Kazhes pierakstu burtnīca

Šis gads man būs aizritējis īso ārzemju izbraucienu zīmē, un par pēdējo šajā sarakstā kļuva brauciens uz Helsinkiem. Šis plāns tapa vēl vasarā, kad viena no manām iecienītākajām indie popgrupām "The Magnetic Fields" izziņoja savu rudens tūri pa Eiropu. Toreiz biju izvēlējies starp diviem variantiem: Helsinkiem un Stokholmu, Somijas galvaspilsētai uzvarot ērtāka datuma dēļ - svētdiena, pēc dzimšanas dienas, nevis pirms, un kā vēlāk izrādījās, arī pirmdiena pēc koncerta man bija brīva. Iespējams, racionālākais veids nokļūšanai Helsinkos būtu bijis ar lidmašīnu, tomēr izvēlējos komplektu autobuss un prāmis, kā arī rezervēju sev nakti viesnīcā Helsinkos, ar kuru man saistās īpašas atmiņas.

Diena pirms brauciena bija notikumiem pilna - no rīta sašķērējām pēdējos dārzeņus dzimšanas dienas zupai, tad pašas zupas pasākums Beberbeķu ezera krastā (un, protams, pelde), pēc tam - došanās uz "Skonto" stadionu, kur Latvijas izlasei nekas neizdevās uzbrukumā pret titulēto Horvātiju, tad - mājup, lai sakārtotu somu braucienam, tad - uz pāris kvartālu attālo Veideru dzīvesvietu, lai paturpinātu 18. novembra vakaru. Pēc pulksten vienpadsmitiem pārliecināju savus jauniešus, ka būtu tā kā laiks doties mājās, un dažas minūtes pirms pusnakts biju gultā zem segas, lai nākamajā rītā modinātājs mani pamodinātu sešos un nulle minūtēs, un es varētu doties ceļā.

Kā jau tas man raksturīgi, uz Rīgas centru braucu ar riteni, atstāju to birojā Vecrīgā un tad ātriem soļiem devos uz Rīgas autoostu, kurā ierados pēc saviem standartiem ļoti savlaicīgi - desmit minūtes pirms autobusa atiešanas. Iekārtojos busā un ķēros pie svarīga uzdevuma - gulēšanas. Te jāpiebilst, ka šī bija svētdiena un šobrīd esam pārgājuši uz variantu, ka svētdienās lieki ekrānos nebakstāmies (bet bez aiziešanas reliģiskā fanātismā), līdz ar to laiku autobusā nebija legāli īsināt, lūrot telefonā. Tad nu pirmās divas stundas nogulēju, pēc tam pievērsos grāmatai (un brokastīm, kuras nebija ne veselīgas, ne sabalansētas, jo sastāvēja no dzimšanas dienas kliņģera un trauciņā palikušām olīvām). Jāatzīst, ka mani pašu pārsteidza, ka Tallina pienāca ievērojami ātrāk, nekā to varētu gaidīt apstākļos, kad nevari bakstīties telefonā. Ieradies Tallinā, biju domājis satikties ar Katleriešiem, taču izrādījās, ka Anita nebija noskaņota doties uz centru, kamēr Raitim vēl bija šādas tādas darīšanas, līdz ar to pirmās divas no manām četrām stundām Igaunijas galvaspilsētā pavadīju solo pastaigā. Izvazājos pa Tallinas vecpilsētu, kur pāris gadus nebija būts, tad aizčāpoju līdz Linnahall, lai pārliecinātos, ka gadu no gada tā izskatās mazliet sērīgāk, domājot par nākamo dienu, kad man bija paredzētas vēl četrarpus stundas Tallinā, sabildēju dažādu izstāžu reklāmas plakātus, iepazinos ar stendu izstādi par alkoholisma un tā apkarošanas vēsturi Igaunijā, un tad jau arī Raitis bija klāt. Kopīgi ieturējām pusdienas un alu kādā daļēji viduslaicīgi iekārtotā ēstuvē (avokado - pupiņu plāceņi, ko ēdu, īsti labi tam laikmetam noteikti neatbilst), un tad jau man bija laiks doties uz prāmi un šķērsot jūru.





