Vai tu zini, cik lieliska grupa ir U2? Droši vien, ka zini. Bet atkārtošana ir zināšanu māte, kā zināms, kā zināms.

Svētdienas vakarā, kas bija pēdējais publiskā tusiņa vakars pirms mana brauciena uz Ženēvu un kas notika pēc brauciena uz Jūrmalu, mēs pie Sīčiem skatījāmies šo aizraujošo Devida Linča filmu. Par šo filmu jau iepriekš zināju vienu - ka tā ir filma par to, kā kāds tips brauc ar zāles pļāvēju ciemos pie sava brāļa, kas dzīvo ļoti tālu. Un vēl es zināju, ka šajā filmā nekas nenotiek, vismaz šāds bija apraksts, ko biju guvis no N.R. (kuram šī filma gan patiesībā, cik zinu, patīk visnotaļ labi). Kā lai arī nebūtu, filma patiesībā izrādījās ievērojami enerģiskāka, nekā es biju no tās gaidījis (galvenokārt tur gan laikam "pie vainas" manas ļoti zemās izvirzītās prasības. Pirmkārt, izrādījās, ka viņš ar zāles pļāvēju brauca pa ceļu, nevis pa lauku, līdz ar to tur parādās arī citi cilvēki, izņemot galveno varoni, arī dialogu filmā ir ievērojami vairāk, nekā biju gaidījis. Tas, protams, nenozīmē, ka "Straight Story" ir enerģijas pārpilns kino darbs, drīzāk otrādi, tomēr tas nav arī tik letarģisks kā, teiksim, Kojaniskvaci (nezinu, kā to nosaukumu pareizi pierakstīt). Jāatzīst, ka, iespējams, es šo filmu labāk spētu novērtēt pēc gadiem 40, tā tomēr ir filma par veciem cilvēkiem, kas lielā mērā ir domāta tieši veciem cilvēkiem, tā nav paredzēta tādiem garām paskrējējiem un nepadomātājiem kā man, tajā ir pārāk daudz skaudru skumju, lai to varētu tā skatīties vienkārši svētdienas vakarā, ne par ko nedomājot, smags un liels kino, lai arī ne ikvienam piemērots.

Reizēm gadās televīzijā noskatīties kādu īsteni zemas kvalitātes filmu. Pēdējā laikā gan tas bija gadījies retāk, tā kā televizoru daudz skatījušies nebijām (un pat maz ne), tomēr pēc sestdienas pirmā Eirovīzijas pusfināla kaut kā sākām skatīties pa TV3 kādu zemas kvalitātes komēdiju un izlēmām to novērtēt līdz galam. Tā pirmām kārtām ievērojama ar to, ka galveno lomu tajā spēlē gandrīz slavenība - Marks Pols Goselārs, daudziem (vismaz agrāk) zināms kā Zaks no "Saved by the Bell". Protams, pēdējos 10 gados nekur augstāk par savu tīņu meiteņu elka slavu viņš ticis nav, bet ir deģenerējies līdz "Beer Money" līmeņa TV filmām. Toties jāatzīst, ka viņa kādreizējais kolēģis, kas tolaik saucās par Sleiteru, nu jau ir atzīmējies arī ar epizodisku lomu "Hameleonu rotaļās", kas, protams, nevar nepriecēt. Šajā filmā Zaka varonis (nezinu viņa vārdu) un divi viņa ne pārāk gudri draugi nejauši kļūst par liecinieki tam, kā uz Zemes nolaižas NLO, un nogalina vienu citplanētieti (kurš izskatās pēc gumijas tērpā iestūķēta pundura un kurš patiesībā arī ir gumijas tērpā iestūķēts punduris - kā jau minēts, tā ir TV filma). Nošauto citplanētieti viņi mēģina par dažiem desmitiem tūkstošu dolāru notirgot kaut kādai televīzijas zvaigznei, bet īsti labi tas viņiem neiznāk, turklāt izrādās, ka citplanētietis nemaz nav miris un ka viņš ir diezgan aptaurēts tirliņš. Vispār filmas kvalitāte ir atbilstoša tās budžetam un daudzējādi man gribētos teikt, ka kaut ko šādu arī latvieši būtu spējīgi uztaisīt. Tomēr es ceru, ka viņi tā nedarīs.

Oficiāli "Images and Words" skaitās Dream Theater labākais albūms, taču man te gribētos īsti nepiekrist. Protams, manai nepiekrišanai pamatā varētu būt pārmērīgā gan DT, gan citu metāla grupu klausīšanās, ko esmu piekopis pēdējos mēnešos, tomēr tikai uz to vien es vainu nenoveltu.

"Guano Apes" debija Vācijā un tās reģiona zemēs sacēla diezgan pamatīgu furoru un līdz ar to šīs grupas reputācija mūsu reģionā allaž ir bijusi diezgan laba. Kā nekā pat es uz viņu koncertu Rīgā esmu bijis.

