Kazhes pierakstu burtnīca

Varu atzīmēt, ka "Sņežnij lev" ir pirmais mūzikas ieraksts, ko esmu klausījies savā tagadējā darba vietā. Nezinu, vai tas ir zīmīgi, vai arī nav, bet fakts ir pieminēšanas vērts. Stilistiski tas ir diezgan tipisks 90. gadu Akvarium - pirms atgriešanās pie regejiskajiem elementiem, ar lielu daudzumu atsauču uz krievu tautas kultūru, kā arī ar zināmām hinduisma un budisma notīm. Albūmu ievada bezmaz vai mantriskā "Serebrjannaja roza", kas pāriet ļoti tipiskajā Akvarium kompozīcijā "Glaz ciklopa", kas vēsta par cilvēku, kura dzīvē priecīgie brīži - dzērums - mijas ar skumjajiem - paģirām. Daudz interesantāks man patiesībā šķiet blūziskais "Drevne russkaja toskā", kurā Grebenšikovs stāsta par to, kā Krievijas leģendārie varoņi - Iļja Muromecs un kompānija mūsdienās ir pārvērtušies par totāliem sviestiniekiem. Vēl viens literārs varonis, kam veltīta kompozīcija šajā albūmā, ir Dubrovskis (es gan īsti neatceros, kāds bija tās grāmatas saturs, jo to mums bija jālasa skolā krievu valodas stundās kaut kad bezdievīgi sen). Vēl viena albūma virsotne ir kompozīcija "Великая Железнодорожная Симфония". Kopumā albūms ir ļoti romantisks, lirisks, baudāms, un tomēr tam ir raksturīgs viens neatsverams mīnuss - oriģinalitātes trūkumus. Es gan īsti nezinu, vai citos albūmos "Akvarium" atdarināja šī albūma noskaņas, vai otrādi, bet man vismaz gribētos kaut ko oriģinālāku.

Trešais no spožākajiem Toma Veitsa albūmiem man kaut kā patīk ne tik labi kā pirmie divi. Te gan ir atrodama viena no viņa vispazīstamākajām dziesmām - "Tom Traubert`s Blues", pazīstama galvenokārt kā "Waltzing Mathilda", skaista himna par cilvēku, kas apmaldījies svešā valstī, taču ne visas dziesmas šajā ierakstā spēj ar mani rezonēt. Piemēram, "Step Right Up" varbūt ir ļoti enerģisks džezisks gabals, bet man tas nepatīk. Tad jau labāk "Jitterbug Boy", kas ir vienkārša klavieru balāde alkoholiķa izpildījumā. Vispār šajā ierakstā Veitss izklausās vienkārši totāli aizdzerts, es nezinu, vai tā ir tikai impersonācija, bet grūti iedomāties alkohola ziņā piesātinātāku dziedātāju nekā Small change Veitsu. Tāpēc jau viņš arī izpilda kompozīciju "The Piano has been drinking (not me)" taisni šajā albūmā, starp citu forša dziesma. Un vēl arī "Bad Liver and A Broken Heart". "I don`t have a drinking problem, except when I can`t get a drink" viņš otrajā no šīm dziesmām apgalvo un varētu būt, ka viņš nemelo.

Eigentlich hatte ich ueberhaupt keine Ahnung, dass Frisch un Duerrenmatt bekannt waren. Ok, es ist ja kein grosses Wunder - die Schweiz hatte nur zwei ganz grosse Schriftsteller im 20-ten Jahrhundert und sie waren ja auch Menschen derselben Epoche. Obwohl ich eher naeher zu Duerrenmatts als zu Frisch`s Werken stehe, muss ich sagen, dass aus diesem Briefwechsel es ganz klar folgt, dass Frisch ein sympatischer Typ als F.D. gewesen ist. Wenn man ihre Freundschaft als das Sujet des Buches beschreiben kann, dann beginnt alles mit einem Brief von Frisch zu Duerrenmatt, in dem der damals schon beruehmte Schriftsteller seinen juengeren Kollegen fuer sein erstes Werk lobt, der Duerrenmatt ist natuerlich froh darueber und sie werden Freunde. Spaeter geht es aber mit der Freundschaft immer schlechter, da sie einander zu kritisieren beginnen und Duerrenmatt schreibt auch in der Presse toedliche Kritik von Frisches Werken. Frisch fand das nicht toll und ausserte auch seine eigene Meinung. Am Ende sprachen sie miteinander nicht mehr und schrieben auch keine Briefe und starben fast gleichzeitig. So geht es.

