Kazhes pierakstu burtnīca

(valoda: angļu). Patiesībā Maikls Peilins nav šī raidījuma režisors, bet gan tikai galvenais varonis, tomēr, manuprāt, te tomēr tieši viņš ir tas, ko man vajadzētu dēvēt par autoru un nevis tie divi tipi, kas veica režisoru pienākumus. Nenoliegšu, ka raidījumu ciklu tapšanas gads (astoņdesmito beigas) man radīja zināmas aizdomas par šī veidojuma kvalitāti, ne velti 80tie tiek bieži saukti par tizlāko desmitgadi, tomēr Peilins man nepavisam nelika vilties. Pati ideja ir gaužām vienkārša - Maikls Peilins BBC uzdevumā dodas apkārt pasaulei, neizmantojot lidmašīnas un mēģina šo ceļumu veikt iespējami līdzīgā maršrutā kā Filiass Fogs Žila Verna romānā. Tikai atšķirība ir tāda, ka Fogs saskārās ar autora izdomātām problēmām, kas lielākoties bija piedzīvojumiem bagātas, kamēr reālais Peilins saskaras ar gluži prozaiskiem šķēršļiem - streikiem, kuģu remontiem utt. Filma ir sadalīta 7 epizodēs, katra pa 45 minūtēm. Peilina maršruts ir vairāk vai mazāk sekojošs: no Londonas ar vilcienu uz kontinentālo Eiropu, pietura Venēcijā, no turienes ar kuģi uz Krētu, tālāk - Aleksandrija, Kaira, Sueca, pa Sarkano jūru līdz Džedai, pāri Sauda Arābijai ar mašīnu, no Dubajas uz Bombeju, tālāk cauri Indijai, no Madrasas cauri Singapūrai uz Honkongu, vilcienā cauri Ķīnai, no Šanhajas uz Japānu, no Tokijas uz Losandželosu, pāri Amerikai līdz Ņujorkai un atkal ar kuģi pāri okeānam uz Angliju. Patērētais laiks: 79 dienas un 7 stundas. Tomēr interesantas šajā filmā ir ne tikai vietas, bet, prognozējami, arī Peilina stāstījums, turklāt daudzviet viņš iesaistās interesantās lietās - savāc atkritumus Venēcijā, skatās futbolu Kairā, lido ar gaisa balonu štatos, brauc uz Indiju noplukušā buru kuģī. Droši vien jaukākais Peilinā ir tas, ka viņš ir interesants un vienlaicīgi jauks cilvēks - ar savu mazliet paitonisko un tomēr daudz mīkstāko kā agrāk humoru, ar nebeidzamu optimismu, atvērtību attiecībā pret cilvēkiem un spēju pasmieties par sevi pašu. Un, protams, pēc šīs filmas noskatīšanās vienkārši pārsteidzošā mērā gribas dirnēt augu dienu birojā un vienīgo ceļojumu ik dienas veikt ar tramvaju pāri Daugavai. Noteikti nākamgad plānoju noskatīties visus pārējos Peilina raidījumu ciklus.

"No pola uz polu" ir Maikla Peilina otrais ceļojums kā BBC ceļotājam, un tajā viņš patiešām dodas no viena mūsu planētas pola uz otru. Gluži ar kājām viņš prognozējamā kārtā nepārvietojas, tā vietā izvēloties komfortablākus transporta veidus - visbiežāk tie ir vilcieni, bet gadās arī dažādi citi varianti. Sākotnējā iecere šim ceļojumam bija to veikt iespējami tuvāk 30. garuma grādam (uz tā ir visvairāk procentuāli zemes pretstatā ūdenim).

"Great Railway Journeys" ir vesels BBC raidījumu cikls, kurā līdz šim bijušas 27 epizodes, taču DVD formātā līdz šim izdotas tikai divas no tām - abas ar Maikla Peilina piedalīšanos, tās tad arī noskatījos.