Ceļā uz Helsinkiem, mētājoties uz grīdas gaitenī, cītīgi lasīju The Net Delusion, līdz ar to brauciens pagāja ļoti ātri. Vērts piebilst, ka zinot, ka nedrīksti lietot Internetu, grāmatas lasās ļoti labi, daudz vieglāk ir savaldīt atkarību, pārliecinoties, ka nekā jauna un svarīga pēdējās pusstundas laikā noticis nav. Tiesa, ieradies Helsinkos, biju spiests sākt telefonu lietot cītīgāk, jo vajadzēja noskaidrot, kur tieši man jāiet. Tallinā biju izticis bez navigācijas lietošanas, no autoostas nokļūt pilsētas centrā varēju paša spēkiem, un vispār man nebija nekādu konkrētu mērķu, kurp doties, bet Helsinkos tas vairs nebija tik vienkārši. Plāns bija sekojošs: man vajadzēja aiziet līdz viesnīcai, nosviest tur mugursomu un tad doties uz koncertu. Kartē šie divi punkti salikās kopā ļoti labi, summā no ostas sanāca divarpus kilometri. Laika ziņā nekādas baigās rezerves man nebija - prāmis Helsinkos iebrauca sešos, tajā pašā laikā, kad "Tavastia" (klubs, kur bija gaidāms koncerts) vēra vaļā durvis.

Helsinki mani sagaidīja ar šīs sezonas pirmo sniegu, vai pareizāk - ar ļoti nelielu daudzumu šīs sezonas pirmā sniega, kādiem pāris milimetriem, bet tomēr ziemas sajūta gaisā bija jūtama, un arī ielas bija vidēji slidenas. Tāpēc centos gana uzmanīgi balansēt starp nepieciešamību sekot kartei telefonā attiecībā uz iešanas virzienu un pašu iešanu, lai izvairītos no praktiskiem Zemes pievilkšanas spēka novērtēšanas eksperimentiem. Teorijā man Helsinkos vajadzētu orientēties gana labi, kā nekā savulaik te pavadīts vesels mēnesis, bet tumsā un vairāk kā desmit gadus vēlāk tāpat modrību zaudēt nedrīkstēja. Vieta, kur biju izvēlējies apmesties, bija zīmīga. "Omena" hotelis ir tieši tā vieta, kur nakšņoju Startup Saunas laikā. Tiesa, atskatoties uz tālo 2012. gadu, lielā mērā šķiet, ka tas stāsts nemaz nebija par mani, tas bija pilnīgi cits cilvēks, kas dzīvoja pilnīgi citā pasaulē, un vismaz pašam gribētos ticēt, ka aktuālais Kažes modelis ir sakarīgāks par to, kas "Omena" hotelī mājoja toreiz.


Viesnīca nekādas būtiskas pārmaiņas šo desmit gadu laikā nav piedzīvojusi - tā joprojām ir lēta un visnotaļ prasta naktsmītnes vieta, kurā nav pastāvīga personāla uz vietas, līdz ar to iečekošanās-izčekošanās notiek bez kaut viena cilvēka sastapšanas (var teikt, ka "Omena" tīkls bija gatavs Covid-19 pandēmijai ilgus gadus pirms tās sākuma), un vienvietīgie numuriņi tur ir tik šauri, ka rada sajūtu, ka esi nonācis ja ne kādā no Āzijas lielpilsētām, tad vismaz Londonā. Man gan tas nebija sevišķi būtiski - vienu nakti es varu pārlaist principā jebkur, un Somijā vismaz nav jāsatraucas par to, ka guļvieta būs pārāk īsa mana auguma cilvēkam. Un šajā brīdī jau man arī nebija laika kavēties viesnīcā, uzreiz devos tālāk uz koncertu.


