Kazhes pierakstu burtnīca

Šo nedēļu darbā pabeidzu ar pēdējo "nenopietno" Bītlu albūmu, par kura saturu vēl ir atļauts izteikties bez nepārvaramas pietāties un kurā vēl joprojām parādās ne pašu grupas dalībnieku sacerētas kompozīcijas. Pirmā puse no albūma dziesmām ir atrodamas arī šāda paša nosaukuma filmā, kuru skatījos pirms pāris gadiem un kura ir Mēsls (ar lielo burtu). Taču dziesma "Help!" nekļūst aiz to sliktāka, ne uz to pusi. Tu taču zini to enerģisko sākumu: "Help! I Need Somebody! Help! Not just anybody! Help! You know I need someone! Heeeelp!" un panti, kuros Lenons apgalvo, ka tagad viņam palīdzība ir nepieciešama, ne tā kā agrāk, turklāt šī dziesma pat esot raksturojusi viņa tābrīža sajūtas dzīvē (turklāt tā nav dziesma par mīlestības tematiku, kas arī ir rādītājs). "You`ve Got to Hide Your Love Away" ir interesanta ne tikai ar savu savdabīgo (tam laikam) aranžējumu, bet galvenokārt ar to, ka arī love songi bītlu izpildījumā sāk palikt izsmalcinātāki un sarežģītāki, atsakoties no pārmērīga primitīvisma. Te jau patiešām var izjust Lenona vēlmi līdzināties tam mazajam ebreju puišelim, ko par Robertu Cimermanu dēvē. Dziesmu "Another girl" es gan nespēju saprast - kur džeks lielās beibei, ka viņam ir parādījusies klāt pie viņas vēl viena draudzene, šo dziesmu es mēdzu klausīties tālā pagātnē, kad man, protams, nebija ne tikai "Another girl", bet arī "One girl" (lai gan arī tagad, loģiski, man "another girl" nava). Viena no albūma iespaidīgākajām dziesmām, varbūt pat pati iespaidīgākā, ir "Ticket to ride" (par kuru es gan joprojām nesaprotu to frāzi - "she`s got a ticket to ride", kas par biļeti viņai ir?). Arī ar šo dziesmu man saistās atmiņas, tikai jau pavisam "senīlas". Tēvam lentē bija (un patiesībā joprojām ir) kaut kāda ļoti pamatīga bītlu izlase (laikam Blue album+Red album), kuru es savulaik ļoti regulāri klausījos (līdzās Elvisam) un tā bija viena no nedaudzajām dziesmām, kas mani jau tolaik "paķēra" (otra atmiņa no šīs izlases ir tāda, ka man allaž piegriezās koda "Hey Jude" beigās; trešā - "Back In The USSR"). Kopumā dziesmu daudzveidība "Help!" ir jau ievērojami lielāka nekā "primārajos" albūmos un tikai dažas dziesmas ir bālākas un pieminēšanas ne-vērtas ("The Night Before", "I Need You"). Protams, es zinu, ka neesmu vēl pieminējis vienu dziesmu, kas mitinās šajā platē. Varu pačukstēt, ka to izpilda Pols Makartnijs vienatnē un ka viņu tur pavada stīgu kvartets. Ļoti sērīga dziesmiņa. Joprojām nav ideju? "Yesterday". Tā noteikti ir viena no visu laiku spožākajām pop dziesmām un kas par to, ka es to īpaši nespēju klausīties, jo esmu to dzirdējis jau vismaz kādas 5000 reizes?

Ar "Rubber Soul" bītli pirmo reizi paziņo, ka viņi ir NOPIETNA grupa, ambicioza grupa, kura spēj pacelties pāri "boy meets girl" tematikai tekstos un pāri vienkāršām melodijām dziesmu uzbūvē. Galvenie grāvēji, protams, ir zināmi visiem. "Drive My Car" - it kā pastāsts par puisi un meiteni un tomēr - vairāk par to. "Norwegian wood" - savdabīgs noveles veida stāstījums ar austrumu mūzikas elementiem un pirmo sītaras izmantošanu bītlu daiļradē. "Nowhere man" - absolūta klasika, kurā no mīlestības tēmas nav ne miņas. "Michelle" - vienkārša, nepretencioza mīlas balādīte, savā ziņā tipisks Makartnija produkts, no otras puses - lielisks Makartnija produkts. "Girl" - revolucionārā nopūta piedziedājumā padara šo dziesmu par stipri lielāku, nekā tā būtu savādāk. Un, protams, "In My Life". Dziesma, kas man vienmēr saistās ar vēl vienu "Life" dziesmu - "A Day in Life", tikai liriskāka un skaidrāka.

