Ak, šis Transformētājs! Kamēr Lū Rīda DVD ar koncertu Montro džeza festivālā (par kuru vēl neesmu saņēmies ierakstīt faktoīdā) bija diezgan monotons, šis viņa neapšaubāmi klasiskais ieraksts tāds nebūt nav. Pirmkārt jau tas ievērojams ar to, ka tajā mitinās visas 3 Lū Rīda dziesmas ar plašāko atpazīstamību publikas vidū - "Perfect Day", "Walk on the Wild Side" un "Satellite of Love". Par pirmajām divām arī es esmu gatavs čurāt uguni, bet Mīlestības satelīts gan nav no manām mīļākajām kompozīcijām. Pirms kāda laika es biju absolūts dziesmas "Vicious" fans, bet pēdējā laikā kaut kā traks tās dēļ es vairs neesmu, kaut gan patiesībā tai nav ne vainas, laikam esmu pārklausījies. Tā vietā es nule ar lielāko prieku klausos "Andy`s Chest". Patiesībā te gan katra dziesma ir pieminēšanas vērta. Vai būtu kāds iemesls, lai es neklausītos glamrokīgo un enerģijā sulojošos "Hangin` Round"? Vai varbūt man vajadzētu žēloties par lirisko "Make Up"? Iebilst pret ceļā baudāmo "Wagon Wheel"? Apburošo pusotru minūti īso "New York Telephone Conversation" (ar zināmām Sida Bareta atsaucēm skanējumā)? Nepretenciozo "I`m So Free" (vēl viena glemroka himna!). Un arī noslēdzošais "Goodnight Ladies" ir lielisks. Iespējams, "Magic and Loss" ir emocionāli piesātinātāks ieraksts par "Transformer", bet nekad Rīds nav bijis viena ieraksta ietvaros tik daudzveidīgs un atslābināts kā savā otrajā solo albūmā.

Liene diezgan ilgstoši mani mēģināja piespiest sākt skatīties šo seriālu un nu tas viņai beidzot ir izdevies. Es gan biju vairāk nekā skeptiski noskaņots attiecībā pret to, atminoties, ka šis ir tas seriāls, kuru savulaik skatījās visas mūsu klases meitenes. Tomēr patiesībā izrādījās, ka nemaz tik briesmīgs tas nav. Sižetu veselam seriālam atstāstīt nevaru, bet varu izteikt dažas savas piezīmes. Pirmkārt, ar aktieriem un scenārijiem viss ir ok - protams, brīžiem sliktie varoņi ir slikti tikai sliktuma pēc vien, bet ne vienmēr, vairākas reizes ir bijis patiesībā grūti saprast, ar ko sliktie atšķiras no labajiem, utt. Varoņi ir ar zināmu stereotipiskuma devu, iz kategorijas, briļļains datoriķis, sliktie musulmaņi vai balkānu ļaudis utt, bet tas atkal nav nekas pārsteidzošs. Specefekti ir diezgan tizli, it īpaši kas attiecas uz datoriem - visi 3D modeļi, kas tiek izmantoti, izskatās kā no MS DOS laikiem nākuši un vismaz man tie nešķiet īpaši simpātiski. Vēl atzīmējamas lietas - mani šokēja, ka šis seriāls ir kanādiešu un nevis jeņķu projekts, protams, nezinu, ko tas ietekmē, bet tomēr vērā ņemams fakts. Skatīties ir pietiekoši interesanti, sezonas noslēgums pat bija vispār labs, tagad gaidu, ar ko sāksies otrā sezona. Šobrīd rodas pat versija, ka attīstība varētu būt līdzīga kā "Emulatorā". Liene, kas, protams, zina, kas notiks tālāk, man neko neatklāj.

