Liepājas Olimpija
Septiņkārtēja Latvijas meistarvienība, trīskārtēja Rīgas kausa ieguvēja, Liepājas Olimpija bija ne tikai nozīmīgākā futbola komanda Latvijā ārpus Rīgas, bet arī vispār viena no nozīmīgākajām sporta komandām neatkarīgajā Latvijā, lielā mērā - pamatu licēja Liepājas futbola tradīcijām. Turklāt, ja vērtē tikai tos gadus, kad jau bija izveidota Virslīga, izcīnīto titulu ziņā Olimpija pat pārspēja savus mūžīgos konkurentus RFK - šajā periodā titulu skaits bija septiņi pret pieci par labu liepājniekiem.
Sākotnēji Olimpija gan nebija ne tikai labākā komanda Latvijā, bet pat ne Liepājā. Olimpijas futbola komandu izveidoja 1922. gadā, un pāris gadus tā atradās citas Liepājas komandas - LNJS Liepājas nodaļas ēnā. Tieši LNJS kļuva par pirmo Kurzemes un arī provinces meistarvienību 1923. gadā. Tomēr jau visā drīzumā spēku samēri mainījās, un par Liepājas futbola smagsvaru kļuva Olimpija. 1924. gadā tā uzvarēja Kurzemes meistarsacīkstēs un tika līdz provinces meistarības finālam, kur gan diezgan negaidīti zaudēja Cēsu VB futbolistiem. Bet jau gadu vēlāk Olimpija cēsiniekiem revanšējās un tika pie spēles pret RFK par Latvijas meistara titulu. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, kad Rīgas komandas bija provinciešus pārspējušas bez sevišķām grūtībām, Olimpija rūdītajiem rīdziniekiem izrādījās ļoti ciets rieksts. Lai arī pirmie vārtus guva RFK (Tauriņš), jau minūti vēlāk rezultātu Olimpijai izlīdzināja Olimpijas agrīno gadu labākais snaiperis Fricis Dambrēvics, tad Blūzmanis izvirzīja vadībā jau Olimpiju, rīdzinieki izlīdzināja (Edvīns Bārda), bet Harijs Pikols no 11 metru soda sitiena atkal vadību deva Olimpija, tad Tauriņš atkal guva vārtus Rīgai, spēles pamatlaikam noslēdzoties ar kaujiniecisku 3:3. Spēles papildlaikā Olimpijas vārtsargs Rūdolfs Lērums atvairīja Alberta Šeibeļa izpildītu 11 metru soda sitienu, taču gūtais morālais pacēlums nebija pietiekams, un spēles likteni par labu RFK izšķīra Edvīna Bārdas raidījums vārtos.
Katrā ziņā Olimpija bija Rīgā sevi apliecinājusi no vislabākās puses, un jau nākamajā gadā, kad Olimpija, kas atkal bija Kurzemes meistarvienība, piedalījās finālturnīrā ar visu apgabalu uzvarētāju līdzdalību, publikai bja pamatotas cerības, ka Olimpija varētu pārtraukt Rīgas komandu uzvaru virkni Latvijas meistarsacīkstēs. Tomēr Olimpija faniem lika vilties - savstarpējā spēlē tās izrādījās bezcerīgi vājāka par RFK un zaudēja ar 0:4. Pārējos konkurentus Olimpijai izdevās uzveikt visai pārliecinoši, līdz ar to otro vietu komanda ieguva.
Liepājas Olimpijas 1926. gada futbola komanda
Olimpijas agrīno gadu sakarā noteikti jāmin Kārļa Graupnera nopelni - atšķirībā no sava brāļa Arvīda, kas bija lielsks vārtsargs, Kārlis Graupners nebija sevišķi spilgts futbolists, toties viņš bija viens no labākajiem futbola treneriem neatkarīgajā Latvijā.
Kad 1927. gadā izveidoja Virslīgu, kurā Latvijas labāko komandu noskaidroja divu riņķu turnīra veidā, sākās pirmais Olimpijas zelta periods. Liepājnieki trīs gadus pēc kārtas kļuva par turnīra uzvarētājiem, turklāt visi tituli nāca ļoti pārliecinoši. Tāpat no 1928. līdz 1930. gadam Olimpija trīs gadus pēc kārtas ieguva Rīgas kausu, pēdējā reizē iegūstot konkrēto kausu pastāvīgā īpašumā. Nozīmīgākie spēlētāji Olimpijā šajā trīs titulu periodā bija Fricis Dambrēvics, Ludvigs Dudaņecs, Vladimirs Žins, Fricis Laumanis, Kārlis Tīls, Harijs Pikols. Šī perioda laikā par Liepājas pamatvārtsargu kļuva Harijs Lazdiņš - vēl viņš nebija kļuvis par Latvijas izlases spēlētāju, bet pamazām tuvojās šim līmenim. Vispār Olimpijas spēlētājus Latvijas izlasē sāka iekļaut jau 1926. gadā, bet divdesmito gadu beigās reizēm tā bija arī Latvijas izlases bāzes komanda. Vēl viens būtisks aspekts, kas ļāva Olimpijai kļūt par vadošo komandu Latvijā, bija piesaistītais treneris no Vīnes Vilijs Malošeks, kas iepriekš bija strādājis ar RFK un Latvijas izlasi.