Erich Hackl ist ein ganz grausamer Schriftsteller, seine Werke (wenigstens die zwei, die ich gelesen habe), handeln nur von der Nazizeit und erhalten ganz viel grausames. "Abschied von Sidonie" ist wenigstens in einem Aspekt relativ ungewoehlich - Sidonie ist ein Zigeunermaedchen und keine Juedin. Ich weiss nicht so richtig, warum man ganz selten von den Zigeunern, die durch das nazi-Regime ermordert wurden, spricht, aber hier tut Erich Hackl es. Sidonie wird von ihrer Mutter neben einem Krankenhaus verlassen in 1933 und sie wird bei einer Deutscher (Oesterreichischer) Familie erzogen, sie hat kein gutes Kopf, aber ist ein freundliches un braves Maedchen, dass viele im Dorf moegen, obwohl sie ziemlich dunkel in Haut ist. Dennoch, wenn das zweite Weltkrieg losgeht und auch Oesterreich daran teil nehmen muss, muss Sidonie ihre Fosterfamilie (ok, ich weiss, dass es "foster parents" nur in Englisch gibt, es ist mir aber egal) und so gibt es Abschied von Sidonie und nur spaeter lernen ihre "Eltern" kennen, dass ihr Leben in Auschwitz beendet hat.

Es ist Bemerkens wert, dass auch das zweite Buch bein Jakob Hein, dass ich gelesen habe, mir sehr gefallen hat. In seinem neuen Roman bleibt Hein seiner Welt eines ex-Ossies treu und schaut mal wieder an die Geschichte Deutschlands mit den selben Augen, wie in "Meinem ersten T-Shirt". Diesmal ist es das Buch noch mehr autobiographisch als sein erstes Werk, aber wie man schon viele gesagt haben, ist das Leben manchmal noch ueberraschender als Erfindung. Das Buch ist die Geschichte des Lebens seiner Mutter, die waehrend des Buches Handlung an Krebs stirbt, aber es ist kein Buch vom Tode, es ist ein Buch ueber das Leben, ueber Juden und Judentum (Hein ist ebenso wie ich 1/4 juedisch), ueber Menschen, die von Nazis zu Kommunisten werden, ueber die Mutter, die immer was gutes zu sagen hatte, obwohl es ihr selber nie brilliant gegangen ist. Ich weiss eigentlich nicht, was ich so stark an Hein`s Werken mag, aber er schreibt so, dass ich ihn nur bewundern kann. Ich verstehe auch, dass er nie besonders beruehmt werden wird, aber gerade dass finde ich so toll, dass ich vielleicht einer der ganz wenigen seiner Fans bin. Ich moechte doch nicht immer einer von der grossen Masse sein.

"Precošās jaunava" ir grupas "Ir skaista diena" (vispār - unikāls grupas nosaukums) otrais albūms, taču pirmā šīs grupas ieraksta manā krājumā nemaz nav. Salīdzinoši ar citām sava laikmeta psihodēliskajām grupām "Beautiful Day" ir visnotaļ pozitīvi un dzīvespriecīgi noskaņota blice, kas lielu uzsvaru līdzās "ērģeļsintezatoram" liek uz visādām vijolēm, bandžo un citiem mazāk popmūzikā notrulinātiem štrumentiem. Albūmu ievadošais "Don and Dewey", kā apgalvo G.Starostin, esot nosperta kaut kāda "Deep Purple" instrumentāla kompozīcija, tikai ar saviem instrumentiem, bet vismaz man pret šādu mūziku iebildumu nav. Arī tam sekojošās dziesmas lielākoties ir baudāmas, tādas kompozīcijas kā "Dolphins", "Hoedown", "Soapstone mountain" un "Good Lovin`" allaž var cerēt uz vietu manā disku atskaņotājā, lai gan skaņa šai grupai ir vairāk retro, nekā psihodēliska, bet tai nekādi netrūkst enerģijas un brīžiem tā spēj līdzināties Dženisas Džoplinas un viņas pavadošā ansambļa sniegumam, apvienojot vienā lielā katlā dažādus foršus mūzikas stilus.

I wasn`t expecting too much of this film for usually I`m in for a different kind of films, I`m not sure what kind exactly that is but not this kind of films for sure. Anyway, "Inside Man" is a movie about a perfect bank robbery commited by Clive Owen (whom I keep mixing up with the goofball Owen Wilson) on the one side and a cop with a peculiar kind of logic by Denzel Washington on the other side. Owen and his gang rob a bank and take hostages inside the bank, but their plan isn`t getting something from the cops but having more time to do what they intend to do. And what do they intend to do? They want to be indistinguishable from the rest of their hostages when the police comes in. And so they do it. Some scenes in the film are comedic, like the one when a sikh hostage is taken by the police as an arab terrorist and his turban is taken away from him, so he can`t talk to people anymore, for he`s too ashamed. The ending has some twists, and although it doesn`t come particulary unexpected the film kept us all interested from the first minute until the very end. If entertainment is there, you can never say that a film is bad.

