēc ēšanas gandrīz uzreiz aizgāju uz pilsētu (šoreiz - vienatnē), lai apskatītu 1. FC Tatran Prešov - vecākā Slovākijas futbola kluba - stadionu. Līdz stadionam bija tīri laba pastaiga (ilguma ziņā) pa ne pašu interesantāko Prešovas daļu (proti - guļamo rajonu). Stadionu atradu, nekā diža no tā, protams, nebija (manuprāt, pat "Skonto" stadions ir labāks), bet ne par to ir runa.

Vakarpusē devāmies apskatīt pilsētas centru, līdz kuram izrādījās kādas 20-30 minūtes ceļa (it īpaši - ja iet ar līkumu, kā to izdarījām vakar). Prešovas vecpilsēta pamatā sastāv no vienas garas ielas, kura arī saucās Hlavna, uz kuras atrodas visi ievērojamākie pilsētas apskates objekti. Pie viena no tiem atradu savu pirmo slēpni Slovākijā. Vakarā noskatījos "Bamako" - filmu no Mali. Tagad visā drīzumā sāksies treinings (domājams - kādu 10-15 minūšu laikā).

Vakar mācības, kuras tika solīts, ka ilgšot veselas 12 stundas, beidzās kaut kur pirms četriem. Varētu tēmu izvērst, bet - laikam gan tas nebūtu gudri.

Tātad, esam ieradušies Slovākijā, kur šo un nākamo nedēļu mani un Artjomu gaida intensīvas mācības. Šodien gan vēl neko nemācamies, bet brīvi sēžam internetā. Sola, ka sākot ar rītdienu prieki beigsies un šturmēsim intensīvi pa 12 stundām dienā, tā ka vakarā ne tikai geocaches, bet pat filmu skatīšanās būs par grūtu. Protams, par to gan spriest ir pāragri.

Tātad - šodien uz Slovākiju uz apmācību. Kas īsti mani gaida - nezinu. Iespēju robežās sniegšu aktuālo informāciju arī no turienes.

Kopš esmu nomainījis darba vietu, ceļš līdz darbam kļuvusi gandrīz divreiz garāks - vismaz atbilstoši Google Maps agrāko 4.6 kilometru vietā jābrauc 8.8 km. Un turklāt vēl liela daļa - pa nepavisam ne patīkamo Daugavgrīvas šoseju. Bet pagaidām šķiet, ka nemaz tik traki nav. No mājas līdz darbam (un tāpat - otrādi) tieku 25 minūtēs (no tām 22-23 minūtes - braukšana, pārējais - parkošanās), kas nav sevišķi daudz (uz veco darbu tiku labākajā gadījumā 18-20 minūtēs). Tā kā maršruts ir maksimāli vienkāršs, bez liela skaita pagriezienu un krustojumu, braukt var ātri un vidējais ātrums sanāk ap 25 km/h - ļoti labs rādītājs, manuprāt.

Today is my first day at the new work. Basically that`s all that I can report it at this very moment - I am still awaiting instructions what my exact job will be. So far there hasn`t been a lot of action. However I remember that the first day at my previous work was very similar to this one. Next Monday I`m off to Slovakia for training. What`s good that despite the fact that the training lasts 2 weeks, I`ll be home for the weekend between those two weeks. That`s a nice touch.

Ja esi ievērojis, ka šajā blogā iestājies klusums, un nezini, kā tas sanācis, vari izlasīt šo rakstu. Ja zini - vari nelasīt, par tevi neko sliktu tāpat te neteikšu.

Atskan telefona zvans:

Patiesībā par reklāmas spēku nerakstīšu. Vienkārši šorīt pa ceļam uz darbu Daugavgrīvas ielā uz liela stenda ieraudzīju Jātnieku skolas reklāmu. Es, protams, neesmu eksperts šajos jautājumos, bet kaut kā man neticās, ka šobrīd pēc jāšanas skolām varētu būt liels pieprasījums, un neticu arī, ka vides reklāma te kaut ko varētu mainīt. Ir dzirdēts, ka ekonomiskie krīze nav tie tipiskākie apstākļi, kad daudz cilvēku nododas elitāriem sporta veidiem. Labi vēl, ka reklāmā bija tikai jāšanas skola, nevis zirgu polo nodarbības vai "kļūsti par profesionālu golferi".

Braucu mierīgi pusdienu pārtraukumā ar velosipēdu, skatos - uz Brīvībenes visur satiksmi aiztur policisti, un pie tiesas (vai kas nu tur atrodas, nekad neatceros) daudz gan policijas mašīnu, gan pašu policistu:

kļūst arvien vairāk.

... ir labi

Mācīties es patiešām nu jau teju divus gadus nekur nemācos un precējies es tiešām nu jau teju trīs gadus esmu. Taču patiesībā mācīties tomēr vēl kaut ko vajadzētu. Varbūt ne gluži akadēmiski (doktorantūrā iet intereses nav, un vispār nav jau arī tā, ka būtu tik daudz brīvā laika, lai varētu nopietni veltīties studijām - nemaz nerunājot par apņēmības trūkumu), tomēr kaut ko jaunu apgūt noteikti vajag. Un vakardienas viesošanās pie Aigara un Kristīnes rezultātā izlēmu, ka mācīšos jaunu svešvalodu. Konkrēti - Python.

