Kazhes pierakstu burtnīca

Filmas pilnais nosaukums ir pārāk garš, lai es uzticētos, ka mans faktoīds tam nenogriezīs galu. Tas ir "Borat: Cultural Learnings of America for Make Benefit Glorious Nation of Kazakhstan".

Boriss Grebenščikovs un viņa banda "Akvarium" turpina terorizēt klausītājus ar savu mūziku. Varbūt ne gluži bandu un ne gluži terorizēt, bet ideja ir skaidra. Muzikālajos aranžējumos šoreiz Grebeņs atteicies no savas pēdējo gadu mīlestības - regeja un vairāk sācis uzticēties deju mūzikas ritmiem. Taču tas nenozīmē, ka Aquarium tagad izklausās pēc kaut kāda Underworld vai vēl jo vairāk pēc DJ Bobo. Patiesībā "Aquarium" joprojām izklausās pēc sevis - Grebenščikovam ir ļoti specifiska izpratne par dziesmu melodijām un pat tādās trance kompozīcijās kā "Afanasij Nikitin bugi" tikko Grebeņs sāk dziedāt (runāt), tā atkal tas pārvēršas par ļoti tipisku Akvarium dziesmu. Kaut gan vispār deju mūzikas ietekme šajā ierakstā ir ļoti spēcīga un labākās dziesmas ir tās, kurās šo ietekmju ir mazāk. Iespējams, ka tādu dziesmu kā "O smisle vsego suščego" Grebenščikovs ir paspējis ierakstīt jau vismaz 20 reizes iepriekš (man visvairāk rodas asociācijas ar viņa solo albūmu, kur viņš izpilda dzejnieka Andreja Vertinska kompozīcijas), bet es tādas klausos ar stipri lielāku prieku nekā viņa elektroniskos veikumus. Kā jau ikvienam kārtīgam krievam, šeit arī netrūkst dziesmu par alkoholu. "Mama ja ne mogu boļše pitj" ar savu depresiju lieliski saskan ar optimisma pārpilno "Stakan" ("vse govorjat, što pitj neļzja; ja govorju - što budu"). Vispār otrajā diska pusē vairāk ir tādu tipiskāku dziesmu, ko no BG var gaidīt - apmēram līdzīga stila dziesmas kā viņa albūmā "Kostroma, mon amour". Patiesībā es īsti nezinu, vai vēlos teikt, ka šis albūms ir pārāk tipisks Akvarium ieraksts, lai izceltos uz citu grupas albūmu fona, vai arī žēloties par netipiskajām noskaņām. It kā atsevišķas dziesmas ir lieliskas, bet tās ir visas jau iepriekš kaut kur dzirdētas. Laikam sanāk, ka kaut gan man šis albūms patīk, man tas vienlaicīgi arī nepatīk, nevar taču patikt kaut kas tāds, kas ir sevis atražošana, bet jaunās noskaņas mani nepiesaista, sarežģīti - vai ne? Tomēr nē, man patīk šis albūms, kaut arī es saprotu, ka tam man nevajadzētu patikt. Tā ir būtiska Akvarium priekšrocība - viņus ir forši klausīties, pat ja viņi nav nemaz tik forši.

After having read `The Collector` I expected this one not to be much worse. The first and the longest of the stories entitled just like the book was a major disapointment - I don`t really like books about the life of visual artists, and this one is no exception. Some sort of a senseless love story and a few naked girls is all this book can offer. "Elinduk" is even worse - some romantic medieval nonsense. The last two stories managed to improve the impression on the whole book - "Poor Coco" is a story about a writer that doesn`t stand for himself and suffers because of that. "The Riddle" tells us a story about a man that disapears - but it is not a true detective, it`s too postmodern for that.

MASH is one of my favourite sitcoms, it was made in the 70`s and told us the stories of Trapper and Hawkeye Pierce - two surgeons trying to have a good time while staying at a mash in the middle of the Korean war. They drank their booze and they loved their women, and they harrased major Frank Burns and his devoted lover, crazy patriot major Hotlips (that was her nickname and I never knew what she was really called). But the film that inspired the tv series isn`t that good, and it dissapointed me bitterly. The characters are the same, but you can`t really feel the pacifism of the series in the film, and the jokes fall flat most of the time, although there aren`t that many jokes in the entire film to speak about the majority of them. But there was a thing I liked about this film - and it was the leading song, entitled "Suicide is painless" - it`s a real beauty, and it`s sung to a dentist called "Painless". "Suicide is painless, it brings on many changes, and I can take or leave it if I please". I don`t want to try suicide, but the feelings after watching this crappy work of cinematography nearly made me want to.

