4. Nikitas sezonu skatījāmies ar lielāku pārtraukumu apmēram vidū. Seriālā arvien mazāka loma tiek atvēlēta "misijām" un arvien lielāka - savstarpējām attiecībām. Vispirms Maikls cīnās par to, lai "atprogrammētu" Nikitu atpakaļ, tad tur iesaistās jau it kā 2. sezonā mirusī Edriena, vispār gandrīz katrā sērijā notiek vai nu kaut kādas smadzeņu modifikācijas lietas vai kaut kas līdzvērtīgi reālistisks. Vienā parādās kaut kāds 10gadīgs šmurgulis, kas praktizējas telepātijā, vēl te notiek gandrīz visas sezonas garumā cīņa starp Operations un augstāko priekšnieku - Džordžu. Tiek nogalināts Bērkofs un aizstāts ar viņa negaidīti atklājušos dvīņubrāli. Izrādās, ka Nikitas kaimiņš Niks Štopels - nodaļas ziņotājs un sīka žurciņa - vienlaicīgi ir arī misters Džonss - vislielākais iespējamais priekšnieks. Vēl vairākas sērijas bija ļoti nepatīkamas - tai skaitā viena, kad Nikitu pagrabā pie sevis iesloga kaut kāds pilnīgi ķerts tips (ar zināmu līdzību Faulza "Kolekcionāram") un viena, kad viņa nonāk trakonamā. Pats trakonams izskatās apmēram no horror filmām pārņemts un tik pretīgs, ka varētu padomāt, ka tas atrodas kaut kur Krievijā, teiksim pie Murmanskas, lai gan oficiāli tiek apgalvots, ka tas esot Cīrihē, Šveicē. Tā kā man uz šo valsti drīz jābrauc, teorētiski es varetu par to pārliecināties, kādi tur ir trakonami, bet es patiešām šaubos, ka tajos ir visur nolupusi krāsa un viss izskatās sliktāk nekā Latvijā. Anyway, šķiet, ka kaut kādā brīdī ir notikusi radikāla scenāristu maiņa, kā rezultātā Nikitā arvien vairāk parādās pilnīgi neloģiskas notis, kas man nebūt nepatīk. Vienīgais prieks, ka tagad atlikušas vairs tikai 8 pēdējās sērijas, un tad būs cauri.

(valoda: krievu). Ja ir viena lieta, ko man nav tā arī izdevies saprast, tā ir amerikāņu tautas un kritiķu jūsmošana par Martinu Skorsēzi vienlaikus ar kinoakadēmijas negatīvo attieksmi pret šo režisoru. Daudzi viņu uzskata bez maz par 20. gadsimta (nu jau arī 21.) izcilāko amerikāņu režisoru, kurš turklāt nav saņēmis tā arī nevienu Oskaru. Es esmu redzējis vairākas viņa filmas, bet kaut kā neesmu sapratis, kas tad viņā ir tik unikāls. Ok, "Taxi Driver" bija tīri labs kino, bet ne ar ko ne labāks par daudzām citām klasiskām 70-to gadu filmām. "Goodfellas", kas skaitās viena no labākajām 90. gadu filmām bija normāla gangsteru filma, ne vairāk, "Aviators" bija totāli oskariem domāta filma ar lielisku aktieru ansambli, bet bez odziņas. Hmm, es biju nez kādēļ domājis, ka Skorseze ir atbildīgs arī par "Once Upon a Time in America", kuru gan es nespēju līdz galam noskatīties pārmērīgas garlaicības mākts. Protams, es neesmu vēl redzējis "Gangs on New York" (un pagaidām arī neplānoju to noskatīties, pietiek jau man filmu ar Leo di Kaprio), kā arī "Jēzus pēdējo kārdinājumu", bet vismaz līdz šim neviena no Skorsēzes filmām man nav likusi atsēsties uz pēcpuses un pateikt: "Jā, tā ir lielā māksla!"

