Kazhes pierakstu burtnīca

Šis ir ieraksts no Elisa trakās dzeršanas ēras, kad viņš domāja tikai par vienu - par to, kā labāk pieliet mūli, lai nākamajā dienā, neatcerētos, ko viņš vakar ierakstījis. Droši vien tieši alkohola ietekmē viņš piemirsa par savu aizraušanos ar skaļiem šoviem un šausmu filmu elementiem, bet pievērsās kaut kādai New Wave un Talking Heads meets Avantegarde un Frank Zappa. Šis ieraksts muzikāli nav smags, bet tas nav arī gluži vodeveļisks vai brodvejisks, kā to no Kūpera bieži var sagaidīt. Ievadošais "Zorro`s Accent" ar pirmajām rindiņām "Zorro lies dying

(valoda: angļu/krievu, atkarībā no sērijas). Pagāja diezgan daudz laika, kamēr mēs noskatījāmies kārtējas 22 sērijas, tā vēl izskatās, ka nepaspēsim tikt galā ar šo seriālu līdz manai braukšanai uz Ženēvu (tiesa, nav zināms, kad tā īsti notiks). Salīdzinoši ar pirmo sezonu paliek mazāk skaidrs, who are the good guys and who are the bad guys. Nezinu atkal neko par salīdzinājumu ar Alias, ko neesmu skatījies. Joprojām neapgalvoju, ka šī seriāla dēļ vai traks palieku, skatīties principā ir ok, bet mans galvenais mērķis tomēr it noskatīties līdz galam iespējami ātrāk, lai varētu ķerties pie citām lietām, piemēram, pie "Verdzenes Izauras". Nē, Izauru mēs neskatīsimies, tas tikai tāds sarkastisks joks. Nezinu īsti, kā lai komentē veselu seriāla sezonu, kas turklāt nav pirmā, turklāt esmu pilnīgi aizmirsis, ko rakstīju par pirmo sezonu. Datorefekti ir uzlabojušies salīdzinoši ar iepriekšējo gadu, tas tiesa, personāži kļuvuši skaidrāki, brīžam parādās arī ļoti interesanti epizodiskie varoņi, vienīgi to likteni paredzēt parasti var ļoti vienkārši. Vispār jāsaka, kā šajā seriālā pietrūkst, tas ir pārsteiguma un negaidītuma efekts, ja salīdzina ar to pašu "Lost" (tiesa, atkal te domāju vairāk Lost pirmo un zināmā mērā arī otro sezonu, nevis to diezgan prognozējamo notikumu virkni, kas mums tiek pasniegta trešajā sezonā).

Aki Kaurasemaki is the most respected Finnish film director. Does that say a much? What do you know about Finland? Have you heard the song "Finland, Finland, Finland - the country where I want to be"? Probably you have, and that`s a good thing. But apart from being Finnish Mr. Kaurasemaki is one hell of a director. In this cinematic masterpiece (I dare to say that!) he shows us the story of M - a middleaged guy who has just come to Helsinki when some crazy young assholes hit him in the head and steal everything he ownes. When he returns from his wounds to the real world M has lost the entire memory of himself. Everything else seems to be in order with him. He gets picked up by some poor people who try to help him get back on his feet, which he does. He gets a job at the Salvation Army and even falls in love with a woman working there. There`s quite an interesting part of the movie when M is in the bank and its robbed by a man who wants to get his money back from it to be able to repay his workers, for which he later hires M. And there`s also a man who has a vicious dog named Hannibal, but it turns out that the dog isn`t a slightest bit vicious, and it`s a female dog bearing the most masculine name. The film is positive, despite it showing the lowest parts of Helsinki. At least I enjoyed it a lot, and so would you, if you knew the finnish language or at least like I didn`t mind watching the film with subtitles.