"Rūpīgi novēroti vilcieni" ir filma, kas mani šokēja. Tā nav filma, kas lika man sajūsmā spiegt vai pretīgumā raustīt degunu, bet tā ir filma, kas mani šokēja. Patiesībā gan tā nav pirmā reize, kad Čehoslovākijas produktiem ir izdevies tā ar mani izdarīt. Filma stāsta par kādu puisi, kas strādā dzelzceļa stacijā un tajā kļūst par vīrieti. Tieši otrā daļa ir tā, kas mani šokēja. Proti, 1966. gada filmā, kas tapusi austrumbloka valstī ir varonis, kas cieš no priekšlaicīgas ejakulācijas un kas uzmācas dažādām vecākām sievietēm, lai tās viņu pamāca, kā no šīs kaites tiktu vaļā, tai skaitā savu kolēģu sievām. Vēl te ir kāda jauna medmāsa, kas seksuālas rotaļas ar stacijas darbinieku (citu) laikā tikusi pie zīmogu nospiedumiem uz dibena un tagad šiem abiem draud tiesas darbi par vardarbību un/vai zaimošanu. Viss tas piedevām notiek 2. pasaules kara vācu okupācijas laikā. Patiesībā es domāju, ka no šāda stila kino lielā mērā ir ietekmējies Emirs Kusturica (it īpaši savā svaigākajā gabalā "Dzīve ir brīnums"). Filmai gan mazliet pietrūkst dinamikas, taču citādi tā ir viens visai apsveicams veikums un es nebrīnos, ka tā tika pat pie Oskara balvas par labāko filmu svešvalodā. Nē, tie čehi un slovāki tomēr ir divas trakas tautas!

(valoda: vācu) Grāfs Ēderlands ir viena no Maksa Friša pazīstamākajām un savā ziņā arī šausmīgākajām lugām. Tās pamatā ir jautājums, kādēļ cilvēks kļūst par slepkavu un vai cilvēks var kļūt par slepkavu bez sevišķa iemeslu. Tās centrālais varonis ir kāds jurists, kurš aizstāv slepkavu ar cirvi. Šis slepkava ir bijis pavisam normāls biroja darbinieks, kurš kādu nakti sadomājis aiziet uz savu darba vietu uz tualeti un tur bez jebkāda iemesla ar cirvi nogalinājis naktssargu. Tā gadās. Tikām šis jurists vienā brīdi ņem un aiziet no mājas un sievas un sāk realizēt praksē bērnu pasaku/dzejoli par grāfu Ēderlandu, kas staigā pa zemi ar cirvi rokās un pastrādā slepkavības. Tā nu viņš arī dara, aizbrauc uz Santorinu (vai kaut kādu citu līdzīgu vietu) un tur vada sacelšanos ar savu cirvi rokās, kļūstot bez maz vai par valsts vadītāju. Tad vienā brīdī viņš it kā pamostas no sapņa par grāfu Ēderlandu, tikai visi pārējie zina, ka tas nav bijis nekāds sapnis. Kaut kā man pagalam nepadevās apraksts, jo es gribēju patiesībā tikai teikt, ka šī luga RULEZ!

Šodienas vadmotīvs ir pēdējais "Bāreņu" disks, kurā apkopoti Bastardi. Salīdzinoši ar pirmajiem diviem diskiem šeit ir ievērojami vairāk kaveru, jau ievadā piedāvājot ļoti pārliecinošu versiju "Trīsgrašu operas" fragmentam - "What keeps mankind alive". Pats Veitss te varbūt arī ir autors kādai daļai kompozīciju, bet šī daļa noteikti nav diez ko liela. Piemēram, ierunāts stāstījums par kara skudrām. Viņš kaverē gandrīz visu - sākot ar Čārlzu Bukoski, turpinot ar Moby Grape dalībnieku "Skipu Spencu" un beidzot ar par sevi daudz jaunāko Danielu Džonstonu. Skanējuma ziņā šo disku var sadalīt divās apmēram vienādās daļās - ierunātie gabali ar minimālu muzikālu fonu un "trakās" Veitsa dziesmas (kas par to, ka to autors nav pats Toms, jo jebkura dziesma Veitsa izpildījumā kļūst par Toma Veitsa dziesmu). Labākās dziesmas šajā krājumā ir "Two Sisters", "Poor Little Lamb" (kas izklausās pēc vecākas un depresīvākas Kinks "She`s bought a hat like Princess Marina`s"), "Altar Boy" un no "mutiskajām" kompozīcijām - "Missing my son". Protams, ierunātos gabalus klausīties desmitiem reižu varētu būt pat ļoti apnicīgi, toties neierunātās dziesmas šajā diskā gandrīz visas ir atmiņā ļoti paliekošas, līdz ar to arī runājamos gabalus vajadzētu pieciest. Protams, var tiem pārslēgties pāri, bet tas jau būtu tas pats, kas izraut grāmatai lappuses.