Why do I always watch them films about music? I don`t really know the answer to that. And this was certainly a bad choice what to watch. The film is somewhat between a real motion picture and a documentary - most of the stuff really did happen but in a bit different manner. What really bother`s me is the style of music you get in this film. I`m not a particular goer for the "Joy Division", "Happy Mondays" sound but it`s what you basically get. The centre piece of the film is a TV guy named Tony Wilson, a man who owned the label that recorded Joy Division and Happy Mondays. Later he also founded the Hacienda - the most notorious nightclub in Manchester. But what`s bad is that it`s the place where rave was born. And you can guess - to I like rave? No, I don`t. And I`m not particulary interested in Mr. Wilson`s life (although Steve Coogan is a good actor). So, we get this drugs issue, and Wilson`s private life. And nothing else? Oh, yeah, we get a mess of a movie - with disturbing music, no point being made, actually - with nothing. The only positive thing I can find here is the first ten minutes - before we switch to new-wave. Punk was pretty good, I liked the way the first Sex Pistols concert was shown, but after that everything went slowly downwards. Unless you can identify yourself with this kind of music I don`t think you should watch this.

Mr. Miller, according to "Space" (not the French but the American band) is "our local vicar and a serial killer". According to Latvia Mr. Miller is either an editor of a magazine of private dirty clothes and a person representing a sexual minority. According to the local tradition Mr. Miller is some guy who happens to like driving fast cars without a licence and who is a young architect. According to American literature Henry Miller is one of the writers that first introduced explicit sexuality in American literature. He and his woman that is, forgot her name. In this book though you don`t encounter a single appearance of words like `penis`, `vagina`, `pussy`, `cunt`, `boner`, `cock` or even `Peter Tool` (I only used these words so you can find this record of the factoid by using the search option on the site), oh no, this book tells the story of Henry Miller going to Greece from his native States. In there he undergoes a treatment of life that`s just like he always wanted it to be - poor and unambitios (not that he was a rich man before going to Greece). That`s one weird thing - I always thought of this fellow being a brat that doesn`t give a damn about anything. But it proved that in fact he was just a nice and mellow fellow that despised the American dream more than anything. Oh, and he didn`t like the French because of them being too pretentious about themselves. Not that this autobiographic tale is particulary entertaining, but at least it gets more and more interesting towards the ending thus leaving a positive impression upon your humble servant.

(valoda: vācu) "Donžuāns jeb mīlestība uz ģeometriju" laikam gan ir populārā Maksa Friša luga, kas paspējusi paviesoties uz ne viena vien pasaules teātra skatuves. Šajā lugā Frišs piedāvā Donžuānu mazliet savādākā gaismā, nekā tas pierasts. Viņam lielais sieviešu pavedējs ar savām 1003 sievietēm ir cilvēks, kas sirds dziļumos alkst tikai nodarboties ar ģeometriju, ko viņš uzskata par interesantāku par jebkuru sievieti. Sievietes viņam ir tikai draudzenes, kamēr ģeometrija ir mīlestība. Un šīs ģeometrijas dēļ viņš būtu gatavs visas sievietes pamest, ja tas tikai būtu vienkārši. Protams, viņš pazudina ne vienu vien sievieti un aizved nāvē ne vienu vien vīru, bet tas viņam ir vairāk tā kā tāds joks, jo primārā lieta viņa dzīvē ir ģeometrija. Dīvaini, vai ne? Toties interesanti.

I could kill a person for writing a title this long. So the review will be particulary short because after finishing I`ll probably start a life long mission of finding and executing Mr. Delius. This book is a collection of essays about everything Mr. Delius considered important enough to write about. I expected it to be funny, it wasn`t. The organisation of the book in the form of a dictionary is enough to keep the rating above the water line but not more than that.

