Kazhes pierakstu burtnīca

Atbilstoši AllMusicGuide šis ir viens no labākajiem sešdesmito gadu Americana stilā ieturētajiem Džonija Keša ierakstiem. Atbilstoši Žakē, proti - man, sešdesmito gadu Americana stilā ieturētie Džonija Keša ieraksta droši vien lielākoties bija stipri nīkulīgi, ja jau pat labākie no tiem bija tāda draza kā "Blood, Sweat and Tears".

"Ring of Fire" līdz ar tā iznākšanu tika nodēvēts par "Best Of" albumu, lai gan patiesībā nekāda īsta Keša dziesmu izlase tā nebija, jo lielākā daļa šo kompozīciju nemaz citos albumos līdz šim parādījušās nebija. Bet tu zini, kā ir ar tiem kantrī mārketinga večiem, ticēt viņiem nevar. Viņi visi ir alkoholu pārdzērušies izvirtuļi un vecais labais Džonijs Kešs patiesībā nemaz tik labs arī nebija. Pietiek apskatīties uz viņa sešdesmito gadu ierakstu vāciņiem, lai man vismaz rastos sajūta, ka šis "vienkāršā cilvēka dziesminieks" patiesībā bija viens cinisks kuņasdēls, kam vairāk par visu rūpēja iestūķēt savu koijotu atbaidāmo bomi kādā jaunā pīrāgā (yuck, cik es brīžiem esmu pretīgi rupjš!), un kas par to, ka viņš dzied par Jēēēēzu un indiāņu ciešanām.

Pirms pievērsties šī albūma apstāstīšanai, sniegšu pāris mani pašu pārsteigušus faktus no Džonija Keša biogrāfijas. Pirmkārt, vai tu zini, kāds bija viņa īstais vārds? J.R.Cash. Pirmā un vidējā vārda vietā - iniciāļi. Pilnā nopietnībā, turklāt tolaik Amerikā tā esot bijusi salīdzinoši populāra prakse. Gandrīz kā McLovin "Technically I don`t have a first name" no Superbad. Protams, tas izklausās normālāk nekā vārdi, ko saviem bērniem iedevis, piemēram Roger Taylor no Queen: Felix Luther, Rory Eleanor, Rufus Tiger, Tiger Lily un Lola Daisy May. Otrs fakts - šajā albūmā Kešs apgalvo, ka viņš ir pats indiāņu izcelsmes, bet nekāda faktiska apstiprinājuma šādai viņa izcelsmei nav.

Par Džonija Keša ierakstiem esmu konstatējis, ka pat labākie no tiem nav sevišķi labi. Un ko tad varētu gaidīt no tāda ieraksta, kuru neviens par vienu no viņa labākajiem albumiem dēvēt nemēdz? Pareizā atbilde - vēl mazāk. Astoņdesmitie gadi (kā šķiet) bija slikta dekāde ne tikai rokmūzikas klasiķiem, bet arī aizdomīgiem kantrī dziedoņiem tādiem kā Kešs. Šis ieraksts gan apliecina pie reizes to, ka rokmūziķiem šis bija draņķīgs laiks - te vienā dziesmā piedalās arī Pols Makārtnijs un es neko labu viņam teikt nevarētu.

"The Man Comes Around" ir pēdējais Džonija Keša albums, kas iznāca, vīram melnā vēl esam dzīvam. Tas arī sarūpēja Kešam pēdējo viņa dzīves laikā lielo hitu lieliskā Nine Inch Nails "Hurt" kavera veidā, kas patiešām Keša izpildījumā iegūst īpašu nozīmi un īpašu jēgu, zinot to, ka tās ierakstīšanas laikā Džonijs jau patiešām bija tādā stāvoklī, ka viņam šī dziesma nozīmēja kaut ko sevišķu. Līdzīgi kā citos savas "American" sērijas ierakstos, arī "The Man Comes Around" ietvaros Kešs pamatā izpilda labi zināmas citu izpildītāju dziesmas - sākot jau ar tradicionālām melodijām un beidzot ar popmūzikas produktiem, un tieši pop gabalu kaveri lielākoties ir veiksmīgākie šī ieraksta posmi - arī Depeche Mode "Personal Jesus" Keša izpildījumā kaut ko noteikti iegūst, kļūstot intīmāks un personīgāks.

Although I have quite a positive attitude towards Mr Cash, I can`t call this record a particulary good one. Of course, it`s no problem to see that it was written and recorded by a man who wasn`t young and healthy anymore - in fact he died not so much later after the album came out. Therefore, for example, his cover of Nine Inch Nails "Hurt" is a great song, it`s powerful, no not really powerful, it`s a song of a dying man about hurting - you feel that Cash knows what hurt really is. But his own songs on the album aren`t that good. He also does a cover of Depeche Mode`s "Personal Jesus" which ain`t bad but ain`t that great either. And, of course, the cover of Beatles "In My Life" is much worse than the original but that`s no wonder, for it ain`t particulary easy to improve a Beatles song. From Cash`s own compositions the title track is probably the best one, but it`s not very mindblowing.