Pirmais, no kā dzirdēju sajūsmas saucienus par šo multeni, bija Delfu dizaineris Gusts, kas teica, ka ja kādam tā nepatīk, tad viņš nesaprot, cik daudz laika ir ieguldīts šādā animācijā. Pēc "Cars" noskatīšanās varu piekrist - darba tur ir ieguldīts ļoti daudz un pat tādam nejautrulim kā man nav pamata žēloties, ka animācija nav gana labā līmenī realizēta. Motīvs multfilmai, protams, ir pats triviālākais - krutais džeks saprot, ka draugi ir daudz svarīgāki par naudu un panākumiem. Vienīgā atšķirībā no citām multfilmām - krutais džeks ir automašīna (morāle precīzi tāda pati bija arī angliskajā "Flushed Away" - žurku multfilmā). Galvenais varonis ir sacīkšu mašīna, kas nonāk kaut kādā lauku miestā, kurā saprot, ka vecie sarūsējušie vāģi bieži vien ir draudzīgāki par krutajiem un stilīgajiem, jo viņiem ir labākas sirdis. Apcerēt kaut ko vairāk no sižeta viedokļa, manuprāt, būtu visnotaļ smieklīgi, tālab to nedarīšu. Tā vietā varu pateikt, ka principā multfilma man patika, jo kā jau minēts, vizuāli tai nebija ne vainas, lai gan par oriģinalitāti tajā runāt būtu lieki (kā gan tas laikam ir tiesa 99% mūsdienu multfilmu).

2006. gads tika pabeigts kopā ar "Nikitu". Ko atklāja 3. sezona: 1. ka Maiklam ir sieva un dēls (kurus gan viņš līdz 3. sērijai paspēj jau pazaudēt), vienā no sērijām Operations kļūst traks kaut kāda līdzekļa ietekmē un visas sērijas garumā meklē vienu mirušu savu pretinieku. Uz sezonas beigām sāk iesaistīties zinātniskā fantastika, kad izrādās, ka Nikitu 1. nodaļa ir mazliet modificējusi tā, ka viņa iemīlas kaut kādā vienā bandītā. Šī tēma tiek attīstīta pašās sezonas beigās, kad Nikitai tiek pārprogrammētas smadzenes, lai viņa pārstātu būt emocionāla, tādējādi izdzēšot viņas attiecības ar Maiklu. Patiesībā šī sezona bija visai interesanta, tā kā tajā bija, manuprāt, vissaistošākās misijas, vienīgi tas sci-fi sviests sāka mazliet jau dumjš palikt, bet vēl ne tuvu nebija tik idiotisks kā 4. sezonā.

Skolas laikos Blinki bija viena no manām iecienītākajām grupām un vislielākā loma šajā lietā bija viņu videoklipam dziesmai "All the small things", kurā tika parodēti visādi popmūzikas tirliņi a la Backstreet Boys, Britnija utt. Līdzās tam Blink 182 piedāvaja draudzīgu popsīgu rokmūziku, kuru varēja klausīties bez sevišķas piepūles un kura bija izteikti stilīga. Protams, pat tolaik es apzinājos, ka grupas mūzika ir absolūti vienveidīga, bet ar to varēja tīri labi samierināties. Šis grupas koncertieraksts savulaik vispār bija manā izpratnē kolosāls - pateicoties "Words of Wisdom" segmentam "everybody say: fuck fuck shit fuck!". Tagad, pēc vairākiem gadiem atkal klausoties šo ierakstu, tajā grūti nesaklausīt veselu virkni trūkumu - sākot ar milzīgo daudzumu patiesībā diezgan debīlo joku, šausmīgu dziesmu vienveidību, neinteresantu izpildījumu un beidzot ar to, ka laikam esmu "pāraudzis" šo grupu. Te nav pat dziesmu, kuras īpaši izcelt, tās ir tik vienādas, ka vai bail. Patiesībā tieši "All the small things" ir vēl viena no sliktākajām kompozīcijām, kurai turklāt vēl ir maksimāli šķībs vokāls klāt, kamēr citās dziesmās izklausās, ka tās nemaz nav ierakstītas koncertā, bet gan studijā, pieliekot klāt koncerta trokšņus.

Sākot skatīties "The Office", es pieļāvu vienu būtisku kļūdu. Es biju pārliecināts, ka šis seriāls ir kaut kas līdzīgs kā "The IT Crowd" un gaidīju, ka joki man birs virsū kā čiekuri un man atliks tikai sargāt galvu no lielākajiem no tiem.

Lai gan gluži emocionālas atmiņas ar "No Doubt" man nesaistās, vismaz vienu lietu es zinu pilnīgi droši - kad es pirmo reizi izdzirdēju kādu šīs grupas dziesmu. Datumu un gadu precīzi gan nepateikšu, bet tas bija radio stacijas Super FM (kuru pēdējos gados nekaunīgā kārtā pārdēvēja par European Hit Radio) ikgadēja topā, kurā dominēja vesela kaudze Backstreet Boys un The Prodigy dziesmu, kaut kur 2. vai 3. vietā bija nokļuvuši No Doubt ar savu pazīstamāko dziesmu "Don`t Speak", kuru es pirmo reizi arī izdzirdēju šajā gada topā (cik var saprast, tā bija grāvējs iepriekšējā gada sākumā, tāpēc parastajos topos to dzirdējis nebiju). Tolaik "No Doubt" mani pārsteidza ar savu emocionālumu - vismaz salīdzinoši ar Scooter.