Pats Sols Belovs šo grāmatu, cik saprotu, neuzskatīja par sevišķi veiksmīgu un to pat īsti neatzina par pilnvērtīgu grāmatu, bet gan tādu kā diplomdarbu pirms ķerties pie īstās rakstīšanas (faktiski gan tas viņam bija jau otrais romāns, un pirmo viņš godāja vēl mazāk). Man gan principā nav skaidrs, kas tieši šajā grāmatā ir tik slikts. Iespējams, tā ir visai vienkārša, un nekādu baiso atklāsmju tajā nav - vienkāršs stāsts par kādu ne pārāk pašpārliecinātu Ņujorkas ebreju, kas strādā preses izdevumā un kuru sāk "vajāt" kāds tips, kurš uzskata, ka Lēventāls (galvenais varonis) ir vainīgs pie tā, ka viņš (Elbijs) palicis bez darba, viņu pametusi un tad nomirusi viņa sieva. Situācija tur bija tāda: Lēventāls bija nupat ieradies Ņujorkā, bez darba un bez sevišķām perspektīvām, visiem iespējamajiem cilvēkiem viņš vaicāja, vai tie viņam nevarētu palīdzēt sagādāt darbu, arī Elbijam. Viņš aizgāja uz darba interviju pie Elbija priekšnieka Rūdigera, ar to salamājās un tā rezultātā Rūdigers no darba atlaida arī Elbiju, kurš tā arī vēlāk nespēja nostāties uz kājām. Tagad Lēventāls ir daudz maz no bedres izlīdis, apprecējies un dzīvo kopumā ciešamu, lai arī ne pārāk aizraujošu dzīvi, kurā parādās Elbijs, kurš no viņa kaut ko grib, lai arī nav īsti skaidrs - ko tieši. Elbija doma ir tāda, ka Lēventāls apzināti aizkaitināja Rūdigeru, lai Elbiju atlaistu, jo Lēventālu bija aizvainojuši dažādi Elbija antisemītiski izteicieni (un tādi patiešām bija). Protams, Elbijs un Lēventāls abi divi ir visai garlaicīgi nīkuļi, no kuriem vien īsti nespēj noformulēt, ko tieši viņš grib, un faktiski ir tāds tizli kaitinošs stalkeris, bet nekas vairāk, bet otrais ir bezmugurkaula ņerga, ne viens, ne otrs nav īsti izturami. Kā teikt - nekā īpaša, bet arī ne īpaši slikti, līdz ar to - kopumā ir ok, bet ne vairāk.

Šis varētu būt teju vienīgais Toma Veitsa studijas ieraksts, kuru nekad neviens un nekādos apstākļos nemēdz dēvēt par viņa kā mūziķa spožāko veikumu. Un ne bez iemesla - lai arī tas nav gluži slikts un neklausāms, bet vienlaikus melodiski tas ir visai pelēcīgs un vairākas tā kompozīcijas manā prātā atsauc nedaudz nodzērušos Frenku Sinatru, kas droši vien nav kompliments. Sāksim kaut vai ar to, ka šajā ierakstā Veitss dzied duetu ar Betu Midleri - un tā noteikti nav Frenka karjeras spožākā stunda, jo tajā vietā, lai pakļautu Betu sev, viņš pats pārvēršas par banālu holivudisku personāžu dziesmā "I Never Talk to Strangers" (tekstuāli tā varbūt ir interesanta, bet muzikāli - absolūts balagāns). Šis nav tas gadījums kā, piem., Niks Keivs+Kailija Minoga "Where the wild roses grow" vai Šeins Makgovans + Kirstija Makkola iekš "Fairytale of New York". Drīzāk tas ir kaut kas no Sinatras "Duets" albuma krājumiem.

Aizdomājos par sekojošu lietu - nav gandrīz neviena puslīdz zināma mūziķa, kura karjera ilgtu kaut vai 20 gadus, lai tās laikā viņš nebūtu savārījis kādus smagus sūdus - ierakstījis vismaz vienu albumu, par kuru vīpsnājuši kritiķi un/vai par kuru pašam vēlāk bijis kauns.

