Kazhes pierakstu burtnīca

Hiermit habe ich den zweiten Film aus der Fassbinders Trilogie "BRD" gesehen. Wie auch "Lola" erzählt dieser Film von einer Frau, die ihr Leben selber vom absoluten Null aufbauen muss. Maria Braun ist zwei Tage mit Hermann Braun verheiratet gewesen, bis er in den Krieg gegangen ist und noch immer nicht zurück gekommen ist. Jetzt ist der Krieg schon zu Ende und Maria geht mit ihrer Freundin jeden Tag zum Bahnhof in Hoffnung, daß vielleicht jemand etwas von ihren Männern weiß. Eines Tages kommt Bettis Mann zurück und sagt, daß Marias Mann Hermann tod ist. Damit sie im Leben nicht runterkommt fängt Maria eine Affäre mit nem schwarzen Amerikaner an, und wenn sie mit tem Amerikaner im Bett ist, kommt Hermann unerwartet zurück, und der ist lebendig. Und dann passiert was ganz unerwartetes - Maria erschlägt den Neger mit einer Vase und der stirbt. Hermann behauptet, er sei der Mörder und geht ins Gefängnis. Tikām Marija sev sameklē labu darbu kaut kādā francūžu kompānijā, kur viņa pamazām no sekretāres kļūst par bezmaz vai kompānijas vadītāju un (galvenokārt) kompānijas direktora mīļāko. Direktors gan mēģina viņu padarīt par vairāk kā savu mīļāko - kaut ko līdzīgu sievai, bet Marijai ir viens mērķis - panākt,lai viņai ar Hermanu būtu vēlāk laba dzīve, līdz ar to viņa ne uz ko lielāku neparakstās. Kad Hermanis iznāk no cietuma, viņš uzreiz pie Marijas neatgriežas, jo vēlas vispirms kļūt atkal par cilvēku. Tikmēr Marijai turpinās sakars ar priekšnieku Ostvaldu un attīstās konflikts ar viņas māti. Tad kādu dienu Ostvalds mirst (viņam ir sūdīgas iekšas un tas nav nekāds pārsteigums) un apmēram tajā pat laikā atgriežas pie Marijas Hermanis. Izrādās, ka Ostvalds Marijai un viņas vīram atstājis visu savu īpašumu, tā ka viņi tagad varētu dzīvot vairāk nekā laimīgi, taču tad Marija nepiesardzīgi apietas ar gāzi, kā rezultātā gan viņai, gan Hermanim dzīve ir galā. Līdz ar to sanāk, ka Marijas Braunas laulības dzīve bijusi vienkārši grandioza - pāris dienas viņi bijuši kopā līdz Hermanis aizgājis karā, tad gadi vienam bez otra, Hermanis atgriežas, amerikāņu karavīra slepkavība, atkal gadi svešatnes, tikai reizēm tiekoties cietumā, tad - reizi mēnesī Marija saņēma no vīra pa vienai rozei un tad - dažas kopdzīves stundas un nāve. Vispār filma ir interesanta, forši uzfilmēta, ar labiem aktieriem, Fasbinders izpelnās arvien lielāku cieņu manās acīs.