It took me some time to watch this concert, although it`s really good. I don`t really know what stopped me from finishing watching this when I started it. Let`s start with a statement: by 1972 Deep Purple had recorded most of their classic material and after that have never managed to outplay themselves again. When we have this statement it`s clear how a concert from that time can be totally great. The song selection is superb - and I guess it`s a good thing that there`s no "Smoke on the Water" in sight. But what we do get kinda kicks the roof off: "Highway Star", "Strange Kind of Woman", "Fireball", "Child in Time" and "Black Night", "Space Truckin`". Plus there`s three more songs which I don`t find that good but they are no bad either. Ian Gillan`s vocal power is amazing, so is Blackmore`s guitar playing. Of course, the songs tend to be very long, with a lot of jamming going on, but that`s a good thing. And who cares that this video got no colors? The Beatles rarely were in color but did that make them worse that say "Nirvana"? I don`t think so. And this concert is surely not a great masterpiece in terms of camera work, but it`s a great masterpiece in terms of music. And what more can you ask for?

This was one perfect time for me to start reviewing films for my work. What can be better than a French version for the infamous stupidity of "Jackass" - the greatest TV show for teenage masochists MTV has ever come up with (apart from maybe a "Bon Jovi" marathon and the rise and fall of "Kiss"). A plot do you ask from me? Why of course not the case in this situation. (like my spelling and the word orded you might not but siht is the plot of the film). A porn flick would probably have more substance than this one. Naked bodys are present in this film but sexy they are not. Cameo appearances by Jibril Cisse and Amelie Mauresmo don`t really change the whole thing to be much better. It`s good that I didn`t pay for watching this film. It`s bad that the organisers didn`t pay ME for watching this film.

"Monkey Island" sāgas pēdējai spēlei daudzi (pamatoti) pārdod pāreju no smukas zīmētas animācijas uz nesmuku datorgrafiku, tomēr vai tikai grafikas dēļ spēle būtu nosaucama par bezvērtīgu? Nebūt nē! Šajā stāstā sižets ir sekojošs: Gajbrašs un Elēna aizbēg no sliktajiem pirātiem un nonāk savā Mīlī salā, kurā izrādās, ka Elēna ir pasludināta par mirušu un zaudējusi savu gubernatores statusu, viņu mājai draud nojaukšana un vispār mēslu ir visnotaļ daudz. Protams, visās padarīšanās ir iesaistīts arī bēdīgi slavenais zombiju pirāts Le Čaks, kas joprojām plāno apprecēt Elēnu (lai gan viņa jau ir precējusies ar Gajbrašu). Lai saglābtu situāciju uz salas un visā reģionā, kurā sācis savu uzvaras gājienu Ozijs Mandrils, austrāliešu miljonārs, kas necieš pirātus un mēģina viņus pārvērst par normāliem patērētāju sabiedrības biedriem, Gajbrašam nākas darīt visu ko - gan uzvarēt apvainojumu laušanās sacensībās, gan atrast bankas aplaupītāju bez deguna Pītu, kas baidās no pīlēm, gan apgūt pērtiķu cīņas (Monkey Kombat), gan vairākas reizes ar dažādiem priekšmetiem sist pa galvu nabaga hermitam Hermanam, kas izrādās nav nekāds hermits. Vispār nevaru nepateikt vienu lietu - šī spēle ir šausmīgi sarežģīta un daudzas lietas bez walkthrough manuprāt vispār nav iespējams iedomāties, kā realizēt, bet tas jau ir ok, jo tas ir Monkey Island. Iepriekšējo spēļu humors nekur nav pazudis, lai gan tas nav tik ass, kā bija iepriekš, brīžiem nokrītot līdz Broken Sword līmenim (kas gan arī pats par sevi nav slikts). Kā zināms, pati ideja šajā spēlēs ir mazliet savādāka nekā Broken Swordā - kas savā būtībā ir drīzāk Tomb Raider stila spēle, šitas ir tieši tipisks kvests, kurā mīklas ir sarežģītas, bet ne pārāk loģiskas. Klasiska spēle, lai gan ne izcila.

