Kazhes pierakstu burtnīca

(valoda: angļu). Patiesībā Maikls Peilins nav šī raidījuma režisors, bet gan tikai galvenais varonis, tomēr, manuprāt, te tomēr tieši viņš ir tas, ko man vajadzētu dēvēt par autoru un nevis tie divi tipi, kas veica režisoru pienākumus. Nenoliegšu, ka raidījumu ciklu tapšanas gads (astoņdesmito beigas) man radīja zināmas aizdomas par šī veidojuma kvalitāti, ne velti 80tie tiek bieži saukti par tizlāko desmitgadi, tomēr Peilins man nepavisam nelika vilties. Pati ideja ir gaužām vienkārša - Maikls Peilins BBC uzdevumā dodas apkārt pasaulei, neizmantojot lidmašīnas un mēģina šo ceļumu veikt iespējami līdzīgā maršrutā kā Filiass Fogs Žila Verna romānā. Tikai atšķirība ir tāda, ka Fogs saskārās ar autora izdomātām problēmām, kas lielākoties bija piedzīvojumiem bagātas, kamēr reālais Peilins saskaras ar gluži prozaiskiem šķēršļiem - streikiem, kuģu remontiem utt. Filma ir sadalīta 7 epizodēs, katra pa 45 minūtēm. Peilina maršruts ir vairāk vai mazāk sekojošs: no Londonas ar vilcienu uz kontinentālo Eiropu, pietura Venēcijā, no turienes ar kuģi uz Krētu, tālāk - Aleksandrija, Kaira, Sueca, pa Sarkano jūru līdz Džedai, pāri Sauda Arābijai ar mašīnu, no Dubajas uz Bombeju, tālāk cauri Indijai, no Madrasas cauri Singapūrai uz Honkongu, vilcienā cauri Ķīnai, no Šanhajas uz Japānu, no Tokijas uz Losandželosu, pāri Amerikai līdz Ņujorkai un atkal ar kuģi pāri okeānam uz Angliju. Patērētais laiks: 79 dienas un 7 stundas. Tomēr interesantas šajā filmā ir ne tikai vietas, bet, prognozējami, arī Peilina stāstījums, turklāt daudzviet viņš iesaistās interesantās lietās - savāc atkritumus Venēcijā, skatās futbolu Kairā, lido ar gaisa balonu štatos, brauc uz Indiju noplukušā buru kuģī. Droši vien jaukākais Peilinā ir tas, ka viņš ir interesants un vienlaicīgi jauks cilvēks - ar savu mazliet paitonisko un tomēr daudz mīkstāko kā agrāk humoru, ar nebeidzamu optimismu, atvērtību attiecībā pret cilvēkiem un spēju pasmieties par sevi pašu. Un, protams, pēc šīs filmas noskatīšanās vienkārši pārsteidzošā mērā gribas dirnēt augu dienu birojā un vienīgo ceļojumu ik dienas veikt ar tramvaju pāri Daugavai. Noteikti nākamgad plānoju noskatīties visus pārējos Peilina raidījumu ciklus.

This album lacks two things TL are best known for - hard rockin` guitars and lots of Irish influences. Instead it has a lot of sappy ballads, which probably have interesting lyrics, but musically apart from "It`s only money" there`s very little this album can offer. It surely ain`t as bad as really bad but it`s so generic, so pathetically uninsteresting that I don`t even want to describe it.