(valoda: angļu). Te nu būtu pienācis laiks man pastāstīt, kālab šāds ieraksts manā faktoīdā vispār ir varējis tapt. Pamatā tam ir divi galvenie komponenti: 1) mana diezgan zemā noslogotība darbā pēdējā laikā un 2) ierakstu pa gadiem tabula manā faktoīdā. Proti, mans viens no mērķiem šajā faktoīdā ir panākt, lai pa vismaz vienam ierakstam būtu no katra 20. gadsimta gada. Laika posmā no 50. gada līdz gadsimta beigām viss ir kārtībā - neviena tukšuma (loģiski jau arī - man ir vairāk nekā 1000 ierakstu faktoīdā, būtu dīvaini, ja tur nebūtu pārstāvēts, teiksim, 1987. gads, kas ir relatīvi nesena pagātne). Tikām gadsimta pirmajā pusē joprojām ir vairāk caurumu nekā pilnumu - un atkal nav brīnums, jo tur grāmatas ir praktiski vienīgais avotu veids - vecās filmas es īpaši iecienījis neesmu (un tās nav arī īpaši pieejamas), bet par tik antīku mūziku pat labāk nerunāt - vienkārši ierakstu ir maz, tie ir draņķīgas kvalitātes un mani nemaz neinteresē (LP laikam jau tolaik nebija vēl izgudrots formāts). Lai nu kā nebūtu, Eleanorai Ferjūnai (ja to uzvārdu šādi jāizrunā) es uzdūros Gūtenberga projektā - kā brīvi pieejamai angliskai rakstniecei. Tad nu ņēmu un lejuplādēju šo, viņas pazīstamāko (it kā) darbu. Tas ir bērnu literatūras žanrā ieturēts (more or less) un pasaku stilā vēsta par kādu ceļinieku, kas dodas atpestīt no ļaunajām slaucējām (nopietni) kādu ieslodzītu meiteni. Lai atmaidzinātu šo sirdis, viņš tām katru dienu stāsta pa mīlaststāstam, kamēr visas ir atmaidiznātas un beibe ir brīva un var doties pie sava iemīļotā. Tikai izrādās, ka viņas iemīļotais nemaz viņai nav mīļš, bet gan ir kaut kāds stulbs lohs, kas vienkārši viņā ieķēries, bet beibe paspējusi iemīlēties stāstiniekā Martinā Pipinā, ar ko šī tad arī beigās paliek laimīga. That`s all folks.

"Zvans", pēc dažiem sekundāriem avotiem spriežot, ir viens no vismazāk ievērojamajiem Airisas Mērdokas darbiem (piemēram, tas ir vienīgais viņas romāns, kuram Vikipēdijā ne tikai nav apraksta, bet nav pat tukšā lapas aizmetņa), tomēr tas nav traucējis kādam šo grāmatu izdot arī latviešu valodā. Un tas savukārt man atļāva šo grāmatu paņemt bibliotēkā un izlasīt. Šī grāmata stāsta par kādu sievieti vārdā Dora un kādu zvanu vārdā Gabriels. Gabrielam gadījies nezināmu iemeslu dēļ jau pirms vairākiem gadsimtiem tikt noslīcinātam ezerā, bet Dora iedegas domā izcelt viņu atpakaļ saulītē. Patiesībā tas notiek sekojoši: Dora ir atgriezusies pie sava vīra, kuru bija uz pus gadu pametusi, un pie vīra viņa atgriežas kaut kur Anglijas laukos, kur viņš mitinās patlaban kādā reliģiskā kopienā un studē kaut kādus viduslaiku materiālus (būdams vēsturnieks). Šī reliģiskā kopiena, kā tas ar kopienām mēdz būt, reāli nav vienota un tajā valda daudz pretrunu. Piemēram, viens no tās vadītājiem, vīrietis vārdā Maikls, ir homoseksuāls un viņam reiz ir bijis sakars ar kopienas sargu Niku (kamēr tas vēl mācījās skolā kaut kur citā Anglijas galā). Nika dvīņumāsa Ketrīna, kas grasās iestāties klosterī, iz neglābjami iemīlējusies Maiklā, kurš joprojām iekāro Niku, kurš savukārt ir nelaimīgs ar dzīvi un nodzēries. Vēl tur iesaistas Doras vīrs Pols, kuram patīk Ketrina