Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējā pusotra gada laikā esmu itin bieži iegriezies gan Latvijas Valsts vēstures arhīva lasītavā, gan šobrīd kārtējo reizi nestrādājošajā vietnē Raduraksti. Tematika, kuras dēļ tur esmu viesojies, ir bijusi dažāda - mājas vēsturisko projektu meklējumi, dzimtas koka pētījums, bet pēdējā laikā galvenokārt - pirmskara Latvijas futbola neskaidru jautājumu noskaidrošana. Šī procesa ietvaros itin daudz esmu saskāries ar dažādiem sarežģījumiem, kas liecina - visā sistēmā ir ļoti daudz vietas izaugsmei. Aprakstīšu virkni nejēdzību, kuras ir sasāpējušas šī laika gaitā. Vispirms gan atruna - man nav pretenziju pret arhīva darbiniekiem, jo viņi tikai pilda priekšrakstus - problēmas pilnīgi noteikti saskatu no vadības puses, kurai vajadzētu vadīt pārmaiņas, jo ne jau lasītavas darbiniece ņems un pati izlems, ka no rītdienas mēs kaut ko darīsim citādāk. Aprakstīšu saskarsmes ar arhīvu procesu soli pa solim.

Pirms neilga laika hipsteru plašumus pāršalca nepatīkama ziņa, ka Radio 101 šobrīd nav tie labākie laiki un ka tur vairs nebūs dzirdami Švāns, Terzens un Peneze jeb raidījums "Ausīs rīts". Par šo ziņas var atrast gan @delfilv, gan @irlv, gan droši vien simtos dažādu twitter kontu. Nepretendēju uz finansista statusu un nemēģināšu analizēt, kālab tā notika, ka rīta raidījuma komanda paziņoja, ka finansiālu apstākļu dēļ viņi 101 ēterā vairs nebūs atrodami, bet viens gan man šķiet tizli.

Fakts: referendumā piedalīšos, balsošu pret krievu valodu kā valsts valodu. Motivācijai šeit pat īsti nav nozīmes.

Piekrītu, ka pirmssvētku laiks varbūt nav īstais, kurā apcerēt dažādu web tehnoloģiju plusus un mīnusus, bet mani mazliet ir satraucis tāds brīnums kā CSS3. Idejā tur viss ir perfekti - pārvarēt tos šauros rāmjus, ko nosaka vecāki CSS standarti, atbrīvoties no nepieciešamības visam izmantot bildītes, javascriptus (vai, Ūsiņš tevi atpestī, flash!), bet ko tas nozīmē praksē? To, ka ir labi ja pāris CSS3 īpašības, kuras vienādi būtu realizētas visos populārākajos pārlūkos. Es pat nerunāšu par to, ka man šķiet stulbi, ka pat apaļoto malu nodrošināšanai Firefox ir jāraksta papildu priedēklis -moz, bet sliktāk ir ar tādām īpašībām, kuras šur tur ir atbalstītas, šur tur ir atbalstītas daļēji un kaut kur nav atbalstītas nemaz. Visādi 3D brīnumi un tā tālāk. Šodien man tika ar lielu sajūsmu parādīts kaut kāds CSS brīnums, kas ļoti smuki ar dažādiem efektiem veic pārejas starp bildēm galerijā. Gribēju apskatīties to arī savā datorā un izrādījās, ka nevaru, jo šī funkcionalitāte esot atbalstīta tikai iekš Safari. Yeah, right! Es neesmu tik psihs, lai gribētu visu perfekti redzēt strādājam iekš IE6 (lai arī tas veido dažus procentus potenciālās auditorijas, bet tā vismaz ir tā auditorijas daļa, bez kuras es vēl varētu izdzīvot), bet atbalsta trūkums VISIEM pārlūkiem izņemot tos pāris % auditorijas, ko veido Safari? Tikpat labi var taisīt IE6-only lapas.

Kaut kā palaidu garām, ak elektronisko parakstu vākšana šajā jautājumā izgāja tik raiti, ka nepieciešamie 10`000 parakstu iniciatīvas iesniegšanai izskatīšanai Saeimā, tika savākti nedēļas laikā. Nezinu, ko viedie vīri šajā lietā izlems, bet manā skatījumā šajā gadījumā ir viens nopietns šķērslis, kas varētu atbildības reālu pielietojumu padarīt neiespējamu.

Mēdz teikt, ka ēšana ir vairāk nekā tikai eksistencei nepieciešamās enerģijas uzņemšana. Kultūra, rituāls, varbūt pat garīgs pasākums. Nenoliedzami - svinīgas pusdienas, kur sanāk kopā ģimene, kas citkārt netiekas, ir kaut kas vairāk kā vienkārša pieštaukāšanās. Kopīgu ēdienreizi neaizstāsi ar pāris uzturvielām bagātām kapsulām.