Kā zināms, "Who`s Next" ir viens no visu laiku lielākajiem rokmūzikas albūmiem, kas pasaulei devis vairākas neaizmirstamas un pat gribētos teikt - epohālas dziesmas. Pirmkārt, protams, albūmu ievadošo "Baba O`Riley" ar tā fenomenālo lūpojošos sintezatora patternu un šokējoši spēcīgo Daltrija dziedājumu. Tāpat pieminēšanas vērti ir enerģiski spēcīgais "Bargain", liriskais un pat limp bizkit izpildījumā daļu sava skaistuma saglabājušais "Behind Blue Eyes" un vispār nepārspējamais "Won`t Get Fooled Again", kas savā ziņā ir atbilde uz "Baba O`Riley", lai gan patiesībā ne jau par Orailiju Taunshends domāja, ka neatļaus sevi vēlreiz apmuļķot. Un nobeigumā vēl nāk optimistiskās pēdējās divas rindas - "Meet the new boss - same as the old boss". Atliek vēl piecas albūma kompozīcijas, kuras šādu reputāciju izpelnījušās nav un kuras tomēr tāpat ir vērts pieminēt. "Love Ain`t for Keeping" ir skaista akustiska kompozīcija , kurā Taunshends kārtējo reizi apliecina, ka viņš ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs vējdzirnavu trika izpildītājs. "My Wife" ir mazliet dīvaina kaut tāpēc vien, ka tajā vokālus pārņēmis baists Džons Envistls, kas arī ir šīs dziesmas autors un kurš patiesībā ir apveltīts ar tīri intersantu balsi. "The Song is Over" ir skaista balāde, kas gan pa brīžiem pārvēršas enerģiskā rokdziesmā un kura man neizskaidrojamu iemeslu dēļ dramatiski nepatīk Džordžam Starostinam. "Getting in Tune" ir albūma vismazāk piesaistošā dziesma, tā mani pat tiešām atstāj aukstu. Toties "Going Mobile" atkal ir viena jautra un nenopietna dziesmiņa ar foršu akustisko patternu. Patiesībā šis albūms ir gandrīz perfekts un tikai mans skopums punktu piešķiršanā liedz tam saņemt vēl augstāku vērtējumu, taču viens ir skaidrs - ikvienam ir nepieciešams vismaz pāris reizes šo albūmu noklausīties un punkts.

Patiesībā kaut ko tādu no Elisa Kūpera negaidīju ne tikai es, bet arī gandrīz neviens cits. Līdz ar to šo albūmu vai nu mīl vai nicina, nav tajā nekā no tipiskā Elisa, pat ne tik daudz cik iekš "Zipper Catches Skin". Patiesībā tas ir ļoti izteikts New Wave albūms ar lipīgām melodijām un interesantiem tekstiem. Šeit tu atradīsi gan paranoidālo un visnotaļ šizofrēnisko "Da Da", kas skaisti apvieno dadaismu un vārdu "dada" kā tēva uzrunāšanu, ar atmosfēriskām, gandrīz pinkfloidiskām noskaņām (tiesa, es vienmēr esmu saskatījis zināmu līdzību starp šiem diviem izpildītājiem un ne tikai kopīgā producenta Boba Ezrina dēļ, bet arī saistība ār Kūpera kā grupas debijas albūmu "Pretties for you"). Taču te netrūkst arī draudzīgas popmūzikas, tādas kā "Enough Enough" (kuras ievadu vienā dziesmā bija nočiepis tautietis Arnis Mednis), diezgan naidīgu uzbraucienu Kūpera (bet laikam ne Vincenta Furnjē) tēvam. Mana personīgi iecienītākā kompozīcija šajā diskā tomēr ir šausmīgā, drūmā un šausmīgi drūmā "Former Lee Warmer" par galvenā varoņa brāli, kas ir traks un dzīvo ieslēgts skapī un ne ar vienu gadiem nesarunājas. Te patiesībā ir diezgan daudz arī no populārā Kūpera imidža, tikai tādā patiesi drūmā, nevis balagāniskā ietērpā. "Dyslexia" ir vēl viena Ņū-veiva himna, kas mazliet pavelk uz tādām grupām kā Devo vai Talking Heads un grūti iztēloties, ka to dzied drūmais šausmu filmu varonis Eliss Kūpers, turklāt šajā dziesmā panti nav ne par mata tiesu sliktāki par piedziedājumu. Starp citu, disleksija ir nespēja mācīties, bet Kūpera varonis šajā dziesmā nekādi nespēj saprast, kas viņam īsti ir piemeties - mīlestība vai disleksija? "Scarlet and Sheba" ir vēl viena šausmu stāstu dziesma ar himnisko piedziedājumu: "I just want your body, Sheba