(valoda: angļu) Pēc definīcijas pāris Ovens Vilsons+Bens Stillers liecina par izteikti stulbu filmu. Tipiskākie piemēri: Meet The Parents (Fockers); Wedding Crashers; Starsky&Hutch; Zoolander (kas man gan patiesībā tīri labi patika). Pēc definīcijas Vess Andersons nav īsti normāls - vismaz viņa Stīva Zīsū filma bija tāda pustraka. Rezultāts viņa un Ovena Vilsona kopdarbam tomēr ir sanācis visnotaļ baudāms un nestulbs, par spīti tam, ka filma ir vairāk nekā frīkaina. Tā stāsta par kādu lielu un ietekmīgu ģimeni - Tenenbaumiem. Tās papucītis Royal Tenenbaum jau daudzus gadus ar ģimeni nedzīvo, bet mitinās kādā viesnīcā, kurā viņš ir diezgan palielu summu parādā. Taču tad viņa sievai (jo šķīries viņš nav) parādās jauns (ne gluži) precinieks un Rojals uzskata par vajadzību "savu sievieti" atgūt. Plus viņu izmet no viesnīcas. Tad nu šis simulē, ka viņam atlikušas vien dažas nedēļas, ko dzīvot, un tās viņš (starp citu viņu atveido Gene Hackman, Holivudas klasiķis) gribētu pavadīt savas ģimenes lokā, lai kaut daļēji kompensētu savas dzīves grēkus. Ģimenē ietilpst divi dēli - Čess (Bens Stilers; paranojas pārņemts ekonomikas ģēnijs un divu dēlu tēvs vienā personā) un Ričijs (Lūks Vilsons; agrāk - profesionāls tenisa spēlētājs, tagad - bagāts dīkdienis), kā arī audžu meita Margo, kurai visa viņas mūža garumā vecais Rojals ir atgādinājis, ka viņa ģimenē ir tikai pieņemta (Margo lomā - Gvineta Paltrova). Margo ir precējusies ar par sevi vecāko psihiatru Reiliju (Bill Murray), bet nevar teikt, ka viņas dzīve ir laimīga. Kā lai arī nebūtu, bet līdzās Rojalam vecāku mājā atgriežas arī pārējā saime (kurā ietilpst arī kaimiņos uzaugušais vesternu rakstnieks Īlajs Kešs - zināms arī kā Ovens Vilsons). Tad nu viņi visi tiek samesti kopā vienā lielā putrā un var paskatīties, kas no tā visa iznāks. Stilistiski filma ir kaut kas pa vidu starp Napoleon Dynamite un to pašu Stīva Zīsū filmu - tā nav filma, kas plūst kā upe un kuru tu skaties no A līdz B, tie ir momenti, kas pāriet viens otrā kaut kādas prātam neizskaidrojamas loģikas vadīti, brīžiem liekot tev domāt, ka filma, ko tu skaties, ir pilnīgākais sviests, citos brīžos tu gribi izsaukties: ģeniāli! Un beigās tu nesaproti, kas tā tāda ir - komēdija vai drāma. Filma laba, bet nu ļoti dīvaina. Iespējams, to ir jāskatās vairākas reizes.