Aizdomājos par sekojošu lietu - nav gandrīz neviena puslīdz zināma mūziķa, kura karjera ilgtu kaut vai 20 gadus, lai tās laikā viņš nebūtu savārījis kādus smagus sūdus - ierakstījis vismaz vienu albumu, par kuru vīpsnājuši kritiķi un/vai par kuru pašam vēlāk bijis kauns.

Varbūt kāds var padalīties pieredzē par attiecīgajām ierīcēm - plusi, mīnusi, raksturīgākās problēmas? Patiesībā mīnusi un problēmas ir tas, kas mani interesē vairāk - proti, ar ko jārēķinās, attiecīgo ierīci iegādājoties. Un vispār - vai Latvijā kāds Barnes and Noble tirgoto "Nook" izmanto? Vienkārši pēc Wikipedia izskatās, ka abas ierīces ir apmēram līdzvērtīgas, bet zināms jau, ka Wikipedia nav tas avots, kuram 100% uzticēties.

Skatījāmies mēs vakar tādu filmu kā Splinterheads. Tajā visai amatieriski tika parādīts Geocaching, ļoti savdabīgi interpretējot to, kā realitātē notiek slēpņošana: GPS ierīce, kura neļauj galvenajai varonei ne tikai noskaidrot, kurā virzienā viņai jādodas, lai atrastu klintis, bet pat ar tā palīdzību viņa nevar noteikt, pa ceļam uz objektu, cik tālu vēl atlicis, un tāpēc viņa jautā puisim - how far is it?; nez kāpēc, lai veiktu apkopi slēpnim, ko viņa pati izvietojusi klajā laukā, viņa nevis izmanto GPS, bet gan saka - let`s split up and search the field; sākumā pati saka - nepievērs citu cilvēku uzmanību, jo geocaching`ā tā darīt nedrīkst, tad izģērbjas un ar milzīgu švunku ielec ūdenī, piesaistot pilnīgi visu tuvumā esošo vīriešu uzmanību.

Vakar lasīju ziņu par to, ka Kino profesionāļi kritizē deputātus par šauru skatījumu uz nozares attīstību. Ziņas doma bija tāda, ka Saeimas deputāti pauda sašutumu par to, ka Latvijā tiek uzņemtas filmas par tēmām, kas sabiedrībai nav svarīgas vai nav pieņemamas (konkrēti runa bija par homo@lv - dokumentālu filmu par Praidu - treileri skaties šeit - naudas jau tāpat esot maz (fakts!) un tā pati tiekot izmantota visādiem kaitīgiem projektiem, nevis patriotiskām un nozīmīgām filmām.

Bišķi baisi pat iedomāties, bet šovasar apritēs 10 gadi kopš beidzu vidusskolu. Cik zinu, šādos apaļos gados ierasts organizēt klases salidojumus, atskatīties uz aizgājušo laiku un tā tālāk. Man gan ir visai izteiktas aizdomas, ka mums nekāda salidojuma nebūs, bet tā ir cita lieta. Neatkarīgi no tā, man šķiet, ka tādi salidojumi mūsdienās ir kļuvuši pavisam neaktuāli. Kāpēc? Mēģināšu pamatot.

Braucu no rīta ar riteni uz darbu, kā allaž - pa Slokas ielu. Nezinu, vai teritorija starp Maritimu un Uzvaras bulvāri jau skaitās Uzvaras parks vai nē, bet ērtības labad pieņemšu ka jā. Tātad - šorīt atkal parkā atsākusies "simtlatnieku" nodarbināšana. Kādi 15 cilvēki ņem un kaļ ledu no vienas no parka taciņām. Cik nu katrs centīgi, tas pat nebūtu būtiski. Bet - liels daudzums cilvēku. Parka celiņi patiesībā jau tāpat ir ļoti labi iztīrīti un, manuprāt, tur nekādi papildu darbi nav nepieciešami. Bet nē - ir jātīra. Tikām tiltiņš pāri Mārupītei, kas atbilstoši manai izpratnei arī ir šī parka sastāvdaļa, pa ziemu nav tīrīts ne reizi - sniegs un ledus tur ir cilvēku kāju sablietēti biezā slānī, un braukt pa to ir ļoti problemātiski. Bet, protams, to tīrīt nevajag, jo gan jau ka kaut kāda birokrātiska absurda dēļ par tiltiņa tīrīšanu neviens nav atbildīgs. Nošausminos par, manuprāt, stulbo veidu, kā tiek likts lietā cilvēku darbs, un tad ieraugu kaut ko īpaši jēdzīgu - pa parka celiņiem braukā pussmagā mašīna, no kuras aizmugures divi veči lielām saujām bārsta maģisko komplektu - smiltis ar sāli. Vai tas patiešām ir vitāli nepieciešams - parkā kaisīt to pretīgo sāli? Nebija tur tie celiņi pirms tās kaisīšanas slideni, es tev saku! Bet nē - ir paredzēts kaisīt, tātad jākaisa, pofig, ka jēgas nekādas. Un saki vēl, ka nedzīvojam padomijā.