Man ierodoties, klubs bija vēl relatīvi tukšs un nebija skaidrības, cik daudz "The Magnetic Fields" cienītāju Helsinki spēj sapulcināt, tomēr pamazām tauta nāca. Zināmā mērā interesanti šķita, kā vispār izskatīsies šāda koncerta publika - ņemot vērā, ka "Magnētiskie lauki" ir Wikipedia ietilpst kategorijā "LGBT-themed musical groups", varbūtība, ka es būšu nonācis man stipri neierastā vidē, šķita reāla, taču realitātē - publika kā publika, vecuma ziņā no tīņiem līdz piecdesmitgadniekiem, lielākā daļa - ne sevišķi ekstravaganti, cilvēki kā cilvēki. Vienlaikus - nav tā, ka mani būtu satraucis, ja būtu citādāk vai ka es iztēlotos, ka esmu izcili pievilcīgs homoseksuāliem vīriešiem, vienkārši pārdomas bez jebkāda vēstījuma. Lai vai kā, vispirms noklausījos, kā uzstājas Conchur White, bet tad arī pašus The Magnetic Fields, ar koncertu biju vairāk nekā apmierināts un, tā kā vakara turpinājums klubā mani neinteresēja, devos viesnīcas virzienā. No koncerta pieredzes varbūt vajadzētu pieminēt manu mini panikas lēkmi saistībā ar gaisa trūkumu un potenciālo paģībšanu (par ko jau rakstīju koncerta piezīmēs). Pozitīvs faktors bija, ka klubā bija pieejams bezmaksas un bezrindas dzeramais ūdens no aparāta, tādējādi varēju maksimāli ātri atgūt normālu kondīciju (par jakas atstāšanu garderobē gan somi prasīja trīsarpus eiro - šo pierakstu grāmatvedības uzskaitei).


Vispār jau es biju domājis pēc koncerta kaut ko ieēst, bet šajā ziņā man neveicās. Turpceļā (posmā starp viesnīcu un Tavastia) biju noskatījis kebabnīcu sānielā, taču, pieejot tuvāk, tā izrādījās, pirmkārt, pārāk pseido-smalka (kas man kebabnīcu gadījumā galīgi nepatīk) un, otrkārt, bez neviena ēdāja, kas nav pozitīvi liela izmēra iestādei. Pagāju tai garām ar domu, ka turpat pie viesnīcas bija itin forša burgeru iestāde, kurā pirms koncerta mutuļoja dzīvība, taču izrādījās, ka svētdien desmitos vakarā Helsinkos itin daudzas iestādes vai nu jau taisās ciet, vai tikai grasās to darīt, bet cilvēku tur nav, un iet iekšā tukšā ēstuvē man šķita depresīvi. Un vispār sevišķi izsalcis nejutos, tāpēc gāju vienu uz viesnīcu. Palasīju mazliet grāmatu, un devos pie miera.

No rīta, protams, ka gāju skriet. Biju paredzējis, izmantojot to, ka nevienam tuvākajās stundās nebūšu vajadzīgs, noskriet pusmaratonu, taču tam nebija lemts piepildīties. Helsinku ielas izrādījās bezdievīgi slidenas, un pa tumsu (jo, protams, ka startēju agri) skrējās ļoti lēnām un visnotaļ smagnēji. Skrēju vairāk vai mazāk, kur acis rāda, un jau distances beigās izlēmu mazliet atgādināt sev par kādreizējo Raimondu - noskrienot vairākus apļus apkārt viena kvartāla parciņam turpat blakus viesnīcai. Toreiz šādi daži apļi bija viss mans skrējiens un man bija sajūta, ka es aktīvi esmu pievērsies skriešanai. Tagad tie bija pēdējie trīs no piecpadsmit veiktiem kilometriem, kuri turklāt bija tikai slinkā distance, nevis īstā, ko biju paredzējis veikt. Pēc skrējiena plāni arī bija vienkārši - rīta duša, gājiens uz Lidlu blakus kvartālā pēc bulciņām un sulas, un došanās prom no viesnīcas.


Daudz laika man nebija, vispār mana vizīte Helsinkos bija ļoti īsa - no sešiem vakarā svētdienā līdz pusvienpadsmitiem rīta pusē pirmdienā, ceļā uz prāmi varēju tik vien kā izmest nelielu līkumu līdz pastam un kādai suvenīru bodei, lai nopirktu pastmarkas un pastkartes. Ar otro daļu gan iznāca aplauziens - manā maršrutā, atbilstoši Google Maps, bija divi suvenīru veikali, viens no tiem izrādījās, ka dabā vairs neeksistē, bet otram durvīs bija informācija, ka tas darbu sāks 9:30, taču pulkstenis rādīja 9:35 un personāla trūkums veikalā neveicināja sajūtu, ka man te būs lemts nopirkt pastkartes. Tad nu gāju uz ostu cerībā, ka pastkartes nopirkšu tur. Nenopirku, jo nebija kur. Taču markas man jau bija (labi, ka nebiju šajā ziņā izvērsies un nopirku tik vien kā četras). Kaut ko nosūtīt tā kā vajadzētu. Somā man bija pāris grāmatu, bet nevienā no tām nebija pat vienas baltas lapas piezīmēm. Kādi vēl varianti? Atradu bezmaksas tūristiem domātas Helsinku kartes, kur līdzās pašai kartei, protams, bija bagātīgs daudzums dažādu reklāmu. Šķēru man arī nebija, tad nu noplēsu no šīs kartes kaut ko līdzīgu taisnstūriem, uzlīmēju markas, sarakstīju virsū adreses (kur nu bija kāds brīvs laukums), bet otrā pusē - kaut kādu minimālu tekstu (izšķirošais faktors šādai darbībai bija laika trūkums un nepieciešamība strauji kāpt iekšā prāmī), iesviedu šo vājprātu pastkastē un cerēju, ka pasta darbinieki atzīs šo saturu par pastkartēm. Kā izrādījās - atzina.