(valoda: angļu) Par šīs "dīvainā Ela" Jankoviča filmas eksistenci es zināju jau vairākus gadus, bet man nekādi nebija izdevies to iegūt savā īpašumā un noskatīties, bet tagad beidzot man tas ir izdevies. Jā, es esmu redzējis filmu UHF. Es tagad zinu, kāds Weird Al Yankovic ir aktieris, es zinu, kā pūdeļiem mācīt lidot un es zinu, kādēļ dzīve ir tik ļoti līdzīga slotai. Filmas galvenais varonis ir tipisks dorks Weird`a izpildījumā, kas ticis atlaists no kārtējās darbavietas un nejauši kļūst par ļoti mazpopulāras TV stacijas vadītāju. Līdzās darbam televīzijā viņam patīk sevi iztēloties par grāvējfilmu varoņiem, tādiem kā Rembo vai Indiana Džonss. Par Džordža (tā sauc Veirda varoni) galveno panākumu atslēgu kļūst apkopējs vārdā Stenlijs, kam lemts kļūt par Kanāla 62 zvaigzni. Tiesa, sižets filmā ir ļoti nebūtisks un galvenokārt tas kalpo, lai saistītu dažādas parodiskas un pilnīgi sviestainas epizodes (principā var teikt, ka sižetam šeit ir apmēram tikpat liela loma kā porno filmās). Filmas labākie momenti parādās lielākoties reklāmas klipos no Veirda televīzijas kanāla - piemēram, apbedīšanas dienests ar saukli: "Jums apnikušas garlaicīgas un nekvalitatīvas bēres?" vai arī lāpstiņu universālsveikals "Spatula City", kas apgalvo, ka lāpstiņa ir vislabākā dāvana mīļotajam cilvēkam. Vispār var lieliski apjaust, ka Veirda iecienītākais video formāts ir 2-3 minūtes un labākā specializācija - īsas parodijas, veselu 90 minūšu filmu viņš vienkārši nespēj pacelt. Dabiski, ka filmā iesaistītie ne pārāk augstās klases aktieri arī tur īpaši līdzēt nevar. Par šādām filmām parasti nav prātīgi žēloties, ka sižets ir muļķīgs vai ka aktierspēle nav līmeni, bet par ko gan var žēloties - šī filma nav smieklīga. Labi ja katrs piektais joks šajā filmā ir izdevies, bet vairums no tiem vismaz man pagāja garām neatskatoties. No pamatpersonāžiem vienīgi Džordžs un Stenlijs ir kaut cik intereanti un kaut cik smieklīgi, tikmēr visi viņiem apkārt, šķiet, vispār nav komēdijas dalībnieki, bet kaut kādi nejauši uz ekrāna nokļuvuši statisti. Salīdzinoši ar citām stulbām komēdijām UHF ir salīdzinoši maz trulo joku iz kategorijas ar kāju pa olām, taču problēma ir tāda, ka lielākā daļa joku vispār nav jūtami, proti, es kā skatītājs nespēju saprast, ka tie kaut vienam cilvēkam varētu šķist smieklīgi. Protams, tā nav vissliktākā komēdija, kādu man ir nācies redzēt, bet no labas komēdijas šo filmu šķir apmēram attālums no latviešu TV5 līdz BBC. Precīzāk sakot - gaismas gadi.

(valoda: krievu) Ja tā labi padomā, es īsti neatceros, kad iepriekšējo reizi skatījos kādu no Indianas Džonsa filmām. Noteikti - pasen. Ar garantiju - pamatskolā. Iespējams - sākumskolā. Pa televizoru. Varbūt videomagnetafonā, varbūt nē. Vismaz pašu šo filmu par svēto grālu pēc idejas atceros, vismaz dažas epizodes. Vienu - kur viņš ar tiem "sliktajiem puišiem" vilcienā ņēmās un vienu - beigās ar tiem daudzajiem grāliem. Tas laikam arī viss. "Pēdējais krusta karš" oficiāli tiek uzskatīts par vismazāk ievērojamo no filmām Indī triloģijā. Nezinu, kāpēc tā, varbūt - tāpēc ka pēdējā, varbūt - tāpēc ka tajā netrūkstot atkārtošanās no iepriekšējām filmām. Tā kā es pārējo divu saturu atceros vēl mazliet sliktāk nekā saturu šai filmai, mani atkārtošanās netraucē. Sižets filmai ir vairāk nekā vienkāršs: Indiana Džonsas tēvs (Šons Konorijs) ir pazīstams Svētā grāla meklētājs, kas nupat ticis nolaupīts, jo bijis jau ļoti tuvu sava sapņa sasniegšanai. Tagad Indijam ir jāatrod gan savs tēvs, gan svētais grāls, pirms to ieguvuši nacisti, kuri, protams, to arī alkst iegūt savā īpašumā. Lai to izdarītu, Indianam nākas pārgulēt ar vienu seksīgu austrieti, atminēt vairākas ne pārāk sarežģītas mīklas (apmēram Da Vinči koda sarežģītībā, ne vairāk, vismaz "Broken Sword`os" parasti tās ir grūtākas. Principā var teikt, ka šī ir ideāla piedzīvojumu filma - ne pārāk daudz romantikas, ne pārāk daudz teoretizēšanas, daudz cīņas ainu, milzīga dinamika, mazliet piparota humoriņa, Ādolfa Hitlera autogrāfs, ietiepīgais tēvs, kas Indianu sauc tikai un vienīgi par "junior", ļoti minimāla saikne ar realitāti, tipiski ļaunie nacisti, kuri varētu būt izvilkti no jebkuras citas filmas, amerikāņa patriotisms, man sāk aptrūkties vārdu. Protams, "Indiana Jones" ir un paliek Indiana Jones - tā nav filma, pēc kuras noskatīšanās tu kaut ko pārdomā, nezini, kā tālāk būt. Nē, tā ir filma, kas atbild uz visiem saviem uzdotajiem jautājumiem un pēc kuras noskatīšanās tu nemēģini pieprasīt atpakaļ zaudēto naudu, jo jūties gana gandarīts tāpat. Protams, ja tev vairāk nekā pēc 10 gadiem būs jāatceras, kas šajā filmā notika un cik lielā mērā tev tā patika, tu to izdarīt nevarēsi. Bet es varēšu - ja, protams, regulāri būšu taisījis rezerves kopijas savai faktoīda datu bāzei.