Katru rītu mans ceļš uz darbu ietver braucienu pār Vanšu tiltu. Centra pusē, lai tiktu pāri Citadeles ielai (jo es kā piesardzīgs cilvēks braucu pa trotuāru, nevis brauktuvi), ir divi varianti:

No rīta, braucot ar velosipēdu uz darbu garām Brīvības piemineklim, aplūkoju sētu un milzīgu daudzumu policistu. Padomāju - te nu gan ir neadekvāti liela policijas gatavība, ko viņi tur visi dara. Otro reizi braucu gar pieminekli ap 14:00. Nekādus "aktīvistus" atkal jau manīt nevarēja, toties policijas bija vēl divas vai trīs reizes vairāk, ieskaitot lielu daudzumu manāmi garlaikojušos policistu 4 standarta Rīgas Satiksmes autobusos.

Piektdien - kluss un mierīgs vakars ar "Lost".

Atgadījās man nozaudēt savu Mastercard (iespējams, ka izsēju to kāda geocaching tripa ietvaros). Aizgāju pirmdien uz banku pieteikt jaunas kartes izgatavošanu. Jāgaida līdz piektdienai, lai nu būtu. Šodien eju uz filiāli pēc jaunās kartes, un SEB kārtējo reizi man sagādāja brīnišķas emocijas gaidīšanas ilguma ziņā.

Šis ir viens no atmiņā paliekošajiem citātiem no IT Crowd. Bet patiesībā es mēģinu pieteikt karu nevis stresam, bet gan vārdam "nu" (un tam komplektā - vārdam "neuzrunā"). Esmu konstatējis, ka šo vārdu lietoju tik nesamērīgi bieži, ka pašam metas šķebīgi. Un, kā izskatās, nebūt neesmu vienīgais cilvēks LV, kas ar šo kaiti sirgst. Līdz ar to aicinu arī TEVI pievienoties anonīmajiem "nu"-holiķiem. Kopā mēs varam atbrīvoties no šīs zirga skubināšanas paražas!

Tā, protams, ir nodrāzta tēma līdz bezgalībai, bet kārtējo reizi gribas nedaudz izkliegt savu sāpi. Šodien biju paredzējis veikt vienu izbraucienu pusdienu pārtraukumā ar 40. autobusu (ap pus 2iem, tātad - ne pašā satiksmes ziņā spraigākajā stundā). Pēc saraksta autobusam vajadzēja ieraksties 13:36. Biju pieturā 32ās. Pirms mana autobusa, kurš ieradās ar 3-4 minūšu nokavēšanu, paspēja atnākt virkne dažādu transporta līdzekļu (Ģertrūdes ielas pieturā pienākt daudz dažādu tr-ta līdzekļu), no kuriem praktiski visi ieradās neatbilstoši grafikam - cits par piecām minūtēm kavēja, cits par tikpat ieradās par ātru. Protams, attiecībā uz transporta līdzekļiem, kuru kursēšanas biežums ir līdz 15 minūtēm, šādas fluktuācijas šķiet daudz maz pieņemamas, bet, ieraugot par 5 minūtēm steidzamies autobusu, kurš nāk reizi stundā, sevišķi pozitīva attieksme pret mūsu sab. transporta sistēmu neveidojas. Kas vēl mani priecē, ir fakts, ka Rīgas Satiksmes lapā saskarnē kaut kā nemanu agrāk manis iecienītu "tūli" - maršrutu interaktīvo karti, bet links, kas uz to ved Rīgas pašvaldības lapā, rezultē tukšā lapā (kas liek domāt, ka attiecīgais resurss ir nobrucis). Ievērojot to, ka standarta maršrutu pārlūkošanas sistēmā noskaidrot, kur tieši atrodas kāda pietura, nav iespējams, un arī pieturās mums nav tradicionāli izvietot sabiedriskā tr-ta kustības shēmas, neērtību ir pilnīgi pietiekoši. Visu to rezumējot: ar nepacietību gaidu 1.martu, kad neatkarīgi no laika apstākļiem pārsēdīšos atkal uz velosipēda.

Today was the day when I finally went tot the police to have the exact fine for my offence of traffic laws done on January 09 determined. The sum had to be between 20 and 100 Lats, and I somehow would have preferred it being closer to the lower than to the higher number.

Gatis from www.karikaturas.lv offered to draw pictures of his blog`s readers. I applied, and here`s what he made of me:

Tuvojas beigām mans eksperimentālais mēnesis bez čipsiem, popkorna, cepumiem, bulciņām, šokolādes un citiem saldumiem (un nē - es nemēģinu notievēt). Patiesībā tas izrādījās grūtāks nekā biju gaidījis. Lai arī sevi nenosaukšu par sevišķu saldumu fanātiķi, reizēm gribas ieēst kādu garšīgu pie-darba Elvi iegādātu bulciņu, nograuzt kādus Selgas cepumus ar šokolādi vai barankas, arī pret kādu trifeli vai šokolādes gabaliņu iebildumu man nav. Taču principi paliek principi, un "aizliegtos" produktus patiešām neēdu. Toties šādā veidā esmu pārliecinājies, ka pusdienām darbā man pilnībā pietiek ar vidēji 50 santīmiem dienā, neatkarīgi no visām inflācijām, PVN paaugstinājumiem un citiem patīkamiem pārsteigumiem no mūsu brīnišķīgās valdības.

Fact number one: in the barbershop (hair stylist saloon or any other name you can give it) on the other side of the street from my work there were no customers when I came for a haircut yesterday, and none arrived while I had the hair cut. Normally the place isn`t crowded, but I had never seen it THAT deserted.

Pēdējās nedēļās par tradicionālāko ēdienu pusdienu pārtraukuma laikā darbavietā man ir kļuvusi griķu biezputra. Nē, vēl nav sasniegts tas līmenis, kad šāds uzturs liecinātu par maksātnespēju un nepieciešamību mesties zem vilciena sliedēm, bet man gluži vienkārši garšo griķi, un apstākļos, kad cenšos izvairīties no junk produkcijas, tas šķiet visai labs risinājums.

