(valoda: angļu). Patiesībā bija pat interesanti apskatīties, par ko "Pingvīnu gājiens" (vai kā īsti to filmu sauca) var pārvērsties, ja to ietērpj multfilmas atmosfērā. Pamatā šai multenei ir tieši augstāk minētā filma - atsevišķi skati šķita vienkārši nosperti no oriģināla, personāžu kopumā ļoti daudz ko var saskatīt līdzīgu ar reālo filmu. Protams, izņemot to, ka šeit pingvīni dzied (tiesa - oriģinālajā filmā tie runā, līdz ar to atšķirība nav tik liela) un reizēm arī repo. Protams, saturs ir maksimāli mīkstināts - neviens pingvīns, pat ne trešā plāna, bojā neiet, turklāt izrādās, ka pat sliktie cilvēki patiesībā nav ļauni, ka izķer visas pingvīnu zivis, bet vienkārši "neapzinās", kādu ļaunumu tie izdara. Lai nu paliek. Ja vērtējam multenes plusus: te obligāti jāizceļ animācija, atšķirībā no vairuma pēdējā laika datoranimēto multeņu "Happy Feet" šajā ziņā ir vienkārši lieliski nostrādāta, nekādas liekas stūrainības vai primitivizācijas, animatoru vērtējums - 10. Mīnusi gan ir multfilmām tipiski - diezgan debīls sižets, daudz vienveidīgu personāžu, klišeja uz klišejas, diezgan augsts saharīna līmenis. Dziedāšana šoreiz mani kaut kā "nepavilka" - salīdzinoši tajā pašā "Flushed Away" tā bija daudz stilīgāk realizēta. Īsi sakot - vizuāli skaisti, saturīgi - nekādi.

Šo, vienu no pirmajiem Nika Keiva ierakstiem pēc Birthday Party izjukšanas, biju jau kādreiz iepriekš klausījies un tolaik man diezgan izteiktas antipātijas bija izraisījis tas, kā viņš izpilda klasisko "Hey Joe". Šodien, kad man ir salīdzinoši labs noskaņojums pēc LU dabūta 7nieka, arī "Kicking against the pricks" nav ne vainas. Patiesībā šim ierakstam gan laikam arī citreiz nav ne vainas - kā nekā dziesmas lielākoties ir lieliskas un izpildījums arī oriģināls, atmiņā paliekošs. Personal favourites: "Long black veil" (nezinu, ar kuru izpildītāju man šī dziesma visvairāk asociējas, bet esmu pārliecināts, ka gandrīz neviens to nespētu ierakstīt tik pārliecinoši kā Keivs un kompānija). Tāpat uzslavu pelnījusi viņa versija Ledbellī dziesmai "Blakc Betty", kas izpildīta maniakālā un gandrīz tīrā akapella veidā. "All Tomorrows Parties" ir Keiva veltījums saviem garīgajiem vecākiem - Velvet Underground - un tas ir viens ļoti pārliecinošs veltījums. Vispār te nav pat vajadzības slavēt dziesmas pa vienai, jo lielisks ir ieraksts savā kopumā, iespējams, tiesi sadalīts fragmentos tas vairs nav tik labs, bet kā vienots veselums - riktīga odziņa.

No astoņdesmito gadu trakā Toma Veitsa ierakstiem šis vēl ir salīdzinoši normālākais, kaut gan, protams, īpaši normāls tas nav un nosaukt to par "skaistu" šī vārda konvencionālajā izpratnē ir pagrūti. Tomēr tāpēc jau Veitss ir Veitss, ka viņam skaistums nav tas pats, kas, piemēram, Polam Makārtnijam. Albūms ir tapis pēc kaut kādas teātra izrādes, kurā galvenajā lomā bija pats Toms Veitss, tomēr es īsti nezinu, kāds ir tās sižets un vai tur ir arī kāda doma. Toties es zinu, ka šis ieraksts ir diezgan popsīgs, ne velti pāris kompozīcijās Veitss pat imitē pašu Frenku Sinatru (piem., "I`ll Take New York"), bet citās viņš tiecas pēc diezgan brodvejiska skanējuma un, piemēram, "Straight to the top" ir pat diezgan normāla džeziska kompozīcija, kuras ierakstīšanu būtu varējis veikt arī kāds daudz mazāk šizofrēnisks mūziķis. Protams, tādu dziesmu kā "Telephone call from Istanbul" var ierakstīt tikai Veitss (un, patiesību sakot, vēl kādas dažas citas reizes viņš šo dziesmu ir ierakstījis ar citiem vārdiem un bišķi citu mūziku). "Innocent when you dream" viņš sasniedz maksimālo retro līmeni - izklausoties pēc autentiska 30-to gadu Toma Veitsa, it kā tolaik kāds Veitss patiešam būtu eksistejis (turklāt šī ir patiešām skaista dziesma, kas šeit tiek pasniegta vel vienā - "bar room" versijā, kura gan nav tik laba kā retro versija). Kopumā šis ieraksts varbūt ir mazāk ausīm biedējošs nekā, teiksim, "Rain Dogs", bet tajā ir arī mazāk lipīgu meldiņu, tāpēc es tomēr palikšu uzticīgs lietus suņu cienītājs.

