Beidzot noskatījos otro no Maikla Peilina ceļojumu raidījumu cikliem - 6 sērijas jeb 360 minūtes ar Maiklu Peilinu Himalajos. Es nez kāpēc biju domājis, ka raidījumu ciklā galvenokārt varēs redzēt kalnus, bet praksē vairāk varēja redzēt cilvēkus, jo Peilins jau nav nekāds rūdīts kalnos kāpējs un pat Everestā tālāk par pamatnometni viņam tikt neizdevās. Toties viņš piedāvā ceļojumu gar Himalaju dienvidu robežu, sniedzot īsus un ļoti interesantus zibšņus par daudzām tur dzīvojošajām tautām. Maršruts ved cauri Pakistānai, Indijai, Tibetai, Ķīnai, Nepālai, Butānai, Mjanmai un Bangladešai un par katru no šo valstu civilizācijām šeit var uzzināt diezgan daudz. Piemēram, mēs redzam, šķiet Nepālā, sievietes, kas ar groziem ķer zivis un pēcāk tās uzglabā zem sava apģērba. Peilina vadībā mēs paviesojamies ciemā, kas kā pēdējais Āzijā atteicies no godpilnās galvu mednieku nodarbes un sastopam tur vairākus cilvēkus ar pieredzi šajā profesijā. Mēs viesojamies mājās pie jaku (govjveidīgu radījumu) audzētāja, kas ir pateicīgs Ķīnas komunistiskajai partijai par visu to, kas viņam ir. Mēs viesojamies pie Dalai Lamas viņa mītnē Indijā. Uzzinām, ka iepriekšējā dzīvē Maikls Peilins ir bijis zilonis. Peilina galvenais pluss ir tajā, ka viņš spēj lieliski un bez britiem raksturīgās arogances saprasties gan ar Indijas princi (ok, viņam droši vien bija cits statuss), gan ar ganiem, gan vienalga ko citu. Tāpat viņš savā stāstījumā nekad nepaceļas pārāk augstu, nenostāda tevi kā skatītāju muļķa lomā, bet vienmēr ir gatavs arī pasmieties par sevi pašu, pamuļķoties ar bērniem, kas mācās angļu valodu, uzspēlēt pret pakistāniešiem kriketu, apmeklēt Indijā aizdomīgas kvalitātes teātra izrādi vai... nevaru izdomāt, ko tieši vai. Un kas viņā ir labākais - Peilins izvairās no kritikas, pat par ķīniešiem Tibetā viņš iespēju robežās izsakās korekti. Šajā viņa ceļojumā skatītājs var uzzināt, ka patiesībā šajā nebūt ne milzīgajā reģionā mitinās tik dažādas tautas, cik vien iespējams. Jā, un te bija arī gana liela raidījuma daļa par noslēpumaino valsti - Butānu, kura visiem iespējamajiem līdzekļiem cenšas apturēt tūristu ieplūšanu savā valstī, vadoties no moto, ka liela iedzīvotāju laime ir svarīgāka par lielu nacionālo kopproduktu, lūk, lieliska budistu filosofijas izpratne. Turklāt, salīdzinoši ar "80 days around the world", šim dokumentālo raidījumu ciklam, ir vēl viena priekšrocība - ļoti kvalitatīvs attēls, lielisks platekrāna lielbudžeta dokumentālais kino, kas atļauj izbaudīt Himalaju skaistumus (jā, kalni te, protams, arī parādās) visā to pilnībā. Vispār te ir viss, kas man patīk - skaista daba, interesanti cilvēki, un, protams, klāt tam nedaudz drāmas un humora.

