Kazhes pierakstu burtnīca

Šo albūmu George Starostin ir novērtējis uz 13 un nosaucis par "ABBA" labāko ierakstu. Tā kā mans vērtējums par ABBU ir daudz kritiskāks nekā Starostinam, ja es to nosauktu par Abbas labāko albūmu, tas droši vien nenozīmētu vērtējumu 9 manā skalā. Tomēr praksē es neesmu pat tik liels eksperts, lai varētu pateikt, vai šis ir labākais vai sliktākais Abbas albūms, līdz ar to mans vērtējums nebūs neko aptverošs. Kā ikvienā ABBAS ierakstā, šeit ir dažas ļoti pazīstamas dziesmas un vairākas ne īpaši izteiksmīgas kompozīcijas. Grāvēji te ir "Take a chance on me" (labs disko, bet tomēr disko), "The Name of the game" (kura man personīgi absolūti nešķiet ievērojama), "Thank you for the music" (labs piedziedājums, apnicīgi panti) un "Eagle", ko daudzi uzskata par ABBAs augstāko sasniegumu un bez maz vai visu laiku izcilāko dziesmu, nē, es jau nesaku, ka tā būtu slikta dziesma, bet - c`mon, tā nav arī nekas TĀDS. Un sintezatoru skaņas ABBAs mūzikā mani nekad nespēs tā pa īstam savaldzināt. Pārējās - ne hītu - dziesmas lielākoties ir mazāk interesantas nekā hīti, kas paši par sevi nav nepārspējami. "I`m a Marionette" ir neslikta brodvejiska dziesma, bet vispār es patiešām nespēju saprast, kas Abbā ir tik kruts, ka šī grupa būtu galvastiesu pārāka par tādām blicēm kā Boney M vai Ottawan.

Neticami, bet es jau otro dienu no vietas klausos vienu "Nirvanas" albūmu! Un vēl neticamāk ir tas, ka es nemaz neesmu tik trakā sajūsmā. Vienkārši šāda mūzika patiesībā ir tīri labi piemērota darbam, cik dīvaini tas lai arī nebūtu. Protams, varbūt ja es nebūtu šīs dienas tik intensīvi ņēmies ar Microsoft Visual Studio, es būtu varējis ātrāk mest Nirvanai mieru, bet tā sanāca, ka šīs dziesmas man ausīs skan jau ļoti ilgi, un dīvainākais ir tas, ka šis diezgan nepieradinātais ieraksts tomēr iekačā ne sliktāk par "Nevermind". Pazīstamo dziesmu šajā ierakstā nav īpaši daudz, nu, varbūt "About a girl", kas izpelnījās lielāku slavu unplugged ierakstā, varbūt maniakālais "Negative Creep", varbūt "School", noteikti "Floyd the Barber", noteikti ievadošais "Blew". OK, varbūt visas šīs dziesmas nav nemaz tik pazīstamas, toties tās ir foršas, cik nu vārds foršs ir attiecināms uz Nirvanu, kas laikam nav pati foršākā grupa civilizācijas vēsturē. Vēl es nupat nācu pie atklāsmes, ka Nirvana ir diezgan līdzīga skanējuma ziņa Merilinam Mensonam (varbūt gan otrādi) un ka tas nav nemaz tik slikti.

I don`t know how it happened but this is the first record in my Factoid concerning the Down Under. Still, you must admit that the title for the film seems quite intriguing. Of course, it also gives you the idea that the film is going to be a comedy. And to no surprise it turns out really to be a comedy. What a wonder, you`ll say! So, there`s Mr. Myers, who`s an ordinary fisherman (not a very good one though), and when his boat gets struck by lightning and the insurance company states that what has happened was a `force majeur` or `and act of God` mr. Myers has no better idea than to sue God to get the money for his boat back. Together with God he sues all the main churches of Australia as his representatives. The idea as such is brilliant - both in terms of law and in terms of film. About how it`s performed I can say that the film ain`t no masterpiece - first, it has too much silly comedy stuff going on; and second, it has too much silly romantic stuff going on between Myers and Anna, a journalist that helps his with his work. What I do like I Myers` speeches in the courtroom (he actually is a lawyer who gave up everything to become a fisherman) where he speaks how corrupt the churches are, being owners of the insurance companies and not caring about the blasphemy in the `act of God`. And what`s best - the churches can only really win the case if they prove that God doesn`t exist. Judging the film - great idea, stupid parts of scenario, a solid leading actor, a tollerable leading actress. What does it make? A film that has its moments but certainly could have been much more than it is.