Trīsdesmito gadu pirmā puse Olimpijai tik sekmīga nebija - kad Malošeka vietā par komandas treneri stājās cits austrietis Francis Hieringers, bet komandas vecie līderi vairs nebija tik labi kā iepriekš, liepājniekiem radās grūtības līdzšinējā līmeņa noturēšanā. Divus gadus pēc kārtas liepājnieki Virslīgā bija otrie, piekāpjoties principiālajiem konkrentiem no RFK, bet 1932. gadā piedzīvoja īstu fiasko - ceturtā vieta Virslīgā, pirmo reizi kopš turnīra dibināšanas Liepājas komanda nebija pat trijniekā.
Liepājas "Olimpijas" komanda 1934. gadā. No kreisās: Voldemārs Ziņģis, Alfrēds Cimmers, Nikolajs Voskoboiņikovs, Harijs Lazdiņš, Rūdolfs Kronlaks, Jānis Skinčs, Fricis Laumanis, Alfrēds Ķikuts, Kārlis Tīls, Jānis Dobelis, Ludvigs Dudaņecs, Konstantīns Kolkovskis
Tas, ka gadu vēlāk Olimpija atkal bija Latvijas meistara godā, bija drīzāk veiksmīga apstākļu sakritība, nevis komandas atdzimšanas rezultāts, galvenokārt Olimpijai palīdzēja tas, ka turnīra otro riņķi izgāza RFK, zaudējot ne tikai Olimpijai, bet arī Vandererar un JKS, kā arī spēlējot neizšķirti ar Unionu. No visiem Olimpijas sastāviem, kas uzvarēja Virslīgā, 1933. gada modelis bija vismazāk pārliecinošais. Līdz ar to nebija pārsteidzoši, ka nākamajā sezonā Olimpija atkal bija tikai ceturtā. Mazliet labāks komandai bija 1935. gads, taču otrais Olimpijas zelta periods sākās 1936. gadā, kad par tās treneris kļuva kārtējais speciālists no Vīnes - Oto Fišers.
Fišera vadībā Olimpija sāka spēlēt daudz modernāku futbolu, turklāt arvien vairāk pirmajā komandā ienāca jauni spēlētāji, un spēles modelis Fišeram bija tāds, ka kadru maiņa neietekmēja rezultātu. Šajā periodā Olimpija trīs sezonas pēc kārtas uzvarēja Virslīgā un tam netraucēja apstāklis, ka daudzi vadošie spēlētāji no Olimpijas pārgāja uz Rīgas vienībām, kamēr citi vispār beidza spēlēt, Olimpija līdz ar sastāva atjaunināšanos kļuva tikai spēcīgāka. Sevi lieliski jau trīsdesmito gadu vidū pieteica Voldemārs Ziņģis, tad komandā ienāca Vladimirs Apsēns, Pēteris Jurčenko, Roberts Heibliha, Ernests Ziņģis, Voldemārs Dzērvēns, Voldemārs Jēgers, Eduards Freimanis un citi. Lieliskus papildinājumus Olimpijai deva Kuldīga - no šīs pilsētas uz Liepāju pārcēlās Žanis Krišjānovs un Jūlijs Bērziņš (abi - Virslīgas labāko vārtu guvēju topā). Vienīgo reizi Fišera ērā bez titula Olimpija palika 1940. gadā, taču jāatzīst, ka pēdējā Virslīgas sezona bija ļoti saraustīta, un tāda tā bija kļuvusi vēl pirms Latvijas okupācijas, tomēr kopumā Olimpijas sniegums arī tajā bija labs, turklāt tas pat bija uzlabojies pēc tam, kad Fišers par disciplīnas pārkāpumiem bija atskaitījis pusi pirmās komandas sastāva.
Līdz ar padomju okupāciju Olimpija tika likvidēta, sportistus apvienoja Liepājas Dinamo komandā. Vācu okupācijas gados Olimpija atkal pastāvēja, taču pie tās stūres vairs nebija vāciešu nošautā ebreja Oto Fišera, tāpat gājis bojā bija Harijs Lēvenšteins, pirmo vietu Virslīgā Olimpijai šajā periodā izcīnīt nebija pa spēkam. Pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara bijušie Olimpijas spēlētāji bija tie, kas veidoja Liepājas Daugavas un vēlāk arī Sarkanā metalurga futbola komandas kodolu, saglabājot Liepājas futbola tradīcijas arī okupācijas apstākļos.
Olimpijai tās labākajos gados ļoti nozīmīga iezīme bija tāda, ka šī nebija komanda ar individuāli izciliem spēlētājiem, bet galvenokārt - ļoti spēcīgs kolektīvs. Tāpēc, lai arī Liepājas futbolistus regulāri izsauca uz Latvijas izlasi, vairums viņu izlasē spēlēja diezgan maz - jo katru reizi izlasē varēja pasaukt kādu citu no Liepājas, un par pamatvērtībām valstsvienībā īsti viņi nekļuva. Vienlaikus Olimpijā bija vairāki dzelzs vīri, kas bija savai komandai uztciīgi ļoti ilgus gadus. Tā Kārlis Tīls Olimpijas sastāvā spēlēja no 1923. gada līdz pat otrajai komandas likvidēšanai 1944. gadā (un pēc tam vēl nedaudz ar Daugavu LPSR čempionātā). 12 sezonas Virslīgā aizvadīja Harijs Lazdiņš, pa 11 sezonām Rūdolfs Kronlaks, Ludvigs Dudaņecs un Fricis Laumanis, bet 10 sezonas - Vladimirs Žins un Aleksandrs Stankus. Vēl noteikti ir jāpiemin Artūrs Bušs - ilggadīgais Olimpijas priekšnieks, kuru sauca arī par komandas tēvu.