(valoda: krievu) Džuliana Bārnsa vārds manā literatūras mīļa krājumā ir jauns, bet izskatās, ka drīzumā centīšos mūsu pazīšanos uzlabot. "Pasaules vēsture 10 ar pusi nodaļās" patiesībā gluži precīzi pasaules vēsturi neatspoguļo. Kā lasīju atsauksmēs, šo darbu pat ne visi kritiķi ir gatavi saukt par romānu, jo tas vienlaicīgi ir stāstu krājums, romāns, kā arī eseja. Atstāstīšu pa nodaļai. Pirmā nodaļa - "Bezbiļetnieks" - ir cilvēces lielākā piedzīvojuma - grēku plūdu atstāstījums no ķirmja skatu punkta. Brīžiem šausminošs, brīžiem šokējošs, brīžiem komisks tas ir stāstījums par to, kā Noass - ticīgs alkoholiķis - ar savu ne pārāk attīstīto primātu saimi tika Dieva izvēlēti, lai glābtu pasaules dzīvo radību no grēku plūdiem un ne pārāk veiksmīgi to izdarīja. Kā apgalvo ķirmis, kas uz kuģa nokļuvis nelegāli (jo Noass bija sastādījis vēlamo un nevēlamo izglābšanas ziņā dzīvnieku sugu sarakstus), gorilla būtu bijis daudz labāks pasākuma vadītājs par cilvēku. 2. stāsts jeb otrā nodaļa nosaukta "Viesi". Te mēs iepazīstam angļu vēsturnieku un gidu Frenklinu Hjūzu, kas vada ceļojumu ar kruīza kuģi pa Vidusjūru, kad kuģi pārņem musulmaņu teroristi, kas vēlas, lai apmaiņā pret ķīlnieku dzīvībām tiktu atbrīvoti viņu bieri cietumā, bet Franklins neviļus kļūst ja ne gluži par viņu sabiedroto, tad nedaudz uz to pusi - viņam tiek uzticēts paskaidrot pasažieriem, kādēļ tas ir tikai taisnīgi, ka viņi mirs (un kļūs par kārtējiem cionisma noziegumu upuriem). Labākais kas atgadās - šī stāstījuma beigās kuģi šturmē specvienība, bojā iet vairāki ķīlnieki un visi teroristi, kā rezultātā Franklins iegūst noziedznieku piekritēja imidžu, lai gan patiesībā viņš tikai centās izglābt savas draudzenes dzīvību. Trešā nodaļa - "Reliģijas kari" - ir absurda viduslaiku tiesas procesa pieraksts, kurā tiek apsūdzēti ķirmji, kuri sagrauzuši krēslu, kurā apsēdies bīskaps un pārsitis pieri, par ko ķirmjiem draud izslēgšana no baznīcas (kā apgalvo autors, par pamatu viņš izmantojis reālu procesu, kur par atbildētājiem bijušas žurkas). Patiesībā ļoti interesanti lasīt, kā tiek realizēts teoloģiski juridisks disputs šajā jautājumā. Numur 4 - "Izdzīvojusī" - ir stāsts par sievieti, kura bēg no sava vardarbīgā drauga un no tuvojošās kara, paglābjoties laivā ar diviem kaķiem (Noasa šķirsts numur 2), kur viņai sāk pamazām rādīties murgi, tā ka beigās nav vairs skaidrs - kurš ir traks - sieviete vai pasaule - un kur viņa atrodas - uz neapdzīvotas salas, kur kaķenei piedzimst kaķēni, vai slimnīcā. Nodaļa numur 5 - atkal vēsta par kuģošanu. Tas ir vairāk vai mazāk autentisks atgadījums par buru kuģi, kas cieta avārijā un kura pasažieru vairums nonāca uz milzīga plosta, uz kura tie pamazām viens otru cīņā par izdzīvošanu apslaktēja vai arī apēda. Otrajā šī stāsta daļā tiek stāstīts par to, kā kāds mākslinieks atainojis šo plosta traģēdiju. 