(lasīšanas valoda - angļu). Nezinu, vai Maikls Kraitons būtu no tiem rakstniekiem, kuri būtu pelnījuši "otro iespēju". Andromedas celmu es atzinu par ne pārāk labu esam, tomēr sagadījās tā, ka tā nebija pēdējā reize, kad mēģināju lasīt šo autoru. Protams, galvenais iemesls tam, ka es izlasīju "A Case of Need", bija vienkārša nespēja mājās ātri atrast kaut ko interesantāku, ko paņemt lasīšanai pa ceļam uz darbu. Tomēr faktiski es arī nenožēloju, ka to izlasīju. Protams, Maikls Kraitons ir bestselleru autors. Grūti atrast tipiskāku nekā viņš šī žanra pārstāvi, tomēr bestselleriem parasti ir viena pozitīva iezīme - tie ir salīdzinoši vienkārši lasāmi (tiesa - ne vienmēr, Sola Belova piemērs apliecina, ka iespējams arī pretājais variants). Tomēr, kā lai arī nebūtu, es šo grāmatu izlasīju un varu mazliet padalīties iespaidos. Pirmkārt, tas ir detektīvs par mediķiem, kura galvenais varonis izmeklē, kas uztaisīja abortu un tā rezultātā nogalināja ietekmīgā ārsta JD Rendela meitu Karenu. Kā jau to varētu gaidīt, šajā stāstā netrūkst negaidītu pavērsienu, kā rezultātā par vainīgo izrādās personāžs, kas iepriekš nešķita ar to saistīts (Karenas draudzene Andžela, kas bija medmāsa). Vispār galvenais varonis Džons Berijs tajā padarīšanā visā iesaistās tikai tālab, ka viņa draugs Artūrs tiek apsūdzēts aborta liktenīgā veikšanā (un tā kā Artūrs patiešām abortus praktizē, bet ASV tie vismaz tobrīd ir aizliegti, viņam draud makteni sūdi). Vispār izrādās, ka tajā amerikāņu sabiedrībā ikviena PRECĒTA sieviete diezgan regulāri ir spiesta griezties pie "abortētāja", turklāt tur netrūkst dažāda veida narkānu, vispār - jautras aprindas. Protams, grāmata nav tāda, ka es šausmīgi justu līdzi kādam Artūram vai vēl kādam citam nevainīgam apsūdzētam noziegumā, jo identificēties ar Kraitona personāžiem man ir pagrūti. Pa brīžam autors cenšas demonstrēt, ka viņš savu "mājas darbu" ir veicis labi un iepin iekšā kaut kādus garlaicīgus medicīniskus terminus. Principā tā īsti saprast, kāpēc aborti ir labi, no šīs grāmatas nevar, turklāt šāda līmeņa grāmatas parasti nav par morāli, bet ir par krekliem. Maikls Kraitons patiešām ir īstens lubu rakstnieks ar ne pārāk izsmalcinātu rakstības manieri, vienveidīgu darbu struktūru (līdzības starp "A Case of Need" un "Andromeda Strain" ir vairāk nekā izteiktas), taču atkal jau varu atkārtot, ka viņš nav slikts lubu rakstnieks. Tāpat kā var būt neslikts tīņu pops, var būt neslikta lubu literatūra. Problēmas rodas tikai tajos brīžos, kad bestsellers tiek pasludināts par mākslas šedevru (kā tas, piemēram, bija ar "Da Vinči kodu"), taču Kraitons ne uz ko tādu nepretendē un tāpēc es viņu ar akmeņiem nomētāt negrasos.

(valoda: krievu). Kas pat tipiņu ir tas Džeimss Vodingtons, es tā īsti neesmu sapratis. Skaidrs ir tikai tas, ka viņš ir mazāk populārs nekā Džons Grišams un Dens Brauns, mazāk populārs nekā Salmans Rušdi, Ginters Grass, Viktors Peļevins, Milans Kundera un Kīrans Kārsons. Patiesību sakot viņš varētu būt tikai nedaudz populārāks par Ingu Ābeli. Vismaz tik populārs, lai būtu izpelnījies savu ierakstu Vikipēdijā, Vodingtons nav, līdz ar to mana informācija par šo rakstnieku ir praktiski neeksistējoša. Pamatā viņš rakstot lugas un šaurās avangardistu aprindās esot populārs, bet "Slikts līdz kaulam" esot viņa pirmais romāns. Patiesībā šis romāns noteikti nav no tiem, kas būtu viegli aizmirstami, gluži pretēji. Un ne jau tikai tādēļ, ka tā būtu laba grāmata. Pirmkārt, tas ir līdz šim pirmais romāns par velosportu, ko man ir nācies lasīt. Ņemot strikti, to varētu nosaukt par detektīvu par to, kas nogalina Tour De