Šis noveļu krājums, jāatzīst, man nekļuva par unikālu atklāsmi, kā gan patiesībā varēja arī rēķināties. Būtiskākais atklājums tā sakarā ir tāds, ka Leklēzio ir viens no pesimistiskākajiem un depresīvākajiem rakstniekiem, kādus man ir nācies iepazīt. Protams, novele pēc definīcijas nav pats optimistiskākais žanrs, tomēr ne visās novelēs pasaulē figurē dažādi nelaimīgi cilvēki, kurus kāds nogalina, izvaro vai kuri vienkārsi nomirst badā. Te atrodas vieta gan cilvēkam, kas apstākļus spiests kļuvis par zagli, gan nabaga dienvidslāvam, kas bez algas strāda stroikā, gan pusaudzim, kas aizbēg no mājas un mēģina apzagt veikalu. Vispār te būtu vietā aicinājums, ko nācies bieži dzirdēt veltītu Latvijas (un ne tikai) masu medijiem: vairāk optimisma! Neziņosim tikai par sliktajām ziņām, bet rādīsim, ka mums janvārī zied puķes un ka vētrā sērfotājiem ir labi! Lai gan attiecībā uz ziņām es varbūt arī piekrītu, ka nav ko ar to pozitīvismu pārspīlēt, jāsaka, ka šādas depresīvisma pārņemtas grāmatas man pie sirds neiet, nu, ok, tu ieņem savu gruzonista pozu, bet reāli tu neko nepasaki, neko lietas labā nedari, tikai vaidi un čīksti un tieši tā dara Leklēzio. Nebrīnītos, ja izrādītos, ka Latvijā grāmatu būtu izdevies pārdot lieliskās tirāžās.

Kritiķi (vismaz neatkarīgie) uzskata šo ierakstu par bezmaz augstāko punktu vairākas desmitgades ilgajā Elisa Kūpera skatuves karjerā, lai gan es šo kritiķu apsēstību neesmu nekad sapratis. Protams, ir stilīgi, ka šis ir "konceptalbūms" par slepkavību tēmu, protams, ka Elisam Kūperam (V.Furnjē) ir makten spēcīgas plaušas un labas prasmes veidot horror sižetus, tomēr man kaut kā šī plate tā ne pārāk iet pie sirds. Nezinu, kāpēc, bet nepatīk. Pirmkārt, tas tomēr ir pārāk tipisks Kūpera ieraksts, kā nekā tieši šeit atrodas epohālā dziesma "Dead Babies". Personīgi man vislabāk no šīm dziesmām pie sirds iet "Yeah Yeah Yeah" (teksts gan diezgan debīls). Vispār kāda doma ir vairumam šo dziesmu apakšā, man nav skaidrs, piemēram, "Dead Babies" piedziedājums: "Dead babies can`t take care of themselves; dead babies can`t take things off the shelf". Loģiski, protams, bet pilnīgi absurdi. Nē, es labprātāk varbūt paklausīšos kādu Elisa 80. gadu sviestaino ierakstu, kas vismaz man patīk nekā šo "kritiski izslavēto" kompozīciju krājumu, kas nez kāpēc man šķiet bezdievīgi garlaicīgs un vienmuļš.