Beidzot esmu sasniedzis šo brīdi - man ir radusies iespēja paziņot, ka Seržanta Pipara Vientuļo Siržu Grupa ir visu laiku sliktākais popmūzikas albūms, kura priekšā nobāl pat Kevins Federlains un "Las Ketchup". Žēl, bet es šo iespēju neizmantošu! Ir jābūt pilnīgi aptrakušam, lai nesaskatītu šī ieraksta fantastisko līmeni, kādu reti kam ir izdevies jebkad atkārtot, ja vispār ir izdevies. Kur tik tu nemēģini šajā ierakstā nospļauties, tu nospļausies uz satriecošo dziesmu ar interesantu melodiju, aranžējumu, tekstu, kolosālu dziedājumu un vispār - tā ir popmūzikas skaistuma esence, kas caurvij šo albūmu. Vispirms to ievada lieliskais trio - albūma tituldziesma, Ringo dziedātais narkotiku vēstījums "With a little help from my friends" (lai gan arī Džo Kokera versija ir ekselenta, man tomēr oriģināls patīk labāk) un pavisam izteiktā LSD dziesma "Lucy in the Sky With Diamonds", dievinu to. "Picture yourself in a boat on a river with tangerine treas and marmelade skies" - jau pirmās rindiņas liek saprast, ka tā nav reālā pasaule, ar ko mums ir šeit darīšana un Lenona narkotiskais dziedājums tikai vēl vairāk pastiprina šo sajūtu. Gluži tāpat kā agrīnie Pink Floyd albūmi šis varētu būt ieraksts, kura pavadījumā lieliski "lietojas". Starp citu, šonakt sapnī es uzņēmu heroīnu un domāju - nekas, no vienas reizes taču atkarīgs palikt nevar. Kad esi jau pavisam labā līmenī, ir īstais laiks pievērsties "Getting Better". Tā nu gan ir dziesma, kas man asociējas tikai ar vienu - ar Philips reklāmām iz deviņdesmitajiem, šīs reklāmas dēļ es arī domāju kādreiz, ka "Getting Better" ir bez maz vai Bītlu populārākā dziesma. "Fixing a Hole" visai labi varētu būt vēl viena narkotiku tēmas dziesma - vismaz tādas sajūtas man rodas, lai gan dziesma ir diezgan "straight" un no psihodēlijas tajā nav ne miņas. "She`s Leaving Home" ir stāsts par meiteni, kas aiziet no mājām, vai pareizāk, par viņas vecākiem, kas tur paliek. Starp citu, šajā dziesmā nepiedalās vairums grupas dalībnieku, jo vienīgie izmantotie instrumenti ir klasiski stīgu štrumenti, kurus noteikti spēlēja kādi citi ļaudis, nevis, teiksim Ringo Stārs. Albūma visoriģinālākā dziesma ir "For the Benefit of Mr. Kite", kura radusies no kāda 19. gadsimta cirkus plakāta, kuru Lenons bija iegādājies kādā antikvariātā un dziesmas skanējums ir diezgan tipiski karnevālisks un cirkisks ar tipisku karnevāla "break" dziesmas vidū. Harisona "Within You Without You" ir vēl viena viņa Indijas ietekmētā kompozīcija ar ļoti jūtamu sītaras klātbūtni, principā gan tā nav viena no manām mīļākajām dziesmām. Atšķirībā no patiesībā ļoti muļķīgās un optimistiskās Makartnija "When I`m Sixty-Four", kura ir daudz interesantāka. Visubeidzot noslēdzas albūms ar vienu no kritiķu izpratnē izcilākajām un savulaik skandālu sacēlušajām Liverpūles četrotnes dziesmām - "A Day in The Life", to pašu, kur "I`d love to turn you on" un to pašu, kur "4000 holes in Blackburn, Lancashire", ar kurām varētu piepildīt karalisko Albert hollu. Gribas tikai saukt - izcili! izcili! izcili!