6. nodaļa - "Kalns". Vēstījums par sievieti 19. gadsimtā, kas izlēmusi lūgt Dievam piedošanu par viņas tēva izteiktajiem zaimiem. Kopā ar savu ceļa biedreni viņa mēro ceļu līdz Araratam un kādā alā kalnā mirst. 7. nodaļa sastāv no 3 stāstiem. Pirmais - par kādu vīrieti, kas sievietes apģērbā izglābies no Titānika katastrofas (jo sievietēm bija augstāka prioritāte tikt izglābtām). Otrais - par to, vai Jonass būtu varējis izdzīvot vaļa iekšpusē un par to, kā gadījumi ar īslaicīgākām nokļūšanām vaļa vēderā un izdzīvošanām varētu uzlabot šī mīta ticamību. Pēdējā daļa - stāstījums par kuģi ar ebrejiem, kas glābās no fašistiskās Vācijas un kurus nekur negribēja pieņemt, kamēr beigās viņi atgriezās Eiropā un katra likteni izšķīra lielā mērā tas, kura Eiropas valsts viņu piekrita pieņemt - Francija, Beļģija, Nīderlande vai Anglija. 8. stāsts - "Augšup pa upi" - ir vēstījums par to, kā angļi uzņem filmu kaut kur Dienvidamerikā par diviem mācītājiem, kas strīdējušies par indiāņu kristīšanas nepieciešamību, un par indiāņu cilti, kas piedalās filmēšanā un beigās atļauj vienam no mācītāju atveidotājiem iet bojā. 9. daļa - projekts "Ararats" - stāsta par amerikāņu astronautu, kam uz Mēness balss pateikusi, ka viņam jāatgriežas uz Zemes un jāatrod Noasa šķirsts. Viņš tad saceļ lielu ažiotāžu, savāc līdzekļus un kopā ar vienu čomu šturmē Araratu, bet atrod nevis šķirstu, bet gan alu, kurā ir cilvēka kauli, par ko šis astronauts secina, ka tām jābūt Noasa mirstīgajām atliekām. Tikai izrādās, ka Noass miris 19. gadsimtā un bijis sieviete (skat. 6. stāstu). Visubeidzot 10., noslēdzošā daļa, vēsta par sapni, kurā cilvēkam rādījies, ka viņš ir pamodies. Un pamodies viņš ir - miris. Paradīzē. Paradīze šajā izpratnē ir vieta, kur piepildās visas tavas vēlmes. Tev ir tavas mīļākās drēbes, tāds ēdiens, par kādu esi tikai sapņojis, iespēja satikt slavenības un pat pārgulēt ar tām, neierobežoti finansiālie līdzekļi, turklāt tu vari skatīties televīzijā, kā uzvar tava mīļākā futbola komanda, kļūt par izcilu golfa spēlētāju un vispār - sasniegt visu. Bet ir tikai viens bet - tas turpinās bezgalīgi, un, kā izrādās, ikvienam cilvēkam šāda paradīze ar laiku piegriežas un viņš izvēlas nomirt vēlreiz (vai nu tālāk vai arī - pavisam, nav skaidrs). Kā tiek apgalvots, vislabāk mūžību pacieš zinātnieki un juristi. Pirmie - jo viņie ir iespēja atklāt to, ko nepaspēja atklāt iepriekš, otrie - tāpēc ka lietu, kuras atšķetināt, izpētīt utt. ir bezgala daudz. Bet beigās arī no Paradīzes jāaiziet. Starp citu, Paradīzē nokļūst visi - nekāda tiesāšana nenotiek un vienādas iespējas tur uzturēties ir Ādolfam Hitleram un Mātei Terēzai. Vispār - ļoti pārliecinoša un interesanta grāmata, kas ir vienlaicīgi dziļa un viegla. Noteikti gribu izlasīt vēl kaut ko no Bārnsa darbiem.

Filmas pilnais nosaukums ir pārāk garš, lai es uzticētos, ka mans faktoīds tam nenogriezīs galu. Tas ir "Borat: Cultural Learnings of America for Make Benefit Glorious Nation of Kazakhstan".

