Kazhes pierakstu burtnīca

Savulaik man "Belle and Sebastian" asociējās ar "Sin with Sebastian". Interesanti, ka šī skotu grupa patiešām radās jau pēc tam, kad vācu Sebastians bija aicinājis tevi gulēt ar viņu. Bet mūzikas ziņā nekādas dižās līdzības starp šiem izpildītājiem nav. Turklāt B&S nosaukums ir nācis no sešdesmito gadu franču bērnu grāmatas par puiku un viņa suni, grēkošana līdz ar to šeit galīgi nebūs tēmā.

Romantiskām komēdijām manā skatāmo filmu sarakstā nav gluži augsta prioritāte, bet ar šo filmu sanāca īpatnēji, kas kļuva par iemeslu tam, ka to tagad esmu redzējis.

Pols ir zinātnieks, kurš vairāk par visu mīl savu sievu un savu darbu. Viņš izdara nozīmīgu atklājumu, taču slavu piesavinās kāds bagāts maitas gabals, kurš pie reizes piesavinās ar Pola sievu, kura uz atvadām savu vīru nodēvē par nožēlojamu klaunu un ākstu. Lai labāk iederētos skarbajā pasaulē, Pols pamet zinātni un kļūst par klaunu cirkā.

Pagājušo svētdien sanāca turpināt ledus purva priekus, kas patiesībā bija ļoti pareizi darīts, jo tad ārā vēl valdīja ziema, nevis slapjdraņķis, kas atguva savu varu visai ātri.

Kamēr "The Jazz Singer" tikai ieskicēja to, par ko skaņa varētu pārvērst kino, "Ņujorkas gaismas" bija pirmā filma, kurā personāži patiešām visu laiku runāja, kur jau parādās dialogi un tieši teksts virza uz priekšu sižetu.

Maz pamazām, maz pamazām pildu savu plānu - atrast visus vēl aktīvos slēpņus, kas publicēti pirms pats pievērsos šai produktīvajai nodarbei. Jau ilgu laiku mani vilināja Ēbelmuižas purvs - kā nekā tas atbilst uzreiz vairākām manām prasībām pret slēpņiem: nav tālu no Rīgas un ir purvs. Un tā kādā jaukā piektdienas vakarā sapulcējāmies draudzīgā kompānijā šī purva apmeklējumam.

Domu piedalīties Smārdes rogainingā man pasvieda kāds "Bargā pļāvēja" dalībnieks. Tiesa gan ar tekstu "man komanda jau ir, vāc savējo". Nu, labi, ja vāc, tad vāc. Beigu beigās gan sanāca tā, ka no Pļāvēja zelta sastāva neviens tur neiesaistījās, bet es - ne gluži standarta veidā.

Ir ansambļi, kurus nebūt redzējušam dzīvajā man ir nepiedodami. Latvijas medijroka pionieri "Suņa stunda" pilnīgi noteikti ir viens no tiem. Savulaik man ir bijis tas gods strādāt kopā ar vairāk nekā vienu šīs grupas dalībnieku. Viņu spēlētā mūzika nav gluži nesaistīta ar sviestroku. Visubeidzot, arī ikdienā mēdzu lietot frāzi, ka "īsti veči dzer tikai uz špalām". Un šodien beidzot apstākļi sakrita tā, ka man bija iespēja šo ansambli vērot paša acīm. Ā, un vēl pie vērtīgajiem faktoriem grupas apskatīšanai var pieskaitīt to, ka "Suņa stundā" spēlē vijolniece Dina, tā pati, kas savulaik "Hospitāļu ielā".

Es esmu prasts un netīrs proletārietis. Es neko nejēdzu no krievu Sudraba laikmeta dzejas. Es neesmu bijis ne Luvrā, ne Tretjakova galerijā. Velti no manis gaidīt saturīgu sarunu par to, cik lielā mērā Vitgenšteins ietekmējās no Šopenhauera. Es nezinu, kam ir vajadzīgas dažāda izmēra dakšiņas. Slavena šefpavāra taisītu brīnumu vietā es labprātāk plebejnīcā ieēdīšu sardeles ar štovētiem kāpostiem, skatīšos Šlāgerparādi un iešu uz kumēdiņiem cirkā. Varbūt ne viss, ko es rakstu, ir patiesībā, bet fakti ir tādi, ka operā es vakar biju, šķiet, otro reizi mūžā.

Patiesībā Nirvanas otrā albuma nosaukums ir "The Existence of Chance Is Everything and Nothing While the Greatest Achievement Is the Living of Life, and so Say All of Us", taču veselais saprāts liedz to bieži dēvēt pilnā vārdā. Pat saiīsinājums TEoCiEaNWtGAItLoLasSAoU ir ievērojami par garu, lai es to būtu gatavs izmantot kā paroli kādā interneta resursā.