Kazhes pierakstu burtnīca

Bobs Dilans nu gan nekad nav bijis no maniem iecienītākajiem mūzīkiem, tomēr man jāatzīst, ka tas vecis, kas izpilda šo ierakstu, nav nekāds Bobs Dilans. Protams, es apzinos, ka Bobs Dilans nav vairs tas džekiņš, kas dziedāja "The Times they are A-changin`" un ka "Like a rolling stone" arī ir vēstures elements, nevis aktuāla dziesma, tomēr "Modern TImes" Bobs Dilans nav tas, ko es no viņa gribētu sagaidīt. Pozitiīvi ir tas, ka viņš nav arī tik bezcerīgi garlaicīgs, kā bija iepriekš savās sliktākajās kompozīcijās, bet negatīvi ir tas, ka viņā nav nekā tāda, kas mani interesētu. Viņš izklausās vēl vecāks, nekā praktiski ir, tā "Spirit on the water" izpildot, izklausās, ka viņam ir vienlaikus aizsmakums, ciet deguns un 85 gadi. Muzikāli šis disks ir visai kantrijisks, kas nav nekāds brīnums, lai gan es labprātāk izvēlos Dilanu folksīgu, nevis kantrijīgu. Teksti viņam kā allaž ir stiprā puse, bet muzikāli, nu, nezinu, man kaut kā neinteresē ikviena veča ieraksts tikai tāpēc, ka pirms 40 gadiem viņš ir bijis ģeniāls. Diemžēl ģēnijs rokmūzikā lielākoties nedzīvo ilgi, un Bobs Dilans ir tipisks piemērs, kad tikai viņa fani katru jaunu albūmu sagaida uz "urrā!", bet praktiski viņš jau sen ir pārvērties par dinozauru. Tāpat kā Pols Makartnijs un gandrīz visi citi mani elki (ok, Dilans nav mans elks). Šos ierakstus var klausīties ne sliktāk kā daudzus jauno mūziķu albūmus, bet paša mūziķa karjeras kontekstā tie liek tikai notraust kādu asaru un uzlikt labāk kādu viņa plati no dienām, kad zāle bija zaļāka (citēju Sīci).

Wenn ich es richtig verstanden habe, dann ist Peter Haertling einer der grossen Deutschen Schriftstellern der Nachkriegszeit. Das waere ein guter Fall fuer mich meine liebe Schule zu loben. Ich hatte da einen Fach mit einem serioesem Titel "Deutsche Literatur", wo wir in zwei Jahren fast nichts von der Deutschen Literatur lerntet, ausser Faust zu lesen und nichts davon zu verstehen.

Šo filmu skatījos, izmantojot līdz šim nekad nepielietotu tehnoloģiju. Kamēr Liene svētdien vēl gulēja, iedarbināju laptopu un skatījos tajā filmu ar austiņām. "Joks" ir Milana Kunderas pirmā romāna ekranizācija, filma. Tās galvenais varonis ir doktors Jans, kurš izlēmis atriebties kādam savam studiju dienu draugam. Doktoram Janam reiz atgadījās kāda neveiksmīga epizode - viņš atļāvās vēstulē savai draudzenei nepiesardzīgu joku, par kuru viņa sašuta un aiznesa to vietējai partijas komitejai. Rezultātā Jans pārstāja būt students, bet nokļuva armijā un vēlāk - sešus gadus nostrādāja raktuvēs. Un tas viss - viena joka dēļ. Tagad viņš izlēmis pavest tā bijušā drauga sievu un šādā veidā viņam atriebties. Tikai viņš nav ierēķinājis, ka tas ar sievu nemaz kopā nedzīvo un ka tas tusē ar jaunām meičām un ka tas ir tik kruts, ka Janam ne sapņos nav rādījies, bet viņš pats tāds lūzerītis vien ir un ka viņa atriebība kā joks ir nekam nederīga. Filma uztaisīta visai dīvaini - tāda bezkrāsaina melnbaltā filma, tādā ziņā, ka tajā nav pat pelēko toņu. Man patika, ka atmiņu skatos Jans visu laiku netika rādīts, bet viss it kā bija viņa acīm redzams. Kopumā - nebija slikta filma, lai gan noteikti tā varētu interesēt tikai čehu kino UN Kunderas cienītājus.

Nez kāpēc man šķita, ka šāds ieraksts man faktoīdā jau bija, bet vai nu nebija, vai arī izdisa toreiz, kad faktoīds pirms pāris gadiem nosprāga. Eh, cik tas bija sāpīgi toreiz.