Vakar beidzot bijām dabā apskatīt, kāds tad īsti ir kino komplekss Cinamon iekš Alfas. Iepriekš blogos bija lasīts daudz negatīva, bet zināms jau, ka daudz jēdzīgāk ir pašam pārliecināties dabā nekā paļauties uz nepazīstamu cilvēku izteikumiem. Gājām uz Vicky Cristina Barcelona (filmas apraksts sekos). Pirmās atrakcijas radās, pasūtot biļetes Internetā. Tās gan radās Sergejam, nevis man, jo viņš bija tas, kas pasūtīja biļetes.

Nē, patiesībā es neuzskatu, ka pastāv kāda korelācija starp seksuālo orientāciju un Mac lietošanu vai nelietošanu, bet līdzība šo abu sabiedrības grupu uzvedībā bieži ir novērojama. Uzreiz precizēju - man nav iebildumu nedz pret gejiem, nedz pret Maciem (gejs neesmu, bet viens Macbook mums ģimenē ir).

Droši vien tagad jau visi ir dzirdējuši par slaveno Slaktera interviju Bloomberg. Smieties par cilvēka svešvalodu zināšanām, protams, nav labi un īstenībā man šķiet, ka tas, vai LV finanšu ministrs labi vai slikti runā angliski, nav īpaši būtiski. Taču vienu no finanšu ministra tomēr gribētos sagaidīt - kompetenci savā pārziņā nodotajā sfērā. Un šī intervija man vismaz radīja sajūtu, ka Slakterim skaidrība par to - ko tagad darīt un kas tagad būs - ir ne lielāka kā man. Tas, protams, būtu ļoti labi, ja es būtu kāds finanšu analītiķis vai tamlīdzīgs kēkss. Bet nē - es esmu gluži vienkāršs lauku puika, kas gana govis un raksta blogu. Ok, iepriekšējais teikums nebija gluži patiess, bet man nav grūti atzīt, ka par reālo situāciju Latvijas ekonomikā un tās tuvākajām/tālākajām perspektīvām es zinu visai maz.

...es to atdotu Tomam Veitsam vai Bobam Dilanam.

Tonight I had a dream that the horrendous mushrooms of last year had returned. For some reason I hadn`t written about it here but the situation was following:

Šodien darba skaipā man izleca vēstījums no tipa vārdā Iraklijs Gabrihidze, kas vēlējās noskaidrot, cik man ir gadu. Pēc šī jautājuma es viņu nobanoju no turpmākas komunkācijas ar sevi. Jautājums - kam (for Elvis` sake) varētu būt vēlme caur skype iepazīties ar mani? Es noteikti neietilpstu nevienā no standarta mērķauditorijām interneta pervertiķiem un es nemēdzu savu statusu uzstādīt par "skype me".

Yesterday when we played Cluedo and all almost simultaneously came to the final conclusion (if I got it correctly, me, Zingis and Marina got the solution first, while Liene and Sergejs at least partly came to it from our behaviour), the game turned into a run for the room where you should make the accusation and win the game (as it is the room where the murder was committed). However each of us was too far to reach the room in one turn, so when anyone would come closer to the entrance of THE MURDER ROOM some other player would simply call the fastest runner to some other room. So nobody could win the game and we decided to end it in a draw. Actually I had never thought before that an outcome like this could be possible in this game.

Patiešām, es neesmu nopircis iPhone un diez vai tuvākajā laikā to pirkšu.

I know, I know - macs don`t crash, only PCs do. However over the past few days if you happened to say something like this to me, you`d probably hear me cuss and curse a lot.

Skat, skat, raksts par Ļeņiniem. Vienīgi nepareizi rakstīts, ka foto ir R.Žakē taisītas, tās ir Lienčas bildes, nevis manējās. Manas fotogrāfijas veido vārdi, nevis pikseļi.

According to the latest news from today 305 intercity bus rans are closed from today thus making intercity public transportation system in Latvia even more miserable than it was before. The closing of bus routes is because of lack of money (as you probably can guess anyhow). Personally I understand that the times are tough and that they will probably get even tougher, yet what I feel at the moment is the return of the shaky 1990s, and I`m not particularly fond about that. The new millenium came with a hope in Latvia, a hope that the future would be more stable than the past, that by joining the EU and NATO we will be on a never ending road to progress (not being a fan of either of these organizations I was sceptical enough, but that`s another issue), but at the moment it seems that it all has been mostly promises and words and that at the moment there`s not much in Latvia to cheer for (unless you`re a hockey fan).

Currently we have 19 logged caches. By the end of the week I want the number to be at least 25. 30 would be perfect, yet probably unlikely to achieve.

Atbilstoši informācijai, ko ievācām pēdējās dienās, veidoju apkopojumu par Ļeņina pieminekļu atrašanās vietām Latvijā. Man patiesībā ir vienalga, vai Ļeņina piemineklim mūsdienu Latvijā vieta ir garāžā, laukumā vai tikt pārstrādātam zvaniņos, bet vienkārši interesanti - kādi dažādi "likteņi" piemeklējuši šīs statujas.

It seems that my descriptions of our Italian travels have led some people to believe that I`m one of those people who would rather die than enter a museum and that I would prefer a carrot over a Modigliani. Although I am really not much of an art buff, this statement is very far from truth. Several times over our Italian trip I planned: we will visit an art gallery in that city, but when we arrived there and there were crowds of people waiting in endless lines my enthusiasm faded.

