Gulta ar zelta kāju
Romāns "Gulta ar zelta kāju" ir viens no slavenākajiem Zigmunda Skujiņa darbiem, saturiski krāšņa ģimenes sāga, kuru ne bez pamata dēvē par latviešu "Simts vientulības gadiem", tiesa, ar piebildi, ka Skujiņa reālisms nav maģisks. Iespējams, brīžiem te gadās situācijas, kuras robežojas starp "mazticamas" un "neticamas", taču nekā pārdabiska viņa radītajā pasaulē nav. Vienlaikus stāsta vēriens - Vējagalu dzimtas vēstures stāstījums teju divsimts gadu garumā, gan ir Garsijas Markesa cienīgs. Tomēr šajā grāmatā ir arī problemātiskas lietas, par ko klusēt neklātos - proti, tā ir gulta ne tik tikai ar zelta, bet arī ar āža kāju.
Sākšu ar pozitīvo: Skujiņš bija ļoti veikls stāstnieks, kurš prata reālistiski attēlot dažādas dzīves situācijas, saistoši rakstīt par tēmām, kas man pēc noklusējuma ne obligāti šķiet saistošas, viņam bija ļoti spēcīga valodas izjūta un ne velti bieži vilktas paraleles starp viņu un Anšlavu Eglīti. Turklāt Skujiņam bija viens pluss - ko viņš pats arī diezgan atklāti piesauca memuāriskajā darbā Aplikācija par rakstnieku un laikmetu - atšķirībā no Eglīša, Skujiņš mācēja rakstīt par mīlestību. Ne tādā ziņā, kā par seksu (lai gan - kaut kādā mērā arī par to), bet Anšlava Eglīša varoņi jautājumos, kas attiecas uz sievietēm, allaž bija lieli eksperti vārdos, bet kad bija nepieciešama rīcība, no tās nebija ne miņas, un Skujiņa varoņi šajā ziņā bija izteikti daudzveidīgāki, un līdz ar to kaut kādās situācijās - arī daudz ticamāki. Tāpat nevar neapbrīnot to, cik veikli Skujiņš romāna 400 lappusēs iekļāvis virkni būtiskāko notikumu, kas ir veidojuši latviešu tautu šo divsimts gadu laikā, vienas ģimenes stāstā ietveroot lielu daļu tautas vēstures.
Un te arī ir grāmatas lielākā problēma - cik ļoti veikli lai tā arī nebūtu uzrakstīta - un kā stāstnieks Skujiņš bija ne sliktāks par Vili Lāci (bet - ar mazāku melodramatisku un līdz ar to lubu literatūrai pietuvinātu piegaršu) - bet šī grāmata ir sava laikmeta produkts, un tā nes sava laikmeta ideoloģiju. Iespējams, ja es to būtu lasījis pirms pāris gadiem, man ne tik ļoti būtu kritis acīs padomiskais tajā. Jā, grāmata nav nākusi no absolūtā totalitārisma ēras, līdz ar to, vēstot par divdesmitā gadsimta vidu, te ieskanas tādas savulaik padomijā kategoriski noliegtas tēmas kā izsūtīšanas, staļinisms, murgs ar kolektivizāciju un pat vārdu savienojums "Baigais gads", bet komplektā ar ir sava deva šķiru cīņas, sava deva Rietumu pasaules (un it īpaši - trimdas latviešu) kritizēšanas, liels uzsvars uz 1905. gada revolūciju, kura attēlota pēc labākajiem kartona šablonu paraugiem. Līdz ar to, kā lai es arī necenstos domāt par to, ka "nav jājauc māksla ar politiku" (proti, literāra darba kvalitāte nav tieši atkarīga no tā vēstījuma), es nespēju 2023. gada realitātē teikt, ka "Gulta ar zelta kāju" ir tā grāmata, ko būtu nepieciešams izlasīt katram jaunietim. Te gan jāpiebilst, ka grāmatas noslēguma daļa ar absolūti taisnlīnijas vēstījumu un vērtējumu pat nav tieši padomiska - iespējams, ka to, ja labi grib, var pat uzskatīt par aicinājumu latvietim pašam kļūt atkal par saimnieku savā zemē, bet tā tāpat ir plakana. Proti, pat ja šis plakanums ir radniecīgs ulmaņlaika patriotiskajiem vēstījumiem, tas tāpat ir plakans.