Lai gan tā varētu padomāt, šī nav grāmata par Zālamana sāncensību ar Dievu, bet gan par Solomonu, kas sacenšas ar Lordu (konkrētāk Stīvs Solomonds vs. Viktorija Lorda - lai nejuktu arī ar grupu "Lordi"). Šo grāmatu paņēmu no Rīgas kā 3. grāmatu savam Ženēvas braucienam un sanāca, ka tā tika izvēlēta par to grāmatu šajā trijotnē, ko paredzēts izlāsīt tieši atrodoties Ženēvā un tā es arī izdarīju. Iespējam,s tā kā tā nav nedz īpaši augstas raudzes, nedz nopietna literatūra, tā ir ļoti viegli lasāma. Patiesībā Amerikā laikam tiesu romāni ir ļoti populārs žanrs un arīdzan Pols Levins ir viens no tām pārstāvjiemk, kā saprotu viņam ir vēl 2 grāmatas par Lordu un Solomonu, bet tās es pilnīgi noteikti nelasīšu, lai gan šī grāmata patiesība nemaz nebija slikta, bet turpinājumi šāda stila literatūras kontekstā man ir absolūti vienaldzīgi. Tātad, par šo grāmatu. Stīvs Solomons ir ļoti arogants un nekaunīgs advokāts, kurš tomēr cenšas aizstāvēt klientus, kas nav pārāk vainīgi. Tiesā vinš stājas pretī jaunajai un talantīgajai Vikijai, kas pārstāv lietā valsti. Viņu starpā sākas lekšanās, kas beidzās ar to, ka tiesnesis, lai atvēsinātu šo parīti, abus divus uz brīdi ievieto kamerā. Un ar to arī viss sākās un 500 lappušu garumā turpinās. Pat aklam kurmim no sākta gala ir skaidrs, ka beigties viss var tikai ar Solomona un Lordas mīlestības nostabilizēšanos, taču līdz tam tik viegli nevar tikt. Solomons, kas patiesībā ir tāds kaktu advokātelis, negrib zaudēt aizgādniecību pār savu māsasdēlu Bobiju, kas sirgst ar autismu un kuru Stīvs ļoti mīl, līdz ar to viņam nepieciešama liela un ienesīga lieta. Un par šādu lietu izrādās lieta ar Ketrīnu, kas ir Lordas tenisa spēļu biedrene, kura tiek apsūdzēta sava vecākā un bagātā vīra nogalināšanā (vīrietis miris aizdomīgos apstākļos sado-mazo seksa laikā). Un sanāk, ka Solomons un Lorda kopīgi uzņemas aizstāvēt šo sievieti (Viktorija zaudējusi darbu zaudēta tiesas procesa dēļ, tāpēc viņai ar ir vajadzīgs kāds juridisks pasākums). Tad nu šie ķīvējas un mīlējas (ķīvēšanos pastiprina tas, ka Vikija ir saderinājusies ar tipu vārdā Brūss Bigbijs, kas ir milzīgas avokado fermas īpašnieks un rūdīts veģetārietis). Ai, vairāk man skaidrot ir slinkums, izņemot to, ka Viktorija beigās paliek kopā ar Stīvenu (kas viņai sagādā tādus orgasmus, kā neviens cits nekad un nekur - bļin, kā mani kaitina seksa tēma šāda stila grāmatās), Ketrīna tiek attaisnota (lai gan jātzīst, ka ļoti debīlā veidā - izrādās, ka vīrs izdarījis pašnāvību, mēģinot novelt vainu uz sievu, jo tā viņam bija neuzticīga, bet viņam pašam bija vēzis un neilgi atlicis ko dzīvot; man īpaši debīli tas šķiet tīri no ticamības momenta - vecis būtībā nožņaudzās, bet vinš būtu varējis jebkurā brīdī atbrīvoties, ja to vēlētos, bet kas ir zināms par pašnāvībām, ka praktiski visi pašnāvnieki pēdējā brīdi (un parasti pat pēc pēdējā brīža) pārdomā šo savu lēmumu un reāli cilvēks nevar nožņaugties, ka vinš vēl pēdējā brīdī, kad elpas jau galīgi trūkst, var sevi atbrīvot, vinš to arī izdarīs). Jā, starp citu grāmata ir uzrakstīta ar visnotaļ labu humoriņu, bet tai ir vairāki izteikti mīnusi - pirmkārt, visas tās personiskās attiecības ir stipri vien prognozējamas un kamēr Bobijs (māsasdēls) ir prikolīgs personāžs, Brūss Bigbijs ir a total bore un vispār ziepju operas stila sižeti nekad nav bijuši mana iecienītākā tējas krūze. Kopumā gribu teikt, ka izvēlējos nepareizu situāciju, kad šo gramātu lasīt - to man vajadzēja lasīt lidmašīnā - viegla, nepretencioza literatūra, ja grāmatu lidmašīnas salonā aizmirsti, pat nevajag pārdzīvot.

