Kazhes pierakstu burtnīca

Šo filmu skatījāmies pie Normja un Noras, turklāt tā bija pirmā filma, ko Liene un es skatījāmies viņu jaunajā dzīvoklī (ja neskaita Normja filmējumus, kurus tomēr faktoīdā neiekļaušu). Neiespējamās misijas galvenā priekšrocība ir tāda, ka tā ir filma, ko var labi skatīties kompānijā - šāda stila grāvējgabali neprasa šausmīgu koncentrāciju uz sižetu, klusumu un nopietnību no auditorijas puses un tā tālāk. Toma Krūza varonis Ethan Hunt cīnās ar Filipu Sīmoru Hofmanu, kas sagribējis iegūt kaut kādu mistisku "The rabbit`s foot" un šādā nolūkā savācis Krūza čiksi. Palīdz Krūzam politkorekta kompānija no vienas aziātu beibes, melnā tipa un brita Džonatana Raisa Maiersa (Aleksandra bojfriends un Matchpoint). Laikam neko vairāk par šo filmu teikt nav iespējams, komentēt specefektus ir bezjēdzīgi, nekā īpaši cita nav.

Kas ir "Dub Side of the Moon"? Grupiņa regeja meistaru ir paņēmusi Pink Floyd albūmu "Dark Side of the Moon" un iespēlējusi to regeja ritmos (tāpēc arī "Dub").

Jaukais angļu dziesminieks Kaķis Stīvenss diemžēl, kā tikai šodien uzzināju (jo iepriekš nebiju painteresējies), jau gandrīz trīsdesmit gadus nav vairs dzīvajo vidū. Tiesa, tīri no juridiskā viedokļa viņš ir dzīvs un saucas Jusufs Islāms (nopietni!), bet līdz ar pievēršanos musulmanismam viņš bišķi ir sajucis un ne velti viņa pēdējais albūms iznācis pirms 28 gadiem. Šajā novembrī viņam gan esot gaidāma jauna plate, bet vismaz man ir nopietnas aizdomas, ka no tās neko labu gaidīt nevar. Tālab nekas cits neatliek, kā klausīties viņa jaunības dienu mūziku, ka Cat Stevens vēl bija Cat Stevens un nerunāja par to, ka Salmanam Rušdi vajadzētu izpildīt nāvessodu par Muhameda aizvainošanu.

Reizēm gadās man pieredzēt kaut ko tik šokējošu, ka to nav viegli pārdzīvot. Šī Veras Hitilovas filma varētu būt viens no šādiem gadījumiem. Tā mani pārsteidza patiesībā tikai ar vienu lietu - ar savu eksistenci. Kā tas principā ir iespējams, ka 1966. gadā komunistiskajā Čehoslovākijā varēja radīt šādu kino? Pirmkārt, filma ir nesaistītu un visnotaļ psihodēlisku epizožu virtene, kas aktīvi izmanto dažādus krāsu filtrus, dīvainus efektus un tās galvenās varones - divas jaunas meitenes vārdā Marija - nodarbojas ar vecāku vīriešu pavešanu un apčakarēšanu. Vēl viņas tusē savā istabā, kas ir iekārtota visai dīvaini. Vēl pa brīžam filmā parādās pilnīgi absurdas epizodes - tā kā sākumā, kad viņas kustās ar čīkstēšanas skaņām un viss notiek kaut kā dīvaini manierīgi. Šī filma ir avangardiska, simboliska, pa brīžam smieklīga, pa brīžam nesaprotama (vismaz man čehu valoda ir pārāk vāja, bet nenoņemami franču subtitri īpaši skaidrāku situāciju arī nedara), mazliet bezjēdzīga un galvenais - eksistējoša. Kā jau minēju, tieši pēdējais aspekts mani pārsteidz visvairāk.