Patiesību sakot, es tādu sapni kā Henrijam nevēlētos, jo tas ir visai drūms. No otras puses tas ir arī vairāk nekā vienkārši skaists un ne velti tas skaitās viens no labākajiem Keiva albūmiem, lieliski sevī kombinējot skaistumu, dusmas, sāpes, bezspēcību, vardarbību, Dievu un vēl kas lai zina ko. Kāds gan vēl varētu būt albūms, kas sākas ar himnisko "Papa won`t leave you, Henry", pārejot liriskajā "I had a dream, Joe", kas pāriet vairs ne tik ļoti liriskajā "I had a dream, Joe", ar tādām dusmām, kādas the Clash no sevis reti varēja izspiest. Vēl te parādās burvīgā kompozīcija "Christina the astonishing" un kolosālais "Jack the Ripper". Vispār tas patiešām ir tāds ieraksts, kuru var klausīties vienu reizi pēc otras un tas paliek tikai arvien foršāks. Un man patlaban nemaz nav tāds noskaņojums, lai klausītos kaut ko drūmu, bet Keiva dēļ varu arī uztaisīt kādu izņēmumu.

This is the fourth film by Ozon I`ve seen this far - after "Swimming Pool", "Water drops on hot rocks" and "5x2" and this far it was the best one. The film supports a great cast of French female actresses including Catharine Deneuve, Isabelle Hupert, Fanny Ardant and others. One of the actresses (Virginie Ledoyen) looked that much like Audrey Tautou that I was perfectly sure that she was also in the movie. The film in itself is a classical "who killed the old man" story, yet Francois Ozon does lots of his favourite tricks in order it not to be a trivial "who did it" flick. First, he inserts bizarre musical bits in the film (reminding me of the "Water drops" film), then there`s that many unexpected twists that even Agatha Christie would have never thought of that, then there`s lots of sexuality, sensuality etc. Then the film is just beautifully filmed despite it being performed in a theatre like fashion where almost everything happens in a single room where everything looks quite unreal. A brilliant film for sure. And what do you think - who killed Marcel? Was it his mother in law? Maybe it was his wife who cheated him with his partner? Or her sister that was secretly in love with him? Or one of his daughters (one that was pregnant and other whom nobody respected)? Maybe Madam Chanel - the old black lesbian woman? Or was it his chambermaid Louise who he had an affair with? And if not - maybe it was his sister who needed his money? Who knows? I`ll tell you does - someone who has seen the film. Somoene like me.

Zum ersten Mal wird hier was auf Deutsch geschrieben. Es ist eine lange Zeit her, seit ich meine Deutschkenntnisse ueberhaupt verwendet habe. Leider ist der Roman "Die Kassiererinnen" keine glaenzende Moeglichkeit was besonders schoenes zu sagen. Der Held des Romanes ist ein typischer Verlierer, der keine gute Arbeit hat und der gerne Kassiererinnen in einem Laden beobachtet. Zudem hat er noch eine Frau mit der er etwas einer Liebe aenliches hat. Der Typ ist nicht 100% normal, z.B., er kann nicht selber einkaufen un fragt einen Bekannten fuer sich Hosen zu kaufen. Der Bekannte aber ist auch ein Freak un er braucht die Hilfe des Heldes in Zimmer Saueberung, ausserdem hat der die ganze Zeit irgendwelche grosse Plaene, die er nie wirklich durchsetzt. Die Frau des Heldes kann nicht ihren sterbenden Vater im Krankenhaus besuchen, weil sie eine Angst vorm Sterben hat, deswegen geht der Held zu dem Vater, obwohl er ihn nicht kennt. Wie man schon sehen kann, alle Personen in dem Buch sind ziemlich verwirrt. Wie es schon oefters passiert, kann ich nicht sagen, dass ich das Buch ueberhaupt nicht mochte, leider war das sehr, sehr weit von einem ausergewoehlich spanenndem Buch. Mit Wilhelm Genazino kann man nicht schlecht Zeit verbringen, aber seine Buecher koennen einen Mensch (mich) nicht aendern.

