Kazhes pierakstu burtnīca

Amadejs ir uzaudzis ģimenē, kur visi ir mūziķi. Viņa mamma ir pianiste. Viņa tētis (nu jau miris) bija diriģents. Viņa brālis ir izcils diriģents. Visi cilvēki viņam apkārt interesējas par mūziku, runā par mūziku un pat joko par mūziku. Bet Amadejam nav ne miņas no muzikālās dzirdes un līdz ar to viņš mūziku ienīst.

Kā tas sanāca, ka es izlēmu piedalīties "Gandra" organizētā pārgājienā? Vai manā dzīvē pietrūktu pārgājienu? Vai es pats tādus nemācētu organizēt? Vai nekad iepriekš nebūtu bijis purvā? Vai man trūktu pārgājienu kompānijas? Vai vispār draugu? Uz pārējiem jautājumiem var neatbildēt, bet pirmajam atbilde ir pavisam vienkārša: interesēja apskatīties, kā organizēts pārgājiens atšķiras no tādiem, kādos mēdzu iet ar draugiem.

Ja tu esi lasījis vienu Semjuela Beketa grāmatu, tu vari teikt, ka esi lasījis tās visas. Vai vismaz - vairāk nekā vienu. Absurda teātra viens no tēviem noteikti neizcēlās ar sevišķām stila variācijām savā daiļradē, līdz ar to nav pārsteigums, ka "Molojs" visai labi sasaucas gan ar "Mērfiju", gan Godo, gan to lugu, kuras varoņi atrodas mucās (neatceros nosaukumu).

Zinu, ka "Depo" ziedu laiki ir visai tālā pagātnē un patukši koncerti šajā klubā nav retums. Bet tas, kas piektdienas vakarā darījās Zig Zag koncerta sākumā, gan nemaz nav normāli.

Uz Židrūna koncertu es gandrīz aizgāju jau pagājušā gada sākumā, taču toreiz koncerts tika atcelts, jo grupas bundzinieks bija salauzis kāju. Rezultātā, cik atceros, tā vietā biju uz Baložu pilniem pagalmiem, kas arī bija labs koncerts. Tik vien kā gadu vēlāk redzēju arī Židrūnu.

Ja jau esmu ticis līdz mēmajam kino, vienkārši obligātā kārtā bija jānoskatās "Bruņukuģis Potjomkins" - neapšaubāmi slavenākā Sergeja Eizenšteina uzņemtā filma, aģitkino klasika.

Šķiet, ka man nevajadzēja turpināt Kalvino stāstus - kamēr "Cosmicomics" pamatdaļa šķita svaiga un aizraujoša, turpinājums tai izteikti šķita esam "more of the same" un vairāk garlaikoja nekā izklaidēja.

Šī pilnīgi noteikti ir viena no nozīmīgākajām filmām Holivudas vēsturē. Vai tā būtu mākslinieciski izcila? Nopelnījusi vairāk nekā jebkura cita? Vai tajā piedalītos sava laikmeta slavenākie aktieri? Vai to būtu režisējis kāds no visu laikmetu dižgariem? Nē, nē, un vēlreiz nē. Un tomēr - super leģendāra filma.

Vispār jau interesanti ir ar tām vecajām Holivudas filmām - katrā no tām, ko pēdējā laikā esmu noskatījies, ir bijis kaut kas ievērības cienīgs. Ne gluži tā, ak tās visas man šķistu izcilas, bet kaut kādas interesantas īpatnības ikvienā filmā ir novērotas. Kaut vai tas, ka droši vien drīzumā būšu vismaz vienā lomā redzējis teju ikvienu izcilo 20.gadsimta pirmās puses aktrisi.

Paskaidro man, lūdzu, sekojošo: kā tas nākas, ka filmās par fascinējošiem cilvēkiem viņi tiek parasti padarīti mazāk fascinējoši. Kādēļ nepieciešams piepušķot kaut kādas nepatiesības, ja vēsturiskais materiāls pats par sevi ir izcili kolorīts? Šādi, lūk, jautājumi pēc filmas "Karaliene Kristīne" noskatīšanās.