Kazhes pierakstu burtnīca

Jau otro reizi šogad mana līdzdalība kādā no multisports.lv organizētajiem rogainingiem sanāca ne gluži tipiska šādiem pasākumiem. Ja iepriekšējo reizi nakts rogainingu gāju pa dienu, tad šoreiz pasākumā piedalījos nedēļu pirms tā notikšanas datuma. Kā teikt - kāpēc ne?

Dokumentālas filmas par sportistiem es skatos visai reti, jo profesionāli sportisti man reti kad šķiet interesanti kā personības. Patiesībā arī rokmūziķi kā personības bieži ir diezgan sekli, bet tur vismaz izvēle ir plašāka. Līdz ar to jautājums - kālab tad mani ieintriģēja šī dokumentālā filma par Teemu Selanni?

Kopš laika gala sevi esmu uzskatījis vairāk par bītlu nekā ripojošo akmeņu cienītāju. Taču man ir jāatzīst - lietās, kas attiecās uz uzdrīkstēšanos Džegers, Ričards un viņu uzticamie ieroču nesēji bija ievērojami pārāki par Liverpūles četrinieku, un viņu debijas plate ir daudz, daudz drosmīgāka kā bītliem.

Ja jau es skatos mēmās ēras filmas, nav laikam dižs pārsteigums, ka arī savā grāmatu izvēlē esmu mazliet iegremdējies pagātnē. Ne gluži tādā ziņā, ka tas būtu bijis plānots, bet sagadījās tā, ka tagad esmu izlasījis vienīgo pilnībā saglabājušos antīkās literatūras romānu. Hā - tagad esmu entelektuālis!

Man patīk dokumentālais kino, par to nav ne mazāko šaubu. Man interesē Latvijā tapušas filmas. Arī tas ir fakts. Tomēr nav tā, ka KSunī izrādītā filma "Caur adatu" būtu bijusi kas tāds, ko īpaši biju gaidījis un vēlējies noskatīties. Kāpēc tā? Stāsts par čali, kas gadiem ilgi lieto heroīnu, kaut kā nešķita tāds kino, kas varētu iedvesmot un motivēt. Rēķināties varēja ar smagu černuhu un ilgstošu depresiju filmas iespaidā. Labi, par pēdējo mazliet pāspīlēju, jo šāda lieta man nav sevišķi raksturīga.

Tagad tas ir ieguvis oficiālu apstiprinājumu (proti - vairs nešaubos par savu apgalvojumu patiesumu):

Trešo gadu pēc kārtas februāra vidū notika pasākums "Ar mani pat pingvīni nerunā". Ne gluži tik sena tradīcija kā LMA karnevāls vai Dzejas dienas, taču tāda, kur esmu piedalījies kopš pirmās reizes.

Latvijas Mākslas akadēmijas karnevāls ir sena tradīcija. Paši LMA-ieši apgalvo, ka pirmais karnevāls noticis 1931. gada 14. februārī un saucies "Rīga dimd", un tur Kārlis Padegs ieradies kā Džeks Uzšķērdējs. Par Džeku Uzšķērdēju man šaubu nav, bet par to, ka karnevāla pirmsākumi patiešām meklējami 1931. gadā, ir. Kāpēc tā un kālab lai mani tas uztrauktu? Lasi tālāk!

Kamēr lielāko daļu Eiropas plosīja 1.Pasaules karš, Zviedrija saglabāja neitralitāti un varēja uzņemt filmas, kurās dominēja mākslinieciskā sastāvdaļa un kur neatradās vieta politiskajam vēstījumam. "Terje Vigen" ir viena no šādām filmām.

Grimstu arvien dziļāk mēmajā kino - kārta pienākusi vienai no klasiskākajām Čārlija Čaplina filmām - "The Kid". Kā jau tas Čaplina filmām raksturīgs, arī "The Kid" visai intensīvi balansē starp ļoti izteiktu fizisku komēdiju un skumji dramatisku darbu.