"Rips van Vinkls" ir Friša radio luga, kas vēlāk pārauga romānā "Štillers" un te nu man jāatzīst, ka oriģinālā versija ir interesantāka par tās gala produktu. Sākotnējie notikumi šajā lugā ir līdzīgi kā romānā - kāds vīrietis tiek aizturēts Šveicē dzelzceļa stacijā pēc tam, kad viņš ir iedevis pliķi uzstājīgam stacijas darbiniekiem, izrādās, ka viņš ceļo ar viltotiem dokumentiem, kā rezultātā viņš nonāk cietumā. Kāds nejaušs aculiecinieks policijai atklāj, ka šis aizturētais nav nekas cits kā pazīstamais tēlnieks Anatols Vādels, kas pazudis pirms dažiem kadiem (Vādels romānā pārvēršas par Anatolu Štilleru). Taču aizturētais vīrietis atsakās sevī atzīt šo Vādelu, kurš turklāt tiek meklēts par vairākiem nebūtiskiem noziegumiem, piemēram, viņš nav samaksājis kaut kādus nodokļus. Tā vietā šis cilvēks uzskata un apgalvo, ka viņš esot Rips van Vinkls, kas Latiņamerikā pastrādājis vairākas slepkavības un jau Šveicē ir nogalinājis savu sievu. Atrodas arī Anatola Vadela sieva - dejotāja, kura vīra iespaidā patiešām bija gandrīz kapā novesta, bet nekādu vardarbību viņš pret viņu izrādījis nebija. Kāds advokāts ņemas cītīgi van Vinklu aizstāvēt, mēģinot panākt sava aizstāvāmā atbrīvošanu no cietuma, kamēr pats Vādels (vai van Vinkls) mēģina pierādīt, ka viņš ir slepkava un nevis kaut kāds tēlnieks. Tikai problēma ir tāda, ka viņu visi atpazīst kā Vādelu, tai skaitā sieva. Turklāt tā kā viņš ir ievērojams tēlnieks, vietējā mākslas akadēmija gatava nomaksāt visus viņa parādus, lai tikai Vādels tiktu atbrīvots un varētu tikt atklāta viņa jubilejas izstāde. Tiesa patiešām Vādelu attaisno, atzīstot viņu par Vādelu un nevis par Ripu van Vinklu (kas turklāt izrādās personāžs iz kāda stāsta par vīrieti, kas aizmidzis zem koka un pamodies pēc 20 gadiem pavisam citā pasaulē). Tikai Vādels nav apmierināts ar tiesas lēmumu un mēģina nogalināt savu sievu pa īstam, tiesa, neveiksmīgi, un atkal tiek ieslodzīts. Un kā izsakās prokurors, kas piedalījās viņa lietā, problēma šajā situācijā ir tāda, ka tiesas cilvēku vērtē un uzskata par to, kas viņš kādreiz ir bijis - šajā gadījumā tēlnieks, saviem stereotipiem, kas balstīti uz pagātni izslēdzot domu, ka cilvēka attīstība var nebūt nepārtraukta. Proti, kāpēc gan šis cilvēks X, kas pirms 3 gadiem bija vēl tēlnieks Anatols Vādels, tagad nevarētu būt nežēlīgs slepkava Rips van Vinkls, kas pastrādājis savus noziegumus vēl tajā laikā, kad eksistēja Vādels un šos noziegumus Vādels noteikti nav pastrādājis? Principā to var uzskatīt par atteikšanos no loģikas, bet var arī - par paradoksālu loģikas modeli. Vismaz man kaut kas tāds ļoti patīk.

(valoda: krievu) Nē, 19. gadsimta krievu literatūra nav mans jājamzirdziņš. Nē, mans jājamzirdziņš ir Monty Python dalībieku kolektīvās un solokarjeras videoieraksti. Tomēr pa ceļam uz darbu skatīties "Around the world in 80 days with Michael Palin" man iespēju nav, toties iepazīties ar krievu literatūras klasiku man neviens neliedz. Tiesa, diži pārliecināts par to, ka Suhovo-Kobiļins ir ievērojams klasiķis es neesmu, drīzāk uzskatu to par kaut kādu vēsturisku kuriozu. Nepietiek ar to, ka šis "dramaturgs" savas dzīves laikā sarakstīja veselas 3 (!) lugas, varu pieminēt arī to, ka viņa vārds man ir absolūti svešs un ka viņš pat mani neieinteresēja pietiekamā mērā, lai es kaut cik nopietni uzmestu aci viņa biogrāfijai. "Krečinska laulības" ir maksimāli triviāla komēdija par laulību blēdi. Tās galvenais varonis Krečinskis ir kāds iznirelis un kāršu spēļu cienītājs, kas izlēmis apņemt bagātu līgavu, lai atbrīvotos no visiem saviem parādiem. Tikām līgavas tēvs, kas gan nav no gudrajiem ļaudīm, pret šo precinieku izturas ar lielām aizdomām, taču pati Ļidočka - jaunā līgava - par Krečinski ir sajūsmā. Lieki teikt, ka Krečinska plānos ietilpst topošā sievastēva īpašuma notērēšana un sievas pazudināšana, jo nekādu silto jūtu viņā tav. Taču izrādās, ka Krečinskim parādi ir tik lieli, ka viņš nespēs izvilkt līdz kāzām, ja vien nedabūs lielu aizdevumu. Ķīlai viņš aizņemas no Ļidas mega dārgu brošu, ko ieķīlā, bet patiesībā ieķīlā viņš tikai kopiju. Tomēr beigās viņš tiek atmaksots un nežēlīgi padzīts. Protams, es neko komisku šajā komēdijā nesaskatīju - nekā tāda, ar ko tur smieties, man vismaz nebija, ok, tas gabals nebija gruzonisks, bet arī ne smieklīgs, drīzāk vienkārši garlaicīgs un pointless.