Pārēju pie otrā diska jaunajā Veitsa ierakstā, šeit apkopotās dziesmas ir daudz mierīgākas un mazāk dusmīgas nekā pirmā diska saturs un no tām viena ir jau iepriekš bijusi ļoti populāra - "Little Drop of Poison" atrada savu vietu otrajā Šrekā un arī šeit šī dziesma izceļas ar savu pēc Veitsa standartiem "nopulēto" skanējumu. Ja salīdzina ar pirmo disku, tad šis izklausās ievērojami vairāk pēc retro, tā piemēram, "You Can`t Hold Back Spring" lieliski varētu mitināties arī kādā 30-to gadu ierakstā. Izcelšu manā skatījumā skaistākās šī krājuma dziesmas. "Long Way Home". "Little Drop of Poison". "Shiny Things". "Never Let Go". "If I Have To Go". "Goodnight Irene". "Take Care of All of My Children". Arī šajā diskā atradusies vieta vienai Ramones dziesma koverversijai - "Danny Says", tomēr tas man šķiet kaut kā mazliet slimi - koverēt Ramones balādi, tā grupa tomēr ne jau ar balādēm savu reputāciju izpelnījās, bet ar "Now I wanna sniff some glue" stila kompozīcijām. Kopumā šis ieraksts ir tuvāks "klasiskajam" pirmo albūmu Veitsam, nekā trakajam 80. gadu maniakam, dziesmām varbūt nav ne vainas, bet manā skatījumā tomēr te retro ir pārāk daudz, vienkārši prasās pēc kaut kā dzīvāka.

Šis romāns ir turpinājums Jirgam Reinhardam un vēl mazliet mazāk interesants par savu priekšteci. Šeit mēs izsekojam vairāku sieviešu attiecībām ar Jirgu Reinhardu, kas pamazām nodzīvojas līdz visai zemam līmenim, kā arī izsekojam pašam Jirgam Reinhardam. Patiesību sakot, baismīgi garlaicīgi un tā, ka man pat negribas ieslīgt detaļās, kālab tieši man šī grāmata likās garlaicīga, jo pietiek ar pašu garlaicības faktu, nekādi papildu komentāri tur nav nepieciešami.

(valoda: vācu). Nezinu, vai Gerhards Rots ir radinieks tam vēl vienam austriešu rakstniekam Rotam, kura romānu lasīju pirms neilga laika, bet ja ir, tad jāatzīst, ka salīdzinoši ar savu priekšteci viņš man šķiet gaužām neinteresants. Viņa romāns ir vēstījums par kādu vīru vārdā Ascher (gandrīz kā tas reperis - Usher), kas aizbraucis uz kaut kādu lauku miestu cerībā paglābties no kaut kādiem mēsliem. Vēlāk gan izrādās, ka nemaz tik lieli tie mēsli nav - vienkārši Ascher ir ārsts, kuram gadījies kaut kādu pacientu nobendēt vai kaut kas tamlīdzīgs un tagad viņu vajā "slikta reputācija". Toties viss tas ciemats ir kaut kāds krīpfests. Pirmkārt, liela romāna daļa stāsta par medībām un medniekiem, kas nodarbojas ar suņu atšaušanu (gross). Tas pat mani gandrīz piespieda pārtraukt šī darba lasīšanu. Pēcāk, kad vēl klāt parādās kaut kāds sajucis prātā tips, kas pēc zaudēta tiesas procesa izlemj nošaut visus savus pretiniekus, grāmata kļūst vēl dzīvespriecīgāka. Un tas viss - ar augstu miegainības devu, kas austriešu rakstniekiem pēc maniem novērojumiem ir vēl raksturīgāka nekā viņu Vācijas brāļiem.

