Turpinot pēdējā laika tradīcijas, ķērāmies pie kārtējā angļu seriāla. Šoreiz vārds "angļu", iespējams, jāraksta ar visiem lielajiem burtiem, jo Džīvsa un Vūstera piedzīvojumi, manuprāt, ir gandrīz angliskuma esence.

Bija tāds laiks salīdzinoši nesenā pagātnē, kad es diezgan aktīvi fanoju par šo vecu mērkaķi - galvu kodēju. Patiesībā gan lielākā mērā tas attiecās nevis uz Ozija solo karjeru, bet gan uz viņa darbību kopā ar Black Sabbath, bet kurš gan to vairs atceras, kas un kāpēc par ko ir fanojis. Tomēr tā sagadījās, ka manā krājumā ir arī vesela kaudze viņa solo ierakstu. Ok, kaudze varētu būt arī neliels pārspīlējums, bet to noteikti ir vairāk nekā viens. Nē, patiesībā man pat laikam ir gandrīz visi viņa ieraksti, bet tas jau ne par mani, ne vēl jo vairāk par Oziju neko neliecina. Šajā albūmā ir viena no viņa solo karjeras slavenākajām dziesmām - "Crazy Train", kurā viņa ģitārists Rendijs Roudss demonstrē savu pirkstu veiklību, bet Ozijs demonstrē, ka viņa balss, lai gan nav slikta, bet neko unikāli spēcīga tā arī nav, tomēr dziesma ir vienkārši lieliska. Žēl, ka vairums pārējo ieraksta dziesmu nav diez ko sirdi aizgrābjošas. It īpaši to var attiecināt uz romantisko "Goobye To Yesterday", kas patiesībā ir easy listening un nevis metāls, turklāt puse dziesmu albūmā izklausās gandrīz identiski - piemēram, kas lūdzu īpašs ir kompozīcijā "Suicide Solution"? Ai, vispār tas ir tik tipisks monotons metāla ieraksts, ka tipiskāku un monotonāku grūti iedomāties. Nemīlu es vairs Oziju, ne un ne.

(valoda: krievu). "Lieta" ir turpinājums Krečinska kāzām, kas no komēdijas pāraugusi drāmā. Ļida tiek apsūdzēta pirmslaulības sakarā un sazvērastībā ar Krečinski, kas lugas gaitā viņas tēvu ved postā un bankrotā un nāvē. Tas viss norisinās lugai pietiekoši garā stāstījumā, kas ir pretdabiski garlaicīgs. Ja Suhovo-Kobiļina humors ir nīkulīgs, tad dramatiķa talanta viņam nav gandrīz nemaz, līdz ar to šo lugu var uzskatīt par spilgtu neintersantas un nekvalitatīvas lasāmvielas paraugu.

(valoda: franču; subtitri: angļu). "Ibrahima kungs" tapis pēc Ērika-Emanuēla Šmita stāsta (romāna?) "Ibrahima kungs un Korāna ziedi". Tajā galvenajās lomās ir pavisam jaunais Pjērs Bulanžē un arābu kino superleģenda Omārs Šarifs. Sižets, loģiski, ir tāds pats, kā grāmatai. Mozus ir 16gadīgs zēns, kas ar savu tēvu dzīvo kaut kādā Parīzes nomalē 60to gadu sākumā, tēvs ir diezgan valdonīgs un nejauks, un Mozum ar viņu nekāda kontakta nav. Toties pamazām viņam izveidojas kontakts ar stūra veikaliņa īpašnieko Ibrahimu - vecu arābu (kurš gan patiesībā ir sikhs, nevis arābs). Šajās attiecībās, kā par brīnumu mūsdienu pasaulē, nav nekādas pedofīlijas, pederastijas (skaists vārds, ne?) vai kaut kā tamlīdzīga. Ibrahims vienkārši ir normāls vecs tips, kas rūpējas par zēnu, par kuru neviens nerūpējas un kuram sagadījies būt dzimušam tādā reliģijā, kurai ar islāmu un Korānu nav nekādas labās attiecības. Kad Mozus tēvs pazūd un pēcāk izdara pašnāvību, Ibrahims viņu adoptē un pat kopā ar Mozu dodas uz Turciju, Ibrahima dzimteni. Filma gandrīz 100% seko grāmatas saturam un līdz ar to, neko sliktu par filmu pateikt nevaru. Precīza ekranizācija lieliskai grāmatai.