"Mājas uz ezera" (nejaukt ar "Ezera sonāti) ir argentīniešu režisora Agresti pirmais mēģinājums iekarot Holivudas plašās masas. Savu mērķu sasniegšanai viņš ir pieaicinājis miljoniem meiteņu mīluli Kianu Rīvsu (galvenokārt pazīstamu kā Matriksa Neo), kam par pretspēlētāju kalpo vēl viena īsta Holivudas zvaigzne - Sandra Buloka. Šis ir stāsts par vīrieti un sievieti, kurus vieno pasta kastīte, bet kurus šķir laiks. Kianu ir nupat ievācies mājā pie ezera, kad viņš atklāj tās pastkastē vēstījumu no sievietes, kas apgalvo, ka ir tur mitinājusies pirms viņa. Taču viņam ir zināms, ka pirms viņa neviens tur nav mitinājies jau labu laiku un tikai ar laiku viņš sāk saprast, ka Sandras Bulokas personāžs šajā mājā mitināsies pēc viņa. Tā viņiem arī izveidojas laikā nobīdīta mīlestība. Grūti paskaidrot, kā tas ir iespējams, un patiesībā jau tas nemaz nav iespējams, filmas beigas ir vēl neloģiskākas (tradicionālā izpratnē), nekā viss iepriekš tajā notikušais, taču patiesībā "Lake House" ir vienkārši ļoti skaista filma un vai nav vienalga, kāpēc Kianu nenotriec autobuss, ja beigās viņam un Sandrai tāpat ir jābūt kopā. Protams, es kā nežēlīgs cilvēks būtu labāk gribējis skumjās un prognozējamās beigas, bet tā ir Holivudas un nevis Eiropas filmā, tālab gaidīt savādāku risinājumu būtu pilnīgi naivi. Līdz ar to vērtējums ir "tikai` 8 un ne vairāk, jo skaistuma ziņā filma ir nenovērtējama.

"Zahrada" jeb "Dārzs" ir viena no ievērojamākajām neatkarīgās Slovākijas kino filmām. Par tās galveno plusu var nosaukt savdabīgo stāstījuma manieri un visai simbolisko sižetu, bet ir arī viens mīnuss - attēla kvalitāte, kas laikam ir saistīta ar to, ka man pieejamās filmas versijas izcelsme šķiet ar televizoru un nevis DVD saistīta. Tās galvenais varonis ir Jēkabs, kas ir sava tēva dārza sargs (vairāk vai mazāk). Tiesa, viņa tēvs principā nav vis Dievs, bet gan šuvējs. Jēkaba dzīvē ir arī divas sievietes - precētā un vecākā par viņu Terēza, kas to vien domā, kā pārgulēt ar Jēkabu, un visai jaunā un skaistā Helēna, kurai ir raksturīgas kaut kādas dīvainības. Vēl filmā parādās tādi personāži kā filosofs Žans-Žaks Ruso, kas pārliecina Jēkabu, ka dzīvē nav nozīmes materiālām lietām (un pie reizes konfiscē Jēkabam viņa mašīnu, iedodot pretī savu pusizjukušo "vaboli"), kā arī kāds aitu gans, kurš izlēmis kļūt par svēto. Filma, gluži kā tas raksturīgs grāmatām, ir sadalīta nodaļās, kuru sākumā tiek paziņots, kas šajā nodaļā notiks. Lielākoties gan paziņotais un reāli pieredzētais ievērojami atšķiras, vai - precīzāk - pieredzētais ir paziņotā mazāk prognozējamā versija. Kā lai arī nebūtu, šī filma ir kārtējais "nepieradinātā" kino paraugs un, ja vien tās ieraksta kvalitāte būtu labāka, es būtu to labprāt noskatījies vēl kādu reizi.

Pirmo reizi es Simian izdzirdēju apmēram vienlaikus ar viņu debijas plates iznākšanas laiku, kad vienu vai divas reizes televīzijā noskatījos dziesmas "One Dimension" videoklipu. Tolaik viņi mani pārsteidza ar savu psihodēlisko skanējumu un oriģinalitāti. Vēlāk es "iehavoju" vairākas viņu dziesmas, bet pēc kāda laika arī albūmu, tomēr neviena kompozīcija no šī diska tā arī nespēja izkonkurēt pirmās atstāto iespaidu. Nē, nav tā, ka Simian nespētu radīt skaistas dziesmas - piemēram, "Mr Crow" ir ļoti skaista britpopa dziesmiņa ar nelielu psihodēlijas piedevu, bet daudzas diska dziesmas izklausās vienkārši pēc zemāka kalibra "Radiohead", taču arī oriģinālo Radiohead klausīties lielos daudzumos ir pagrūti grupas ne pārāk lielās rezonances ar manām ausīm dēļ. Es tomēr labāk palikšu uzticīgs "I only seen in one dimension" cienītājs, lai gan, ja tā padomā, tā dziesmiņa ir viens foršs loop gabals, kas tiek daudzas reizes atkārtots, taču ne jau tikai "Simian" šādu triciņu izmanto, piemēram, Fatboy Slim uz šādas metodes balstījis veselus albūmus.