un kurš mīl savu sievu, vienlaicīgi nevarot viņu ciest. Maikls tikām ieķeras pusaudzī vārdā Tobijs, kas ieradies pa vasaru pastrādāt kopienā. Īsi sakot - vismaz kādu ikviens tur iekāro un lielākoties neviens neiekāro, to ko viņš var dabūt. Tikām zvanu ezerā atrod Tobijs un laika ziņā tas gandrīz sakrīt ar jauna zvana iecelšanu baznīcas tornī. Vispār sižeta šīs grāmatas 300 lappusēs ir tonnām, personāžu arī, grāmatas kvalitāte - augstāka par beletristiku, bet ne diži. Diezgan velk uz ziepeni (ja tā nopietni padomā, Mērdokai vispār šausmīgi patīk aprakstīt dažādus mīlas sakarus, kuros iesaistās daudz cilvēku - te var minēt gan "Zem tīkla", gan "A fairly honorable defeat", gan "A Severed Head"). Protams, rakstnieces talanta viņai netrūka, bet, manuprāt, to varēja realizēt arī labākā veidā.

Lidojums no Rīgas uz Ženēvu man pagāja Milana Kunderas zīmē - līdzi paņēmu grāmatu ar diviem viņa franču valodā sarakstītiem romāniem - "Nesteidzība" un "Identitāte". Tātad sākam ar "Nesteidzību". Lai gan man patiesībā labāk patīk lasīt steidzīgi, šoreiz laika manā rīcībā bija daudz, tāpēc es centos grāmatu izbaudīt, cik vien varēju. Tā, kā jau tas Kunderam ir raksturīgi, sapin sevī kopā veselu kaudzi dažādu sižetu, no kuriem viens ir saistīts arī ar Čehoslovākijas cīņu par brīvību un 1968. gada notikumiem. Tomēr būtiskākā grāmatas tēze neapšaubāmi ir sekojoša: nesteidzība rullē! ātrums smird! Jau grāmatas sākumā, kurā pats autors ar sievu it kā brauc mašīnā, viņš pievēršas tam, ka ātrums nogalina laiku un ka līdz ar to cilvēce ir ļoti daudz zaudējusi. Romāna darbība paralēli notiek divos laikmetos - 18. un 20. gadsimtā. 18. gadsimtā Kundera apraksta kādu it kā autentisku tā laikmeta noveli (par ko gan neesmu pārliecināts, ka šāda novele patiešām eksistē), kurā kāds jauns vīrietis kļūst par savdabīgu instrumentu viltīgas sievietes rokās: viņa to izmanto kā māņus mīļāko, lai novērstu vīra uzmanību no īstā mīļākā. Otra sižeta daļa norisinās mūsdienās tajā pašā pilī, kur pirmā, tikai šoreiz varonis ir intelektuāls vīrietis, kas mēģina satriekt sabiedrības morāles, bet kas reāli satriec tikai sevi pašu ar savu "nestāvošo" locekli un ir spiests skandalozu publisku seksu pārvērst nožēlojamā imitācijā - šādā veidā Kundera parāda, ka sensualitāte mūsdienās ir tikai izlikšanās par šo pašu lietu. Vēl te iesaistās kāds čehoslovāku kukaiņu pētnieks, kas patiesībā nejaušības dēļ bija kļuvis par padomju nežēlastības upuri, bet pats sevi ir pārvērtis par apzinātu upuri un jūtas pārāks par visiem saviem kolēģiem, bet vienīgais reālais pārākums, ko viņam izdodas sevī atrast ir stroikās "uzkačātie" muskuļi. Vēl viena romānā pamatīgi apcilāta tēma ir tā sauktie "dejotāji" - cilvēki, kas alkst pēc sabiedrības uzmanības, lai gan patiesībā nekā tāda viņiem, ko piedāvāt nav. Kā arī romāna sākumā skaidro Kundera, čehu karalis Vaclavs (viens no ievērojamākajiem) savulaik labprāt pārģērbās par bomzi, lai varētu krogā pasēdēt ar vienkāršajiem cilvēkiem un novērtēt tautas noskaņojumu, bet mūsdienās princis Čārlzs, kam patiesībā nav nekādas varas, pat pazemes bunkuros nespēj paslēpties no fotoobjektīvu uzmācīgajām acīm un