Kazhes pierakstu burtnīca

This was one perfect time for me to start reviewing films for my work. What can be better than a French version for the infamous stupidity of "Jackass" - the greatest TV show for teenage masochists MTV has ever come up with (apart from maybe a "Bon Jovi" marathon and the rise and fall of "Kiss"). A plot do you ask from me? Why of course not the case in this situation. (like my spelling and the word orded you might not but siht is the plot of the film). A porn flick would probably have more substance than this one. Naked bodys are present in this film but sexy they are not. Cameo appearances by Jibril Cisse and Amelie Mauresmo don`t really change the whole thing to be much better. It`s good that I didn`t pay for watching this film. It`s bad that the organisers didn`t pay ME for watching this film.

"Monkey Island" sāgas pēdējai spēlei daudzi (pamatoti) pārdod pāreju no smukas zīmētas animācijas uz nesmuku datorgrafiku, tomēr vai tikai grafikas dēļ spēle būtu nosaucama par bezvērtīgu? Nebūt nē! Šajā stāstā sižets ir sekojošs: Gajbrašs un Elēna aizbēg no sliktajiem pirātiem un nonāk savā Mīlī salā, kurā izrādās, ka Elēna ir pasludināta par mirušu un zaudējusi savu gubernatores statusu, viņu mājai draud nojaukšana un vispār mēslu ir visnotaļ daudz. Protams, visās padarīšanās ir iesaistīts arī bēdīgi slavenais zombiju pirāts Le Čaks, kas joprojām plāno apprecēt Elēnu (lai gan viņa jau ir precējusies ar Gajbrašu). Lai saglābtu situāciju uz salas un visā reģionā, kurā sācis savu uzvaras gājienu Ozijs Mandrils, austrāliešu miljonārs, kas necieš pirātus un mēģina viņus pārvērst par normāliem patērētāju sabiedrības biedriem, Gajbrašam nākas darīt visu ko - gan uzvarēt apvainojumu laušanās sacensībās, gan atrast bankas aplaupītāju bez deguna Pītu, kas baidās no pīlēm, gan apgūt pērtiķu cīņas (Monkey Kombat), gan vairākas reizes ar dažādiem priekšmetiem sist pa galvu nabaga hermitam Hermanam, kas izrādās nav nekāds hermits. Vispār nevaru nepateikt vienu lietu - šī spēle ir šausmīgi sarežģīta un daudzas lietas bez walkthrough manuprāt vispār nav iespējams iedomāties, kā realizēt, bet tas jau ir ok, jo tas ir Monkey Island. Iepriekšējo spēļu humors nekur nav pazudis, lai gan tas nav tik ass, kā bija iepriekš, brīžiem nokrītot līdz Broken Sword līmenim (kas gan arī pats par sevi nav slikts). Kā zināms, pati ideja šajā spēlēs ir mazliet savādāka nekā Broken Swordā - kas savā būtībā ir drīzāk Tomb Raider stila spēle, šitas ir tieši tipisks kvests, kurā mīklas ir sarežģītas, bet ne pārāk loģiskas. Klasiska spēle, lai gan ne izcila.