Pēdējo dienu laikā divos neatkarīgos avotos (visai draņķīgas kvalitātes romānā un "1000 jūdzes Mjanmā") tika piedāvāta viena un tā pati atbilde uz šo jautājumu. Proti, Āzijā mītoša cilvēka acij divi eiropieši izskatās tikpat līdzīgi kā eiropietim - divi ķīnieši. Un līdz ar to, ieraudzījuši tevi uz ielas, viņi (kas kaut kādā mērā seko tam, kas notiek apkārtējā pasaulē) tavā izskatā sazīmē kaut ko līdzīgu kādam citam baltajam, un pieņem, ka tu esi attiecīgā slavenība.

Seriālā Misfits divas reizes tika pieminēta raksta virsrakstā minētā tēma, arī šur tur citur zinātniskās fantastikas kontekstā tiek minēts šāds gājiens kā viena no populārākajām lietām, ko varētu darīt, ja tiktu izgudrota laika mašīna. Otrs populārākais variants - apskatīt klātienē Jēzu.

Vakar piedalījos Britu Padomes organizētajā pasākumā Es esmu vērtība, kur mani bija paķēris līdz cilvēks, kurš (tā vismaz man šķiet) mēdz dēvēties par Unrepublic.

Mapē ar dažādiem brīnumiem pie vecākiem šorīt uzgāju šādu te unikālu "dokumentu":

Es neesmu viens no tiem, kam pēc skolas beigšanas paliek par to vislabākās atmiņas. No tiem, kas iegriežas savā vecajā skolā arī tad, kad tas nav nepieciešams. No tiem, kas par visu vairāk vēlas apmeklēt katru salidojumu. No tiem, kas visus savas skolas beidzējus uzskata par "savējiem". Es esmu nejauks un spurains. Bet tas nenozīmē, ka man nebija skolotāju, kuriem man būtu jāsaka liels Paldies par laiku un pūliņiem, ko viņi ieguldījuši, lai no manis uztaisītu cilvēku (un kaut ko pie reizes arī iemācītu). Secība izvēlēta nejauši.

Viss tālākais būs tikai manas fantāzijas, iedomātas hipotēzes, kam nav īstas saistības ar realitāti. Tas tā - atrunai, lai tu nenāktu ar spēlētāju parakstītu nūju sašķaidīt manu galvaskausu.

Slēpņojot ar man pieejamo "budžeta" komplektu, nopietna problēma, ņemot Lodža slēpņus, ir saistīta ar nepieciešamību vadīties no viena punkta uz citu punktu, norādot attālumu un azimutu nākamajam punktam. Problēma ir tajā, ka TrekBuddy gluži vienkārši nepiedāvā iespēju pateikt, ka no šejienes vēlos doties 632 metrus 125 grādu leņķī. Tā faktiski ir vienīgā nopietnā problēma, kas būtu atrisināma ar labāka aparāta iegādi.

Robert Wyatt ir viens no maniem absolūti lielākajiem elkiem. Un viens no tiem mūziķiem, kurus man diez vai jebkad būs lemts redzēt uzstājamies dzīvajā. Kaut tāpēc vien, ka jau kopš astoņdesmitajiem gadiem Vaiats koncertus nesniedz vai arī sniedz gaužām reti.

Šodien, braucot ar velosipēdu no centra uz darbu, aizdomājos par sekojošu tēmu - kādas muļķības repoja Ozols savā pirmajā solo karjeras hitā "Rajons". Dziesmas tekstu Internetā diemžēl neatradu, bet labi atmiņā palikušas rindiņas par to, ka cilvēks visu mūžu dzīvo vienā rajonā, turpat apprecās utt. Un pretstatīti tiek divi šādi rajoni - Pārdaugava (kuru pārstāv pats Ozols) un Zoļiks (no kura ir grupējums RDK).

vakar vairākas reizes mani pārņēma tramīga sajūta - ka uz ielas kāds mani apturēs un pavaicās: "А где твоя ленточка, фашист!?"