līdz ar to slava ir pilnībā mainījusi savu lomu. Romānā tiek aprakstīts divu arhetipisku šādu "dejotāju" pāris - Bērks un vēl kaut kāds. Vispirms viņi sarīko publiskas pusdienas kopā ar AIDS slimniekiem - homoseksuāļiem, lai parādītu savus liberālos uzskatus. Tur tas otrs (ne Bērks) iedomājas sabučoties ar vienu no gejiem, bet Bērks saprot, ka viņam atkārtot šo žestu būtu nožēlojami, tādēļ viņš aizbrauc uz Āfriku un nofotografējas ar badā mirstošu meitenīti. Un tā viņi viens ar otru sacenšas, lai gan patiesībā nekā tāda ievērojama ne vienā, ne otrā no dejotājiem nav. Un Vensāns - romāna varonis, virtuālā seksa dalībnieks, īstenībā arī savā būtībā ir tikai vēl viens dejotājs, kurš nekādi nespēj atturēties no iespējas paspīdēt, tikai ne visai veiksmīgi lielākoties. Un kopumā var secināt, ka Kundera mūsdienas uzskata par ātruma un "dejotāju" laikmetu un nezinu, kālab lai es viņam nepiekristu.

Kad skatījos pirmos "Klerkus", nemaz tādā grandiozā sajūsmā par tiem nebiju, tomēr tagad, pēc otro noskatīšanās, tie man šķiet daudz labāki, kā agrāk. Atšķirība starp šīm filmām patiesībā ir tikai viena - Kevinam Smitam pieejamajos līdzekļos. Ja 1994. gadā viņš bija absolūti alternatīvs un neatkarīgs kino veidotājs, tad tagad viņš ir Holivudas sastāvdaļa, līdz ar to arī filmas pieeja nav gluži tāda kā oriģinālajai daļai. Ir skaidrs, ka "Klerkus 2" nav vērts skatīties, ja tu neesi redzējis pirmo daļu, ja nezini, kas ir Dante Hikss un viņa kaitnieciskais draugs Rendels, tu droši vien arī negribēsi to uzzināt. Tagad viņiem ir piebiedrojies vēl viens čomaks - Elaija, 19 gadīgs dorks, kas ir "Transformers" un Gredzenu pavēlnieka fanātiķis un kuram nav īpaši labas attiecības ar Rendellu, kas viņu visu laiku apdirš (ko viņš gan dara arī ar visiem citiem cilvēkiem). Desmit gadu laikā abu vīriešu karjeras nav īpaši attīstījušās - tikai tagad viņi vairs nestrādā attiecīgi pārtikas bodītē un videokasešu nomā, bet gan plecu pie pleca burgeru ieskrietuvē. Dantem, kā tas viņam ir raksturīgi, atkal ir izvēle no divām sievietēm - viena no viņām ir mīloša un jauka, bet otra - kruta. Protams, ka filmas beigās viņš izvēlas tomēr jauko. Tāpat atkal ir filmā diskusija par seksu: kā vecajā bija saruna par to, vai blow job ir sekss vai nav, šajā ir jautājums par to, vai "Ass to mouth" ir normāli vai nav. Un tāpat šajā filmā ir arī kāds pretīgs perversijas elements - līdzvērtīgi Dantes draudzenes seksam ar mirušo studzinātāju tualetē, šajā filmas daļā parādās cilvēka sekss ar ēzeli (interspecies erotica) zem nosaukuma "Kelly and the Stud" (kur Stud ir skūts liels vecis, bet Kelly - ēzelis, turklāt vīriešu dzimtes). Nu un, protams, te piedalās arī Jay and Silent Bob, kā nu bez šiem. Tikai šī filma ir krāsās. Un profesionālāk uzfilmēta. Un ar labāku aktierspēli. Tātad kopumā sliktāka. Jo ne jau kvalitātes pēc kāds skatās "Clerks", bet gan tāpēc ka tā ir stilīga filma, kuru varētu uzfilmēt jebkurš no mums, bet ar otro daļu tas vairs cauri neiet. Šis jau ir profesionāls kino, turklāt bez sava īsta sakāmā. Lai gan daudzi dialogu fragmenti filmā bija lieliski, kā piemēram strīds starp Rendelu un "Lords of the Rings" ekspertu.