Laiks uz prāmja atkal jau aizritēja ar grāmatu, bet, kad tā beidzās, sāku štukot, ko man darīt Tallinā pirms Rīgas autobusa. Raitis bija darbā, Anitai izrādījās, ka bija jāiet uz igauņu valodas kursiem, līdz ar to kompānijas nebija. Nelāgi izrādījās, ka šī bija pirmdiena un visa mana iegūtā informācija par interesantām izstādēm izrādījās bezjēdzīga, jo arī Igaunijā muzeji pirmdienās lielākoties ir slēgti. Vaļā bija divas ekspozīcijas: Čekas muzejs un kaut kāda daļa no Tallinas viduslaiku mūriem. Ne vienai, ne otrai tēmai man nebija noskaņojuma, neko prātīgu man tā arī neizdevās izdomāt, izlēmu - būs vien jāimprovizē.


Pirmā improvizācijas daļa bija saprast - vai es gribu ēst pusdienas tūlīt un tagad, vai mazliet vēlāk. Otrā - saprast, kur tieši lai eju. Ēstgribas vēl īsti nebija, un tā nu sanāca, ka iemaldījos Rotermann kvartālā, bet tur ieraudzīju norādes uz PoCo jeb "Pop and Contemportary Art Museum", kas izrādījās vaļā. Tad nu gāju iekšā. Muzejs izrādījās visnotaļ foršs - ar dažādiem popkultūrā balstītas mākslas paraugiem (gan pašsaprotamajiem kā Vorhols un Banksy, gan mazāk zināmiem), plus vēl komplektā virtuālās realitātes izstādi ar kāda somu mākslinieka darbiem. Pavadīju šajā muzejā, manuprāt, savu pusotru stundu, rūpīgi iepazinos ar visiem tur apskatāmajiem eksponātiem, nesatraucoties par bērniem, kas mani varētu steidzināt, kā tas būtu citos apstākļos (vai arī laika limitu, kas ierobežo, ja ar Marinu sadalām brīvo laiku), noteikti varu rekomendēt šī muzeja apmeklēšanu. Nopirku arī pastkartes, lai no Tallinas nosūtītu kaut ko kvalitatīvāku nekā no Helsinkiem, kā arī noskaidroju no muzeja darbinieka, ka latvieši tajā parasti ierodoties, ja Tallinā nokļuvuši kāda koncerta dēļ, un varēju apliecināt, ka nebiju izņēmums (tas, ka apmeklētais koncerts nebija Tallinā, bet Helsinkos šajā gadījumā nebija no svara).




Tad aizgāju uz picēriju, kurā bijām ēduši, šķiet, pagājušogad, un tur sarakstīju pastkartes. Jā, ieēdu arī, bet pica ieradās, kad biju uzrakstījis vēl tikai pirmo no sešām pastkartēm, līdz ar to gana ilgu laiku nosēdēju jau bez ēdiena, bet vēl nododoties savām grafomāniskajām nosliecēm. Un tad jau pamazām, ja ne gluži pa taisnāko ceļu, devos uz autoostu. Busā rakstīju koncertu un grāmatu aprakstus, klausījos, kā ģimene man blakus spēlēja spēli "Uzmini Harija Potera varoni", bet, kad izlādējās telefons, pievērsos gulēšanai. Un nonācu Rīgā. Tā arī šis brauciens beidzās.