France dalībniekus. Taču ņemot konkrētāk, tas nav nekāds detektīvs. Jā, laiku pa laikam tur kāds velosipēdists ņem nelabu galu, turklāt kaut kādā mistiskā veidā, iepriekš kļuvis mazliet dīvains. Tā viens Tour de France līderis iet bojā, nokrītot no kraujas, ieraudzījis ceļa vidū vardi, bet kāds cits tiek atrasts piesists krustā. Mitoloģiskajā saturā es īpaši neiedziļinājos, bet skaitās, ka tur esot kāda līdzība ar Homēra Iliādu. Neesmu lasījis, līdz ar to neko nevaru pateikt. Romāna centrā ir pieckārtējs Tour De France uzvarētājs vārdā Akils un viņa komandas biedrs un palīgs Patruls, kurš vienlaicīgi ir arī Akila sievas mīļākais. Abi divi šie sportisti ir neticami saprātīgi, ievērojot to, ka viņi ir sportisti, it īpaši tas attiecas uz Patrulu, kurš turklāt nav īpaši slavas kārs un bez problēmām samierinās ar to, ka viņam mūžīgi tiek Akila uzticamākā ieroču nesēja loma. Vēl romānā aktīvi piedalās kāds ārsts, kas ir izstrādājis savas metodes, kā nodrošnāt velobraucējiem pārsteidzoši labus rezultātus (nav gan īsti skaidrs, kur viņa stratēģija balstās, bet gluži parasts dopings tas noteikti nav). Romāns beidzas ar Akila nāvi, bet Patruls paliek dzīvs, tā varētu teikt. Vispār grāmata ir kaut kāda dīvaina, brīžiem nesaprotama, brīžiem "tizla" (seksa aina starp Patrulu un Akila sievu tiek aprakstīta maksimāli detalizēti un diezgan pretīgi, vēl ir epizode, kur tā pati sieva atceras savu kaut kādu agrāko draugu, kurš sevi un viņu apmierinājis, izmantojot kaut kādu puķi, par seksīgu rakstnieku es Vodingtonu noteikti nenosauktu katrā ziņā). Visubeidzot varu teikt, ka šādu grāmatu ir vērts izlasīt un ir vērts neizlasīt, vispār man gribētos tagad kaut kur braukt ar velosipēdu, varbūt ne gluži Tour De France piedalīties, bet kaut vai uz darbu pabraukāt ar velo, taču saprotu, ka laikapstākļi tam nav sevišķi piemēroti. Kā man nepatīk mūsu garās rudens/ziemas sezonas!

Es būtu mega monstrs, ja es spētu, komentējot "Imagine" pateikt kaut ko jaunu. Un mega monstrs es būtu, ja es spētu ne reizi nepieminēt šī albūma tituldziesmu. Droši vien tā ir kompozīcija, kuras dēļ Džonu Lenonu atcerēsies vēl pēc simts gadiem, tāpat kā mūsdienās visi atceras Bēthovenu un viņa foršās MIDI melodijas mobilajiem telefoniem. "Imagine" ir dziesma, par kuru neko teikt nav nepieciešams, tā ir fakts, tā ir vērtība, tā ir vēstījums, tā ir melodija un tas ir Džons Lenons. Taču kas, lūdzu, tas būtu par albūmu, kas balstās uz venas vienīgas dziesmas? "Crippled inside" ar tās retro ritmiņu un kantrījisko dziedāšanas manieri un vēstījumu "One thing you can`t hide is when you`re crippled inside" ir viena no manām feivorītajām šī albūma dziesmām, lai gan vispār par kantrī fanu sevi dēvēt nemēdzu. Vēl te ir "Jealous Guy", kas pati par sevi ir šokējoša - kā gan var būt greizsirdīgs cilvēks, ja viņa mīļotās vārds ir Joko Ono? Cik saprotu, arī septiņdesmitajos viņa neskaitījās skaistuma etalons, patīkama personība vai kas tāds - drīzāk tāda pustraka japāniete, ne vairāk? Taču vai dziesma tādēļ nebūtu skaista un nebūtu piemērojama cilvēkiem, kuru mīlestības objekts nav Joko? Pievēršoties politiskajām tēmām, Lenons piedāvā "I Don`t want to be a soldier" - hipnotisku antimilitāru dziesmu ar visai haotisku, bet forši haotisku skanējumu. Vēl te ietilpst sasodīti dusmīgā "Just Give Me Some Truth", par kuru es kaut kāda sev pašam nezināma iemesla dēļ esmu pārliecināts, ka esmu to dzirdējis kaut kādu hārdkor panku izpildījumā, taču Lenona sirsnīgās dusmas, manuprāt, spēj būt spēcīgākas pat par "Dead Kennedys" agresiju. Taču, atšķirībā no tiem pašiem Kenedijiem, Lenonam nerodas nekādas