Nezinu, kādēļ, bet man bija radusies sajūta, ka "Nacho Libre" vajadzētu būt labai komēdijai, un es brīnījos, kāpēc vairāki cilvēki par tās skatīšanos īpašu sajūsmu nepauda. Tomēr mana uzticība Džekam Blekam ir gana augsta, lai es nepaļautos tikai uz svešu spriedumu un atteiktos skatīties filmu ar viņa līdzdalību. Protams, tā balstās pamatā uz diviem darbiem, kuros viņš piedalījies - "High Fidelity" un "School of Rock", bet abās šajās filmās viņš bija lielisks. Iespējams, es pārāk maz uzmanības pievērsu cilvēku apgalvojumiem, ka šeit viņš spēlē mūku, kas vēlas kļūt par krutu restleri. Tam droši vien vajadzēja darīt mani aizdomīgu, bet nedarīja. Līdz ar to sanāca, ka es šo filmu noskatījos. Izrādījās, ka Bleka varonis patiešām ir resns mūks, kas sapņo par būšanu par super krutu restleri. Talanta viņam nav, tāpēc viņš paņem par partneri kaut kādu sīku kverpli no ielas, ar kuru kopā viņš tad arī cīnās un šādu tādu piķi pat dabon (par zaudētiem mačiem), kuru viņš izmanto, lai pirktu ēdienu bērniem patversmē, kurā viņš strādā kā mūks. Plus viņš ir ieķēries vienā no mūķenēm, kura gan restlerus uzskata par ļoti sliktiem cilvēkiem. Šai filmai ir tikai dažas vainas, bet toties tādas, ka tās spēj atsvērt visu. Pirmkārt, šajā komēdijā nav nekā smieklīga (izņemot pašu ideju, ka resns mūks grib nodarboties ar restlingu), tas, ka šī filma ir komēdija, nav pat īsti nojaušams - nojaust var tikai to, ka tā ir filma par restlingu, līdz ar to neinteresantu cīņu te ir pa pilnam. Otrkārt, filma ir absolūti bezmērķīga un neinteresanti veidota. Vienīgais ievērojamais elements ir tajā, ka darbība tai notiek kaut kur Meksikā, līdz ar to izņemot Bleku vairums aktieru ir meksikāņi. Bet te nav nedz smieklu, nedz pietiekami interesantas mūzikas (theme song ir tīri labs, bet tas arī viss), nedz jebkā cita. Tik tukšu komēdiju vēl ir jāpameklē - vismaz, ja runa ir par daudz maz normālas kvalitātes filmām, nevis kaut kādu sviestu. Totāla vilšanās.