Sofijas Kopolas filma "Marija Antuanete" manā disku maciņā braucienam uz Šveici nenokļuva tādēļ, ka es būtu pārmērīgs kostīmfilmu cienītājs vai tādēļ, ka kopš "Lost in Translation" Kopola tiek uzskatīta par vienu no krutākajām sievietēm režisorēm Holivudā. Patiesību sakot, šīs filmas galvenā vērtība manās acīs bija viena tās saņemtā Oskara nominācija (kaut kādā nebūtiskā kategorijā - laikam par tērpiem), kas to padarīja par mana "masterplan" - noskatīties visas Oskariem nominētās filmas (šobrīd jau saprotu, ka šo plānu noteikti nerealizēšu no - 133 nominācijām patlaban esmu noskatījies 51 - tās ir nominācijas, nevis filmas, līdz ar to reāli ņemot esmu ticis galā ar mazāk nekā pusi filmu un manā krājumā ir atlikušas tikai pavisam nedaudzas nenoskatītās filmas no šīs kategorijas, bet uz manu atgriešanos Rīgā oskari būs jau garām.

Šo filmu gribēju noskatīties jau ļoti sen, taču visu laiku centos tās skatīšanos atlikt uz vēlāku laiku. Šāds apgalvojums šķiet neloģisks? Bet tā ir patiesība - es zināju, ka "Dirty pretty things" ir laba filma, bet zināju arī to, par ko tā ir. Un par ko gan ir šī filma? Par nelegālajiem imigrantiem Londonā (līdzīgi kā "Children of Men"), kuri apmaiņā pret Eiropas Savienības pilsoņa pasi ir gatavi atdot savu nieri. Galvenais filmas varonis ir kāds vīrietis no Nigērijas, kas nelegāli strādā viesnīcā un par taksistu un kas savā viesnīcas darbā atklāj, ka kāda numura tualete ir aizdambējusies, jo tajā kāds ir mēginājis nolaist cilvēka sirdi (starp citu, šis elements man tā arī nekļuva skaidrs - es saprotu, ka gadās, ka izņemot nieri, cilvēks nomirst un tad no līķa vajag atbrīvoties, bet kā to var visu nolaist podā, es nevaru saprast - manuprāt, piemēram, kauli varētu radīt lielākas problēmas nekā sirds, bet variants, ka sirdi nolaiž podā, bet pārējo līķi aiznes projām neliekas praktisks - ja nu vienīgi, lai līķis būtu vieglāks). Anyway, šis cilvēks grib noskaidrot, kas tur par štellēm notiek. Un izrādās - tas, ko jau augstāk minēju. Turklāt pie policijas viņš iet nevar, būdams nelegālais imigrants. Vispār es personīgi negribētu būt nelegālais imigrants, jo, cik sapratu no šīs filmas, viņu dzīve vislielākajā mērā ir saistīta ar piespiedu stāšanos dzimumsakaros ar visdažādākajiem pretīgiem izmantotājiem. Jā, šim āfrikānim ir ļoti labas attiecības ar kādu turcieti (kuru atveido Odrija Totū), kura ir salīdzinoši legālāka nekā viņš - viņa vismaz ir pieteikusies, lai dabūtu patvērumu, vienīgi viņa pagaidām arī nedrīkst strādāt, bet loģiski, ka ir spiesta to darīt, lai izdzīvotu. Viņa arī saņem piedāvājumu apmainīt nieri pret pasi (no Huana, nigērieša Ogves - ja nemaldos tā viņu sauca - priekšnieka). Ogvem tas pats priekšnieks