"Naktsputni ēdnīcā" nav tipisks ieraksts Toma Veitsa diskogrāfijā, lai gan Veitsa gadījumā jau vispār nekas nav īsti tipisks. Tas ierakstīts dzīvajā nelielas skatītāju auditorijas klātbūtnē, tādējādi radot personiskāku sajūtu kā tas ir citu koncertierakstu gadījumā, turklāt tajā netiek spēlētas dziesmas no Veitsa pirmajiem albumiem, bet tikai šīs konkrētās programmas skaņdarbi. Turklāt patiesībā tas pat nav īsti koncerts - drīzāk to var nosaukt par izklaides vakaru ar Tomu Veitsu, kurā drusku tiek spēlēta mūzika, bet pamatā muzikālais noformējums nesniedzas tālāk par vienkāršiem džeza shuffle, kam pa virsu Toms reizēm vairāk runā, bet reizēm - vairāk dzied. Gandrīz pirms katras dziesmas ir ievads, kas bieži ir gandrīz tādā pat garumā kā pati dziesma, un arī pašas dziesmas nav sevišķi detalizēti izstrādātas. Gan no ievadiem, gan pašām dziesmām visuzrunājošākā ir "Better off without a wife" ar visu savu ievadu. Protams, tas viss izklausās diezgan smieklīgi - klausīties kā aptuveni 25 gadus vecs Toms Veitss sevi pasniedz kā rūdītu vecpuisi, kurš nekad neplāno precēties (nekas, ka nemaz ne tik daudzus gadus vēlāk viņš apprecēja Ketlīnu Brennanu, radošajā sadarbībā ar kuru viņš auga arī muzikāli), taču šajā ierakstā viņš jau izklausās esam vismaz divsimts gadus vecs, līdz ar to autentiskuma trūkuma tajā visā padarīšanā nav (nekas, ka nule esmu jau dažus gadus vecāks kā Veitss šajā ierakstā un nemaz vēl nejūtos esam vecs kraķis).

Skolā mums šī grāmata ietilpa 12.klases izvēles literatūras sarakstā - kad no ārzemju literatūras krājumiem bija saraksts ar kādām 25 grāmatām, no kurām katram bija jāizlasa tikai viena. Es, būdams īpaši slinks, toreiz izvēlējos "lasīt" Vonnegūta "Lopkautuvi Nr.5", kuru, protams, biju jau izlasījis iepriekš. Tomēr turpmāko gadu gaitā lielākā daļa no toreiz ieteiktās lasāmvielas ir iepazīta (neba nu sekojot sarakstam, kura man nemaz nav, bet tālab, ka patiesībā tur ieteiktais patiešām bija 20.gadsimta literatūras klasika). Hemingveja "Sirmgalvis un jūra" ilgi palika neizlasītajā sarakstā, nevaru pat pateikt - kālabad. Taču Ķīnas ceļojuma laikā beidzot saņēmos un to izlasīju. Grāmatas sižetu var atstāstīt vienā teikumā - vecs vīrs dodas jūrā, uzķer uz āķa milzīgu zivi un cīnās ar to vairākas dienas. Taču, protams, ne jau visai pieticīgie notikumi ir tas, kas šo dara par vienu no Hemingveja ietekmīgākajiem darbiem. Vecais vīrs pats par sevi ir vienkārši monumentāls varonis - kārtīgs vīrietis šī vārda vislabākajā nozīmē (jāatzīmē, ka Hemingveja daiļradē vispār spēcīgi vīrieši ir būtiska sastāvdaļa, kaut kādā mērā viņš būtu saucams arī par "mačisma" klasiķi), kurš ciena un mīl jūru, un ciena un mīl zivis, kuras viņš ķer, vienlaikus nožēlodams, ka viņam tās ir jāķer, jo tās ir skaistas un spēcīgas, un gribēdams pierādīt, ka viņš ir vēl skaistāks un spēcīgāks par zivīm. Grāmatas otrā daļa - pēc zivs noķeršanas ir bezcerīga izmisuma pilna, kad vecais vīrs saprot, ka viņam nebūs lemts zivi nogādāt krastā, jo to aprīs negausīgās haizivis, taču viņš turpina cīņu līdz pēdējam. Skaisti, spēcīgi, vīrišķīgi, skumīgi. It kā - tik ļoti vienkārši, nekādu tev postmodernu triku un pārgudrību, bet vienlaikus - tik dziļi, ka vai bail. Nezinu gan, vai skolas laikos to izlasījis, es nebūtu sācis zirgoties, gan jau, ka būtu - līdz ar to droši vien labi, ka tolaik necentos visu izlasīt uzreiz, bet pataupīju laikam, kad arī pats būtu kļuvis kaut drusciņu nopietnāks. Varbūt ne gluži tik nopietns, lai pavadītu vairākas dienas jūrā, cīnoties ar milzīgu zivi, bet tas laikam šajā gadījumā nav tik būtiski.