(valoda: krievu). Otrajā Kunderas romānā, kuru izlasīju sava brauciena uz Ženēvu laikā, čehu autors pievēršas cilvēku īstenuma un samākslotības tēmai. Tā centrā ir pāris - viņš un viņa (paskaidrojums seksuālo minoritāšu jautājumu ekspertiem), kuru attiecības virzās lieliski līdz kādai mazai nejaušībai: viņa, lai neskaidrotu viņam, kādas domas viņu satrauc (patiesībā - nekādas īpašās), pasaka, ka vīrieši uz viņu uz ielas vairs neatskatās un ka viņa par to ir apbēdināta. Viņš, lai sievietei darītu dzīvi vieglāku, nosūta viņai anonīmu vēstuli kā "stalkeris", kas viņu izseko. Viņa sāk mēģināt noskaidrot, kas šis viņas izsekotājs varētu būt, un sākumā šis pavērsiens viņu attiecībām pat nāk par labu - viņa sava anonīmā apbrīnotāja iespaidā (un ietekmējoties no viņa vēstulēm) sāk vairāk pievērst uzmanību savai ārienei, jūtas atbrīvotāka utt. Taču problēmas rodas brīdī, kad viņa saprot, ka anonīmais autors ir viņas pašas draugs. Proti, viņa padomā, ka tas ir kaut kāds viņa dīvains plāns (viņš ir diezgan greizsirdīgs), lai pārliecinātos, ka viņa teorētiski būtu gatava savu draugu krāpt. Un tad viņa par to kļūst dusmīga, bet, protams, neatklāj viņam, ka viņa zina. Tikām viņš pamazām patiešām sāk nesaprast savu draudzeni un sāk just greizsirdību pret iedomāto sekotāju, kurš gan ir viņš pats. Viņš mēģina šo sekotāju likvidēt, nosūtot vēstuli, ka viņam darba dēļ uz ilgāku laiku jāaizbrauc uz Londonu, bet viņa, savukārt, paziņo draugam, ka viņai esot jādodas uz Londonu, turklāt tā, ka viņš saprot, ka viņa zina, ka tas tips nemaz neeksistē (vispār - diezgan frīkaini). Jebkurā gadījumā viss noiet tik tālu, ka viņa ir spiesta iesaistīties Londonā kaut kādās trakās orģijās, bet beidzas viss ar to, ka viņa pamostas viņa apskāvienos. Nav tikai skaidrs, kurā brīdī viņa ir aizmigusi - kaut kur tuvu sākumam vai, gluži otrādi, tuvu beigām. Jebkurā gadījumā romāns ir ļoti kompakts, vienkāršs un vienlaicīgi arī ļoti baudāms. Kundera tomēr ir viens no maniem iecienītākajiem rakstniekiem un, šķiet, šādu savu reputāciju viņš nezaudēs.

Nezinu, kā citi, bet es par labāko Kuarona filmu joprojām uzskatu 2001. gada "Un tavu māti arī". Patiesībā gan šis apgalvojums ir smieklīgs, tā kā es esmu, ieskaitot "Cilvēku bērnus" redzējis tikai 3 viņa filmas. "Cilvēku bērni" ir vēl viena no filmām, kas šogad pretendē uz vairāku Oskaru saņemšanu un patiesībā tās perspektīvas man rādās nebūt ne sliktas (ņemot vērā, ka tā kandidē tikai ne īpaši prestižajās kategorijās). Tā stāsta par ne pārāk tālas nākotnes pasauli, kad cilvēci ir piemeklējusi vispārēja neauglība - jaunākajam cilvēkam uz pasaules ir 18 gadi. Īsti nepiefiksēju, kādēļ šī lieta bija sākusies - vides piesārņojums, kaut kāds bioloģisks ierocis vai vēl kaut kas. Jebkurā gadījumā 21. gadsimta trīsdesmito gadu Anglija nav īpaši jautra vieta, bet drīzāk līdzinās Orveliskajai pasaulei. Valstī ir kaudzēm nelegālo imigrantu (cik var saprast, citur ir vēl daudz sliktāk), kuri tiek mesti iekšā būros un itin bieži arī likvidēti. Var teikt, ka šī ir vēl viena no šī gada Oskaru ekstremāli vardarbīgajām filmām (lai gan rāda šeit to vardarbību salīdzinoši mazāk). Klaiva Ovena