Žaks Tatī (kā šodien atklāju un kā iepriekš nenojautu) ir viens no sava laikmeta (pirms jaunā viļņa) franču nozīmīgākajiem kino režisoriem. Tā kā viņš pats jaunības dienās piestrādājis par mīmu (lūk, viena īsteni franciska profesija), nav brīnums, ka arī viņa filmas īpaši neizceļas ar lielu runāšanas daudzumu. Filmas galveno varoni - Ilo kungu - atveido pats Žaks Tatī. Filmas sižets ir ļoti nosacīti izsakāms: Ilo kungs ieradies Francijas dienvidu kūrortpilsētiņā, lai tur pavadītu savu vasaras atvaļinājumu. Ciematiņā notiek daudz visādu muļķīgu un vairāk vai mazāk komisku notikumu, kas lielā mērā man atsauc atmiņā mēmo kino (kas šajā filmā tiek vēl papildu stiprināts, izmantojot klavieru plinkšķināšanu un mazliet paātrinātu filmas tempu. Nekā īpaša, ko filmas sakarā atstāstīt, man nav, skatījos to pavirši, īpaši nebēdājoties, ka franču valodu nezinu un subtitrus nedabūju - tā kā Ilo kungs visas filmas garumā pasaka labi ja pāris sakarīgas frāzes, bez valodas zināšanām te var visnotaļ labi iztikt. Laikam varētu teikt, ka Tatī iet pa Bastera Kītona pēdām (nevis Čārlija Čaplina uz 100% fizisko joku), taču es personīgi neesmu šāda veida kino mākslas cienītājs. Un vispār - reti kura vairāk kā 50 gadus veca filma spēj mani ieinteresēt, "Ilo kunga brīvdienas", nav viena no tām.

Mammas un tēti vienā ziņā bija unikāla hipiju grupa, unikāla savā autentiskajā hipijiskumā, savā ticībā brīvajai mīlestībai, zālītei un brīvībai no visām sabiedrības važām. Un, protams, grupa bija unikāla savā naivumā. Reālajā pasaulē izrādījās, ka viņi visi viens uz otru bija greizsirdīgi, ka viņi nespēja viens ar otru ilgi sadzīvot un daļai grupas dalībnieku (it īpaši "mammai Kasai") tas viss beidzās nebūt ne brīvi, hipijīgi un laimīgi. Taču 1966. gadā, kad grupa ierakstīja savu pirmo albūmu, nekas neliecināja par nākotnes ķibelēm. Grupai izdevās savā pirmajā ripulī iedabūt uzreiz divus izcilus paliekošus muzikālus numurus - "Monday Monday" un "California Dreamin`". Otrā dziesma vispār ir viena no manām 60. gadu iecienītākajām kompozīcijām. Starp pārējām 10 albūma dziesmām ir vēl dažas ļoti uzteicamas kompozīcijas - salīdzinoši jestrais "Straight Shooter", "Go Where You Wanna Go" un antīkā nozīmē iekačājošais "Somebody Groovy". Kopumā stilistiski grupa ir kaut kas pa vidu starp Beach Boys, The Hollies un agrīniem bītliem ar tādu piezīmi, ka grupā ir divas sievietes, līdz ar to vokālajās harmonijās nevienam vecim nav jāspiedz falsetā. Kopumā - ļoti kvalitatīva 60. vidus popmūzika, lai gan, protams, tā patiešām ir "popsa" - no smaguma ne miņas, no muzikālas uzdrīkstēšanās - tāpat.

Kā es nupat izlasīju Vikipēdijā un "All Music Gaidā", izrādās, ka Shadows of Knight ir ļoti ietekmīga Čikāgas blūzroka grupa, kas atstājusi lielu ietekmi uz 70-to gadu britu pankiem. Ja man tas nebūtu pateikts, es nebūtu iedomājies. Man drīzāk būtu šķitis, ka tā ir grupa, kurai katastrofāli trūkst pašsacerētu dziesmu un kura profitē no svešu gabalu koverēšanas, neko īpašu ar tiem neizdarot. Mazliet netīrā garage rokam raksturīgā skaņa, protams, ir ok, bet kaut ko tādu ūberkrutu es šajā bandā tiešām nesaskatu. Jā, viņi koverē tādus populārus gabalus kā "You Can`t Judge a Book by Looking at the Cover", "I Just Want To Make Love To You", "Hoochie Coochie Man", "I Got My Mojo Working" utt., bet kas gan tolaik šos gabalus neizpildīja? "Let it Rock" vispār ir kaut kāds 50-to stila gabaliņš, ko Litls Ričards varbūt spētu pataisīt par kaut paliekošu, bet ne jau Bruņinieka ēnām tas būtu izdarāms. Tur ir arī pāris "oriģinālās" kompozīcijas - "Dark Side", "It Always Happens That Way" un vēl pārītis, bet tās visai minimāli atšķiras no dziesmām ar "ārējiem" autoriem. Man kā bonuss diskam pievienots ir "Someone Like Me", kas neietilpa oriģinālajā platē, bet iznāca tikai kā singls, vispār dziesmai nav ne vainas, ja neskaita vienu kopīgo "Shadows of Knight" mīnusu - minimālo atšķirību starp šo grupu un tūkstošiem citu tādu pašu šī laikmeta mūziķu.