grūtības nākamajā minūtē pēc šīs dziesmas pāriet pie "Oh My Love", klusas mantriskas mīlas dziesmas, kurā nekādas patiesības ne no viena Lenons pieprasīt negrasās. Un tad viņš atkal kļūst dusmīgs, vēršoties pie sava kādreizējā drauga Makartnija ar "How Do You Sleep", kas varētu būt uzskatāma par vairāk nekā aizvainojošu un kā to Maka arī uztvēra. Taču tas netraucē tai būtu arī ļoti labai dziesmai ar izteikti psihodēlisku skanējumu. Vēl viens "hits", ja tā var izteikties, šajā diskā ir dziesma "How", kas gan man ne visai patīk, tad es labprātāk klausos kārtējo Joko veltīto dziesmu "Oh Yoko!", kas, protams, tekstuāli nav īpaši baudāma, bet kurai ir lieliska melodija. Nezinu, vai "Imagine" ir Lenona visu laiku labākais ieraksts, bet uzskatīt, ka tas ir albūms, kas sastāv no "Imagine" un vēl dažām citām dziesmām, noteikti nebūtu pareizi. Tas ir lielisks albūms, kurā ir arī "Imagine". Bet "Imagine" tāpat ir izcila kompozīcija.

(valoda: krievu; avots - diezgan labs skrīneris). Pirmais un būtiskākais šīs filmas trumpis ir nosaukums. Latviskojums "Sātans Pradas brunčos" ievērojami zaudē angliskajam sekojoša iemesla dēļ. "The Devil Wears Prada" ir apgalvojums, tikām "Sātans Pradas brunčos" - tikai personas raksturojums. Iespējams, ja ne nosaukums, es šo filmu būtu vispār noignorējis, bet tā sanāca, ka abi ar Lieni veltījām sestdienas vakaru šim vēstījumam par modi, darbaholismu un privātās dzīves likstām. Galvenā filmas premisa, protams, ir pilnīgi garām tradicionālās Holivudas pieejas dēļ. Proti, Andera Saksa (Anne Hathaway) ir jauna un talantīga žurnāliste, kura kļūst par modes žurnāla redaktores palīdzes palīdzi, taču viņa šajā vietā ne visai iederas - viņa ir "resna" un neko nejēdz no modes. Ok, par otro varbūt varētu piekrist. Bet c`mon - ikviena normāla skatītāja izpratnē arī Hetaveja pati ir gana kārna, lai būtu skaidrs, ka pietiek viņai uzvilkt kaut ko pieguļošāku un viņa pēkšņi pārtaps viskrutākajā filmas beibē. Vispār tas ir tik ļoti raksturīgi filmām, ka tā saucamās "nesmukās" beibes būtībā ir tievas, smukas un seksīgas, parasti pietiek noņemt brilles un pārsukāt matus, lai tā saucamā "neglītene" tāda pārstātu būt. Un šeit tā saucamā "resnā" beibe ir vienkārši parodija par resnumu. Ok, es saprotu, ka modes pasaulē ir citi standarti un citas prasības, bet whatever. Vispār vienīgais kaut cik interesantais personāžs filmā ir Andreas priekšniece Miranda Prīstlija (Merila Strīpa), kas ir viss tas, ko tu no nežēlīgas priekšnieces vari gaidīt un vēl mazliet vairāk. Visi pārējie personāži ir pilnīgi bezpersoniski un bāli. Kāda vella pēc Andrea vispār nonāca darba intervijā tajā modes žurnālā, ir pilnīgi neskaidrs, kur parādās viņas žurnālistes talants un lielais prāts, skatītājiem arī nav iespējams noskaidrot. Kaut kāds krutais redaktors, ar kuru viņa sapazīstas (un krāpj savu bojfrendu), ir kruts ar to, ka spārda kaut kādus "mega krutus" citātus un izskatās, ka viņam ir uzzīmētas uzacis. Vēl, protams, filmā ir plikpaurains gejs - modes darbinieks, ar kuru Andrea sadraudzējas un kas viņai palīdz kļūt par stilīgāko beibi visā iestādē (nav gan skaidrs, kāpēc tas tips izlemj viņai pēkšņi kļūt par draugu, jo iepriekš viņam Andrea ir riebusies), plus jautājums, kāpēc citas beibes viņš nav spējis padarīt tik stilīgas. Beigās Andrea secina, ka viņai tomēr svarīgāka ir personīgā dzīve un nevis nežēlīgā modes pasaule un atgriežas pie sava bojfrenda. Urrā! Mīlestība uzvar Mirandu Prīstliju, kura ir tikai Ledus karaliene! Žēl tikai, ka šī filma šķiet velkamies kādas trīs stundas un ka tajā nav nekā tāda, kas pārspētu filmas nosaukumu.