(valoda: vācu) Šis ir pirmais Maksa Friša romāns, kas tapis uzrakstīts, kad viņam bija apmēram tikpat gadu, cik man tagad. Un jāatzīst, ka pretēji savām prognozēm, es nejūtos nemaz tik ļoti pazemots, kā varētu. Tomēr jāatzīst, ka literatūrā ne visi ģēniji tā kā sportā savus lielākos panākumus gūst vēl gandrīz pusaudža vecumā. Jirgs Reinhārts ir stāsts par kādu jaunu vīrieti, kas sākumā gandrīz tiek no baroneses pavedināts, bet tad "satusē" ar vienu jaunu meiteni, tad viņš aizbrauc, viņai piemetas kaut kāda kaite, no kuras viņa nonāk komā, viņš atgriežas un izpilda viņai eitanāziju. Tieši šis nobeigums ir vienīgais elements, kas manās acīs paceļ šo Friša darbu pāri "sviesta" līmenim, kas citādi šajā grāmatā ir diezgan augsts, romāns līdz tam ir vairāk vai mazāk tradicionāls, prognozējams, nedrošu roku rakstīts, nē, protams, var nojaust, ka Makss Frišs nav gluži trešās šķiras rakstnieks, bet viņa talants, šo grāmatu rakstot, vēl nebija noslīpēts, nebija tur kaut kā tāda, kas viņu vēlāk padarīja par sava laikmeta Kafku. Tas ir tā - lasīt to, protams, var, tāpat kā pēc analoģijas var klausīties arī visus agrīnos bītlu albūmus, taču tā saturiskā puse ir diezgan blāva un pārējas puses arī nav diži spožākas.

Vairums ekspertu uzskata, ka "Beatles for Sale" bija ievērojams kritums salīdzinoši ar grupas iepriekšējo albūmu. Kāpēc viņi varētu tā domāt? Galvenokārt jau tādēļ, ka bītli šajā ierakstā atkal iekļāvuši veselas 6 kaveru kompozīcijas. No šīm 6 tikai viena ir izpelnījusies globālu slavu - Čaka Berija "Rock`n`roll music", kas bītlu izpildījumā ievērojami uzlabo paša Berija oriģinālu. No pašu bītlu dziesmām pazīstamākās albūma kompozīcijas ir "8 days a week" un "I`ll follow the sun", vieglas, nepretenciozas un ļoti skaistas. Man neskaidru iemeslu dēļ šausmīgi kruta dziesma skaitās "I`m a loser", kas esot pirmais ievērojamais Džona Lenona veikums dziesmas teksta ziņā, kad teksts nav vienkāršas muļķības, kā tas ir vairumā pop songu, bez maz vai sasniedzot Boba Dilana līmeni. Dziesma varbūt pati par sevi ir ok, bet to ģenialitāti es kaut kā tajā nesaskatu. Tad jau tikpat labi var teikt, ka "Baby`s in black" būtu kāds nopietns vēstījums. Agrīnajos bītlos vēstījuma ir vēl mazāk nekā manos stāstos! Un kāds vēstījums var būt albūmā, kurā iekļauts "Mr. Moonlight" kavers? Lai nu kas, bet šī dziesma ir pilnīgs un totāls sviests, kas lieliski iederas kaut kādu Every Brothers repertuārā un nevis bītlu albūmā. Vispār kā jau bītlu albūms arī "For Sale" nav slikts ieraksts, jo gluži šausmīgu drazu viņi neierakstīja gandrīz nekad, bet salīdzinoši ar gandrīz visiem citiem ierakstiem šis ir ļoti pat forgettable.