(valoda: angļu/krievu, atkarībā no sērijas). Pagāja diezgan daudz laika, kamēr mēs noskatījāmies kārtējas 22 sērijas, tā vēl izskatās, ka nepaspēsim tikt galā ar šo seriālu līdz manai braukšanai uz Ženēvu (tiesa, nav zināms, kad tā īsti notiks). Salīdzinoši ar pirmo sezonu paliek mazāk skaidrs, who are the good guys and who are the bad guys. Nezinu atkal neko par salīdzinājumu ar Alias, ko neesmu skatījies. Joprojām neapgalvoju, ka šī seriāla dēļ vai traks palieku, skatīties principā ir ok, bet mans galvenais mērķis tomēr it noskatīties līdz galam iespējami ātrāk, lai varētu ķerties pie citām lietām, piemēram, pie "Verdzenes Izauras". Nē, Izauru mēs neskatīsimies, tas tikai tāds sarkastisks joks. Nezinu īsti, kā lai komentē veselu seriāla sezonu, kas turklāt nav pirmā, turklāt esmu pilnīgi aizmirsis, ko rakstīju par pirmo sezonu. Datorefekti ir uzlabojušies salīdzinoši ar iepriekšējo gadu, tas tiesa, personāži kļuvuši skaidrāki, brīžam parādās arī ļoti interesanti epizodiskie varoņi, vienīgi to likteni paredzēt parasti var ļoti vienkārši. Vispār jāsaka, kā šajā seriālā pietrūkst, tas ir pārsteiguma un negaidītuma efekts, ja salīdzina ar to pašu "Lost" (tiesa, atkal te domāju vairāk Lost pirmo un zināmā mērā arī otro sezonu, nevis to diezgan prognozējamo notikumu virkni, kas mums tiek pasniegta trešajā sezonā).

Atom Heart Mother ir tas pats albūms ar govi, nu tas Pink Floyd ieraksts, kuram uz vāka ir govs. Patiesībā tas ir galvenais, ko par šo ierakstu var teikt. Satura ziņā tas ir viens visai kreizī ieraksts, kaut kas līdzīgs Echoes, tikai vaina tāda, ka tajā ir tikai viena baudāma kompozīcija, kura gan ir vairāk nekā 23 minūtes gara un aizņēma platē veselu pusi - tā ir pati tituldziesma, kura gan ir lielā mērā ar orķestri realizēta un ne pašu Pink Floidu izpildīta. Tiesa, viņi paši izpilda patīkami skaisto "If" un es nežēlotos arī par "Summer `68", par ko man arī nekādu iebildumu nav. Un īstenībā arī "Fat old sun" ir gana skaista, nē, vienīgā nekam nederīgā kompozīcija ir "Alans Psychedelic Breakfast", kurā nekas nenotiek un kas ilgst 9 minūtes, tas ir diezgan padaudz šādam totālam atonālam sviestam. Un vispār - šajā ierakstā diezgan maz ir lipīgu atmiņā paliekošo melodiju, lipīgs jau nu šis ieraksts token nav, bet citādi tam nav ne vainas, vismaz par "A momentary lapse of reason" stabili labāks.

(valoda: vācu) "Donžuāns jeb mīlestība uz ģeometriju" laikam gan ir populārā Maksa Friša luga, kas paspējusi paviesoties uz ne viena vien pasaules teātra skatuves. Šajā lugā Frišs piedāvā Donžuānu mazliet savādākā gaismā, nekā tas pierasts. Viņam lielais sieviešu pavedējs ar savām 1003 sievietēm ir cilvēks, kas sirds dziļumos alkst tikai nodarboties ar ģeometriju, ko viņš uzskata par interesantāku par jebkuru sievieti. Sievietes viņam ir tikai draudzenes, kamēr ģeometrija ir mīlestība. Un šīs ģeometrijas dēļ viņš būtu gatavs visas sievietes pamest, ja tas tikai būtu vienkārši. Protams, viņš pazudina ne vienu vien sievieti un aizved nāvē ne vienu vien vīru, bet tas viņam ir vairāk tā kā tāds joks, jo primārā lieta viņa dzīvē ir ģeometrija. Dīvaini, vai ne? Toties interesanti.