Everything changed from the moment when stepped onto Chinese mainland. The area around the Shenzhen railway station was a total mess, with huge crowds of people seemingly lacking any purpose of movement, with hordes of Chinese carrying heavy bags and moving towards the Hong Kong border, with annoying taxi drivers advertising their services.

Nevaru saprast, kā tas sanāca, bet man bija radusies sajūta, ka līdz šim nevienu Mjurielas Spārkas grāmatu lasījis nebiju, lai gan patiesībā tādas jau bijušas veselas trīs. Tā laikam sanāk, ka lasot pārāk daudz, daudz kas aizmirstas. Visai nožēlojami, ja godīgi. Turklāt no iepriekš lasītajām trim grāmatām divas man patiesībā visai labi patika. Šajā ziņā labi, ka uzturu šādu piezīmju grāmatiņu, kurā allaž varu pārliecināties par dažādām savas personības detaļām. Protams, ja kāds uzhakotu manu blogu un sapildītu faktoīdu ar filmām, kuras patiesībā nemaz neesmu redzējis, varētu gadīties, ka es tā rezultātā pamazām pilnīgi sajuktu prātā. Kā lai arī nebūtu, tās trīs Spārkas grāmatas es patiešām tiku izlasījis, un arī šo - ceturto.

Es neesmu tipiskākais spiegu romānu fans, kādu vien var iedomāties - faktiski šis ir tāds literatūras veids, kas mani nekad nav sevišķi valdzinājis, taču sanāca tā, ka šī grāmata bija līdzi paņemtajā komplektā Ķīnas ceļojumā un... tu pats saproti, kas ir līdzi paķēries, to tu arī lasi, it īpaši ja esi tik maniakāls visa kā lasītājs kā es. Un patiesībā šī grāmata ir visai interesanta, kaut vai tāpēc, ka šī nav tāda stila grāmata kā varonīgi Džeimsa Bonda eposi, bet gan visai skumjš un bezcerīgs vēstījums par ne pārmērīgi kompetentiem slepeno dienestu darbiniekiem, ambīcijām un tās traģiskajām sekām. Tātad - kāds aģents ir iesūtījis ne pārāk ticamu informāciju par padomju atomieroču izvietošanu kaut kur netālu no Rostokas Austrumvācijā, un "Departaments" - organizācija, kas bija ietekmīga 2.Pasaules kara laikā cīņās ar vāciešiem, bet sekojošajās divās desmitgadēs ir pārvērtusies par visai normālu birokrātu kantori, saskata tajā iespēju atjaunot savu seno dienu spozmi un iesūtīt savu aģentu sociālistu kontrolētajā teritorijā, lai noskaidrotu kaut ko precīzāku. Diemžēl ar kompetenci pēc 20 gadu dīkstāves ir tā kā ir, un aģents, kurš divdesmit gadus neko nav darījis šajā virzienā, nav grandiozi labi sagatavots šāda stila operācijām, līdz ar to traģēdija visa noslēgumā ir neizbēgama, un cilvēciskais faktors arī te savu lomu spēlē - iesaistītie personāži kopumā nav ne muļķi, ne ļaundari, bet viņi pārvērtē savas spējas ar visām no tā izrietošajām sekām. Visai skumjš un, cik saprotu, reālistisks specdienestu darbības atainojums, bez kaut kādas baigās varonības, skaistām sievietēm un ļaundariem, kas vēlas paverdzināt visu pasauli. Patiesībā - noteikti saistošāka grāmata, nekā es no tās sākotnēji būtu gaidījis.