(valoda: angļu). Pirms kāda laika mēģināju pierunāt tautiešus skatīties šo filmu pasākumā pie N&N, taču neveiksmīgi. Kā izrādās, Liene šo filmu ir redzējusi pa TV un iespējams, ne viņa vien. Taču tas nu gan nenozīmē, ka šī filma nebūtu skatīšanās vērta. Tā tapusi, režisoram ietekmējoties no bītņiku rakstnieka Viljama Berouza dzīves un romāna "Naked Lunch", viena no visu laiku skandalozākajiem ASV rakstnieku darbiem. Galvenais filmas varonis Bils Lī ir krustojums no "Naked Lunch" (ko neesmu lasījis) galvenā varoņa un paša Viljama Berouza. Filmas sižetu īsumā varētu raksturot sekojoši. Bens Lī ir ticis vaļā no narkotiku atkarības un ķēries pie kukaiņu indēšanas, taču vienā brīdī viņš atklāj, ka kukaiņu inde arī var kalpot par narkotiku. Un tad viņam sākas halucinācijas. Kas no tālāk notiekošā ir reāls un kas nē, īsti pateikt nav iespējams. Vienīgā "skaidrā" aina visā šajā trakumā parādās, kad divi Bila draugi viņu slavē par romānu "Naked Lunch", kuru viņš raksta un par kura autoru viņš sevi atsakās atzīt, būdams pārliecināts, ka viņš raksta tikai atskaites kaut kādai dīvainai valsts organizācijai. Lielākoties Bilam rādās visādas pretīgas seksuālas halucinācijas ar milzīgiem kukaiņiem, arī viņa rakstāmmašīnās izskatās pēc kaut kādiem briesmoņiem, kas ar Bilu sarunājas. Viena Viljama Berouza biogrāfiska epizode - izspēlējot "Vilhelma Tella rutīnu" Bils nošauj savu sievu Džounu, kura gan vēlāk filmā parādās kā cits personāžs, kuru viņš arī nogalina. Kad viņam uz pēdām ir policija, kukaiņi viņam iedod lidmašīnas biļeti uz "Interzone", kaut kādu arābu valsti, taču Bila draugi lieliski redz, ka biļete, kuru viņš tiem rāda, patiesībā ir mēģene ar narkotikām... Līdz ar to saprast, kur īsti viņš atrodas un kas ar viņu notiek un kā vispār ir veidota tā trakā pasaule, kurā Bils ir nokļuvis, ir grūti. Vēl filmā diezgan intensīvi virmo homoseksuālisma tēma, jo Bils (kā slepenais aģents) par aizsegu izmanto savu homoseksualitāti, kura vai nu ir vai nav izdomāta un vispār tajās aprindās gandrīz ikviens guļ ar ikvienu, neatkarīgi no dzimuma, jo tie tomēr ir normāli bītņiki-narkomāni, ar ko mums ir darīšana. Starp citu, Bila draugi, ja esmu pareizi sapratis, nav neviens cits (nevieni cits?) kā pārējie Bīta celmlauži - Džeks Keruaks un Alens Ginsbergs. Vispār - totāli traka filma, vienīgais, kam tā kaut cik līdzinās, ir "Fear and loathing in las vegas", bet Giljema filma ir tāda - optimistiskāka, kā teikt, kamēr "Naked Lunch" brīžiem robežojas ar šausmeni.