piedāvā kļūt par "ķirurgu" - jo viņa tagadējais nieru izņēmējs bieži ne tikai sabojā pacientu (letāli), bet arī nieri, ka to vairs nevienam nevar pārstādīt. Ogve sākumā, protams, nepiekrīt, bet kad uzzina, ka Šanaija (tā sauc Odriju T.) izlēmusi likties zem naža, viņš piekrīt viņas operāciju veikt pats (iepriekš Huans, apmaiņā pret Šanaijai sniegto iespēju kļūt par eiropieti, ir viņai arī laupījis nevainību). Tikai Ogve ir gudrāks un viltīgāks, nekā varētu domāt. Reāli notiek tā, ka viņš sazāļo Huanu un aiztinas ar pasēm un naudu, kas saņemta par Huana nieri (kā teikt, dots devējam atmaksājas). Beigas, protams, ir salīdzinoši laimīgas, bet filma kā tāda - nu ne visai, kaut gan, protams, ļoti kvalitatīvs un "liels" kino.

Jaa, atziistos, es patieshaam liidz shai baltai dienai nebiju redzeejis "Jeeru kluseeshanu" un patiesiibaa pat par to nekaunos. Kaapeec man vajadzeetu kauneeties? Ir cilveeki, kas nav redzeejushi "Titaaniku" (piemeeram, es), ir cilveeki, kas nav redzeejushi nevienu Bonda filmu (piemeeram, es un Siicis), ir cilveeki, kas nav redzeejushi "Monty Python and the Holy Grail"). Peedeejie, protams, iisti par cilveekiem nav uzskataami, bet tas taa. Par "Jeeru kluseeshanu" liidz shim zinaaju tikai dazhas patiesiibas: to, ka shajaa filmaa galveno lomu atveido Entonijs Hopkinss (zinaams no filmaam "Jeeru kluseeshana" un "Haninbaals", hmm, taatad iipashi zinaams nav), un ka filma ir trilleris, kaadreiz biju pat domaajis, ka shausmene. Patiesiibaa gan Hopkinss nemaz galveno lomu neatveido, shis statuss pienaakas Dzhodijai Fosterei, kas atveido toposhu FIB darbinieci, kurai uzticeets meegjinaat no beediigi slavenaa seerijveida slepkavas kanibaala - doktora Hanibaala Lektera noskaidrot, kur mekleet Bafalo Bilu - jaunu, aktuaalu seerijveida slepkavu, kursh specializeejas ar muguras aadas nonjemshanu no savaam upureem. Hanibaals Lekters patlaban mitinaas ne iisti cietumaa, ne iisti trakonamaa, bet vispaar vinsh ir visnotalj riebiigs tipaazsh, kas gan maak saglabaat tiiri labu imidzhu. Tikaam Bafalo Bils nolaupa vienas kongresmenes (vai senatores, neatskjiru shiis lietas) meitu Ketriinu un gatavo vinju aadas nonjemshanai. Apmainjaa pret informaaciju par Bilu, Hanibals pieprasa sevis paarvietoshanu uz normaalaaku cietumu un, atklaajis jau Klerisai Staarlingai (taa sauc Fosteres varoni) un citiem ljaudiim diezgan daudz informaacijas par Bilu, no cietuma aizbeeg. Staarlingai tomeer izdodas izglaabt kongresmenes (vai kongresvumenes) meitu un shajaa zinjaa viss beidzas laimiigi, ja neskaita Hanibaala atrashanos briiviibaa. Patiesiibaa filma ir tieshaam visnotalj interesanta un Hanibala varonis ljoti pat izteiksmiigs un pretiigs. Labs trilleris.