Visapkārt daudz (domājams - pamatotu) runu, ka milzīgu daļu Dinamo biļešu izķer spekulanti, lai vēlāk pārdotu tālāk par lielāku naudu. Mans mērķis nav vērtēt šādu rīcību no tikumiskā viedokļa, bet gan gribas saprast - kādā veidā šī sistēma darbojas.

Skat., diagramma no Wikipedia, kas rāda dažādu narkotisku vielu radīto fizisko kaitējumu un atkarības līmeni.

Apgalvojumu, ka sportā viss ir iestudēts, vakar pēc "Dinamo" pārsteidzošās uzvaras Mitiščos izteica Liene. Man kā cilvēkam, kuram kopumā sports patīk, dabiskā pretreakcija bija tāda, ka tas nav iespējams. Tiesa, Sergejs un Marina par šādu variantu bija vēl vairāk sašutuši.

Atvainojos, ja ar šo rakstu aizvainoju tavas ticīgās jūtas - nav mans mērķis smieties par tiem, kas patiešām tic un kurus ticība padara par labākiem cilvēkiem.

Tātad motociklisti savu panāca - viņiem nodeva tiek palielināta mazāk drakoniski, autovadītājiem - vairāk. Man personīgi šī situācija ne pārāk patīk, jo šaubu nav, ka vismaz noteikumu neievērotāju motobraucēju vidū ir vairāk nekā autovadītāju aprindās. Intereses pēc jautājums - vasaras sezonas laikā, braucot ar mašīnu, kas ir novērojams biežāk:

Lēnām un neatlaidīgi turpinu lasīt Duglasa Hofštatera "Goedel, Escher, Bach: an Eternal Golden Braid". Lai arī visticamākais ar šo grāmatu galā netikšu vēl vismaz dažus mēnešus, tā varētu pretendēt uz tādas grāmatas statusu, kas uz mani atstājusi vislielāko iespaidu pēdējo n gadu laikā. Tāpēc arī necenšos to pievarēt pārāk ātri, jo kāda gan jēga ir pārmērīgi ātri pārskriet pāri grāmatai, kas tevi motivē uz domāšanu un dod iedvesmu un idejas. Tieši šīs grāmatas iespaidā uzrakstīju savus divus pēdējos stāstus - Mana pēdējā dziesma un Dusmas against the Machine. Protams, ka ne jau tieši no grāmatas ietekmējos, bet tā kalpoja par idejisku atspēriena punktu. Un ja būtu man pacietība realizēt citas idejas, šādu stāstu būtu vairāk. Turklāt tieši šī grāmata man radīja domu, ka varbūt vajadzētu atsākt studijas. Pēdējais punkts gan ir zem milzīgas jautājuma zīmes - bet ko var zināt, varbūt tomēr kādreiz...

Несколько дней назад у нас с Лиене завёлся спор про эту сверхивестную песню группы БИ-2. А точнее - про то, о чём же на самом деле она. Я отстаивал точку зрения, что это - пустые слова, Лиене - свою точку зрения.

1) katrs n.ī. īpašnieks pats nosaka, cik lielu viņš vēlas maksāt n.ī. nodokli. Šī būtu summa A.

Teju jau pusgadu Baraks Obama ir ASV prezidents. Miljonu sapņi piepildījās, visas pasaules gandrīz nedalīti nīstais Bušs ir prom. Bet gribētos zināt - vai kāds var nosaukt tās grandiozās pārmaiņas, kurām pasaulē vajadzēja ieviesties līdz ar jauno ASV prezidentu? Mūsu CS viesis no Itālijas apgalvoja, ka Obama esot tikai skaists pozitīvais tēls, kas gan praksē turpina to pašu iekš- un ārpolitiku, kas bija Buša administrācijai, cita starpā Obama esot arī pagarinājis bēdīgi slavenā Patriot Act darbības termiņu. Pēdējam apgalvojumam apstiprinājumu neatradu - lai arī vienlaikus nekur nemana runas, ka būtu domas no šī ne pārāk demokrātiskā instrumenta atbrīvoties. Tāpat gan jau ne bez ASV valdības atbalsta sākās protesti pēc prezidenta vēlēšanām Irānā un ir dzirdētas baumas, ka šo nemieru gala rezultāts varētu būt invāzija Irānā (un šoreiz - ar visu ANO atbalstu). Neņemos šādus apgalvojumus nedz apstiprināt, nedz noliegt. Vispār jau Obamas administrācija nav pagaidām publiski runājusi par šāda kara iespējamību, bet ne jau vienmēr kā tas bija Buša gadījumā kara plāni tiek publiski izziņoti sešus mēnešus iepriekš.