Šis manās acīs ir viens no vissaistošakājiem Peilina ceļojumu raidījumu cikliem. Peilins un viņa komanda (proti, Bazils Pao un pārējie aizkadra palīgi) dodas pa sauszemi apkārt AtlantijasKlusajam okeānam, veicot teju vai gadu ilgu ceļojumu, šajā laikā paviesojoties Aļaskā, Krievijā, Japānā, Korejā, Ķīnā, Vjetnamā, Filipīnās, Malaizijā, Indonēzijā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Čīlē, Bolīvijā, Peru, Kolumbijā, atkal ASV, Kanādā un visubeidzot - atkal Aļaskā.

Šis bija pēdējais Maikla Peilina ceļojumu raidījumu cikls, ko nebijām noskatījušies. Kāpēc nebijām - tas ir labs jautājums, uz kuru man īsti nav atbildes. Iespējams, tādēļ, ka Ernests Hemingvejs manā absolūto elku topā nav atrodams.

Noskatījāmies trešo no Maikla Peilina ceļojumu piezīmju raidījumu cikliem - "80 dienās apkārt pasaulei" un "Himalajiem" šoreiz seko Peilina ceļojums pa Sahāru. Tāpat kā tas bija Himalaju filmas gadījumā, nav tā, ka Peilins visu raidījuma laiku to vien dara, kā vazājas pa peizāžām - toreiz kalniem, šoreiz tuksnesi. Liela raidījumu daļa aiziet, iepazīstot dažādās cilvēku grupas, kas dzīvo apkārt Sahārai. Līdz ar to arī Peilina apmeklēto valstu kopums ir diezgan bagātīgs - Gibraltāra, Maroka, Rietumsahāra, Mauritānija, Senegāla, Mali, Nigēra, Alžīrija, Lībija, Tunisija un Sūta (nezinu, kā pareizi latviešu valodā rakstāma Ceuta).

Beidzot noskatījos otro no Maikla Peilina ceļojumu raidījumu cikliem - 6 sērijas jeb 360 minūtes ar Maiklu Peilinu Himalajos. Es nez kāpēc biju domājis, ka raidījumu ciklā galvenokārt varēs redzēt kalnus, bet praksē vairāk varēja redzēt cilvēkus, jo Peilins jau nav nekāds rūdīts kalnos kāpējs un pat Everestā tālāk par pamatnometni viņam tikt neizdevās. Toties viņš piedāvā ceļojumu gar Himalaju dienvidu robežu, sniedzot īsus un ļoti interesantus zibšņus par daudzām tur dzīvojošajām tautām. Maršruts ved cauri Pakistānai, Indijai, Tibetai, Ķīnai, Nepālai, Butānai, Mjanmai un Bangladešai un par katru no šo valstu civilizācijām šeit var uzzināt diezgan daudz. Piemēram, mēs redzam, šķiet Nepālā, sievietes, kas ar groziem ķer zivis un pēcāk tās uzglabā zem sava apģērba. Peilina vadībā mēs paviesojamies ciemā, kas kā pēdējais Āzijā atteicies no godpilnās galvu mednieku nodarbes un sastopam tur vairākus cilvēkus ar pieredzi šajā profesijā. Mēs viesojamies mājās pie jaku (govjveidīgu radījumu) audzētāja, kas ir pateicīgs Ķīnas komunistiskajai partijai par visu to, kas viņam ir. Mēs viesojamies pie Dalai Lamas viņa mītnē Indijā. Uzzinām, ka iepriekšējā dzīvē Maikls Peilins ir bijis zilonis. Peilina galvenais pluss ir tajā, ka viņš spēj lieliski un bez britiem raksturīgās arogances saprasties gan ar Indijas princi (ok, viņam droši vien bija cits statuss), gan ar ganiem, gan vienalga ko citu. Tāpat viņš savā stāstījumā nekad nepaceļas pārāk augstu, nenostāda tevi kā skatītāju muļķa lomā, bet vienmēr ir gatavs arī pasmieties par sevi pašu, pamuļķoties ar bērniem, kas mācās angļu valodu, uzspēlēt pret pakistāniešiem kriketu, apmeklēt Indijā aizdomīgas kvalitātes teātra izrādi vai... nevaru izdomāt, ko tieši vai. Un kas viņā ir labākais - Peilins izvairās no kritikas, pat par ķīniešiem Tibetā viņš iespēju robežās izsakās korekti. Šajā viņa ceļojumā skatītājs var uzzināt, ka patiesībā šajā nebūt ne milzīgajā reģionā mitinās tik dažādas tautas, cik vien iespējams. Jā, un te bija arī gana liela raidījuma daļa par noslēpumaino valsti - Butānu, kura visiem iespējamajiem līdzekļiem cenšas apturēt tūristu ieplūšanu savā valstī, vadoties no moto, ka liela iedzīvotāju laime ir svarīgāka par lielu nacionālo kopproduktu, lūk, lieliska budistu filosofijas izpratne. Turklāt, salīdzinoši ar "80 days around the world", šim dokumentālo raidījumu ciklam, ir vēl viena priekšrocība - ļoti kvalitatīvs attēls, lielisks platekrāna lielbudžeta dokumentālais kino, kas atļauj izbaudīt Himalaju skaistumus (jā, kalni te, protams, arī parādās) visā to pilnībā. Vispār te ir viss, kas man patīk - skaista daba, interesanti cilvēki, un, protams, klāt tam nedaudz drāmas un humora.