(valoda: krievu). Nezinu, kā tas sagadījies, bet atkal jau esmu izlasījis kārtējo Viktora Suvorova grāmatu. Vibor, ja pareizi saprotu, ir otrā daļa kaut kādai viņa grāmatai, ko neesmu lasījis. Atšķirā no, piemēram, "Akvārija" vai "Ledlauža", šī grāmata ir nevis dokumentāls (vairāk vai mazāk) spriedelējums par to, kas un ko un kāpēc darīja Padomju savienībā 2. p.k. laikā, bet gan literārs vēstījums par notikumiem, kuri varbūt tā norisinājās, bet varbūt arī nē. Centrā ir kādi 3-4 personāži: Josifs Staļins (laikam nav vērts skaidrot, kas tas par putnu), "burvis" Messers (kas spēj hipnotizēt cilvēkus), padomju superaģente Nastja, kam paredzēts kļūt par Spānijas karalieni (strange, isn`t it?) un bende-kino operators vienā personā Makars būtu nosaucami par galvenajiem šī darba varoņiem. Notikumi risinās 1939. gadā, pirms nacistu-padomju kara sākuma. Messeru meklē visas pasaules specdienesti un nacisti viņu pat noķer, tomēr nohipnotizējot visus, ko vien iespējams, viņš spēj aizbēgt un izlemj doties uz Maskavu pie Staļina. Pārvarot visu Staļina drošības sistēmu, viņš to patiešām izdara un atklāj, ka Staļins ir par viņu vēl varenāks burvis - vai pareizāk, burvju savaldītājs. Nastju Messers sagatavo padomju superaģentes darbam Franko vadītajā Spānijā, lai gan viņš personīgi netic, ka viņai ir "iekšā" kļūt par Karalieni. Kad Nastja Spānijā nokļūst, pirmais, kas jāizdara, ir jānovērš no sevis aizdomas par sakariem ar PSRS, taču viņa to izdara tik profesionāli, ka arī Staļins padomā, ka ir ticis nodots. Tikām no nāvei paredzētā sava bijušā pietuvinātā Ježova Staļins pārņem ideju izmantot kaut kādas kara ierīces, lai no milzīga attāluma veiktu pasūtījuma slepkavības. Vispār notikumu romānā ir tonnām, tāpat arī personāžu, Suvorova vēsturnieka maniakālums uzdarbojas pilnā sparā un pa brīžam atcerēties, kurš un kāpēc tagad nonācis Staļina nežēlastībā, ir pagrūti, turklāt daļa no sižetiskajām līnijām man kā ierindas lasītājam šķiet diezgan garlaicīgas, te varētu novilkt paralēles ar Uļickas romānu par Danielu Štainu - autoram pietrūkst spējas atlasīt filleru (droši vien maksā par lappusēm, pieņemot, ka rakstniekiem nav tā kā mūziķiem jāizpilda kādi minimālie normatīvi, piemēram, 200 lappušu apmērā).

I`m not really what made me listen to this. You see, I watch quite a lot of films, and I don`t usually listen to the soundtracks accompanying each and every one of them. "Mr&Mrs Smith" wasn`t exactly a bad film but I`ve seen better. Anyhow, the soundtrack is basically in the love-hate thematics and it`s done by various artists and not by some dude named David Horner or Various Artists (that`s a name and not "various artists"). Some of the songs were known - such as "Tainted love", "You`ve lost that lovin` feelin`" and "You are my sunshine". My favourite though is "I used to love her (but I had to killer)" - a positive hymn of a guy killing his lover. A lot of the songs have a banner "damned eighties!" waving all over them. As a matter of fact "Poison" is one of the bands that made onto this record - and it ain`t the only poodle rock outfit on the CD.