Jau kādu nedēļu katru dienu klausos "The Who" klasisko rokoperu (ja to tā var dēvēt) "Tommy", to pašu, par kuru "Almost Famous" bija teikts, ka tā jāklausās ar iedegtu sveci. Sveces man darbā nav, bet iztieku tīri labi arī bez tās. Sižetiski, protams, Tommy ir absolūts sviests - kaut kāds džeks, kas pēc tam, kad redzējis, kā viņa tēvs (negaidīti pārnācis dzīvs no kara) nogalina mammas mīļāko (gluži kā vienā Fasbindera filmā), pēc vecāku apgalvojumiem "tu neko neredzēji, tu neko nedzirdēji, tu nevienam neko nestāstīsi" kļūst kurlsmēms un akls, taču ar laiku viņam atklājas "spējas" - viņš ir pinball spēles ģēnijs, kas ir diezgan īpatnēji viņa medicinīskās kondīcijas apstākļos. Un tad vēl viņam gadās tikt no savas "kaites" vaļā un viņš tiek atzīts par vispārīgu mesiju, kuru, protams, būtībā neviens nesaprot. Tomēr manā izpratnē tas mazāk ir interesants stāsts, bet lielākā - skaistu dziesmu krājums. Te ir gan, manuprāt, burvīgā balāde "1921" (kas filmā "Tommy" pārvērtās par 1951). "So you think 21 is gonna be a good year? Could be good for you and me, but you and him - no never." (starp citu, manuprāt, dziesmā īpaši neparādās, ka kāds kādu nogalinātu); "Christmas" (kurā Tomija vecāki satraucas, ka viņš nezina, kas ir Jēzus un tādēļ nekad nevarēs nonākt Paradīzē); te ir arī divas vairāk vai mazāk perversas Džona Envistla sacerētas dziesmas (it īpaši "Fiddle about" par slimu Tomija onkuli, kas viņu izmanto kaut kādās perversās rotaļās, zinot, ka puika nevienam neko nepastāstīs). Protams, pazīstamākais skaņdarbs šajā eposā ir "Pinball Wizard" un to pat komentēt nav vērts - tas taču ir "Pinball Wizard"! Man gan mīļākā dziesma šajā ieraksta nezināmu iemeslu dēļ ir ļoti viegliņā un nenopietnā "Sally Simpson". Un vēl te ir klasiskais "We`re not gonna take it" (nejaukt ar "Twisted Sister" kompozīciju) un daudzās reizes atkārtojošās "See Me Feel Me" tēma. Vispār - thumbs up!

Beidzot esmu sapratis, kādēļ man visu laiku radās neskaidrības par divām šogad Oskariem nominētajām filmām - "Flags of our fathers" un "Letters from Iwo Jima". Es visu laiku zināju, ka vienu no šīm filmām ir veidojis Klints Īstvuds un ka viena no tām ir par konkrētu 2. pasaules kara kauju starp japāņiem un amerikāņiem. Tikai tagad es beidzot esmu sapratis, ka šīs filmas patiesībā ir vienotas - ka tās rāda vienas medaļas divas puses, viena ir filma par amerikāņiem šajā kaujā, otra - par japāņiem. Un abas ir režisējis Klints Īstvuds, tādējādi pretendējot uz diezgan solīdu Oskaru skaitu (lai gan patiesībā Īstvuda filmas parasti lielu statuešu bagāžu spēj savākt arī gadījumā, ja viņam ir tikai viens nominēts darbs). Principā droši vien dažs labs (vai pareizāk gandrīz visi) varētu būt piefiksējuši, ka kara filmas nebūt nav mana iecienītākā tējas šķirne, gluži otrādi, es tādas skatos diezgan nelabprāt un tikai tādēļ, ka mans Ženēvā skatāmo filmu klāsts sāka pamazām rukt īsāks, es šo gabalu vispār noskatījos. Tomēr izrādījās, ka filma bija pat ļoti laba, tā kā Īstvuds šajā kara filmā patiesībā tieši karam veltī