Peter Greenaway! Jesus, I watched another of this freak`s films. Is he gay or something? At least one thing`s for sure - never before had I watched a film with that lot of exposed penises as this one. It was a spectacular thing for sure. If I was a woman I`d probably consider this a perfect film, or maybe not. First it did bug me a bit - I mean all this Japanese stuff isn`t exactly my forte, my favourite cup of tea or anything like that. Later I learned to appreciate Peter Greenaway`s work. Choise of Ewan McGregor as the leading non-japanese was a very wise one for sure. As for the story, there`s this girl who had a caligrapher as a father and who wrote upon her face, and now she`s looking for the perfect caligraphic lover. She finds one in Ewan`s character but it`s she herself that turns out to be the writer and he - only the skin. As Ewan turns into skin himself things get a bit complicated.

"Piecelies" neapšaubāmi ir viens no smagākajiem un labākajiem Jethro Tull albūmiem, kas pasaulē nācis vēl pirms grupas pievēršanās progrokam un vairāk izklausās nevis, teiksim, pēc "Yes", bet pēc Black Sabbath (ok, varbūt ne Black Sabbath, drīzāk gan Deep Purple, nē arī ne tiem, tad jau drīzāk pēc Cream). Neviena dziesma šajā ierakstā nav garāka par četrarpus minūtēm (te var redzēt lielu atšķirību starp šo albūmu un "Thick as a brick", kas viss bija viena kompozīcija). Slavenākais albūma skaņdarbs dabiski ir episki klasiskais "Bouree" ar tā ievadošo flautas tēmu, kas varētu godam tikt uzskatīts par vienu no skaistākajām instrumentālās rokmūzikas kompozīcijām. Līdzās tam šajā albūmā mitinās arī spēcīgais "Back to the family", liriskais "Look into the sun", world music ietekmētais "Fat Man" un ļoti smagais "A New Day Yesterday". Tagad es pat vairs nebrīnos, ka šī grupa kaut kad 80to beigās nocēla Metallicai MTV balvu kā labākajai metāla blicei (tiesa, tolaik JT esot bijuši pilnīgi citas kvalitātes mūziķi, nekā sešdesmitajos). Un ir viena lieta, kas man šajā grupā ļoti patīk - jāsaka, ka Ījens Andersons ir ne tikai izcils flautists (un droši vien vienīgais ievērojamais šī instrumenta praktizētājs rokmūzikā), bet arī lielisks dziedātājs ar patīkamu balsi (atšķirībā no sava Yes uzvārda brāļa Džona Andersona, kura tembrs man vismaz šķiet totāli atbaidošs). Atceros, kā sākās mana pazīšanās ar šo grupu - kaut kad skolas laikos, kad mēs sākām pasūtīt MP3 diskus no Dmitrija aka Myohmy, es skatījos dažādus izpildītājus, kas viņam bija kategorijā hard rock un ņēmu pa albūmam no daudziem no tiem, un to vidū iekļuva arī JT albūms "Aqualung", kas man sagādāja daudz nepatīkamu emociju, jo nebija nekāds metāls, bet gan mazām meitenēm paredzēta flautu mūzika. Protams, vēlāk es sapratu, ka maza meitene biju bijis es pats.