"Ciematu zaļuma saglabāšanas sabiedrība" pēc vairuma kritiķu atzinuma ir viens no labākajiem šīs lieliskās britu invāzijas grupas albūmiem, un man nebūtu pamata šiem kritiķiem neticēt. Tomēr manā sirdī "Village Green" ieņem stipri mazāku vietu nekā grupas nākošais albūms - "Arthur of decline and fall of the British Empire". Pie vainas te varētu būt šī albūma plānākais un mazāk interesantais skanējums, kā arī tik mazāk viendabīga dziesmu kvalitāte. Ievadošais "Village Green Preservation Society" ir lieliska augšupaceļoša dziesma, kas liek cerēt uz kaut ko "Artūram" līdzināties spējīgu. Nē, es mainu savu nostādni - šis albūms vienkārši manā izpratnē ir bišķi pārāk optimistisks un tajā pietrūkst smagāku nošu (tādu kā "Yes Sir, No Sir"). Šeit vairāk parādās akustiskā ģitāra, mazāk elektriskā - dziesmas ir mazāk dusmīgas. Kas gan ir izteikts The Kinks tā perioda pluss - viņi allaž ir pieturējās principam neļaut vienai dziesmai pārāk ievilkties. Tikai divas no albūma dziesmām ir ilgākas par 3 minūtēm, līdz ar to arī mazāk interesantās kompozīcijas nerada problēmas ar sevis izturēšanu. "Animal Farm" ir burvīga dziesma, kurai nav nekādas saistības ar Orvela drūmo pasaku, bet tā ir patiešām dziesma par dzīvnieku fermu ar kolosālu piedziedājumu. Vēl viena satriecoša dziesma ir "Village Green", kurā Rejs Deivids apcer lauku dzīves skaistumu. Salīdzinoši ar "Artūru" šis albūms izklausās ievērojami "senāks", ierakstīts patiešām tālā pagātnē, tajā jūtams daudz vairāk sešdesmito gadu gara, un vispār es sāku saprast, kāpēc šis albūms ir relatīvi vienveidīgs - tas tomēr ir lirisks vēstījums par lauku burvību un būtu dīvaini, ja šajos laukos parādītos kaut kādas panciskas noskaņas. Pilnīgi kreizī ir dziesma "Phenomenal Cat", kas izklausās mazliet pēc Sida Bareta laikmeta Pink Floyd tikai ar mazāku šizofrēnijas pieskaņu. "All Of My Friends Were There" tikām izklausās tā, it kā no tā savu manieri būtu noskatījušies arī manā skatījumā ģeniālie "Sparks". Vienīgā īsti tumšā dziesma šajā albūmā ir "Wicked Annabella", stāsts par ciemata raganu. Disks noslēdzas ar "People Take Pictures of Each Other", kas patiesībā ļoti skaidri raksturo vienu no fotogrāfijas pamatprincipiem: "People take pictures of each other, Just to prove that they really existed", un turpinot to ar

Sāku kārtējo "projektu". Šoreiz tas būs - iespēju robežās noformulēt savu attieksmi pret fabulozo četrinieku no Liverpūles, hronoloģiski izejot cauri viņu attīstībai no Hamburgas pagrabu grupas (gandrīz) līdz "Let it Be". Tā kā materiāls man jau ir vairāk nekā labi zināms, tad prognozēju, ka ierakstu skaits faktoīdā šeit augs straujāk, nekā, piemēram, Boba Dilana gadījumā, kad man albūmos iepriekš zināmas bija tikai nedaudzas pazīstamākās dziesmas.