Zināms, ka LV latviešu un nelatviešu ir apmēram vienāds daudzums. Un domājams, ka kopuma internets latviešiem un nelatviešiem ir pieejams apmēram vienādā mērā. Tomēr man vismaz virtuālajā vidē šķiet, ka latviešu ir daudz vairāk. Apskaties www.nekur.lv - cik tur ir blogu ar tekstiem krieviski?

Tagad, kad tikai retajam (man) mājās nav maizes cepēja un citu līdzīgu ietaišu, ar ko mājās pagatavot tādus produktus, ko esi radis pirkt veikalā, radās jautājums par saldējuma gatavošanu mājas apstākļos. Ir neapšaubāms fakts, ka veikalos iegādājamie saldējumi lielākoties neizceļas ar sevišķi augstu dabiskuma pakāpi. Ja godīgi, man ir apnikuši saldējumi, kuros ietilpst "siera suliņu pulveris", 5 dažādi stabilizētāji un visāda citāda brīnišķīga draza. Tomēr jautājums ir par to, cik lielā mērā mājās gatavots saldējums var būt garšīgs. Ja es tādu vispār jebkad esmu ēdis, tad tas būs bijis pirmsskolas gados, proti - vēl padomju laikos, kad arī veikala saldējumā visticamākais dažādu E-brīnumu bija daudz mazāk (zinātne nebija gana augstā līmenī...), bet kā tāds varētu garšot - noteikti neatceros.

Žēl, ka Eiroparlamenta vēlēšanās būsim spiesti balsot obligāti par kādu no Latvijas partijām un nevis no visa kandidējošo partiju saraksta. Varbūt es gribētu atbalstīt Zviedrijas Pirātu partiju. Vai Portugāles Zemes partiju. Negribu es izvēli starp "Citu Politiku", "Jauno laiku" un PCTVL! Eiroparlaments taču ir vienots visai Eiropai. Kāpēc mums tad obligāti vajadzētu lobēt, lai tur iekļūst vairāk "mūsējo"? Varbūt man, piemēram, šķiet, ka Latvijai lielāku labumu Eiroparlamentā varētu dot tie paši zviedru pirāti, bet nē - par viņiem man neviens balsot neļaus, atstājot izvēli starp Štokiju un Pabriku (ja viņi, protams, nav vienā partijā - whatever).

Patiesībā par reklāmas spēku nerakstīšu. Vienkārši šorīt pa ceļam uz darbu Daugavgrīvas ielā uz liela stenda ieraudzīju Jātnieku skolas reklāmu. Es, protams, neesmu eksperts šajos jautājumos, bet kaut kā man neticās, ka šobrīd pēc jāšanas skolām varētu būt liels pieprasījums, un neticu arī, ka vides reklāma te kaut ko varētu mainīt. Ir dzirdēts, ka ekonomiskie krīze nav tie tipiskākie apstākļi, kad daudz cilvēku nododas elitāriem sporta veidiem. Labi vēl, ka reklāmā bija tikai jāšanas skola, nevis zirgu polo nodarbības vai "kļūsti par profesionālu golferi".

Jau pirms kāda laika man no Amazona pienāca Gödel, Escher, Bach. Vakar pirmo reizi kaut nedaudz to pašķirstīju un uzdūros sekojošam uzdevumam:

Vai tas nav ļoti ērti, ka situācijā, kad valsts atrodas uz bankrota sliekšņa, kad tiek nogriezta nauda pilnīgi visam (izņemot to, par ko saņemti atbilstošie otkati), visa Latvjzemes interneta vide tiek pārpludināta ar diskusijām un strīdiem par tik dzīvībai svarīgu tēmu kā Youtube un autortiesības Internetā? Šī principā absolūti trešās svarīguma pakāpes tēma ir aprijusi jautājumus: kādā veidā mēs esam nonākuši šajā situācijā? ko darīt tālāk? kādā veidā ir paredzēts atdot nereālos parādus (un vai vispār ir paredzēts?)? Tā vietā stājusies Agnese no AKKAs un viens sasodīts Coldplay videoklips.

Nē, es tās tomēr nerakstīšu, lai arī N.R. mani aicināja šim pasākumam piebiedroties.

Kā katru rītu šodien izgāju no mājas 8:30. 37.autobuss uz centru bija pustukšs. Vanšu tilts bija pustukšs. Rīgas centrā bija uz pusi mazāk cilvēku kā vakar.

