Kazhes pierakstu burtnīca

Turpinot pēdējā laika tradīcijas, vakar tika apmeklēts kāds ilgi nogaidījies slēpnis un pēc tam koncerts. Koncertu ziņā biju domājis īstenot komplektu "Pupociklu vasara" + "Manta", taču sanāca tā, ka beigās izvēle krita par labu Haraldam Sīmanim un "Mantai", kuri abi uzstājās Teātra bārā. Veiksmīgi biju piesities līdzi kompānijai, kuru geoaprindās pieņemts dēvēt par "Bindons un dāmas", turklāt tā vien šķiet, ka Bindons kļūst arvien turīgāks, jo pie "1 meter under" izrādījās, ka viņa pavadošajā ansamblī ietilpst ne vairs divas, bet veselas četras dāmas. Visu cieņu par to, protams!

Tā vien šķiet, ka attiecībā uz filmu gaumi un skatāmā kino izvēli Normis man var veido visai nopietnu konkurenci rādītājā "absurdums". Dokumentālā kino ziņā varētu pat būt, ka viņam piekāpjos.

"Zilbārdis" bija viena no pirmajām Vonnegūta grāmatām, ko tiku izlasījis. Sen, mežonīgi sen. Šo to gan no tās atcerējos, tā ka pilnībā mana atmiņa tomēr neizdziest, bet pārlasīt bija interesanti, kaut vai tāpēc, lai saprastu - kāda tad šobrīd ir mana attieksme pret šī rakstnieka mazāk būtiskajām grāmatām.

Motivācija klausīties Deimona Albarna projekta "Gorillaz" uz šo brīdi priekšpēdējo studijas plati man bija vairāk nekā dīvaina. Proti, izlasīju, ka vienā tās dziesmā pēc vairāk kā divdesmit gadu pārtraukuma kopā ierakstījušies divi The Clash dalībnieki - Pols Simonons un Miks Džonss. Taču patiesībā mani interesē arī Gorillaz kā tādi, lai arī viņu spēlētā mūzika tikai daļēji atbilst manai mūzikas gaumei.

Gadiem, ja ne desmitgadēm es to vien esmu darījis, kā žēlojies par savām bailēm no augstuma. Šī iemesla dēļ tādi slēpņi kā Brick man allaž ir bijuši nepieejami, nepieņemami un nepaņemami. Pēdējā laikā situācija ir sākusi mainīties.

Cik daudz filmu es katru gadu nenoskatītos, dažādi dīvaini robi manā kinopieredzē allaž vēl atrodas. Tā, piemēram, es pamanījos līdz 2013.gada rudenim nodzīvot, neredzējis "Piekto elementu".

Tā kā fon_Schmitz mani nokaunināja, ka mūsu pilsētas veloorientēšanās komandas līdz šim lielāko sasniegumu blogā esmu noignorējis, kamēr par jebkuru draņķīgu noskatītu filmu apraksts top teju uzreiz, te nu būs.

Nav labi būt slinkam, bet reizēm gadās. Gribēju savas emocijas par Gaujarta koncertu Kundziņsalā izlikt uz e-papīra uzreiz, bet dažādu iemeslu dēļ aizkavējos par vairāk kā nedēļu. Gadās.

Šo filmu rādīja Kalnciema kvartālā Padomju šausmu kino nakts ietvaros, lai gan patiesībā tā, protams, nav šausmu filma, bet trilleris ar mistikas elementiem. Un ļoti klajš "Bāskerviļu suņa" atdarinājums.

"Mehāniskās klavieres" es biju lasījis kaut kad ļoti sen, tālab pārlasot šo Vonnegūta romānu, drīzāk bija sajūta, ka lasu iepriekš nezināmu darbu, vien dažas epizodes bija aizķērušās atmiņā.