Pirmā filma par Indiju Džonsu, protams, ir sava žanra leģenda un pelnīti ieņēmusi savu vietu Holivudas zelta fondā. Tomēr manā izpratnē vietai šai filmai tomēr ir ierādīta pārāk tuvu skatuvei. Es, protams, saprotu, ka Harisons Fords, kas zirgā cīnās ar nacistiem tankā, sniedz neatkārtojamas emocijas, tomēr 16. vieta IMDb visu laiku labāko filmu sarakstā (augstāk nekā "Pilsonis Keins", starp citu) - tas manā izpratnē ir jau par daud. Tipiskākā Indianas Džonsa filmu iezīme - nekāda ievada. Mums ir jau jāzina, ka Džonss ir arheologs un profesors, kas brīvajā laikā ar pletni dzenājas pakaļ dažādiem vēstures retumiem ar mērķi tos nogādāt muzejā. Tiesa, kas arī ir raksturīgs Indianas Džonsa filmu sākumiem, viņam ne vienmēr izdodas tās vērtīgākās lietas dabūt, jo viņam allaž atrodas kāds sliktais pretinieks, kas savāc Džonsa atradumu. Šajā filmā šis sliktais ir kaut kāds franču arheologs, kas Džonsam atņem maijiem piederošu statueti. Bet pēc tam Džonss, protams, viņam spēj par to revanšēties, kad viņu ceļi krustojas atkal. Šajā gadījumā izrādās, ka Hitlers šausmīgi grib iegūt arku, kurā uzglabāti 10 baušļi un kurā ir iekšā baigākais spēks. Protams, varētu rasties jautājums, kādēl Hitleram sagribētos iegūt īpašumā kaut kādu žīdu relikviju, bet tas gan šajā kontekstā nav tik būtiski. Kā izrādās, nacisti ir atraduši kaut kur Ēģiptē kaut kādu apraktu pilsētu, zem kuras kaut kur tai arkai ir jābūt, bet tās atrašanai nepieciešams kaut kāds disks, kuru atradis pirms vairākiem gadiem bijušais Džonsa skolotājs, kura meitu Džonss tolaik pavedis. Un tagad Džonsam jābrauc uz Nepālu, lai tur šo objektu no tās meitas dabūt. Pati Meriona (Karen Allen) Nepālā nodarbojas ar to, ka uzvar dzeršanas sacensībās ar vietējiem un vada krogu. Protams, vienlaicīgi ar Džonsu no viņas disku vēlas dabūt arī nacistu bandīti, bet ir jau zināms, kurš ir krutāks. Tad nu viņi dodas uz Ēģipti, sabiedrojas tur ar kaut kādu Džonsa čomu Sallahu un atrod arku. Tad viņiem to atņem franču arheologs un nacisti, kas pārbauda, kas tajā arkā ir iekšā. Izrādas, ka arka viņus visus nogalina (izņemot labos varoņus, protams). Secinājums: Džonsam vajadzēja arku vest uz Berlīni. Protams, ja iedziļināties mazliet vairāk, var secināt, ka šī filma ir mazliet propogandas gabals. Pirmkārt, skatāmies vēsturiski. Zināms, ka 30-to vidū, kad notiek filmas darbība, nemaz tik sliktas attiecības jeņķiem ar nacistiem nebija un par sliktajiem viņi tos neuzskatīja. Tāpat zīmīgi, ka franču arheologs ir nacistu draugs - tak tomēr sliktie eiropieši. Bet atkal jau atkārtošos, šādas filmas es nevērtēju pēc to sižeta ticamības un varoņu motivācijas skaidruma. Šādās filmās galvenais ir draivs, galvenais ir vietām iepītais humors, galvenais ir savlaicīgi aizbēgt no ripojošas lodes (starp citu, skatoties šo filmu neilgi pēc UHF, sākums likās vienkārši dramatiski sviestains). Interesanti, aizraujoši, bezjēdzīgi. Un vēl - 3. daļa ir totāls pirmās daļas rip-off. Bet laikam jau šāda stila filmās tas ir ok, riteni jau par jaunu neizgudrosi.