(valoda: angļu). "Nežēlīgie radījumi" ir nosacīta otrā daļa ģeniālaji "Zivtiņai vārdā Vanda", apvienojoties visām tās zvaigznēm - Džonam Klīzam, Džemijai Lī Kērtisai, Kevinam Klainam un Maiklam Peilinam. Vērīgāka acs varētu pamanīt, ka divi no šīs četrotnes ir bijušie Monty Python dalībnieki, kas varētu būt izraisījis manī vēlmi šo filmu noskatīties. Sižetiski vislielākā līdzība šai filmai tomēr nav vis ar "A Fish Called Wanda" (par kuru gan ir ievietots neliels inside joke filmas beigās, kad Klīzs kļūdas pēc nosauc Lī Kērtisas personāžu par Vandu, lai gan šajā filmā viņas vārds ir Vilma), bet gan ar Veirda El Jankoviča filmu UHF (vai man tā tikai šķiet, vai es Weirdu nupat pieminēju arī viena Elisa Kūpera albūma aprakstā). Sižets sekojošs: mediju magnāts Rods Makeins (parodija par līdzīgo tipu Mērdoku) nopērk izdevīgā darījumā veselu kaudzi dažādu uzņēmumu un tai skaitā arī vienu zooloģisko dārzu. Tā kā Makeinam ir galvenais princips, ka ikvienam viņa uzņēmumam jānes 20% peļņa, viņš nomaina zoodārza vadību, ieceļot par direktoru diezgan iztapīgo, bet citādi jauko cilvēku Rollo (Klīzs), taču tad nolemj Rollo vietā nosūtīt seksapīlo Villu Vestoni un savu pastulbo dēlu Vinsu, lai tie parūpējas, ka zoodārzā viss būtu kārtībā. Pirmā doma, kas rodas Rollo, lai uzlabotu zoodārza darbību, ir atbrīvoties no neagresīvajiem dzīvniekiem, jo cilvēkiem jau vienmēr labāk patīk briesmas un vardarbība. Taču, kad viņam personīgi zoodārza kopēji liek nošaut piecus mazus mīluļus, viņš to nespēj un patur tos kādu laiku savā dzīvoklī. Dzīvnieku radīto trokšņu dēļ Vinss un Villa padomā, ka Rollo ir viens totāls seksa maniaks, pie kura allaž ir istabā vismaz 3-4 sievietes, turklāt Vinss jūtas ļoti aizvainots, uzskatīdams sevi par daudz pievilcīgāku nekā Rollo. Tomēr Rollo no direktora vietas tiek atstādināts un Vinss sāk realizēt pilnīgi absurdu politiku - pārsātināt zoodārzu ar reklāmām, tai skaitā izvietojot uz tīģera Absolut Vodka reklāmu. Ekonomiskajā ziņā šis lēmums varbūt nav slikts, vienīgi darbinieku mīlestību Vinsam iekarot neizdodas, ko tikai pastiprina fakts, ka viņš nevar ciest jebkādus dzīvniekus (kā viņš atzīstas Vilmai, par kuru viņš ir pārliecināts, ka tā viņa dēļ ir vai traka: "when i was a kid dad bought me a puppy. but a month later he had to give it away, I just didn`t get it"). Salīdzinoši ar "UHF" šai filmai ir milzīgs pluss - tās veidotāji daudz labāk saprot, ko tie grib ar filmu paveikt un kādai šai filmai ir jābūt. Bet tai ir arī viens liels mīnuss attiecībā pret "A Fish Called Wanda" - filma ir pārāk brīvi uztaisīta, tās scenārijā izteikti pietrūkst kontinitātes, daudz kas nav izstrādāts pietiekami labi, daudz kas nav pārliecinošs. Kas gan ir pārliecinošs, ir Maikla Peilina sekundārais varonis - kukaiņu kopējs, kas pilnīgi bez pārtraukuma muld, krītot visiem uz nerviem, patiesībā viņš, protams, ir gudrs, bet vairāk nekā kaitinošs - vēl trakāk par mani. Jauka komēdija, bet no great cinema.