Vecais Nīls Jangs pirms 17 gadiem nebija tik vecs kā šodien un tomēr jau "Freedom" diskā viņš neizklausās pēc pirmā svaiguma mūziķa. Galvenais grāvējs albūmā "Rockin` in the Freed World", kas tajā pārstāvēta gan garlaicīgā akustiskā, gan mazliet smieklīgi metāliskā, bet tomēr tīri pieklājīgā metāla izpildījumā. Dziesma principā labi iekačā, lai gan nekāds šedevrs tā, protams, nav. "Crime in the City" ir diezgan tipisks blūza stāsta gabals, neko pielikt, neko atņemt. Tīri laba ir balāde "Don`t Cry", kurai gan nedaudz pietrūkst dzīvelīguma. Vispār viss albūms ir ļoti mierīgs un astoņdesmito gadu rokam raksturīgs - tādas kompozīcijas kā "Eldorado" (kas gan laikam bija kovers) vai "Someday" vienkārši kliedz kā savas desmitgades pārstāvji. Vispār albūms ir ļoti vienveidīgs - "Wrecking Ball" ir vēl viens "Someday", "No More" pavelk uz neizteiksmīgas "Dire Straits" kompozīcijas pusi utt. Tad jau patiešām labāk klausīties "Miroņa" skaņu celiņu, nekā šito disku.

Dīvaini, kā laiki mainās un kā mainās cilvēki. Bija reiz laiks, kad man šķita, ka šis ir viens pilnīgi traks albūms, bet tagad tas man šķiet gandrīz normāls. Roberts Vaiets vispirms ir zināms kā grupas Soft Machine bundzinieks, kuram gadījās tāda neveiksme kā izkrist pa logu un kļūt paralizētam zem jostasvietas. Dažiem gan patiešām neveicas. Lai kā arī nebūtu, Vaiets tālab pārāk nesaskuma un turpināja muzicēt uz vella paraušanu. Protams, tas nenozīmē, ka viņš kļuva normālāks pēc tā kritiena. Vismaz šajā albūmā viņš turpināja "Matching Mole" stilistiskās rotaļas ar gauduļojošajām klavieru dziesmām Vaieta dīvainajā spiedzīgajā vokālā un citiem netīriem trikiem, iejaucot klāt kādu foršu džezisku piešprici. Runāt par dziesmu nosaukumiem te nevaru, jo man tie kaut kā nav tam nekur atrodami, bet tā kā tā ir diska versija ar bonusiem, kaut ko saprast pēc neta informācijas ir grūti (it īpaši ievērojot, ka Vaiets sarakstīja kaut kādu sviestu dziesmu nosaukumu vietā). Man jau patīk, tāds foršs kreiss velns viņu zina kas.

VIenā teikumā šo albūmu var nosaukt par veltījumu agrīnā stila Pink Floyd, tiesa, "Astronomy Domine" un nevis "Gnome" agrīnā stila PF. Vēl precīzāk, grupa līdzinās PF praktizētajam space rock un virknē epizožu atsauc atmiņā "Atom Heart Mother" un "Saucerful of Secrets". Tajā atrodams vienlaikus grupas galvenais pluss un galvenais mīnuss - lai gan tehniski blice, protams, ir līmenī, brīžiem tās sniegums velk jau uz plaģiātu, turklāt vokāli nekā no viņiem diži nav. Protams, no otras puses, viņi savu stilu praktizēja jau apmēram vienlaikus ar Atom Heart Mother iznākšanu, un tomēr, lai gan viņiem nav ne vainas un kā konceptalbūms "Ceļojums uz acs centru" ir ļoti iespaidīgs, turklāt tajā baigi labi sasaistītas kopā dažādās daļas, tomēr es labprātāk klausītos PF, nevis viņus. Tiesa to es varētu teikt par gandrīz visām grupām attiecībā pret PF.