Trīs dienu mini maratonā mēs piebeidzām Indiana Džonsas sāgu. Neteikšu, ka tas būtu īpaši sarežģīti, ievērojot to, ka tās tomēr ir tikai 3 divstundu filmas. Nobeigumā gan sanāk, ka skatījāmies triloģijas otro daļu, tomēr ievērojot to, ka izņemot kopīgu galveno varoni un filmas atmosfēru, nekā cita vienojoša šajā sāgā nav, nedomāju, ka šādā veidā mēs pieļāvām kādas kļūdas. Protams, varētu būt, ka pirmā daļa bija jāskatās kā pirmā, tomēr tā bija "revolucionāra", bet pārējās tikai atkārtojošas, bet no otras puses - kāpēc gan tā būtu jādara? "Temple of Doom" ir vienīgā salīdzinoši atšķirīgā filma triloģijā - tajā neparādās ne viens vienīgs nacists (pat ne kaut kur fonā kā statists, kuru Džonss nogalina ar vienu pātagas cirtienu). Vēl viena iezīme - šoreiz Indianam nav galvenā pretinieka, ar kuru viņš cīnās visas filmas garumā. Viss sākas ar to, ka Indiana ir kaut kur Šanhajā, kur viņš neveiksmīgi mēģina nokārtot darījumu ar kaut kādu aziātu bandītu (tā, lai vismaz filmas sākumā viņš vienu reizi tiktu apčakarēts), toties viņš veiksmīgi aizbēg no sliktajiem, pie reizes savācot tā bandīta draudzeni - aktrisi un dziedātāju Villiju. Līdzi viņam dodas arī viens ķīniešu sīkais ar iesauku Short Round, kuru Indiana kaut kad savācis no ielas. Viņi bēg ar bandīta lidmašīnu, taču izrādās, ka piloti arī ir sliktie, kas ņem un savācot izpletņus lidmašīnu pamet. Tā kā viņi ir arī atlējuši degvielu un Indiana nav pilots, nākas no lidmašīnas lekt laukā, izmantojot gumijas laivu izpletņa vietā. Tā kā viņi piezemējas ūdenī, nekas slikts varoņiem, protams, nenotiek (atkal varētu pavīpsnāt par to, cik tas viss ir reālistiski, bet lai nu būtu), toties viņi nonāk kaut kādā noplukušā Indijas ciematā, no kura sliktais maharadža (vai kā nu viņu tur sauc) savācis burvju akmeni un pēc tam vēl nolaupījis visus bērnus, kuri tagad strādā raktuvēs. Kā izrādās, šamais maharadža patiesībā ir tikai bērns - marionete kaut kāda traka Kalī dievieti pielūdzoša priestera rokās, kuram nav lielāka prieka kā upurēt cilvēkus, izraujot viņiem sirdis. Starp citu, tas kults man atsauca atmiņā totāli sviestaino Bītlu filmu "Help!", no kuras varētu būt, ka Lukass un Kaufmans, radot šo veidojumu, šo to pārņēmuši (varbūt gan arī nē, bet tā vismaz būtu interesanta versija). Šī filma arī ir zīmīga ar to, ka tieši šeit ir tā leģendārā epizode, kad Džonss pēdējā brīdī paķer savu cepuri, riskējot pazaudēt roku (ja nemaldos, šis elements ir daudzviet ticis parodēts). Vispār man ne pārāk patīk "stulbas" filmas, bet Indiana Džonss tomēr ir stulba filma, kas man patīk. Varbūt tāpēc, ka tā ir lieliska piedzīvojumu filma, kura necenšas izlikties esam kaut kas vairāk. Visāda tur vēsturiskā informācija par kaut kādiem kultiem, kas dara to vai dara šo, tas, protams, ir baigi stilīgi, bet Spīlbergs un Lūkass lieliski saprot, ka ne jau vēsturzinātnieki grib skatīties Indiana Jones filmas, bet gan tādi vienkārši ļaudis kā tu un es. Un man patīk!