Pagājušonedēļ lasīju vienu Kliforda Saimaka sci/fi romānu, kurā aktīvi tika izvērsta tēma par to, vai androīds ir pielīdzināms cilvēkam vai nav, un kas īsti definē cilvēku. Tēma, protams, sastopama arī citu - Filipa K. Dika "Do Androids Dream of Electric Sheep" uzreiz nāk prātā, tāpat filma "A.I.".

Pēc kārtējā ne pārāk veiksmīgā Latvijas biatlonistu starta, izlēmu apkopot diagrammās viņu sniegumu šodienas sacīkstē, lai mēģinātu saprast, kā ir ar potenciālu rezultātu uzlabošanai. Nu un vispār man vienkārši patīk visādu veidu diagrammas.

Šīs tēmas aizsākums meklējams diskusijā par vārda liemenis nozīmi Lienes saitā. Apvaicājos arī Andrejam, vai viņš ir pazīstams ar vārdu "liemenis". Uz ko viņš vaicāja, vai tā gadījumā nav kāda daļa no cilvēka vai cita dzīva organisma?

To be honest, I`m cheating. When writing my new series of stories there should be one specific record that I should be listening to as a soundtrack to it. So far I haven`t been doing it. I tried to repeat one song on my playlist infinity when writing the second part today, but somehow it didn`t bring creatively satisfying results. I also tried to listen to one of the albums of "Ļeņingrad" (it was disastrous as Shnur seems to be killing all kinds of creativity within me) and afterwards - "Combat Rock" by "The Clash". The latter also wasn`t much of a success, as it is a rather crappy album, I gotta say. So I`m thinking that the main rule for music to be good in order to improve creativity is for it to be good. It can be good thrash metal and it can be good dance-pop, that doesn`t matter that much (although it does affect the mood of the writing), but it being good is a crucial requirement. So I ended up writing without any soundtrack whatsoever, as no music is better than bad music.

Filmā "In Bruges" Rejs visā tās garumā pārdzīvo to, ka viņš nošāvis mazu zēnu. Bet ne mirkli viņš nepauž nožēlu par to, ka nošāvis mācītāju. Arī es kā skatītājs uzreiz šajā situācijā automātiski pieņēmu, ka tas mācītājs nebija labs cilvēks - pedofīls, blēdis vai vēl kaut kas tamlīdzīgs. Domājams, ka ļoti rets šīs filmas skatītājs iedomājās arī par netaisnību pret mācītāju, pret to, ka viņam tika atņemta dzīvība. Jautājums - kāda gan ir baznīcas reputācija mūsdienu pasaulē, ja vairums cilvēku (tas gan ir tāds mans pieņēmums, kas nav balstīts faktos) automātiski pieņem, ka ja kāds nošauj filmā mācītāju - tātad šis mācītājs to bija pelnījis?

I know dung about world economics, that`s a fact. So quite probably the following text will be childish and not corresponding to the real situation. But I don`t give a damn anyway and will write as silly as I want to.

Eh, kā man patīk notāri. Un visādi citādi valsts pārstāvji. Viņi lielākoties ir tik kompetenti, tik labi saprot lietas būtību un nemaz viņiem nav noslieces pašu primitīvāko uzdevumu sajāt līdz pēdējam.

There have been tons of jokes regarding how old Harry Potter would be when he should be in his last year at Hogwarts (Daniel Radcliffe is now 19 and he will probably be around 21-22 by the time the last movie gets filmed), but it`s a much more serious issue with the Narnia films.

That`s the way the Billy Idol song goes, and so apparently has decided the vast majority of Latvian young couples that 08-08-08 is the perfect day for their weddings. At least when I cycled through the city centre a couple of hours ago, there wasn`t a direction where you could spit and not hit a bride in a white dress. In the Bastejs park there were queues of newly-weds on every bridge.

I haven`t written about our trip to Estonia yet (because I`m too lazy and have too much to do at the same time) but there`s one thing that I absolutely feel the urge to write about: how come our Northern neighbours have good roads and we have none? In Latvia you usually get the regular excuse that we are a Northern country where because of snow and rain the roads get bad much quicker than in the South. In that case - how can Estonians keep their roads in a very good condition? To be honest so far I haven`t been to a single European country where roads would be worse than in Latvia - and that`s one of the reasons why I fear of going to Belarus (I`m not afraid that they may have worse roads but that the roads could be better there).

According to "Dirk Gently`s Holistic Detective Agency" which I`m currently reading the human brain constantly performs calculation that you as the "owner" of this brain would never be capable to perform. For example he writes about calculating the trajectory of a flying ball:

One of the most fascistic plans ever to appear in my head is to make reproduction a privilege instead of a right.