(valoda: angļu). Ja nu man ir pēdējā laikā gadījies skatīties kādu filmu, pēc kuras gribas spļaudīties un prasīt zaudēto dzīves laiku atpakaļ, tad tā ir šī filma. Domāju, ka pārējie tās vērotāji pagājušās svētdienas vakarā N&N dzīvoklī varētu man pilnībā piekrist. Un tas par spīti tam, ka mēs no šīs filmas noskatījāmies diezgan nelielu daļu - kādas 20 minūtes varētu būt precīzākais novērtējums. Mums tika solīts, ka tā būšot parodija par "slasher" tipa šausmu filmām, kaut kas iz "Shaun of the dead" kategorijas. Ievērojot to, ka pēdējais ir viena no tām filmām, kuras es vienmēr atceros ar vissiltākajām emocijām, manas cerības bija diezgan augstā līmenī. Filmas sākums arī bija gana labs - ar policistiem mašīnā, kas izmanto radaru, lai novērtētu, ar kādu atrumu lido putni (kas gan, protams, tehnoloģiski nav iespējams). Tad netālu no šiem nokrīt kaut kāds pretīgs un glums kosmosa mēsls, kurš vēlāk filmas gaita iekļūst tipā vārdā Grant Grant - ļoti pretīgā personāžā, kuru es uz ekrāna nemaz nebūtu laidis. Un tad šis sāk alkt pēc svaigas gaļas. Atsevišķas epizodes, kā, piemēram, viņa ieprikšanās veikalā, bija pat patiešām smieklīgas, taču to vairums lika tikai teikt: huh? is this supposed to be funny? un tad sākās pamazām asiņainā daļa, kurā vismaz es neko smieklīgu nesaskatīju, tikai pretīgumu. Patiesībā, ja šī filma ir kaut kam līdzīga, tad tas ir nevis "Shaun of the dead", bet "Plan 9 from outer space" - Džeimss Gans šķiet esam Eda Vuda kalibra režisors, kurš ir spējīgs uz vistizlāka līmeņa šausmu filmu veidošanu, tikai viņam pietrūkst Vuda paviršības, bet scenārijs un pārējās lietas īpaši no bezcerīgā Vuda tizluma neatšķiras. Vienkārši kretīniska filma.

It was the second Mauriac`s novel I read in just a few days so the writer was no mystery man to be at the moment of the opening fraze of this novel. In this novel he also shows how social things mean quite a lot to him, depicting the bourgeouis idille in a way even commie writers wouldn`t be ashamed of. The central person of this book is an old rich man who writes a goodbye letter to his family that he despises and that is afraid of him and that hates him. The old man isn`t really a nice person, but most of his relatives are even worse, they all are perverts of some sort; they don`t sodomize, of course, but there`s really very little in all those peoples` lives. In the end the old man suddenly finds some inner peace/harmony which has to do with the fact that he`s already dying, on the other hand it doesn`t really influence anything a lot. I`ll probably never turn into a huge fan of this fellow but I can appreciate his work for sure.

Šo multfilmu mēs sākām skatīties pēc tam, kad atklājam, cik nebaudāma ir "Slither" un jāsaka, ka te man atkal bija pārsteigums - šoreiz izteikti pozitīvs. Viss, ko biju par šo multfilmu dzirdējis, man neko labu gaidīt nelika. Kaut kādas žurkas, kas neizskatās pēc žurkām, kas "tusē" kanalizācijā - izklausījās pēc kārtējā "Barnyard: the original party animals". Taču šajā situācijā es biju palaidis garām vienu ļoti būtisku detaļu - ka šo multeni nav vis veidojuši amerikāņi vieni paši, bet ka pamatā tai ir Aardman animācijas studija, kas radījusi arī Vollesu un Gromitu, and that makes a difference. Sižets pēc idejas, protams, ir vienkāršs - krutā Londonas bieziķu žurka, kas dzīvo zelta būrtīti, negadījuma pēc tiek noskalota podā un nonāk kanalizācijas žurku pasaulē, kas izrādās daudz raibāka, nekā to vareja paredzēt (līdzīgi košajai mirušo pasaulei iekš "Corpse Bride"). Un galvenais šīs žurkas mērķis ir atgriezties savā zelta būrī, taču, protams, izrādās, ka ir lietas, kas ir svarīgākas par zelta būri. Galvenā multfilmas fīča ir dziedošie (reizēm arī spiedzošie) gliemji - kā jau ikvienā multfilmā, te par galvenajiem varoņiem interesantāki ir sekundārie personāži. Tomēr lielisks aktieru ansamblis - ieskaitot Bilu Naitiju un Keitu Vinsletu, acij tīkama animācija, lieliska mūzika (nevis kaut kāds salkans pseudo classical crap Disneja gaumē) un brīžiem mazliet "netīrāks" humors - ko gan vairāk no vienas multfilmas var vēlēties? Un te pat vieta atrodas vienam rotaļu zaķi iz Vollesa, Gromita un Vilktruša. Thumbs Up!