Beidzot noskatījāmies "Drugstore Cowboy", filmu, kura manā datorā parādījās vienlaicīgi ar "Naked Lunch" un "Requiem for a Dream" (kuru vēl neesmu saņēmies noskatīties atkārtoti). Patiesībā šī ir diezgan skaidra un saprotama filma par narkotikām. Mets Dilons ir Bobs, kurš vada 4 cilvēku bandu, kas specializējas uz aptieku apzagšanu, lai iegūtu narkotikas. Vēl viņa komandā ietilpst Diāna, viņa sieva, kuru viņš bezgalīgi mīl un kura bezgalīgi mīl narkotikas (citāts iz filmas sākuma), viņa čoms Riks un šamā draudzene Nadīne. Tā nu viņi četratā ņemas, visu laiku bēguļojot no policistiem, kuri to vien domā, kā viņus savākt aiz restēm. Bobam ir zināmās zīmes, no kurām jāizvairās, lai varētu narkodzīvē kaut ko sasniegt un viena šāda sliktā zīmē parādās, kad Nadīne nejauši ieminas, ka viņai un Rikam gribētos iegādāties suni, bet suņa pieminēšana nozīmē 30 dienas neveiksmju. Līdz ar to viņi pamet pilsētu un dodas ceļojumā pa reģioniem. Kad Bobs sakliedz uz Nadīnu, ka viņas dēļ viņiem nekas nesanāk (pēc tam, kad viņa sataisījusi troksni, kura dēļ nācies pārtraukt kādas neapsargātas aptiekas apzagšanu), šī sadusmojas un izdara pašnāvību pārdozējot, atstājot uz gultas cepuri, kas Boba pasaulē nozīmē vismaz 15 gadus neveiksmju. Šīs neveiksmes jau sākas, kad Bobs gandrīz tiek aizturēts, mēģinot apzagt slimnīcu. Viss beidzas viņam šajā reizē labvēlīgi, toties radušās problēmas, ko darīt ar Nadīnas līķi, jo konkrētajā štatā pārdozēšana tiek pielīdzīnāta slepkavībai. Un labākais ir tas, ka bandai ir jāatstāj savs viesnīcas numurs, jo tas ticis rezervēts šerifu sanāksmei. Ar pūlēm viņi līķi tomēr no viesnīcas izdabū, bet Bobs izlēmis mest mieru savai darbībai, tā kā tāpat veiksmes daudzus gadus nebūs un pierakstīties programmā, lai ārstētos no narkotikām. Šādā iestādē viņš satiek savu čomu, vecu mācītāju un narkomānu, kuru atveido pats William S. Burroughs, leģendārais bītņiku rakstnieks un atkarīgais. Beigās, kad pārītis jaunu narkomānu Bobu gandrīz nogalina un viņu ved "ātrajos", viņš domā par to, ka cepures lāstam vajadzētu tagad būt izpirktam. Līdz ar to, ja viņš izdzīvos, viņam būs iespējas atgriezties. Tomēr tikai ja. Vispār - laba filma, priekš narkotiku filmas pat ne gruzoniska, protams, tas nav "Trainspotting" vai "Requiem for a Dream", bet vismaz "Sweet Sixteen" līmenī tā noteikti ir. Turklāt Berouza personāžs - riktīga odziņa.

Vēl viens kārtējais pretendents uz visu laiku labākā albūma statusu ir Bītlu "Baltais albūms", kas gan patiesībā saucas "The Beatles", bet neviens jau viņu tā nesauc, tāpat kā Metalikas melno albūmu sauc par melno un nevis par "Metallica". Šajā ierakstā Bītli izlēmuši izjārēties uz nebēdu, līdz ar to nespēdami iekļauties viena diska ietvaros, līdz ar to radot vienu no agrīnajiem dubultalbūmiem, kurā iekļauta vesela virkne unikālas kvalitātes dziesmu un līdzās tām - vairākas mazāk izteiksmīgas kompozīcijas. Iespējams, te precīzākais veids novērtēšanai būtu sakārtot dziesmas pēc to kvalitātes manā izpratnē.