Yesterday like always I`m cycling home from work on Kr.Valdemara street. The weather is quite unpleasant - wet, raining and rather cold. There`s a crossing with a street of a lower priority, I`m riding on the street, and not on the pavement, so I consider myself in the same priority as a car (like I theoretically should). On the lower priority street there`s a car that wants to make the right turn. I cross the street without giving the way to it, as I consider to be right according to traffic rules. Some creep from the car yells at me: "You faggot! Where do you think you`re going?" I`m offended and show him the finger and drive on. The dude in the car (and his pal next to him) gets angry, but I ride on. When I`m on the middle of the Vanšu bridge, they drive by me slowly yelling something from the car about my behaviour, and as they are in way of other cars, several other drivers start honking my "pals".

Like I wrote in the previous blog entry, on Friday afternoon we still had no specific plans for the weekend. And, as it could had been expected, we didn`t spend the entire time on our lazy asses watching TV (especially - considering that we don`t own a TV set). The main attraction of our weekend was geocaching - looking for hidden caches according to their GPS coordinates. In some ways it may be kinda childish, yet it is also a lot of fun.

It`s strange that it is already (more or less) Friday afternoon and we don`t have any too specific plans for the weekend yet. Tonight we`re probably going to see Liene`s parents in Jurmala and maybe tomorrow we will go to Valmiera, but nothing is certain yet. Considering the specific plans of the past weeks - including weddings, travels, work to be done at home it is kinda strange.

The blog is going on a two weeks vacation due to a trip to Italy. We will be back on the 29th. In the meantime probably some short status updates will be published, but just as likely - not. See ya!

Lately it`s been raining way too often for my humble taste and almost every day either on my way to work or on the way back from work I get wet. On the other hand - if it were hot and dry I probably wouldn`t be too happy either. In some ways rain is even better - at least that is good for the nature, quite unlike the dry periods of time when you must put lots of effort in at least keeping the grass green in your garden.

Yesterday when I went out from work from my lunch brake I noticed that the rear tyre on my bicycle had gone flat. I wasn`t too happy about it as it meant that I would be walking and not riding on my way home. That wouldn`t be that bad, of course, as even walking it takes me less than an hour to get home, so I shouldn`t be complaining. However just as I left the office it started pouring. And walking in rain is less pleasant than walking when there`s no rain. As closer I got to my home, the stronger got the rain, so I got home 100% wet. And what happened afterwards? Just as soon as I had entered the front door, it stopped raining. Now isn`t it one heck of a coincidence?

Because of national holidays we had a 4 days long "weekend". On Saturday we went to the wedding of Scs and Za.

I`ve just finished covering my disc number 50 on the factoid part of this page, thus I`ve officially mastered around 40 percent of my music collection. The perspective of listening to several more Meat Loaf records in the upcoming weeks isn`t too bright, but at least the number 50 has been accomplished.

From today we should had hosted a young man from Bangladesh via CouchSurfing (ok, actually he studies in Sweden, but he IS from Bangladesh). Yet he informed us a couple of hours ago that he`d be staying at some professor`s place the next two nights. But hopefully we`ll meet him anyway tomorrow. The good thing is that we didn`t decide to buy an expensive floor lamp for his visit yesterday. That way we can buy an expensive lamp some other time.

Today we got up much earlier than usual as we had decided to take the semi-annual trip to Madona. What have we lost there? We are not fans of this city but as we are in a life-long and devastating process of having two pieces of land put into the Land Register and as most of the tasks should be done in person and in Madona (around 160 km from Riga) going to Madona isn`t an unusual business for us at all (and, off course, we need to go there on work days because otherwise everything will be closed). So far our experiences with state institutions there hasn`t been exactly brilliantly pleasant. One occasion was especially thrilling, when upon returning to Riga I wrote this entry - The reasons why I love this country, I`ve also written down my speculations on the rapidity of the land registration procedure. Actually today wasn`t as bad as it could had been expected (with the exception of unplanned expenses for some bureaucratic crap) and if there had been less road works I might had come to work before 12:00, but so approximately 30 minutes were lost waiting. If all goes well the next trip to Madona (most likely to be taken in August) will be the last for some time.

Es iekāpju vilcienā

1) Finally someone has REALLY tried to perform the salad washing experiment (for those who were kept in a box - to test whether it is practically possible to wash old salad and present it as new salad). Unlike my "toilet made" money washing experiment, the one performed at TV3 was done professionally and with good results. Thus I consider it officially proven that if you want to you CAN wash and sell as new all kinds of salad (except for cheese salad), and now I officially declare that I will not be buying salad in Latvian supermarkets in near future. Not that I was much of a salad buyer before.

After website outages which kept us off-line the entire weekend we`re back and kicking. As N.R. told me the sites were down because of a fire in the servers building. Scary, isn`t it?

Last Saturday it was an unpleasant surprise for me when I noticed that I had misplaced the front panel of our car stereo. We looked for it everywhere but it was not to be found. We tried asking all our friends whether they had seen this missing panel at their place - as I do have a strong tendency to lose my stuff it wouldn`t be a surprise - but it was nowhere.

When I went to the office of citizenship and migration affairs this morning I somehow expected not to wait in a queue for too long. After all when I went there approximately a month ago and I arrived one hour before the opening of the office there were 7 people in front of me and out of those only one was there to receive the new passport. Today I arrived as early as the last time, only there were 20 people in front of me already and 7 - to receive passports and not to submit documents. And when the office doors were finally opened I was unpleasantly surprised that in the room where passports are given out only one person gets let in at a time (in comparison to three persons let in for document submitting).