The Mystery of Hammershoi is most certainly the least popular from the whole bunch of TV documentaries that Michael Palin has done for BBC. And it`s so for a good reason. After all you couldn`t expect millions of people to go stark raving mad for a one hour program about some semi-obscure Danish painter who died almost a hundred years ago.

"New Europe" ir Maikla Peilina dienasgrāmatas veida piezīmes no viņa ceļojuma pa Centrāl- un Austrumeiropu, kuram sekot varēja arī BBC raidījumu ciklā "Michael Palin`s New Europe" (ko es arī darīju). Šo grāmatu patiesībā nav nepieciešams pirkt - to, gluži tāpat kā visu iepriekšējo Peilina ceļojumu aprakstus, pilnīgi bez maksas var lasīt Peilina oficiālajā mājaslapā palinstravels.co.uk. Turklāt interneta versijā ir pieejams (lai arī nelielā izmērā un izšķiršanā) daudz vairāk Bazila Pao fotogrāfiju, kas dokumentēja ceļojumu (grāmatā to ir kādas 20-30, bet internetā teju vai 500 - noteikti iesaku tām uzmest aci). Tad var jautāt? Kāpēc es tomēr nopirku grāmatu? Lai pastilotu? Patiesībā es to izdarīju tāda paša iemesla dēļ, kāda reizēm (ne jau regulāri, bet tomēr) iegādājos arī legālus audio ierakstus - lai izrādītu cieņu pret to autoriem. "Pirātisms" un "autortiesības" man ir drīzāk tukšas skaņas, un man nav arī svarīga "fiziskā priekšmeta" sajūta - bukletiņš, cietie vāki vai vēl kas tur. Bet atzīt, ka kaut ko es atzīstu par vērtīgu esam, tā jau ir pilnīgi cita lieta.

Maikla Peilina ceļojuma pa Austrum- (un centrāl-) Eiropu dokumentālos pierakstus gaidīju labu laiku. Kā nekā interesanti, ko šis ievērojamais un neapšaubāmi kolorītais kādreizējais Džona Klīza kolēģis varētu būt saskatījis tādās valstīs, par kurām arī man ir kaut neliela sajēga.

Ieraugot, ka Peilina Brazīlija beidzot iepeldējusi Pirātu līcī, uzreiz acīs iekrita komentārs, ka šis dokumentālo raidījumu cikls esot slikti maskēta komunisma propaganda, taču no BBC pediņiem jau neko citu nevarētu gaidīt. Mani tas, protams, ieintriģēja.