(valoda: krievu). Nezinu, kā tas sagadījies, bet atkal jau esmu izlasījis kārtējo Viktora Suvorova grāmatu. Vibor, ja pareizi saprotu, ir otrā daļa kaut kādai viņa grāmatai, ko neesmu lasījis. Atšķirā no, piemēram, "Akvārija" vai "Ledlauža", šī grāmata ir nevis dokumentāls (vairāk vai mazāk) spriedelējums par to, kas un ko un kāpēc darīja Padomju savienībā 2. p.k. laikā, bet gan literārs vēstījums par notikumiem, kuri varbūt tā norisinājās, bet varbūt arī nē. Centrā ir kādi 3-4 personāži: Josifs Staļins (laikam nav vērts skaidrot, kas tas par putnu), "burvis" Messers (kas spēj hipnotizēt cilvēkus), padomju superaģente Nastja, kam paredzēts kļūt par Spānijas karalieni (strange, isn`t it?) un bende-kino operators vienā personā Makars būtu nosaucami par galvenajiem šī darba varoņiem. Notikumi risinās 1939. gadā, pirms nacistu-padomju kara sākuma. Messeru meklē visas pasaules specdienesti un nacisti viņu pat noķer, tomēr nohipnotizējot visus, ko vien iespējams, viņš spēj aizbēgt un izlemj doties uz Maskavu pie Staļina. Pārvarot visu Staļina drošības sistēmu, viņš to patiešām izdara un atklāj, ka Staļins ir par viņu vēl varenāks burvis - vai pareizāk, burvju savaldītājs. Nastju Messers sagatavo padomju superaģentes darbam Franko vadītajā Spānijā, lai gan viņš personīgi netic, ka viņai ir "iekšā" kļūt par Karalieni. Kad Nastja Spānijā nokļūst, pirmais, kas jāizdara, ir jānovērš no sevis aizdomas par sakariem ar PSRS, taču viņa to izdara tik profesionāli, ka arī Staļins padomā, ka ir ticis nodots. Tikām no nāvei paredzētā sava bijušā pietuvinātā Ježova Staļins pārņem ideju izmantot kaut kādas kara ierīces, lai no milzīga attāluma veiktu pasūtījuma slepkavības. Vispār notikumu romānā ir tonnām, tāpat arī personāžu, Suvorova vēsturnieka maniakālums uzdarbojas pilnā sparā un pa brīžam atcerēties, kurš un kāpēc tagad nonācis Staļina nežēlastībā, ir pagrūti, turklāt daļa no sižetiskajām līnijām man kā ierindas lasītājam šķiet diezgan garlaicīgas, te varētu novilkt paralēles ar Uļickas romānu par Danielu Štainu - autoram pietrūkst spējas atlasīt filleru (droši vien maksā par lappusēm, pieņemot, ka rakstniekiem nav tā kā mūziķiem jāizpilda kādi minimālie normatīvi, piemēram, 200 lappušu apmērā).

I`m not really what made me listen to this. You see, I watch quite a lot of films, and I don`t usually listen to the soundtracks accompanying each and every one of them. "Mr&Mrs Smith" wasn`t exactly a bad film but I`ve seen better. Anyhow, the soundtrack is basically in the love-hate thematics and it`s done by various artists and not by some dude named David Horner or Various Artists (that`s a name and not "various artists"). Some of the songs were known - such as "Tainted love", "You`ve lost that lovin` feelin`" and "You are my sunshine". My favourite though is "I used to love her (but I had to killer)" - a positive hymn of a guy killing his lover. A lot of the songs have a banner "damned eighties!" waving all over them. As a matter of fact "Poison" is one of the bands that made onto this record - and it ain`t the only poodle rock outfit on the CD.