Šo multfilmu mēs sākām skatīties pēc tam, kad atklājam, cik nebaudāma ir "Slither" un jāsaka, ka te man atkal bija pārsteigums - šoreiz izteikti pozitīvs. Viss, ko biju par šo multfilmu dzirdējis, man neko labu gaidīt nelika. Kaut kādas žurkas, kas neizskatās pēc žurkām, kas "tusē" kanalizācijā - izklausījās pēc kārtējā "Barnyard: the original party animals". Taču šajā situācijā es biju palaidis garām vienu ļoti būtisku detaļu - ka šo multeni nav vis veidojuši amerikāņi vieni paši, bet ka pamatā tai ir Aardman animācijas studija, kas radījusi arī Vollesu un Gromitu, and that makes a difference. Sižets pēc idejas, protams, ir vienkāršs - krutā Londonas bieziķu žurka, kas dzīvo zelta būrtīti, negadījuma pēc tiek noskalota podā un nonāk kanalizācijas žurku pasaulē, kas izrādās daudz raibāka, nekā to vareja paredzēt (līdzīgi košajai mirušo pasaulei iekš "Corpse Bride"). Un galvenais šīs žurkas mērķis ir atgriezties savā zelta būrī, taču, protams, izrādās, ka ir lietas, kas ir svarīgākas par zelta būri. Galvenā multfilmas fīča ir dziedošie (reizēm arī spiedzošie) gliemji - kā jau ikvienā multfilmā, te par galvenajiem varoņiem interesantāki ir sekundārie personāži. Tomēr lielisks aktieru ansamblis - ieskaitot Bilu Naitiju un Keitu Vinsletu, acij tīkama animācija, lieliska mūzika (nevis kaut kāds salkans pseudo classical crap Disneja gaumē) un brīžiem mazliet "netīrāks" humors - ko gan vairāk no vienas multfilmas var vēlēties? Un te pat vieta atrodas vienam rotaļu zaķi iz Vollesa, Gromita un Vilktruša. Thumbs Up!

Neticami, bet es jau otro dienu no vietas klausos vienu "Nirvanas" albūmu! Un vēl neticamāk ir tas, ka es nemaz neesmu tik trakā sajūsmā. Vienkārši šāda mūzika patiesībā ir tīri labi piemērota darbam, cik dīvaini tas lai arī nebūtu. Protams, varbūt ja es nebūtu šīs dienas tik intensīvi ņēmies ar Microsoft Visual Studio, es būtu varējis ātrāk mest Nirvanai mieru, bet tā sanāca, ka šīs dziesmas man ausīs skan jau ļoti ilgi, un dīvainākais ir tas, ka šis diezgan nepieradinātais ieraksts tomēr iekačā ne sliktāk par "Nevermind". Pazīstamo dziesmu šajā ierakstā nav īpaši daudz, nu, varbūt "About a girl", kas izpelnījās lielāku slavu unplugged ierakstā, varbūt maniakālais "Negative Creep", varbūt "School", noteikti "Floyd the Barber", noteikti ievadošais "Blew". OK, varbūt visas šīs dziesmas nav nemaz tik pazīstamas, toties tās ir foršas, cik nu vārds foršs ir attiecināms uz Nirvanu, kas laikam nav pati foršākā grupa civilizācijas vēsturē. Vēl es nupat nācu pie atklāsmes, ka Nirvana ir diezgan līdzīga skanējuma ziņa Merilinam Mensonam (varbūt gan otrādi) un ka tas nav nemaz tik slikti.