This morning I went to the bank (Hansbanka) in order to pay for my new passport (I need a copy of the receipt to show tomorrow in the passport department, thus simple paying through Internet will not do). As it was quite early there weren`t any people in the bank. But the bank employee strongly advised me not to transfer money through their bank. Money transfer will cost you 3.8 lats which is way too much for such an operation (from one bank to another), especially as the sum is relatively low - 15 lats. So you can pay in the internet bank, print out the receipt and have it stamped in your bank." At first I tried to persuade the woman that I`m willing to pay those extra lats in order to save effort but as she repeatedly advised me to use the internet bank, I gave in.

The last weekend was really good. On Saturday we had some friends over for veggies and weenies in the garden, meanwhile yesterday we made a trip to the dune amphitheatre of Garciems (of course, the name is much more promising than the actual "amphitheatre" but that`s a different sory) and in the evening we headed for N.R&Nora`s place to watch some photos from his and Sergejs` work trip to India.

On May 04 there will be a maraton of Latvian films at "Cinema Riga" - all day long there will be shown Latvian "alternative" films for free. Personally I may be going to see the two folllowing programs:

Ja es būtu iepriekš redzējis šo TVNET ziņu, diez vai mēs būtu uz Jūrmalu sestdien braukuši. Bet Interneta mums mājās joprojām nav, turklāt TVNET es iegriežos stipri reti, bet Delfi par šo tēmu uzrakstīt neuzskatīja par vajadzīgu.

Patiesībā jau gluži massacre nesanāca, bet zāģi no Tapeks Nomas vakar paņēmu gan un bišķi pa dārzu ar to padarbojos. Ievērojamākie elementi:

Bedres asfaltā Kuldīgas ielā (t.i., ielā, kur dzīvoju) ar katru dienu kļūst arvien burvīgākas - platākas, dziļākas un grūtāk apbraucamas. Patiesībā es brīnos, kā tāda bedrainība vispār ir iespējama. Nu jau ir sasniegta situācija, ka bez īpašas nepieciešamības virzienā uz Vīlipa ielu no mājas nebraucu, jo līdz Slokas ielai posms tomēr ir daudz maz ciešamāks un mazāk saistīts ar iespēju atsist kādu daļu mašīnas apakšā. Pamazām sāku domāt par vēstules rakstīšanu uz Rīgas Domi (nez - kam tieši ko tādu adresēt) ar sūdzību, ka šāds ceļa segums būtu kauns un negods jebkurai zaņķiskai mazpilsētai. Pietiek atcerēties, kā mēs sīkā Slovākijas ciematiņā redzējām, kā vienas dienas pirmajā cēlienā operatīvi tika uzklāts jauns asfalts visās ciemata centrālajās ielās, kā pārņem skaudība.

Tā kā PMLP šorīt darbu sāk 8:30, par labu ierašanās laiku pie tās durvīm atzinu 7:30, pieņemot, ka uz to laiku pārmērīga rinda saveidojusies vēl nebūs. Un patiesi - priekšā vien 7 cilvēki, kas laikam ir labs rezultāts, zinot, ka ierodoties vēlāk, rindā var nogaidīt arī četras un vairākas stundas. Protams, rīts šodien nebija īpaši patīkams - vēss un mitrs, bet tā būtu mazākā problēma. Būdams tālredzīgs, biju paņēmis grāmatu, ko gaidot lasīt (nesaprotu, kā var izturēt šādā rindā vairākas stundas bez jebkāda laika kavēkļa). Ap astoņiem un desmit tika atvērtas pirmās durvis, lai ātrākie nācēji tiktu priekšnamā (tā vēl nav uzgaidāmā telpa). Vēl desmit minūtes vēlāk rinda jau ieplūda īstajā gaidīšanas telpā. Nu jau cilvēku bija īsteni pamatīgs bars, tā ka mani visu laiku māca bažas, vai vienā brīdī rinda nepajuks un man garām neaizspruks desmitiem cilvēku. 8:35 pirmie trīs tika ielaisti iekšā. Man vēl kādu laiciņu nācās uzgaidīt, bet ap 9:00 biju veco pasi iesniedzis (un saņēmis atpakaļ), nofotografējies, vairākas reizes parakstījies un tagad līdz 7.maijam varu par pasu padarīšanu nelikties ne zinis.

Varētu pastāstīt, kā man vakar uz ielas uzbruka vairāki bruņoti urlas, ar kuriem pamatīgi sakāvos un vairākus no viņiem pat nositu, bet īstenība ir daudz muļķīgāka. Proti, gāju pa nakti uz tualeti un kaut kur atsitu aci. Absolūti nesaprotu, kā tas man izdevās un atgādina šī situācija stulbas anekdotes vai arī alkoliķu melu stāstu no kategorijas "ieskrēju stenderē", "atsitos pret durvju kliņķi" un tamlīdzīgi, bet fakts paliek fakts - ieskrienot pa miegam stenderē, patiešām iespējams uzdauzīt zilu aci. Ja netici, apskaties bildē.