Czech films are my passion, and I never meant to miss the latest film of Peter Zelenka on the big screen. Mr. Zelenka was until that day known to me as the scriptwriter for "Samotari" - one of my all time favourite movies. Intriguing plot, visual enjoyment - you got it. But "Rok dabla" is a completely different movie. It starts off quite slow as a filmmaker from Holland ends up in a hospital for alcoholics in the Czech Rep., and meets there the popular Czech singer-songwriter Jarek Nohavica. Later on Nohavica manages to come off over his sickness, but because of his best friend K.Plihal he joins a folk band that usually plays weddings and funerals and tours with that band "Cechomor" the country. Rock music - it`s what you get, but not only that. There`s the problem of alcohol, of belief in God, of happiness, of understanding thy neighbor etc., etc. What`s especially interesting is the fact that everybody in this film plays himself, incluing Jaz Coleman - the former leader of the punk-metal-satanic band "Killing Joke". But it isn`t a documentary, never mind how strange it would sound. It`s something like real people ar put into strange situations, where they encounter a world where normal things don`t happen very often. Cross-dressing, people exploding into little pieces, satanic rituals - it`s only the top of the iceberg what`s beneath it is what counts.

This came together with the play about the donkey, but since the quality of the plays isn`t particulary similar, I write about this one separately. Hercules, as we all know did quite a lot of heroic stuff, among witch he cleaned a kings stable in one hour. But Duerenmatt provides us the real story - a dirty little town where everyone theoretically is against garbaging but still does nothing against it invites Hercules to clean. Since he`s out of money, Hercules takes the job. But upon arrival he finds out that he has come to a place of great burreaucracy, where to clean the garbage you must get hundreds of permissions from different commitees that do nothing. Meanwhile his wife flirts with the kings (or actually - the president`s) son, but that doesn`t really bother Hercules. In the end he not only doesn`t clean anything up but he starts working at a circus just to get some money, for example, boxes with mammoths in it. But he leaves the town broken and unhappy. The idea behind the play is, of course, positive, but the way Duerenmatt presents the whole situation isn`t particulary interesting - I found his version of the play for the radio much better than the real - stage version. But I still think that among modern playwriters Duerenmatt had a very good ranking.

A horror movie about zombies! Why do those weirdos call films about thos flesh eating no-good slackos "horror films"? They`re about as tremendously dangerously horrific as a piece of German cake. German nazi cake as the birthday present to our beloved fuehrer Adolph Bush Junior. What was I talking about? Sex, sex, sex, it`s all they think about nowadays... a young man ain`t got nothing in the world these days. Man, am I stupid.

Šis ir tas albūms, kura dēļ daudziem ir zināms vecā labā Frenka Zappas vārds. Jā, tieši šis ieraksts ir tas, kas pasaulei lika apzināties, ka Zappa ir vairāk nekā vienkārši traks mūziķis - viņš ir ģeniāli traks satīrisks mūziķis. "We`re Only In It For The Money" ir veltījums hipiju kustībai, bet ne jau tai kā tādai, bet ņirgāšanās par pseiho hipijiem, par mūziķiem, kas hipijus izmanto, lai varētu vairāk nopelnīt, par vecākiem, kas atbildīgi par to, ka viņu bērni aizrāvušies ar narkotikām. Žēl tikai, ka ne visas šīs albūma 19 dziesmas ir klausāmas. Kā politisks ieraksts, "We`re Only In It For The Money" ir desmitnieka vērts, kā muzikāls ievērojami atšķiras no šī vērtējuma. Muzikāli šis ieraksts manai gaumei ir pārāk avangardisks un nebaudāms un perfektie teksti nespēj šo trūkumu atsvērt. Ir te arī lieliskas kompozīcijas, tādas kā "Mom&Dad", "Harry, you`re a beast", "What`s the ugliest part of the body" (oriģinālā, nevis "reprised" versija), "Let`s make the water turn black", tikām kaudzēm dziesmu ir vienkārši trakas un domātas, lai kaitinātu nabaga klausītāju, piemēram, "Nesal Retentive Calipople Music" un it īpaši "The Chrome Plated Megaphone Of Destiny", kas ir apmēram tikpat baudāms kā Metal Machine Music un daļa no pārējām dziesmām arī ir izteiktas "novelty" kompozīcijas, kas varbūt ir kaut kādas negatīvās psihodēliskās mūzikas tendences parodējušas, bet tas nedara šo mūziku interesantāku vai baudāmāku.