Šī grāmata izrādījās ļoti piemērota lasāmviela Ķīnas ceļojuma laikā, jo liela tās daļa norisinās tieši Ķīnā. Grāmatas sākotnējā galvenā varone Rūta ir sieviete mūsdienu Amerikā, kura tuvojas piecdesmit gadu slieksnim, strādā par "ghost writer" un nespēj nekādi samierināties ar to, cik viņai ir neizturama māte. Viņas māte ir ķīniete, kas nodzīvojusi gandrīz visu mūžu Amerikā, nav centusies sakarīgi apgūt angļu valodu, meitu visas bērnības garumā ir pazemojusi un turpina to darīt arī vairs nebūdama jauna, ir skopa, nejauka, nedraudzīga un skaudīga, nelāgi izturas pret savu māsu, un vēl ir apsēsta ar visādiem spokiem un lāstiem. Rūta tikām ir relatīvi laimīga, lai arī viņai ir daudz visādu kompleksu iekšā, kuru būtību mēs grāmatas laikā pamazām uzzinām un par daļu no kuriem es labprātāk nebūtu ticis apgaismots. Kad viņa atklāj, ka mātei strauji progresē Alcheimera slimība, viņa saņemas un palūdz kaut kādu tipu iztulkot no ķīniešu valodas mammas piezīmes, kas atklāj daudz nepatīkamu noslēpumu no viņu dzimtas vēstures, tai skaitā to, kas tad īsti šajā grāmatā ir "kaulu daktera meita" (tā nav ne Rūta, ne viņas māte, bet gan vecāmāte). Izrādās, ka daudz kas nav tāds, kā tas izskatās un ka cauri mātes vecuma plānprātībai atklājas arī daudz patiesības.

Oldozs Hakslijs, kā šķiet, visai nopietni aizrāvās ar antiutopiju radīšanu - viņa slavenākais darbs "Jaunā, skaistā pasaule" ir šādā stilā, un arī "Ape and Essence" stāsta par mītisku nākotni, kuras civilizāciju par tādu labāk nesaukt. Grāmata gan patiesībā ir visai izteikta spēle - tās pirmajā daļā tiek stāstīts par diviem vīriešiem, kas Gandi nogalināšanas dienā atrod visai īpatnēju antiutopisku scenāriju un dodas meklēt tā autoru Tallis, kurš izrādās, ka ir miris, kamēr grāmatas otrajā daļā tiek prezentēts pats scenārijs. Doma tur ir aptuveni tāda - cilvēce ir praktiski iznīcināta atomkarā starp Rietumiem un Austrumiem, abām pusēm pārņemot sliktākās otras puses īpašības, un neskartas palikušas vienīgi stratēģiski nenozīmīgas teritorijas, piemēram, tādas kā Jaunzēlande. Atbilstoši šim scenārijam, zinātnieku grupiņa ierodas atomkara izpostītajās zemēs, atklājot, ka to mūsdienu iemītnieki ir kļuvuši maksimāli barbariski un dzīvnieciski, radījuši sātana pielūgšanas kultu, atbilstoši kuram viņiem reizi gadā notiek vairāku nedēļu pārošanās orģijas, kuras kulminē iepriekšējo orģiju rezultātā dzimušo bērnu-mutantu nogalināšanā. Jāpiezīmē, ka lai kvalificētos par mutantu, nepieciešams, lai uz rokas būtu vairāk nekā septiņi pirksti un lai cilvēkam būtu vairāk nekā seši krūtsgali. Šī jaunā pasaule pārtiek no vecās pasaules atliekām - meklē vecas drēbes, dedzina grāmatas kā kurināmo un neapstrīdami virzās uz savu strauju galu. Taču zinātnieks, kuru šie barbari sagūstījuši, iemīlas vienā "jaunās pasaules" sievietē, kas rada daudz neērtību, kaut vai tāpēc, ka viņam nepiemīt jaunajai sugai raksturīgā sezonālā pārošanās tieksme, bet gan cilvēkiem raksturīgā nemitīgā pārošanās tieksme, kas atbilstoši valdošajai sātanisma reliģijai ir pretlikumīga, un vispār vienīgie kaut cik saprātīgie cilvēki tajā pasaulē ir sātanisma kulta iniciētie.