(valoda: angļu). "Nežēlīgie radījumi" ir nosacīta otrā daļa ģeniālaji "Zivtiņai vārdā Vanda", apvienojoties visām tās zvaigznēm - Džonam Klīzam, Džemijai Lī Kērtisai, Kevinam Klainam un Maiklam Peilinam. Vērīgāka acs varētu pamanīt, ka divi no šīs četrotnes ir bijušie Monty Python dalībnieki, kas varētu būt izraisījis manī vēlmi šo filmu noskatīties. Sižetiski vislielākā līdzība šai filmai tomēr nav vis ar "A Fish Called Wanda" (par kuru gan ir ievietots neliels inside joke filmas beigās, kad Klīzs kļūdas pēc nosauc Lī Kērtisas personāžu par Vandu, lai gan šajā filmā viņas vārds ir Vilma), bet gan ar Veirda El Jankoviča filmu UHF (vai man tā tikai šķiet, vai es Weirdu nupat pieminēju arī viena Elisa Kūpera albūma aprakstā). Sižets sekojošs: mediju magnāts Rods Makeins (parodija par līdzīgo tipu Mērdoku) nopērk izdevīgā darījumā veselu kaudzi dažādu uzņēmumu un tai skaitā arī vienu zooloģisko dārzu. Tā kā Makeinam ir galvenais princips, ka ikvienam viņa uzņēmumam jānes 20% peļņa, viņš nomaina zoodārza vadību, ieceļot par direktoru diezgan iztapīgo, bet citādi jauko cilvēku Rollo (Klīzs), taču tad nolemj Rollo vietā nosūtīt seksapīlo Villu Vestoni un savu pastulbo dēlu Vinsu, lai tie parūpējas, ka zoodārzā viss būtu kārtībā. Pirmā doma, kas rodas Rollo, lai uzlabotu zoodārza darbību, ir atbrīvoties no neagresīvajiem dzīvniekiem, jo cilvēkiem jau vienmēr labāk patīk briesmas un vardarbība. Taču, kad viņam personīgi zoodārza kopēji liek nošaut piecus mazus mīluļus, viņš to nespēj un patur tos kādu laiku savā dzīvoklī. Dzīvnieku radīto trokšņu dēļ Vinss un Villa padomā, ka Rollo ir viens totāls seksa maniaks, pie kura allaž ir istabā vismaz 3-4 sievietes, turklāt Vinss jūtas ļoti aizvainots, uzskatīdams sevi par daudz pievilcīgāku nekā Rollo. Tomēr Rollo no direktora vietas tiek atstādināts un Vinss sāk realizēt pilnīgi absurdu politiku - pārsātināt zoodārzu ar reklāmām, tai skaitā izvietojot uz tīģera Absolut Vodka reklāmu. Ekonomiskajā ziņā šis lēmums varbūt nav slikts, vienīgi darbinieku mīlestību Vinsam iekarot neizdodas, ko tikai pastiprina fakts, ka viņš nevar ciest jebkādus dzīvniekus (kā viņš atzīstas Vilmai, par kuru viņš ir pārliecināts, ka tā viņa dēļ ir vai traka: "when i was a kid dad bought me a puppy. but a month later he had to give it away, I just didn`t get it"). Salīdzinoši ar "UHF" šai filmai ir milzīgs pluss - tās veidotāji daudz labāk saprot, ko tie grib ar filmu paveikt un kādai šai filmai ir jābūt. Bet tai ir arī viens liels mīnuss attiecībā pret "A Fish Called Wanda" - filma ir pārāk brīvi uztaisīta, tās scenārijā izteikti pietrūkst kontinitātes, daudz kas nav izstrādāts pietiekami labi, daudz kas nav pārliecinošs. Kas gan ir pārliecinošs, ir Maikla Peilina sekundārais varonis - kukaiņu kopējs, kas pilnīgi bez pārtraukuma muld, krītot visiem uz nerviem, patiesībā viņš, protams, ir gudrs, bet vairāk nekā kaitinošs - vēl trakāk par mani. Jauka komēdija, bet no great cinema.