Jau kopš pagājušās trešdienas rīta mums mājās nav interneta. Esmu bezgalīgas reizes zvanījis provaiderim, kas skaidro, ka esot problēmas ar Lattelecom, kas tur kaut ko pārveidojot un nekādi nevarot pabeigt, bet man no tā vieglāk nekļūst. Iepriekš patiesībā nebiju apjautis, par cik organisku manas dzīves sastāvdaļu internets ir pārvērties. Katru vakaru vairākas reizes rodas situācija, kad vajadzētu tā kā kaut ko noskaidrot, apskatīties, bet neta ta nav... Gandrīz katru vakaru tagad apciemojam kādus no saviem laimīgākajiem - ar internetu apveltītajiem - draugiem, tādējādi veidojot sev arvien spēcīgāku narkānu imidžu. Patiešām ceru, ka kaut kad tuvākajās dienās kaut kas mainīsies, pretējā gadījumā nāksies vien ievilkt Lattelecom internetu. Kā apskatījos, izmaksas no šī prieka man kā cilvēkam, kam nav telefona līnijas, varētu būt bišķi virs 50 latiem (pieņemot, ka modēmu pirkšu, nevis īrēšu). Protams, mēneša maksa tam būs lielāka un ātrums - tāds pats, kādam teorētiski vajadzētu būt no mana tagadējā pieslēguma, bet arvien vairāk izskatās, ka nekādu alternatīvu variantu tāpat man nav.

Pagājuši apmēram trīs mēneši, kopš mūsmājās parādījās DancePad ietaise. Jāatzīst, ka (kā arī reālistiski spriežot biju prognozējis), augstu popularitātes līmeni šajos mēnešos tai saglabāt nav izdevies - pēdējā laikā droši vien tā tiek likta lietā vidēji 1-2 reizes nedēļā. Interesanti, kā ir citiem DancePad īpašniekiem - atšķirīga situācija no mūsējās vai līdzīga?

Nē, patiesībā mani nemaz tik ļoti jūras nosirmošanas apstākļi neinteresē, bet mani moka viens jautājums: kādā veidā es palaidu garām, ka no Rīgas centra izzuda gandrīz visi datorveikali?

Stāvu vakar tramvaja pieturā Grēcinieku ielā. Mazliet smidzina lietus. Lasu grāmatu zem nojumes. Zvana telefons. Izeju no nojumes laukā, lai nerunātu pārāk tuvu citiem cilvēkiem stāvot. Parunāju. Nolieku klausuli. Paņemu atkal grāmatu, ieeju zem nojumes. Pēkšņi kāds man iebaksa krūtīs. "Pavācies laukā!" saka vīrietis ap 35 gadu vecumā. Pieklājīga izskata, latvietis. Jautāju - kas par lietu? Nekas neesot. Tikai tāds dusmīgs skatiens. Man jau principā vienalga, varu arī lietū stāvēt, ja jau viņam tik ļoti traucēju.

Kamēr Lienča vakar vakarā devās uz Les Miserables Ķīpsalā, es aizgāju uz kaut ko gluži pretēju skaļam un skaistam publiskam pasākumam - uz bibliotēku. Jā, es piektdienas vakarā biju bibliotēkā. Līdz 20:40, kad mani palūdza aiziet, jo bibliotēkai jāveras ciet.

jau otro reizi pēdējo mēnešu laikā (droši vien, pateicoties apkopējai) esmu cietis krūžu jautājumā. mana iepriekšējā krūze pazuda (pēcāk - atradās, bet jau cita cilvēka īpašumā), bet tagadējā krūze šorīt mani sagaidīja diezgan bēdīgā paskatā - tās priekšpusē esošā stikla bumba ar datoru tajā ir pazudusi - pēc visa kā spriežot - saplīsusi. Un tagad tā izskatās kaut kāda

Viss. Šogad vairāk nestrādāšu. Pietiek.

Ok, tik radikāli es joprojām nedomāju, bet... mans irāņu "pen pal", šķiet, patiešām ir gejs, kas turklāt vēl manī ieķēries. Yuck! Man nav nekādu iebildumu pret gejiem, tāpat kā man nav nekādu iebildumu pret jebkādiem citiem cilvēkiem (izņemot tevi! tevi es patiešām ienīstu, jo tu esi izvirtis Putina zombēts mankurts!). Bet ar vienu nosacījumu - lai viņi neizrāda "interesi" par mani un man tuvajiem cilvēkiem.

Stāvu vakar piemājas veikalā, kur vēlos nopirkt tomātu mērci un krējumu. Ienāk noraudājusies tante, pienāk pie kasieres un sāk vaimanājot lamāties - kak vi mogli menja sdatj? ja vedj vash pokupatelj. a vi menja sdalji, što ja segodņa u vas dve butilki vina vzjala. A menja teperj iz doma vignaļi.

To Latvijā ir vienkārši tonnām, bet man pagaidām nav izdevies atrast tādu, kurā vienmēr varētu iztikt bez brīnumiem un (nepatīkamiem) pārsteigumiem. Apskatīsim uz piemēra pamata: pagājušās nedēļas beigās izlēmu, ka mans Braun elektriskais skuveklis savu mūžu ir nodzīvojis (proti, sācis skūt pārāk švaki), tāpēc izlēmu iegādāties vietā jaunu (apmēram tādu pašu). Pirmdien apskatīju i-veikalu piedāvājumu un secināju, ka mans parasti iecienītais 24.lv skuvekļus piedāvā ievērojami dārgāk kā daudzi citi veikali. Beigās izvēlējos neoshop.lv piedāvājumu, kas bija par 8 latiem ekonomiskāks par 24.lv variantu, tiesa - pašam jābrauc pakaļ, lai nebūtu jāmaksā 3 Ls par piegādi. Tā kā veikals atrodas netālu no manas dzīvesvietas, problēmas tas man neradīja. Bet citas lietas radīja gan. Sākumā viss bija lieliski - piezvana tips no veikala, paziņo, ka noliktavā viņiem šis modelis ir, ka varēšu tajā pašā dienā pēc sešiem braukt pakaļ. Pēc pāris stundām šis zvana - izrādās, ka noliktavā esot bijis tikai viens skuvekļa eksemplārs un tas pats apskādēts, ka man būs jāņem par pāris latiem dārgāks modelis. Nu, ok, ietaupījums pret 24.lv gan no 8Ls atlicis 5,5, bet tas vēl būtu ok. Tips man arī paskaidro, ka nav nekur baigi jāskrien - viņi strādājot vakarā līdz desmitiem. Aizvakar tā arī nesaņēmos aizbraukt skuveklim pakaļ, devos turp vakar pēc darba.