Šo albūmu George Starostin ir novērtējis uz 13 un nosaucis par "ABBA" labāko ierakstu. Tā kā mans vērtējums par ABBU ir daudz kritiskāks nekā Starostinam, ja es to nosauktu par Abbas labāko albūmu, tas droši vien nenozīmētu vērtējumu 9 manā skalā. Tomēr praksē es neesmu pat tik liels eksperts, lai varētu pateikt, vai šis ir labākais vai sliktākais Abbas albūms, līdz ar to mans vērtējums nebūs neko aptverošs. Kā ikvienā ABBAS ierakstā, šeit ir dažas ļoti pazīstamas dziesmas un vairākas ne īpaši izteiksmīgas kompozīcijas. Grāvēji te ir "Take a chance on me" (labs disko, bet tomēr disko), "The Name of the game" (kura man personīgi absolūti nešķiet ievērojama), "Thank you for the music" (labs piedziedājums, apnicīgi panti) un "Eagle", ko daudzi uzskata par ABBAs augstāko sasniegumu un bez maz vai visu laiku izcilāko dziesmu, nē, es jau nesaku, ka tā būtu slikta dziesma, bet - c`mon, tā nav arī nekas TĀDS. Un sintezatoru skaņas ABBAs mūzikā mani nekad nespēs tā pa īstam savaldzināt. Pārējās - ne hītu - dziesmas lielākoties ir mazāk interesantas nekā hīti, kas paši par sevi nav nepārspējami. "I`m a Marionette" ir neslikta brodvejiska dziesma, bet vispār es patiešām nespēju saprast, kas Abbā ir tik kruts, ka šī grupa būtu galvastiesu pārāka par tādām blicēm kā Boney M vai Ottawan.

Šis ir tas albūms, kura dēļ daudziem ir zināms vecā labā Frenka Zappas vārds. Jā, tieši šis ieraksts ir tas, kas pasaulei lika apzināties, ka Zappa ir vairāk nekā vienkārši traks mūziķis - viņš ir ģeniāli traks satīrisks mūziķis. "We`re Only In It For The Money" ir veltījums hipiju kustībai, bet ne jau tai kā tādai, bet ņirgāšanās par pseiho hipijiem, par mūziķiem, kas hipijus izmanto, lai varētu vairāk nopelnīt, par vecākiem, kas atbildīgi par to, ka viņu bērni aizrāvušies ar narkotikām. Žēl tikai, ka ne visas šīs albūma 19 dziesmas ir klausāmas. Kā politisks ieraksts, "We`re Only In It For The Money" ir desmitnieka vērts, kā muzikāls ievērojami atšķiras no šī vērtējuma. Muzikāli šis ieraksts manai gaumei ir pārāk avangardisks un nebaudāms un perfektie teksti nespēj šo trūkumu atsvērt. Ir te arī lieliskas kompozīcijas, tādas kā "Mom&Dad", "Harry, you`re a beast", "What`s the ugliest part of the body" (oriģinālā, nevis "reprised" versija), "Let`s make the water turn black", tikām kaudzēm dziesmu ir vienkārši trakas un domātas, lai kaitinātu nabaga klausītāju, piemēram, "Nesal Retentive Calipople Music" un it īpaši "The Chrome Plated Megaphone Of Destiny", kas ir apmēram tikpat baudāms kā Metal Machine Music un daļa no pārējām dziesmām arī ir izteiktas "novelty" kompozīcijas, kas varbūt ir kaut kādas negatīvās psihodēliskās mūzikas tendences parodējušas, bet tas nedara šo mūziku interesantāku vai baudāmāku.

"Court and Spark" līdzās "Blue" ir pazīstamākais dziesminieces Džonijas Mičelas albūms, kas stilistiski no "Zilā" atšķiras diezgan nedaudz. Piemēram, ievadošais "Court and Spark" pat izklausās pēc "Blue" klasiskākā skaņdarba "River" - nu, varbūt ne gluži pēc atdarinājuma, bet līdzība ir diezgan liela. Vispār šī ir ļoti izjusta un emocināla džeziska un folksīga popmūzika, kurai ir tikai viens trūkums, bet tas pats šajā kontekstā nav īpaši sāpīgs, - diezgan liela stilistiskā vienveidība. Skaistākā un, iespējams, pazīstamākā šī ieraksta kompozīcija ir "Free man in Paris". Kas ir Džonijai milzīgs pluss, ir viņas spēcīgā un ļoti emocionālā "baltā" balss, viņa, protams, nav gluži kaut kāda Donna Sammera pēc savas balss spēka, taču viņa lieliski māk izvēlēties pareizās intonācijas. Uz konkurējošo dziesminieku fona viņai ir liels pluss - ne Bobs Dilans, ne Leonards Koens par dižiem dziedātājiem noteikti nebūtu saucami. Skaista mūzika romantiskai gaisotnei, ne pārāk ideāla mūzika, ko klausīties darba vietā, bet ne jau mūzika pie tā vainīga, ka tā nav paredzēta stresainai darba dienai, bet gan stresainā darba diena.