Džordžs Harisons ir mans otrs mīļākais bītls aiz Lenona, tas ir fakts. Tomēr tas nenozīmē, ka es viņa mūziku klausos diez ko regulāri. Bet varbūt vajadzētu - jo patiesībā Džordžs bija viens ļoti jauks un sirsnīgs cilvēks. Personīgi man (kā droši vien gandrīz visai pasaulei) tuvakais no viņa ierakstiem ir "All things must pass", bet jāatzīst, ka arī "Living in the material world" ir ļoti kvalitatīvs produkts (kaut gan tajā, protams, neparadās Madonnas "Material Girl" dziesma). Toties te parādās daudzas skasitas, diezgan reliģiskas, diezgan himniskas, diezgan vienkāršas un vienlaikus tomēr pretenciozas, vienojošas, reizēm pat sirdi plošas dziesmas. Piemēram, "Give me love, give me peace" vai "The Lord loves the one". Citā gaisotnē ir dziesma "Sue Me Sue You Blues", kas gan ir drīzāk indiska nekā blūziska kompozīcija, kas stāsta par leģendāro bītlu vēlmi visiem vienam otru iesūdzēt tiesā pēc grupas izjukšanas ("Dirk sued Stig, Nasty, and Barry; Barry sued Dirk, Nasty, and Stig; Nasty sued Barry, Dirk, and Stig; and Stig sued himselfaccidentally. " - citāts no filmas par "the Rutles"). Viena no albūma pazīstamakajām kompozīcijām ir tā tituldziesma. Protams, kā Krišnas pielūdzējs Harisons nemaz tāds materiālās pasaules cienītājs nav. Patiesībā tekstualajā ziņā es īpaši sajūsmā par šo albūmu neesmu, kaut vai tam pašam "The Lord loves the one that loves the Lord" nevaru piekrist no savām dogmām raugoties, taču mani vairāk saista dziesmu āķi, nekā tekstuālās peripētijas, tas tomēr nav "The final cut", par ko te ir runa. Vēl šeit mitinās skaistā Deivida Bovija kaverētā (ne jau Bovijs ir skaists, bet dziesma) "Try Some, Buy Some" - diezgan drūmi bezcerīga dziesma par narkotikām (iespējams). Par vienu lietu gan Harisonu uzslavēt nevar - tas ir par muzikālo daudzveidību, tomēr viņš laikam jutās tolaik vairāk pravietis un nevis mūzikas ģēnijs, līdz ar to es varu arī viņu saprast un atmosfēriski šim ierakstam nav ne vainas, lai gan dažreiz tas varētu šķist arī pārāk skumjš un nomācošs, par spīti savam it kā optimistiski cerīgajam saturam.

I didn`t start watching it with very high expectations, despite the high level of praise I heard on the film lately. Basically it`s about a drug dealer (quite a major one) that finds out that money can`t buy love and happiness and discovers that despite his money he has become a worse father than his own dad. What did I like about the film? When Jung and Martha are having their personals problems in the front of their daughter just the way it was beween Jung`s parents, it was good. But on the negative side - I don`t get why should anyone say "oh that poor, poor guy" after watching the movie. Just because Johnny Depp is so sweet and innocent and that it is highly unlikely that one can reach that much in the drug business with hands as clean as his? Or is the film good because of the hair styles and a whole lot of non-aging people?