Kaut kā pēdējā laikā man te faktoīdā tikai mūzikas ieraksti parādās, jo neko citu īpaši lielos daudzumos neuzņemu. "96 tears" ir tipisks viena hīta izpildītāja albūms. Tāpat saucās arī grupas vienīgais grāvējs - leģendārā un mazliet sviestainā kompozīcija "96 tears". Pirms visai daudziem gadiem, kad šo albūmu pirmo reizi dzirdēju, es nezināju, ka grupas dziedātājs oficiāli nomainīja vārdu uz "?" (Prince nerullē, jo viņš līdz tam aizdomājās stipri vēlāk), apgalvoja, ka esot marsietis un dzirdot balsis un vienmēr nēsēja saulesbrilles. Žēl tikai, ka izņemot "96 tears" grupai nekā, ko teikt nebija un ka Jautājumazīmes dīvainā tēlainība mūzikā nekur neparādās. Tā vietā tur parādās tādas dziesmas kā "Midnight Hour" - tipisks 60 gadu pops ar šausmīgi sliktu aranžējumu. Vispār vai nu man viņi ir tizlā ierakstā vai misteriāņi bija pārāk tipisks "garage rock" grupējums, lai domātu par to, cik viņu mūzika forši izklausās. Sintiķa darbība šajā albūmā ir visai forša, bet skanējums ir tik ļoti plāns, ka vismaz es neko šeit baudīt nevaru. Visas dziesmas ir īsas un neapnicīgas (16 kompozīciju albūms ir īsāks par 40 minūtēm), bet man visvairāk kaitē skanējuma pliekanums - tas viss izklausās pēc tualetē tapuša ieraksta un arī melodijas nav tā vērtas, lai nīkulīgo skaņas kvalitāti varētu piedot. Varbūt tīri no vēsturiskā viedokļa šī grupa būtu ievērību pelnījusi, bet muzikāli tajā nekā nav.

Animāļi bija reiz viena no britu invāzijas lielākajām bandām, žēl tikai, ka viņi bija nožēlojami dziesmu autori un līdz ar to ātri norietēja. Tas, ko šodien klausījos, ir viņu debijas albūma (laikam tas bija debijas) Lielbritānijas versija, kurā nav iekļauts leģendārais "House of the Rising Sun", tā vietā ieliekot vienīgo viņu sākotnējo oriģinālkompozīciju "The Story of Bo Diddley", kas ir visai prikolīgs britu mūzikas vēstures atstāstījums līdz 1964. gadam (ieskaitot). Viss pārējais - labāki vai sliktāki kaveri. "The Girl Can`t help it" (Little Richard) būtu tipiskākais neveiksmīgā kovera piemērs, citi piemēri - varbūt arī labāki - bet nu patiesi nekā īpaša. Foršs agrīns rokenrols, bet es nevarētu pamatot, kāpēc man būtu jāklausās "The Animals" un nevis piemēram "The Other Creatures" (ja tādi eksistētu) - tikai un vienīgi Erika Burdona vokāls viņus izvilkt nespēj, it īpaši, ja viņš sāk atdarīt melnos dziedātājus.

Kas var būt labāks - underground avangardiska hipiju grupa no Čehoslovākijas, kas mēģina sevī apvienot Frank Zappa un "Velvet Underground", kas ieraksta albūmu par Jēzus krustā sišanu? Izklausās dīvaini? Gluži tāpat kā šis albūms. Savā būtībā tas ir džezisks jam session, kuram pa virsu kaut kāds tips kaut ko runā par Jēzus krustā sišanu, pa reizei viņi ir vairāki, viņi mēdz arī kliegt. Mūzika ir vairāk nekā disonanta, tajā iesaistā kaut kāds baiss čellam līdzīgs instruments, un man personīgi vairāk šķiet, ka tas varētu būt nevis kristietības, bet kaut kādas sektas/sātanisma mākslas darbs. Nav gan tā, ka mani tas uztrauktu, bet viena lieta ir droša - tas ir ieraksts, pie kura nepieciešams ilgstoši pierast, līdz to var uztvert (ja vispār var). Tajā parādās kompozīcijas desmit minūšu garumā, kurās vienlaikus notiek ļoti daudz kas un ļoti maz kas, bet manā izpratnē tas viss ir pārāk ārprātīgs. Jau Zappu lielos daudzumos paciest ir grūti, bet čehoslovāku Zappas ir vēl kaut kas daudz trakāks. Viņi esot bijuši ļoti provokatīvi, tā raksta ļaudis internetā, bet man šķiet, ka galvenokārt viņi ir visai neklausāmi. Protams, šādiem ierakstiem kulturāli vēsturiskā vērtība ir augstāka nekā mākslinieciskā, līdz ar to es varu apgalvot, ka šis albūms vienlaikus ir mākslinieciski neievērojams un vēsturiski ievērojams. Es noņemu cepuri pa ieslodzījuma vietām patusējušo visuma plastisko cilvēku priekšā par viņu uzdrīkstēšanos, par viņu oriģinalitāti un vēl daudz ko. Bet es vienlaikus noņemu arī austiņas. Man pietiek.