salīdzinoši nelielu ekrāna laika daļu. Tas ir vēstījums par dažiem jaunekļiem, kam pagadījās kļūt par dalībniekiem leģendārā fotogrāfijā, kas amerikāņiem kļuva par kara uzvaras simbolu - attēls, kurā seši kareivji nostiprina karogu uz iekarotas virsotnes kādā klinšainā Japānas salā vārdā Ivo Džima. Un kādu laiciņu vēlāk, kamēr karš vēl turpinājās, trīs uz to brīdi izdzīvojušie jaunekļi tika savākti uz Štatiem, lai viņi tur kā kara varoņi vāktu līdzekļus armijas atbalstam, tādējādi kļūdami par propogandas mašīnas elementu un mēs redzam, kā šie jaunizceptie varoņi mēģina tikt galā ar jauno savas dzīves pavērsienu. Vienam no viņiem - amerikāņu indinānim vārdā Aira Heizs - tas padodas pavisam slikti, tā ka viņš pat atgriežas karā, kamēr pārējiem tas iet daudz labāk, lai gan arī viņi saprot, ka būtībā ir tikai marionetes un nav nekādi varoņi. Starp citu, kad to indiāni filmas garumā visu laiku sauca par Airu, es domāju - hā, viņam ir tāds pats vārds kā Airam Heizam (jo es nevarēju atcerēties, kas īsti ir Aira Heizs, bet šis vārds man bija palicis atmiņā - kā vēlāk noskaidroju, no tāda paša nosaukuma Džonija Keša dziesmas). Vispār filma ir tīri interesanta un ļoti smuki uzfilmēta (ar to gan laikam Klinta Īstvuda darbi izceļas, ka tie vizuāli vienmēr ir perfekti - es te, protams, nerunāju par vesterniem no laikiem, kad viņš pats pamatā bija aktieris). Patiešām laba kara filma, bez stulba patosa un bez stulbas ķengāšanās.

Skatoties šo filmu, man jau radās aizdomas, ka tas, ko mums rāda, nav nekāda Austrija - un tās izrādījās vairāk nekā pamatotas, "Iluzionists" ir par 100% filmēts Čehijā. Taču no otras puses - kāda starpība. "Kin-dza-dza" jau noteikti arī netika filmēta uz citas planētas. Tātad, Iluzionists. Filmā piedalās vismaz divi ļoti ievērojami aktieri - Edvards Nortons, kas lielāko slavu guvis iekš "Fight Club" un "American History X" un "alternatīvā" kino guru Pols Džiamati - "Trumena šovs", "Sānceļi", "American Splendour" - tās būtu pirmās filmas ar viņa līdzdalību, kas man nāk prātā. Savā būtībā tā ir pasaku filma, kuras darbība norisinās Austroungārijas impērijā 19. gadsimta beigās. Tās galvenais varonis ir Eizenhaims (Nortons) - iluzionists, kura priekšnesumi pārsteiguši Vīnes publiku. Vienlaikus ar būšanu par iluzionistu viņš ir arī galdnieka dēls, kuram reiz bija attiecības ar jauno grāfieni, kuras vārdu es iegaumēt nebiju tā arī spējīgs - dutchess fon Tessen vai kaut kā tamlīdzīgi viņu sauc. Tagad tā pati dutchess ir gandrīz jau apprecējusies ar impērijas kroņprincim, kuram viņa kā ungāru daļas atbalstīta kandidatūra ir svarīga sastāvdaļa viņa plānā gāzt savu tēvu un kļūt par imperatoru. Tomēr filmā galvenais ir ne pārāk ticamie, bet visnotaļ interesanti realizētie Eizenheima burvju triki. Pēc tam, kad viņš ir aizvainojis princi, viņš bišķi krīt nežēlastībā, bet Džiamati varonis, kas ir Vīnes policijas vadītājs, negrib viņu likt cietumā, jo uzskata par lielu mākslinieku. Ai, man ir slinkums rakstīt kaut ko vairāk - ļoti laba filma, smuka, interesanta un stilīga.