Grupas "Cream" otro albūmu daudzi ne bez pamata uzskata par Ērika Kleptona garās un mainīgi kvalitatīvās karjeras augstāko punktu. Un nav jau brīnums - pēc rokas piešaušanas ar "Fresh Cream" viena no pasaules pirmajām supergrupām, kurā līdzās Kleptonam piedalījās enigmātiskais basģitārists Džeks Brūss, kas uzņēmās vairumu vokālu Cream ierakstos, un neapšaubāmi izcilais bundzinieks Džindžers Beikers. Kopā viņi radīja tādu hārdroka stilu, kas daudziem lika teikt: "Wov! Tie džeki gan māk!" Un viņi patiešām mācēja. Vai kāds, kas nemāk, spētu radīt kaut ko tādu kā "Sunshine of Your Love"? vai "World of Pain"? vai vismaz "Dance the Night Away"? vai varbūt "Tales of Brave Ulysses"? Šajā ierakstā ir ne tikai izcils instrumentālais darbs, bet arī kolosālas atmiņā paliekošas kompozīcijas, dziesmas ar Melodijām ar lielo burtu. Džeka Brūsa balss varbūt nav neko spēcīga un unikāla, bet pilnīgi pietiekama, lai neradītu nepieciešamību piesaukt palīgā kādu Robertu Plāntu. Galvenais te ir ģitāru spēks, enerģija, kuras tam pašam Kleptonam mūsdienās izteikti pietrūkst. Viena šī albūma kompozīcija gan ir maigi izsakoties dīvaina - noslēdzošā akapella "Mother`s Lament" drīzāk būtu vietā kādā Monty Python ierakstā nekā hārdroka grupas albūmā, bet varbūt tas ir veids, kādā "Cream" pasaka: mēs nemaz neesam tādi krutie nopietnie veči, kā jūs par mums domājāt, mēs esam arī trīs muļķīgi tipi, kas ne īpaši labi māk dziedāt, bet kam patīk labi pavadīt laiku. Un kā var slikti pavadīt laiku ar "Disraeli Gears"?

Jāatzīst, ka šo filmu es izlēmu skatīties tikai un vienīgi viena iemesla dēļ - tādēļ, ka tajā piedalījās Džons Klīzs, kura sniegums man nekad (gandrīz nekad, lai būtu precīzāk) nav man licis vilties sava snieguma dēļ. Protams, kārtējo reizi izrādījās, ka būdams trešais IMDb sarakstā no aktieriem, kas filmā piedalījušies, Klīzs ir uz ekrāniem redzams ļoti reti un neilgi, tomēr sagādājot vairākus pasmaidīšanas momentus. Principā viņa funkcijas šajā filmā ir tādas pašas kā filmā "Rat Race" - viņš ir saistošais materiāls starp epizodēm. Sižets ir apmēram sekojošs: veiksmīgs talantu aģentūras vadītājs Džeks (Bens Afleks) ir pierakstījies dienasgrāmatas rakstīšanas kursos, lai varētu labāk izprast sevi pašu. Kursu vada Doktors Primkins (Džons Klīzs) - vecis ar raksturiņu, kam būtiskas ir divas lietas - lai cilvēki atrastu savu būtību zem sešām tonnām zirga sūdu un lai viņi ievērotu pareizrakstības noteikumus. Džeka dzīvē radušās neskaidrības līdz ar zināmām problēmām darbā un to, ka sieva viņam atklāj, ka bijusi viņam neuzticīga ar kompānijas lielāko klientu. Tas Džekam diezgan pamatīgi izsit pamatu zem kājām un tikai pamazām viņš sāk saprast, kas tieši viņa dzīvē nav kārtībā un kāpēc viņš ir nonācis šādā situācijā. Principā varētu teikt, ka šī filma ir inteliģentāka versija par "Click" tematiku, tikai bez krutās tālvadības pults un bez debīliem jokiem. Starp citu, arī šeit sievas personāžam absolūti pietrūkst dziļuma, toties ticamības moments filmai ir izteikti labāks, nekā tas bija "Click" gadījumā. Normāla filma.

Savā pirmajā solo albūmā Lū Rīds vismaz pusi no dziesmām ir savācis no Velvet Underground pārpalikumiem, es gan, protams, neesmu dzirdējis oriģinālās šo dziesmu versijas, tomēr tas man netraucē teikt, ka bez Velvetu Lū Rīds tāpat ir ļoti augstas raudzes izpildītājs. Albūma lipīgākās kompozīcijas ir kantrīroķīgais "Walk and Talk It", liriskais "Lisa Says" (kas varētu tikpat labi būt nonācis arī Transformer kompozīciju sarakstā), episkais "Berlin" un klasiskais "Wild Child" (kas arī izklausās līdzīgi Transformer skanējumam). Tomēr salīdzinoši ar savu pazīstamāko brāli, šis Lū Rīda 1972. gada ieraksts ir mazāk perverss - nekādu stāstu par transpersonām, orālo seksu un citu kinky lietu, bet vai tādēļ tas būtu slikts albūms? Nebūt ne.