I`m 100% certain that the statement above is correct. Why? Because as a bicycle rider you get every day training in keeping yourself safe and alive, avoiding strangely behaving cars and pedestrians. You can probably say that the same is true for drivers and pedestrians as well, yet I believe that the bicycle riders are in a more dangerous position. The possibility for a pedestrian to be hit by an opening car door is rather low while on a bicycle you must always be ready to dodge such a door, plus a pedestrian usually moves relatively slowly, plus he usually is on the pavement. On a bicycle (in Riga) you don`t have a part of the road of your own - you`re either among cars or among pedestrians. The first ones can hit you and the second ones can attack you (luckily I don`t have much experience being attacked by aggressive old ladies yet I know that for many bicycle riders it is an almost everyday experience), so you become trained and you must always be ready to change your path in order to avoid a clash. And theoretically it should transfer to driving a car - that is in a car an experienced cycler should (probably) also be able to react faster.

According to a research published in Latvijas avīze the best school for higher education in Latvia is the University of Latvia. Since it is the university where I got my degree, theoretically I should be proud. But a closer look at the results table (table copied from the page of LA as I know that it will be removed from the public viewing section pretty soon).

Our city elders have decided that spending around 40-45 thousand euros on a huge foam pig in the city market is not a reasonable measure under the current economic situation. And as they now have "spare" 45 thousand euros they now can spend a 1.4 million euros on illuminating the Riga city canal. Isn`t it nice to live in a rich country?

You know the "Queen" song with this title? It sucks.

Recently a rather strange campaign has gained spread in Latvia - don`t buy Chinese products, in order to support the struggle of Tibet. Although on an emotional level I can understand such an attitude, this whole situation is way too laughable to be taken seriously. Boycott China? How is that possible. Almost everything is made in China and even with wares that have labels "made in Spain" probably are made in China anyhow. Plus if you boycott China, aren`t there tons of other countries that you can boycott just as well? Russia drowned Chechnya in blood (or didn`t it?) - perhaps we should restrain from using Russia`s natural gas and warm ourselves entirely by rubbing one against another? Turkey doesn`t recognize the Armenian genocide plus it oppresses the Kurds - let`s boycott Turkey then? India and Pakistan are two war-crazy states because of the Kashmir region for decades - I don`t want to support either of them. Israel and Arab states around it are constantly on the brink of war and their actions are usually targeted against civilians - let`s boycott them (although I`m not sure that even if I wanted to I could buy any Lebanese products). USA invaded Iraq for no clear reasons and has caused death of thousands of civilians there - let`s boycott the Americans. And all the countries that supported the invasion. Including Latvia.

Kad mans irāņu vēstuļu draugs pastāstīja, ka viņš pērkot dzīvokli Tehrānā par 46 tūkstošiem dolāru, pirmā emocija man bija skaudība par to, cik pie viņiem NĪ ir lēti, ko viņam arī atklāju, bet tagad uzzināju, ka patiesībā tur no lētuma tomēr tika daudz nav. Proti, lētajos pilsētas rajonos un draņķīgajās mājās patiešām cenas nav dramatiskas, bet jaunajos projektos cena par kvadrātmetru tāpat esot ap 3-4 tūkstošiem ASV dolāru un par lētumu runāt neesot nekāda pamata. Viņam pašam gan esot paveicies pirkt dzīvokli no laba cilvēka, bet tāpat viņam tas nav nedz jaunā mājā, nedz kaut kas satriecoši kvalitatīvs. Tā ka apskaust irāņus lētu dzīvokļu dēļ laikam nebūtu vērts.

Līdz nesenam laikam biju pilnīgi pārliecināts, ka vārdu "ebrejs" latviešu valodā ieviesa padomju laikos, bet pirms tam tika tika izmantots gandrīz tikai un vienīgi vārds "žīds". Bet caurskatot pirmskara (1937.gada) Jelgavas avīzi, ievēroju, ka tur Hakoah futbola komanda tiek saukta par EBREJU komandu. Tā kā biju par to pārsteigts, mazliet pagūglēju un uzgāju šādu pasāžu Republika.lv intervijā ar profesoru Leo Dribinu:

Jā, es pilnā nopietnībā uzskatu, ka jaunajā Rīgas Dinamo kā vienam no vārtsargiem ir jābūt Artūram Irbem. Es zinu, ka Arča nu jau kādu laiku nekur nespēlē un ka viņa sportista karjeras labākie gadi ir pagātnē, bet VIŅŠ IR IRBE. Proti, pirmkārt tas būtu simboliski, ka lielajam hokejam atgriežoties Rīgā (jo par spīti to, kāda attieksme katram būtu pret Krieviju kā valsti, Krievijas hokeja līgā droši vien tomēr spēlē labāko hokeju Eiropā - kas gan man, protams, neliedz bieži just pret krievu klubiem vai izlasi starptautiskos turnīros), tieši Irbe būtu tas, kas sargātu mūsu komandas cietoksni.