Taisnība tiem ļaudīm, ka viss dzīvē plūst tādās kā strīpās. Un ne tādā ziņā, ka ir veiksmīgie un neveiksmīgie posmi - tieši tas nebūtu nekas pārsteidzošs. Bet sērijās notiek arī pilnīgi nebūtiski un nekādi nevērtējami notikumi. Piemēram, kad pirms apmēram divām nedēļām četru dienu laikā pieredzēju trīs gandrīz identiskas tramvaja-mašīnas sadursmes. Vai pēdējo dienu mistiskā pasen neredzētu cilvēku sastapšana/ieraudzīšana. Vispār es no dabas nepavisam neesmu vērīgs un uzmanīgs, līdz ar to droši vien es vairumam paziņu centrā paeju garām, viņus nemaz nepamanījis. Jā, man patīk iegrimt sevī un droši vien tā rezultātā daudzi mani uzskata par neaudzinātu cūku. So be it. Līdz ar to, ja es kādu pamanu, tad parasti tas ir tā otra cilvēka nopelns, bet faktiski tas atgadās ne biežāk kā reizi mēnesī.

Aizvakar rakstīju par to, kā Slokas ielā posmā starp Āgenskalna un Mārtiņa ielu, tramvajs, kurā es braucu, apskrāpēja blakus braucošu/stāvošu mašīnu. Šorīt tas pats atkārtojās, tikai tramvajam vadītājs bija nevis vecs vīrietis, bet jauna sieviete, bet sarkana Audi vietā apskrāpēts tika zaļš mikroautobuss. Divi šādi atgadījumi trīs braucienos, manuprāt, ir gluži augsts rādītājs. Vai varu cerēt, ka nākamās nedēļas sākumā būs arī trešais?

Jau labi, labi sen kā pēdējo reizi veikalu plauktos redzēti "Rīgas salmiņi", kuru cienītājs es kādreiz biju. Jautājums: vai kādam nav zināms, kas kalpoja par iemeslu šī savulaik ļoti populārā brenda nāvei?

Šīrīta brauciens tramvajā uz darbu man sanāca diezgan piedzīvojumiem piesātināts. Kā parasti iekāpu pie Baldones ielas 4.tramvajā virzienā uz centru. Bija pilns, bet man vajadzēja nopirkt biļeti. Rezultātā tramvajam uzsākot braukšanu mana mugursoma tika iespiesta durvīs un es pats tā kā pienaglots pie sienas. Nu, ok, nopirku biļeti, palūdzu, lai kāds brīvāks cilvēks man to izkompostrē.

Cik pārliecinoši un sparīgi es lai arī pirms nedēļas nebūtu nolicis gar zemi Pirmo Heroes sezonu, protams, ka atsakoties no jebkādas konsekvences tomēr noskatījāmies arī visas pieejamās Otrās sezonas sērijas. Joprojām palieku pie viedokļa, ka seriāls nav izcils, taču kā izklaide, kad negribas skatīties iekrātās Bergmana filmas, nav ne vainas.

Es jau labi sen esmu tāda servisa friends4days.com lietotājs, kurā tev periodiski tiek nejaušā veidā piešķirti jauni "draugi", ar kuriem tu vari iepazīties. Vispār kā tāda šī ideja man ļoti labi patīk, tikai pēdējā laikā saits viņiem ir kaut kā panīcis, arī aktivitāte ir zema, tas ir bēdīgi. Man šis saits galvenokārt ir atnesis manu irāņu "draugu", kurš gan man jau pāris nedēļas neko nav rakstījis, tikai atsūtījis SMS ar atvainošanos, ka esot baisi aizņemts un ka viņš nekādi negribot mani zaudēt :), bet šodien man parādījies tik aizdomīgs "draugs", ka lielāku aizdomīgumu iedomāties grūti. Cik ticami tev šķiet, ka šādā portālā aktīvs lietotājs varētu būt sekojošam aprakstam atbilstošs:

Šodien man nav brīvdiena, lai arī vairumam ir. No vienas puses tas, protams, nav nekas jautrs - kamēr citi var laiskoties, es esmu darbā. No otras puses - brauciens uz darbu šādā rītā ir daudza vērts. Pilsētas centrā gandrīz nav cilvēku. Skaņas ir individuālas, katra par sevi, nevis kopīgs un vienots troksnis. Retas mašīnas, retas sarunas. Tramvajs, kurā var dabūt sēdvietu. Ja vēl nevajadzētu pēc tam 8 stundas pavadīt darbā...

Vanšu tilts šorīt izskatījās visai nepatīkami - korķi atkal savā tradicionālajā līmenī, Ķīpsala pārbāzta ar mašīnām, daudzi cilvēki, izkāpuši no sab.transporta sparīgi soļoja pāri tiltam. Bet man kā velosipēdistam - tāds pats rīts kā visas iepriekšējās nedēļas. Un šodien pat ir salīdzinoši siltāks nekā bija pagājušonedēļ.