Starp citu, vēl viens iemesls, kādēļ šo ierakstu novērtēšana neievelkas - pirmie Bītlu albūmi ir bezdievīgi īsi un reti tajos atrodams ievērojami vairāk par 30 minūtēm mūzikas. Personīgi man "With The Beatles" nebūt nešķiet labāks albūms par grupas debijas plati, lai gan, iespējams, bītli uz šo brīdi ir vairāk piešāvušies darbam studijā, kļuvuši mazliet daudzveidīgāki un nobriedušāki. Tomēr salīdzinoši ar debijas albūma vismaz 3 īsteni klasiskajām bītlu kompozīcijām šajā platē tāda ir tikai viena - "All my loving", kas varbūt arī ir laba dziesma, bet man to klausīties ir totāli piegriezies. Laba ir ievadošā "It won`t be long", nav ne vainas noslēdzošajai "Money" ("Give me money - that`s what I want"), tomēr baigi var just formulu un vēlreiz formulu. "With the Beatles" ir izteikts "Please Please Me Vol.2" un tur neko nevar padarīt - sākot ar vienādo dziesmu skaitu, vienādo oriģionālkompozīciju un kaveru skaitu (8/6), turpinot ar formulu - iesākam ar jestru oriģināldziesmu ("I Saw her Standing there" -> "It won`t be long") un nobeidzot ar rēcošu kaveru ("Twist and Shout" -> "Money"). Vēl šeit atrodamas tādas kaveru kompozīcijas kā "Roll over Beethoven" un "I wanna be your man", pret kurām nejūtu nekādus iebildumus, bet apzinos, ka visādi Čaki Beriji tomēr ir 50-to gadu materiāls un ka bītli bija spējīgi nodemonstrēt ievērojami vairāk par to. Un vēl te ir tāda dziesma kā "Till there was you", ko lieliski varētu izpildīt kāds Frankie Avalon vai kāds cits zilacains pirmspusaudžu meiteņu elks, salkanais "Please Mister Postman" utt., ko vietā es labprātāk klausos bezdievīgi novecojušo "Little Child", kas vismaz ir kaut cik dzīva dziesma. Vilšanās.

Veiksmīgi esmu iesoļojis Bītlmānijas otrajā gadā, kas grupas muzikālajiem panākumiem pievienoja veiksmi arī kino lauciņā, kad šī paša albūma nosaukuma filma arī kļuva par grāvēju. Nenoliedzami progress starp "With the Beatles" un "A Hard Day`s Night" ir ievērojams. Kamēr bītlu otrajā albūmā bija tikai dažas interesantas dziesmas, šajā tikai dažas ir neinteresantas, turklāt visas 13 albūma kompozīcijas ir sacerējuši paši grupas dalībnieki. Līdz ar šo ierakstu bītli arvien vairāk atkāpjas no tipisku rokenroleru imidža, tikai ar "It`s Been A Hard Day`s Night" saglabājot savu savu pirmatnējo skanējumu, tomēr šī dziesma ir jau ievērojami "nopulētāka" par agrākajiem ierakstiem. Ā, protams, te vēl ir "Can`t Buy Me Love", kas arī ir normāls rokenrols, turklāt viena no manām iecienītākajām bītlu agrīnajām dziesmām. Muzikālā daļa šai kompozīcijai gan pamatā sastāv no Ringo traki dauzām šķīvjus, tā ka te pat ieskanās zināmas pankroka iezīmes un vēl dziesmai pa vidu ir kolosāls kliedziens. Vēl te netrūkst skaistu akustisku kompozīciju, tādu kā "I`ll be back", "If I fell", "And I love Her". Starp citu pirmā un pēdējā ir maksimāli līdzīgas it īpaši ievada ziņā, izņemot to, ka "I`ll be back" ir mazliet dzīvīgāka, bet "And I love Her" - skaistāka. Ja nemaldos, tas ir Makka, kas dzied "And I love Her" un par spīti maksimāli triviālajam dziesmas saturam, formai utt., man šī kompozīcija nemaz tik triviāla nešķiet. No citām dziesmām vēl viena klasiska kompozīcija ir "I Should Have Known Better", kurā parādās Boba Dilana trademark instruments - mutes ermoņikas, kas gan nepadara šo dziesmu par manu personal favorite, lai gan nenoliedzami tā ir ļoti lipīga un atmiņā paliekoša dziesma. Vispār šajā ierakstā gandrīz visas dziesmas ir tādas, kuras atcerēties nav grūti, varbūt izņemot "When I Get Home", kaut gan nē - visas dziesmas ir lieliskas, vienīgi tā, protams, nav vēl nekāda augstā māksla, tāds friendly pop music, būs nepieciešams vismaz vēl pusotrs gads, līdz bītli spēs pacelties augstāk visādos veidos - pagaidām nekādu eksperimentu, nekādu oriģinālu tekstu, vienkārši 60s music at it`s best.