Ja nemaldos, par Brodvejas mūzikliem šajā savā lapā vēl rakstījis neesmu. Varu arī pastāstīt, kāpēc. Tāpēc ka es uzskatu mūziklu par visnožēlojamāko mākslas žanru, kāds vien iedomājams, kaut ko līdzvērtīgu Britnijai Spīrsai, Tomam&Džerijam un Dāmu romāniem. No mūzikla lieki gaidīt komplicētas kompozīcijas, interesantus smagus aranžējumus utt. Tomēr biedrs Endrjū Loids Vēbers, kuru gan laikam jādēvē par Seru (tā kā manu saitu es šaubos, ka lasa kāds, kas mani Viņam nosūdzēs par šādu zaimošanu, tad tas man ir pie kājas), skaitās tāds guru, ka viņš "ir pāri" Brodvejas zemākajiem sviesta līmeņiem. Un pat man ir jāatzīst, ka "Jesus Christ Superstar" ietilpst dažas kolosālas kompozīcijas (tas gan skaitās "rokopera" un nevis mūzikls, bet whatever). Tomēr "Cats" ir 100% mūzikls, tur nekā cita nav, taču arī šeit daļa no gabaliem ir tīri forši. Piemēram, prologa "Jellicle Songs", kas gan ir mazliet "bērnu" mūzika, bet citādi tīri labs. Toties tam sekojošais "The naming of cats" nav īpaši saklausāms un tajā nav nekādas mūzikas, tikai muldēšana. Vispār te ir diezgan izteikta problēma, ka dažādu melodiju šī ieraksta 95 minūtēs ir pārāk maz, kā jau mūziklos tas ir tipiski, tēmas tiek neskaitāmas reizes atkārtotas un bieži trūkst hooku, lai piesaistītu manu ausi. Piemēram, "Invitation to the Jellicle Ball" vienīgā funkcija ir bīdīt uz priekšu sižetu, bet nekā klausāma tur nav. "The Rum Tum Tugger" ir normāla melodija, bet, manuprāt, tā ir tā pati standarta tēma tikai ar citu ātrumu. "Grizabella" ir boringuma kalngals, liriskā dziesma bez jebkāda pielietojuma. "Bustopher Jones" atkal ir tīri klausāms, bet vispār es nevaru saprast, kāpēc nekur neesmu dzirdējis, ka tas viss ir tipisks "children`s music" (līdz brīdim kad sāk dziedāt "operatiskais tips"). Es saprotu, ka mūzikli principā balstās uz klasiskās mūzikas vērtībām (vai pareizāk nevērtībām), bet ne jau viss retro izklausās pēc bērniem paredzēta muzāka, kā tas ir gadījumā ar šiem "kaķiem". Vispār liriskās kompozīcijas šajā ierakstā ir diezgan vemšanu izraisošas, es nežēlošos, ka dziedātājiem/ām būtu problēmas ar balsi, bet tas viss ir tik sierains, cik vien ir iespējams, pretīgi, manuprāt. To zināmā mērā varu teikt arī par klasisko "Memory", kurš šajā ierakstā parādās vairākas reizes, kaut gan tur vismaz ar melodiju viss ir kārtībā, vienīgi tur gan dziedātājas vokālās dotības nav ok un patiesībā - nē - arī no melodijas tur nekā diža nav, vokālā melodija, jā, bet pavadošā ir pārāk dziļi fonā. "Skimble Shanks" izklausās pēc bērnu Ziemassvētku dziesmas, kas gan atkal ir tīri forši lipīga, bet c`mon - tam nav nekādas vērtības. Kā dziesma man laikam vislabāk patīk vēl viens populārais šī ieraksta gabals "Mr. Mistoffelees", kas vismaz ir diezgan interesants, ne jau tekstuālajā ziņā, bet vismaz tur jūt kaut kādas emocijas, nevis kaut kādu lirisku bullšitu. Un vēl beigās "The Addressing of the cats" vēlreiz piedāvā pretīgo operatisko tipu, kas dzied kaut ko mega garlaicīgu un izklausās pēc operas dziedātāja imitācijas. Pēc manām domām, ja no šī ieraksta izlobītu 10 minūšu best of, tad sanāktu tīri laba singla plate, bet dubultais disks ar 9 reizes vairāk materiāla - ir sūdīgs.

Why am I so rarely satisfied with what I read, watch or hear? I`m not really sure about that. Probably, my standards for the world are plainly too high, otherwise I may be an ego-obsessed maniac. Still I can`t find force within me to say that this album is particulary good. Barenaked Ladies is a fun pop/rock act that got popular (at least I got to know about it) with the titles "One Week" and "Alcohol". And since they are keen on recording goofy songs, so is this Christmas album full of goofieness. And it`s all right with me, for I wouldn`t give up my life for blasphemy upon hearing a funny version of "Jingle Bells". Which by the way, is one of the best songs on the entire disc - switching to a sappy and sad beginning into a funny ending with silly lyrics. Then comes "Green Christmas" - an original composition of the Ladies and it`s also quite good. Everyone says it`s cool that they used Casio sintesators in some songs, but I say - it`s ok. Still, all the songs about Hannukah are lame (and not because of the context but because of the music and singing). And if I needed to compare this album to "Warten auf das Christkind" by `Die Toten Hosen` which also is a parody X-mas album, I`d say the Germans come out on top. There`s simply not enough diverse songs on this album here. (but while relistening to it right now I decided that it actually isn`t as bad as I thought it was)

Gee, it`s a romantic comedy with Jennifer Lopez and Jane Fonda. The former isn`t exactly an actress, more like a singer with an enormous ass and certain capabilities in acting. The latter is a famous actress that just happens to be pretty old and yet somehow hasn`t been in a single film I`ve even heard about. So together they form the rivalry of a woman that wants to marry Kevin whom she loves and Kevin`s mother who thinks that Charlotte (Lopez) is too bad for her son. As you can probably guess this film is so cliched that I`m even ashamed of using the word "cliched" describing it. Not that it really bothers me - this film may be a collage of "Legally Blonde" (which was one of the films this director without a name did before), "Bridget Jones`s Diary" (with the exception that Lopez`s character is much more generic than that of Zellweger) and "Meet the Parents/Fockers" with the exception that nobody flushes the dog in the toilet. Yet, since I hadn`t at least seen any other JLo`s film before it didn`t strike me that she`s about as diverse as Angus Young of AC/DC. I did have my laughs, I didn`t have my two hours of high art, so basically it was a good deal for a film that I could watch at cinema without having to pay. Only it occured to me that it would be very smart of the cinema establishment to provide me with free popcorn. Not that I liked popcorn that much but it would still be nice.