Pasts

Jāatzīst, ka vismaz pagaidām mani pienākumi darbā nav nosaucami par izaicinošiem un diez ko sarežģītiem, bet pirmajā laikā tas, droši vien, tā arī ir vislabāk, jo kaut kāds laiks, lai piešautos, vienmēr ir nepieciešams. Kā nekā Delfos es vispār pirmos 9 mēnešus tikai ar komentāru cenzēšanu vien ņēmos, bet arī tas nebija slikts darbs.

1) par jaunumiem iz zāģa - ir tak zināms, ka gandrīz viss ir nozāģēts;

Raksturīgs tas, ka ejot uz lekcijām ir jāuzrāda kartona kartiņa, kas pilda caurlaides funkcijas. Šodien (otro reizi sešos mēnešos) biju caurlaidi aizmirsis. Sargs, kas mani pēc izskata kā studentu atpazina, mani negribēja laist iekšā, piekodinot, lai trešās reizes nebūtu, turklāt tādā itin nelaipnā formā.

"Another year over

Viena no pēdējā laika unikālākajām dienām.

1) Tā kā maniem senčiem nobrucis tuvākajā wīkendā paredzētais brauciens uz Helsinkiem (tiesa, vēl bez garantijas, bet laikam nobrucis), sanāk, ka būs jādomā kaut kāds rīcības plāns tamam

Esmu tomēr pēc ilgām pārdomām izlēmis mēģināt kaut kur un kaut kā bīdīt domu, ka varētu publicēt kādus savus stāstus grāmatas formātā. Droši vien izmantošu klasisko pieeju ar tipu 35-45 gadu vecumā pārāk īsās biksēs un pārāk šaurā žaketē, kas vazājas apkārt ar čupiņu aprakstītu lapu, ko izvelk no nospeķota kofera. Taču pirmām kārtām jāatlasa, kas varētu būt tas materiāls, ko vispār varētu mēģināt kaut kur grūzt. Summārais stāstu daudzums manā folderītī ir ap 150, bet es pats apzinos, ka ĻOTI liela daļa no tiem ir personības kompleksu mocīta skolnieka murgi; pastāsti par mūsu ikdienu, kas nevienu, izņemot apmēram 10-15 cilvēkus nevarētu interesēt ne mazākajā mērā; pārāk pretenciozi savam nīkulīgajam saturam utt. Tālabad no potenciālā kaut kur bīdāmo stāstu saraksta izņemu laukā vairumu tā, kas atbilst šim kritērijam (saitā sadaļā Stories tagad pagaidām būs tikai šajā grupā ietilpstošie teksti). Ko es gribētu sagaidīt no tevis? Būtu iespējami labi, ja tu varētu pa laikam uzmest aci kādam no šiem tekstiem un pēc acs uzmešanas iemest kādā no lapām komentāros, piem.,

Kāds jauks atgadījums: šodien man bija iekš "Saules pulksteņa" jāintervē kāds Stephen Young, kas vada tādu firmu kā "KPMG Baltics". Pēc intervijas braucu lejā ar liftu, tas kaut kā pēkšņi sāka bez maz vai krist un mani izlaida laukā -1. stāvā. Izrādījās, ka visi, lai tiktu ārā, kaut kādam aparātam pārlaižas speciālas kartes. A man tādas, protams, nav. Jautāju apsargam, ko darīt. Šis, Latvijas apsargu stilā, pateica, lai velkos atpakaļ uz augšu un sarunāju, ka KMPG pārstāvis mani pavada uz leju. Lifts, protams, nestrādāja. Nācās vien vilkties uz 14. stāvu ar kājām. Tur man kāda darbiniece pateica, ka 1. stāvā gan jau tāpat tikšu laukā. Ar kājām atpakaļ uz 1. stāvu, tur, kamēr neviens man nepievērsa uzmanību, izšmaucu laukā.

Šodien par godu tam, ka nule man tas ir ļauts, un tam, ka jūtos daudz maz normāli, sēdos pie automašīnas stūres bez neviena blakussēdētāja, kas pildītu oficiālā instruktora funkcijas. (ja, protams, ignorē to, ka Lienča uzvedās kā riktīgs instruktors, tikai viņai nebija pedāļu). Tā kā vajadzēja viņu aizgādāt uz mājām, bet man vajadzēja atgriezties vakarā Rīgā (turpināt klepot vienatnē, nevis baciļot Lienču), paķērām līdzi arī manus vecākus. Brauciens izvērtās salīdzinoši mierīgs, man pat neviens ne reizes neuzpīpināja, bet es - nenoslāpu, neslīdēju atpakaļ, nestāvēju pusstundu, mēģinot pārkārtoties uz citu joslu. Protams, vēl ilgs laiks paies, līdz es braukšu patiešām labi, taču vismaz man pašam ar sevi braukt nav bail. Un tas jau arī nav tik maz :)

Kā dažs varbūt to jau ir ievērojis, parādījusies zināma aktivitāte no tā cilvēka puses, kuru sadzīvē mēdz saukt par Ziņģi. Sniegšu nelielu atskaiti par informāciju, ko no šamējā izdevies saņemt:

Ja nu gluži jauns 9/11 tas nav, tad jautri arī nav. Turklāt līdzās visām runām, ka pasaulē līdz ar talību un Huseina gāšanu ir kļuvis drošāk dzīvot, tas šķiet nejautri.

varbuut ne vienmeer, un visur. bet opera "Jenufa" muusu operaa sako. un tur neko nevaru padariit. varbuut es neuztveru paaraak augstu maakslu, bet man personiigi nepatiik, ka muuzika izklausaas peec instrumentu skanjoshanas un dziedaashana nav nekaadi saistiita ar muuziku. tad jau labaak klausiities grupu "Sveshie"....