Secinājums: lasīt šo grāmatu ir gana interesanti, bet atceries - padomiskajā domāšanā viss ir politika, un šī grāmata arī.
Sākšu ar pozitīvo: Skujiņš bija ļoti veikls stāstnieks, kurš prata reālistiski attēlot dažādas dzīves situācijas, saistoši rakstīt par tēmām, kas man pēc noklusējuma ne obligāti šķiet saistošas, viņam bija ļoti spēcīga valodas izjūta un ne velti bieži vilktas paraleles starp viņu un Anšlavu Eglīti. Turklāt Skujiņam bija viens pluss - ko viņš pats arī diezgan atklāti piesauca memuāriskajā darbā Aplikācija par rakstnieku un laikmetu - atšķirībā no Eglīša, Skujiņš mācēja rakstīt par mīlestību. Ne tādā ziņā, kā par seksu (lai gan - kaut kādā mērā arī par to), bet Anšlava Eglīša varoņi jautājumos, kas attiecas uz sievietēm, allaž bija lieli eksperti vārdos, bet kad bija nepieciešama rīcība, no tās nebija ne miņas, un Skujiņa varoņi šajā ziņā bija izteikti daudzveidīgāki, un līdz ar to kaut kādās situācijās - arī daudz ticamāki. Tāpat nevar neapbrīnot to, cik veikli Skujiņš romāna 400 lappusēs iekļāvis virkni būtiskāko notikumu, kas ir veidojuši latviešu tautu šo divsimts gadu laikā, vienas ģimenes stāstā ietveroot lielu daļu tautas vēstures.
Un te arī ir grāmatas lielākā problēma - cik ļoti veikli lai tā arī nebūtu uzrakstīta - un kā stāstnieks Skujiņš bija ne sliktāks par Vili Lāci (bet - ar mazāku melodramatisku un līdz ar to lubu literatūrai pietuvinātu piegaršu) - bet šī grāmata ir sava laikmeta produkts, un tā nes sava laikmeta ideoloģiju. Iespējams, ja es to būtu lasījis pirms pāris gadiem, man ne tik ļoti būtu kritis acīs padomiskais tajā. Jā, grāmata nav nākusi no absolūtā totalitārisma ēras, līdz ar to, vēstot par divdesmitā gadsimta vidu, te ieskanas tādas savulaik padomijā kategoriski noliegtas tēmas kā izsūtīšanas, staļinisms, murgs ar kolektivizāciju un pat vārdu savienojums "Baigais gads", bet komplektā ar ir sava deva šķiru cīņas, sava deva Rietumu pasaules (un it īpaši - trimdas latviešu) kritizēšanas, liels uzsvars uz 1905. gada revolūciju, kura attēlota pēc labākajiem kartona šablonu paraugiem. Līdz ar to, kā lai es arī necenstos domāt par to, ka "nav jājauc māksla ar politiku" (proti, literāra darba kvalitāte nav tieši atkarīga no tā vēstījuma), es nespēju 2023. gada realitātē teikt, ka "Gulta ar zelta kāju" ir tā grāmata, ko būtu nepieciešams izlasīt katram jaunietim. Te gan jāpiebilst, ka grāmatas noslēguma daļa ar absolūti taisnlīnijas vēstījumu un vērtējumu pat nav tieši padomiska - iespējams, ka to, ja labi grib, var pat uzskatīt par aicinājumu latvietim pašam kļūt atkal par saimnieku savā zemē, bet tā tāpat ir plakana. Proti, pat ja šis plakanums ir radniecīgs ulmaņlaika patriotiskajiem vēstījumiem, tas tāpat ir plakans.
Secinājums: lasīt šo grāmatu ir gana interesanti, bet atceries - padomiskajā domāšanā viss ir politika, un šī grāmata arī.
2023-03-20
comments powered by Disqus