Ja nemaldos, par Brodvejas mūzikliem šajā savā lapā vēl rakstījis neesmu. Varu arī pastāstīt, kāpēc. Tāpēc ka es uzskatu mūziklu par visnožēlojamāko mākslas žanru, kāds vien iedomājams, kaut ko līdzvērtīgu Britnijai Spīrsai, Tomam&Džerijam un Dāmu romāniem. No mūzikla lieki gaidīt komplicētas kompozīcijas, interesantus smagus aranžējumus utt. Tomēr biedrs Endrjū Loids Vēbers, kuru gan laikam jādēvē par Seru (tā kā manu saitu es šaubos, ka lasa kāds, kas mani Viņam nosūdzēs par šādu zaimošanu, tad tas man ir pie kājas), skaitās tāds guru, ka viņš "ir pāri" Brodvejas zemākajiem sviesta līmeņiem. Un pat man ir jāatzīst, ka "Jesus Christ Superstar" ietilpst dažas kolosālas kompozīcijas (tas gan skaitās "rokopera" un nevis mūzikls, bet whatever). Tomēr "Cats" ir 100% mūzikls, tur nekā cita nav, taču arī šeit daļa no gabaliem ir tīri forši. Piemēram, prologa "Jellicle Songs", kas gan ir mazliet "bērnu" mūzika, bet citādi tīri labs. Toties tam sekojošais "The naming of cats" nav īpaši saklausāms un tajā nav nekādas mūzikas, tikai muldēšana. Vispār te ir diezgan izteikta problēma, ka dažādu melodiju šī ieraksta 95 minūtēs ir pārāk maz, kā jau mūziklos tas ir tipiski, tēmas tiek neskaitāmas reizes atkārtotas un bieži trūkst hooku, lai piesaistītu manu ausi. Piemēram, "Invitation to the Jellicle Ball" vienīgā funkcija ir bīdīt uz priekšu sižetu, bet nekā klausāma tur nav. "The Rum Tum Tugger" ir normāla melodija, bet, manuprāt, tā ir tā pati standarta tēma tikai ar citu ātrumu. "Grizabella" ir boringuma kalngals, liriskā dziesma bez jebkāda pielietojuma. "Bustopher Jones" atkal ir tīri klausāms, bet vispār es nevaru saprast, kāpēc nekur neesmu dzirdējis, ka tas viss ir tipisks "children`s music" (līdz brīdim kad sāk dziedāt "operatiskais tips"). Es saprotu, ka mūzikli principā balstās uz klasiskās mūzikas vērtībām (vai pareizāk nevērtībām), bet ne jau viss retro izklausās pēc bērniem paredzēta muzāka, kā tas ir gadījumā ar šiem "kaķiem". Vispār liriskās kompozīcijas šajā ierakstā ir diezgan vemšanu izraisošas, es nežēlošos, ka dziedātājiem/ām būtu problēmas ar balsi, bet tas viss ir tik sierains, cik vien ir iespējams, pretīgi, manuprāt. To zināmā mērā varu teikt arī par klasisko "Memory", kurš šajā ierakstā parādās vairākas reizes, kaut gan tur vismaz ar melodiju viss ir kārtībā, vienīgi tur gan dziedātājas vokālās dotības nav ok un patiesībā - nē - arī no melodijas tur nekā diža nav, vokālā melodija, jā, bet pavadošā ir pārāk dziļi fonā. "Skimble Shanks" izklausās pēc bērnu Ziemassvētku dziesmas, kas gan atkal ir tīri forši lipīga, bet c`mon - tam nav nekādas vērtības. Kā dziesma man laikam vislabāk patīk vēl viens populārais šī ieraksta gabals "Mr. Mistoffelees", kas vismaz ir diezgan interesants, ne jau tekstuālajā ziņā, bet vismaz tur jūt kaut kādas emocijas, nevis kaut kādu lirisku bullšitu. Un vēl beigās "The Addressing of the cats" vēlreiz piedāvā pretīgo operatisko tipu, kas dzied kaut ko mega garlaicīgu un izklausās pēc operas dziedātāja imitācijas. Pēc manām domām, ja no šī ieraksta izlobītu 10 minūšu best of, tad sanāktu tīri laba singla plate, bet dubultais disks ar 9 reizes vairāk materiāla - ir sūdīgs.