2006. gads filmu ziņā man noslēdzās ar Alehando Gonzaleza Injaritu episko (vismaz tā skaļāk izklausās) drāmu "Bābele". Tajā kopā sapinas četras pasaules - japāņu, marokiešu, meksikāņu un amerikāņu. Breds Pits ar savu sievu Keitu Blanšetu ir tūristu pāris Malaizijā, viņu ģimenē ir attiecību krīze un izteikti trūkst saprašanās, viss mainās, kad Keitu, autobusā braucot, sašauj kāds vietējais. Šis vietējais ir cita stāsta varonis - puišelis, kam kopā ar brāli tēvs atstājis ieroci, lai šie varētu šaut pa kazām uzbrūkošajiem koijotiem. Savukārt tēvs šo ieroci ieguvis no kāda sava tautieša, kam to atdāvinājis vēl viena stāsta varonis (tiesa, otrā plāna personāžs tajā) - kādas kurlmēmas japāņu meitenes tēvs. Šo tēvu ik pa laikam izprašņā policija par viņa nelaiķes sievas pašnāvību, tā kā uz viņu savulaik bija kritušas aizdomas šajā sakarā, tikām meita, kas pasaulē, kuras skaņas viņa nedzird, jūtas kā frīks un mēģina kaut ko tajā mainīt, diezgan savdabīgā veidā mēģinot savaldzināt pretējā dzimuma pārstāvjus. Vēl vienā sižeta daļā, kas norisinās atkal pavisam citā pasaules galā - Štatos un Meksikā, Breda Pita un Blanšetas bērnus viņu auklīte paņem līdzi uz sava dēla kāzām Meksikā, jo viņai nav neviena, ar ko šos bērnus atstāt. Atceļā no kāzām viņas piedzēries brāļadēls/māsasdēls (nezinu, kāds radinieks tieši) sadiršas ar ASV robežsargiem un sākas bēgšana, kuras rezultātā bērni tuksnesī gandrīz iet bojā. Tomēr beigas ir salīdzinoši cerīgas - vismaz amerikāņiem, kamēr pārējiem varoņiem iznākums ne tuvu nav tik labs. Kopumā filma ir jāatzīst, ka ir ļoti dīvaina - it īpaši tas attiecas uz Japānas daļu, kurā regulāri mēs pasauli redzam kurlmēmās meitenes acīm, līdz ar to esam "apdalīti" skaņas ziņā. Patiesībā es nez kāpēc biju domājis, ka šī filma būs vairāk tāds šāvējgabals vai vismaz kaut kas līdzīgs "Reservoir dogs", bet izrādījās - nebūt ne. Taču es jau arī neesmu nekāds Reservoir Dogs fans, līdz ar to nebūtu ko bēdāties. Zināmas līdzības te ir ar iepriekšējo Injaritu filmu - 21 gramu, jo arī šeit ir vairākas savstarpēji saistītas sižeta līnijas, vienīgi šeit tā saistība vismaz starp 3 no 4 sižetiem ir uzreiz skaidra. Kopumā - kārtējā labā Breda Pita filma.

Oh my god! They make films in Latvia! They have already surpassed the "drawings on your cave" era and are actually making movies! That can`t be true. As a matter of fact, it is. And the film was kind of stunning. Contrary to the socialistic realism crap you`d expect from a film made in our piss poor country this is some alternative shit we`re talking about. If you want scenes of a lobotomy done upon a dead person, scenes of bisexuality, scenes of dead beggars - this is a film for you. If you want several stories about modern days Latvia, about what life`s really about and stuff like that this is a film for you. If you want shaky camera work, this is a film for you. If you want Elvis petting Pamela Anderson with Bruce Lee`s penis this is not a film for you. You are a sick idiot, man! How could you ever think of a thing like that! It drives me mad just thinking what it could be like being you. Oh, shit, I am you. How embarassing. See it if you can (the film I mean), if you can`t - don`t bother.