(valoda: franču; subtitri: angļu). "Ibrahima kungs" tapis pēc Ērika-Emanuēla Šmita stāsta (romāna?) "Ibrahima kungs un Korāna ziedi". Tajā galvenajās lomās ir pavisam jaunais Pjērs Bulanžē un arābu kino superleģenda Omārs Šarifs. Sižets, loģiski, ir tāds pats, kā grāmatai. Mozus ir 16gadīgs zēns, kas ar savu tēvu dzīvo kaut kādā Parīzes nomalē 60to gadu sākumā, tēvs ir diezgan valdonīgs un nejauks, un Mozum ar viņu nekāda kontakta nav. Toties pamazām viņam izveidojas kontakts ar stūra veikaliņa īpašnieko Ibrahimu - vecu arābu (kurš gan patiesībā ir sikhs, nevis arābs). Šajās attiecībās, kā par brīnumu mūsdienu pasaulē, nav nekādas pedofīlijas, pederastijas (skaists vārds, ne?) vai kaut kā tamlīdzīga. Ibrahims vienkārši ir normāls vecs tips, kas rūpējas par zēnu, par kuru neviens nerūpējas un kuram sagadījies būt dzimušam tādā reliģijā, kurai ar islāmu un Korānu nav nekādas labās attiecības. Kad Mozus tēvs pazūd un pēcāk izdara pašnāvību, Ibrahims viņu adoptē un pat kopā ar Mozu dodas uz Turciju, Ibrahima dzimteni. Filma gandrīz 100% seko grāmatas saturam un līdz ar to, neko sliktu par filmu pateikt nevaru. Precīza ekranizācija lieliskai grāmatai.

(valoda: angļu) Stāstu krājums, kurā, manuprāt, īpaši daudz kopīga starp dažādajiem stāstiem nava. Mēģināšu noskaidrot, cik daudzus stāstus vēl spēju atcerēties divas nedēļas pēc grāmatas izlasīšanas (der pieminēt, ka nekādā dižā sajūsmā par šo grāmatu nebiju). "True Trash" - par likteni, kas piemeklē dažādus vienas bērnu vasaras nometnes dalībniekus. "Hairball" - par modes žurnālu darbinieci, kurai izoperē viņā bijušu viņas dvīņa aizmetni (diezgan krīpi), "Isis in Darkness" - par kaut kādu dīvainu dzejnieci un džeku, kas viņā ieķēries. "The Bog Man" - neatceros. "Death by Landscape" - neatceros. "Uncles" - diezgan interesants stāsts par meiteni, kurai nebija tēva, bet bija vairāki tēvabrāļi. "The Age of Lead" - neatceros, manuprāt, bija labs, bet esmu aizmirsis, par ko tas bija. "Weight" - neatceros. "Wilderness Tips" - borings stāsts par kaut kādām mājām. "Hack Wednesday" - neatceros. Apskatoties mazliet detalizētāk: "The Bog Man" stāstīja par purvājā atrastu kaut kāda ne gluži akmens laikmeta, bet senu cilvēku, un sievieti, kas bija gultas draudzene tā atradējam un kas bog man` dēļ ar savu draugu sastrīdējās. "Death by landscape" - īstenībā arī bija labs, par sievieti, kas būdama vēl meitene, kļuva par liecinieci(!) savas draudzenes pazušanai kalnos un kuru daudzi uzskatīja par iespējamo draudzenes slepkavu. "The Age of Lead" - kļūdījos, nē tur nekā laba nebija, par kaut kādu atsaldētu (ledājā atrastu līķi) un kaut kādu mirušu bojfrendu Vincentu. "Weight" - atkal labs, par sievieti, kas pavedina vīriešus, lai dabūtu no viņiem naudu labdarībai, un kuras draudzene-fonda aizsācēja apprecēja maniaku, kas viņu nogalināja un sagrieza gabalos. "Hack Wednesday" - joprojām nespēju atcerēties. Daži labāki stāsti, daži sliktāki, kopumā - nekas īpašs.