galvenais varonis ir normāls labu aprindu anglis (lai gan tā īsti nevar saprast, ar ko viņš īsti nodarbojas un kāds ir lietu stāvoklis tajā pasaulē), kuram viņa kādreizējā draudzene palūdz palīdzēt aiztransportēt kaut kur vienu jaunu melnādainu sievieti, kura kaut kādā mistiskā veidā ir palikusi stāvoklī un varētu kļūt par pirmo māti vairāk nekā 18 gadu laikā. Tad nu to viņš arī dara. Pa ceļam, protams, visi, kas vien iespējams, tiek apšauti, it īpaši tas attiecas uz cilvēkiem, kas varoņiem palīdz un beigās nomirst arī Klaivs Ovens, bet jaunā sieviete ar bērnu, kura dzemdības pieņēmis Ovens (šī daļa, starp citu, tika realizēta diezgan debīlā stilā), spēj (vai arī nespēj - netiek parādīts) nokļūt pie Human Project dalībniekiem - kaut kādiem labajiem cilvēkiem, kurus neviens nekad nav redzējis un kuri grib palīdzēt cilvēcei pārdzīvot šo laikmetu (kas ir diezgan problemātiski, ievērojot vairošanās tendences). Es būtu gribējis, lai man šī filma patiktu: ideja ir ok, vizuāli interesanti uztaisīta, tikai vaina tāda, ka filma ir diezgan neinteresanta un bezmērķīga un ar ne pārāk spēcīgu loģiku.

(valoda: angļu). Urrā! Kārtējo reizi uzķēros uz filmas nepareizās versijas problēmas! Protams, man vajadzēja rēķināties, ka Andreja disku plauktā neatradīsies vis 1930. gadā uztaisītā klasiskā Remarka romāna ekranizācija, kas mitinās IMDb visu laiku labāko filmu 250-niekā un kas tolaik saņēma Oskaru kā gada labākā filma, bet gan "cita" versija. Šī versija tapusi 1979. gadā un tā ir televīzijas, nevis kino filma. Tas vien šķiet aizdomīgi. Toties kā televīzijas filma tā tomēr varēja dabūt vairākus ekstra klases aktierus - te piedalās Holivuds klasiķis Ernest Borgnine (kura nevienu filmu gan es neesmu redzējis) un hobits Bilbo Baginss - Ījans Holms. Paula Balmera atveidotājs gan man nav zināms ne mazākajā mērā. Sižetu šeitan neatstāstīšu, jo tas lielā mērā atkārto Remarka romānu. Tomēr savas dažas piezīmes izteikšu. Pirmkārt, filma ir garlaicīga - kā jau to var gaidīt no TV filmām, tā vienkārši velkas savas divas stundas un tad beidzas. Otrkārt, man šādā realizācijā ir vienalga - mani neuztrauc ne Balmera, ne viņa draugu liktenis un es tikai skaitu, cik no viņiem ir apmiruši un cik vēl ir dzīvi (lai noteiktu, cik ilgi vēl filma varētu turpināties). Treškārt, filma ir haotiski samontēta - pārejas starp tagadni un pagātnes "flashbaki" notiek neadekvātās situācijās un brīžiem ir vienkārši kaitinošas. Ceturtkārt, ir diezgan absurdi skatīties, kā angļi un amerikāņi atveido vāciešus (neviens no viņiem pēc vācieša neizskatās) un vēl dīvaināka ir viņu runāšana - visi varoņi, protams, runā angliski, bet tikko sākas aktīva kara darbība, var dzirdēt, kā fonā kāds klaigā vāciski. Piektkārt, visi galvenie varoņi ir stipri vien par veciem - der ievērot, ka šie "zēniņi", kas nupat pametuši skolas solu, lielākoties ir 26-28 gadus veci (tādējādi flashbaki un delverēšanās skolā izskatās vēl daudz debīlāki, nekā varētu gaidīt). Kopumā varu teikt - esmu šo filmu noskatījies, paldies, vēlreiz to neskatīšos. Neviens gan, protams, nelika man to no Sīča paņemt. Būtu labāk vēl kādu perversu Almadovaru no viņa aizņēmies.