Ēriks Pētersons

Ēriks Pētersons

Ēriks Pētersons

Personas dati
1909-10-07
Rīga
1987-06-29
Mičigana, ASV
Pārstāvētie klubi
SezonasKlubs
1927-1940RFK
1941Studenti
1941Lokomotīve
1949Chicago Vikings
Latvijas izlase
GadiSpēles (vārti)
1929-193963 (21)

Labākais vārtu guvējs Latvijas izlasē (un visvairāk spēļu aizvadījušais spēlētājs) un Latvijas meistarsacīkstēs līdz 2. pasaules karam, viens no populārākajiem neatkarības laika Latvijas futbolistiem. Bija lielisks saspēles vadītājs, teicams piespēlētājs, izmanīgs situāciju izmantotājs, labi spēlēja ar galvu, izcēlās ar ātrumu, izkoptu spēles un ķermeņa tehniku.

Sākotnēji spēlēja kā centra pussargs, bet Virslīgā debitēja kā uzbrucējs, spēlēja gan centrā, gan iekšējā kreisā, gan iekšējā labējā uzbrucēja pozīcijā. Tuvāk karjeras beigām gan atgriezās centra pussarga pozīcijā.

Futbolu sāka spēlēt, mācoties pamatskolas 5. klasē, vietā, kur vēlāk tika iekārtots ASK stadions, zēnu komandā bijušā boksera Dzeņa vadībā, kuras pirmajā vienībā spēlēja vēlākie Latvijas izlases futbolisti Staņislavs Varakājs un Augusts Baraks, pats Pētersons gan tobrīd bija tālu no pirmās komandas. Turpinājumā spēlēja Esplanādē komandā, kuru vadīja pilsētas algots sporta skolotājs Mieriņš. Pēc pamatskolas beigšanas divus gadus futbolu nespēlējā, atsāka to pēc iestāšanās ģimnāzijā. Spēlēja skolas sastādītajā komandā. 1927. gadā iestājās Rīgas futbola klubā, kuram bija uzticīgs visus savas karjeras gadus.

Sākotnēji spēlēja C klases komandā (faktiski - jaunatnes), spēlēja kopā ar citiem vēlāk ievērojamiem futbolistiem: Rūdolfu Slavišenu, Viktoru Vizlu, Aleksandru Rehtšpreheru, Vili Strautnieku, Ernestu Volgastu. Savas pirmās spēles Virslīgā aizvadīja 1928. gadā.

RFK sastāvā pieckārtējs Latvijas meistars (1930, 1931, 1934, 1935, 1940), divkārtējs Latvijas kausa ieguvējs (1937, 1939). Ilgus gadus bija RFK uzbrukuma līderis, vairākkārt - Virslīgas rezultatīvākais futbolists. Rezultativitātes virsotni sasniedza 1933. gadā, gūdams 18 vārtus 14 spēlēs. Futbola statistiķi bija sarēķinājuši, ka Latvijas meistarsacīkstēs Pētersons kopsummā guva 99 vārtus.

Latvijas izlasē debitēja 18 gadu vecumā 1929. gada Baltijas kausa izcīņā, tobrīd vēl nebūdams stabils Virslīgas komandas dalībnieks. Šajā spēlē Vladimirs Plade visus savus trīs vārtus guva no Pētersona piespēlēm. Pats savus pirmos vārtus izlasē Pētersons guva jau otrajā spēlē izlasē. Desmit gadu garumā bija praktiski neaizstājams Latvijas izlases dalībnieks, piedalījās gandrīz visās tās spēlēs. Četras reizes (1932, 1933, 1936, 1937) uzvarējis Baltijas kausa izcīņā. Guvis daudz nozīmīgu vārtu Latvijas izlases rindās, sevišķi rezultatīvs bija trīsdesmito gadu pirmajā pusē, kamēr pēdējās četrās sezonās izlasē (1936-1939) gūto vārtu papildināt vairs neizdevās, kas gan lielā mērā bija saistīts ar to, ka Pētersons vairs nespēlēja uzbrukumā, bet kā centra pussargs.

1940. gadā futbolista gaitas bija domājis beigt, taču Baigajā gadā atgriezās laukumā Lokomotīves komandā, bet pirmajā nacistu okupācijas gadā - Studentu komandas rindās.

1942. gadā aktīvās gaitas atkal izbeidza, bija Rīgas izlases sastādītājs un pārstāvis (1942-1943), VEF treneris (1940, 1944). Pēc kara spēlēja vietējās komandās Vācijā un trimdas latviešu izlasē. Kad bija pārcēlies uz ASV, vēl uzspēlēja Čikāgas Vikings komandā (1949).

Citos sporta veidos

Spēlēja hokeju Latvijas izlasē (1932-1933). Aizvadīja 6 spēles Latvijas izlasē, piedalījās 1932. gada Eiropas čempionātā Berlīnē un 1933. gada Pasaules čempionātā Prāgā. Latvijas hokeja meistarsacīkstēs pārstāvēja RFK 1931-1935. Bija viens no rezultatīvākajiem uzbrucējiem Latvijas meistarsacīkšu pirmajās sezonās.

RFK komandās spēlēja arī bendiju, bija Latvijas izlases dalībnieks. Tāpat nodarbojās ar basketbolu un volejbolu.

Biogrāfija

Dzimis kurpnieka Kārļa Pētersona un viņa sievas Franciskas Lizetes ģimenē, bija jaunākais četru bērnu ģimenē. Pirmā pasaules kara laikā kopā ar ģimeni bija bēgļu gaitās Tērbatā, tur mitinājās trīs gadus un apmeklēja Latviešu bēgļu komitejas bērnudārzu. Pēc kara ģimene atgriezās Latvijā. Ē.Pētersons pabeidza Rīgas pilsētas 2. pamatskolu (1924), mācījās Rīgas pilsētas amatniecības vakara skolas Komercnodaļā (1925-1926) un Rīgas pilsētas 4. ģimnāzijā (1926-30). No 1930. gada ar pārtraukumiem studēja Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tautsaimniecības nodaļā. Līdzās studijām 30. gadu sākumā strādāja Nacionālā teātra administrācijā par biroja darbinieku. 1933.-1934. gadā izgāja obligāto karadienestu Latvijas armijā telefonista specialitātē. Pēc dienesta bija VEF dienas strādnieks fabrikā un strādāja fabrikas veikalā. No 1934. gada strādā Latvijas Dzelzceļu virsvaldē par preču taksētāju, vēlāk - par grāmatvedi. Baigajā gadā strādāja LPSR Dzelzceļu pārvaldē par grāmatvedi-revidentu. 1940. gadu sākumā pabeidza studijas universitātē. Nacistu okupācijas laikā turpin\āja darbu dzelzceļu administrācijā. 2. pasaules kara beigās nonāca Vācjā, t.sk. Šveidnicā (tag. Svidņica Polijā), Kemnicāl strādāja dzelzceļa vagonu izkraušanā. Pēc kara Rietumnācijā - dažādās bēgļu nometnēs, t.sk. Šondorfā, Eslingenē, Karslrūē. Četrdesmito gadu beigās pārcēlās uz ASV, dzīvoja Čikāgā. Pēc kara Eslingenē apguva mūrnieka arodu, kurā strādāja arī ASV, kur vēlāk kļuva par būvuzņēmēju. Aktīvi līdzdarbojā latviešu sabiedriskajā dzīvē. Korporācijas Beveronija biedrs.

1937. gadā apprecējās, sieva - Alla; laulībā meita Ilze. Otrajā laulībā ar Mirdzu Vilpori (dz. Pleca, 1920-2007). Šajā laulībā dēls Ēriks Andrejs Pētersons (1957-1980), spēlēja basketbolu un volejbolu. Audžumeita Gunta Veilande (dz. Vilpore, dz. 1944). 1989. gadā Garezerā atklāts Ē.Pētersona vārdā nosaukts sporta laukums.


Izmantotie avoti