Mani vienmēr pārsteidz tas, cik labi funkcionē viltus dilemmas sistēma. Piemēram, ka cilvēks ir vai nu liberālis vai konservatīvais. Un vēl jo labāk, ka cilvēkam, kas vairāk vai mazāk identificējas ar vienu vai otru pusi, uzreiz ir jāuzņemas vesela kaudze pozīciju, kuras, redz, attiecīgās pārliecības cilvēkam, ir obligātas.

Uzsākot blogu, tu uzņemies atbildību par to. Protams, tas nav tā kā, piemēram paņemot kaķēnu, atbildība tev ir tikai pret sevi un nevis pret citiem. Un tomēr - blogs tā ir apņemšanās. Apņemšanās iz stila - es šeit rakstīšu. Un tāpat kā tas ir ar apņemšanos katru rītu pusstundu skriet pa vietējo mežiņu, tam visam ir jēga tikai tad, ja tu pieej šai lietai puslīdz nopietni.

Šis jautājums, protams, ir vecs kā pati pasaule un ne jau es uz to atradīšu atbildi (lai gan - kāpēc nē?). Bet tas man neliedz pārstāstīt filozofa Nika Bestrēma argumentus tam, ka mēs tīri teorētiski varētu dzīvot virtuālā realitātē.

Bieži, spēlējot Monopolu, mani ir mocījusi doma - vai šo spēli nevarētu kaut kā padarīt nopietnāku, sarežģītāku? Proti, lai monopols nebūtu spēle, kurā visvairāk izšķiras tajā, kā tu izmet kauliņus, un tev ir minimālas iespējas pieņemt jebkādus lēmumus, bet patiešām nopietna spēle. Kas tajā varētu ietilpt:

Kad pabeidzu pamatskolu (uh, ku sen tas bija...), es nespēju saprast, kāpēc par to vajadzētu priecāties un to uzskatīt par kādu sasniegumu. Pamatskolu taču beidz visi, vai ne tā? Un izlaidums, ja tu turpini pēc tā mācīties tajā pašā mācību iestādē, nav nekāds izlaidums.

Pirms brīža, cepot gaļu pusdienām, radās ideja - vajadzētu Latvijā kaut kādā veidā izveidot pirmo īsta alkoholiķa blogu (Diskonts neskaitās!), tādu, kurā rakstītu normāls ikdienas Jānis vai Vasja par savu dzīvi, alkoholismu un citām nedienām. Protams, to varētu būt grūti īstenot - diez vai kurš katrs alkoholiķis piekristu kļūt par blogeri un saprastu, ko no viņa vispār vēlas (jā, slaveni alkoholiķi arī nederētu par blogeriem, nebūtu autentiskuma). Bet rezultāts varētu būt unikāls. Ja kādam ir lieka nauda un liela uzņēmība, es neļaunošos, ja šo projektu īstenosiet ;)

Atbildi uz šo jautājumu es nezinu, bet tas nu ir fakts, ka no visiem lielajiem Latvijas ziņu portāliem TVNET ir visdzeltenākais. Šodien tajā ieejot mani pārsteidza pašā augšā links un bilde ar tekstu "Gedroica blogs". Pirmā doma bija: wtf? Otrā doma bija: wtf? Pie trešā wtf? nospiedu uz linku. Vai TVNET būtu noslēdzis sadarbības līgumu ar bēdīgi slaveno Gedroicu, kas atļautu Gedroicam publicēties viņu portālā? Vai arī kāds TVNET darbinieks būtu pēkšņi atradis klab.lv mītošo A.G. blogu un izdomājis, ka nepieciešams arī plašākas masas informēt par tā eksistenci? Izrādījās - ne šis, ne tas. Links uz kaut kādu pilnīgi idiotisku (nekautrējos šī vārda) ierakstu orb.lv blogā, kura autors mēģina rakstīt parodiju par A.G. blogu. Taču censonim acīmredzami pietrūcis spējas iejusties A.G. ādā.

Kas notiks ar desmitiem tūkstošu uzražoto sab.tr-ta biļešu, kuras kļūs nederīgas līdz ar jauno tarifu iestāšanos no 1.janvāra? Tualetes papīram it kā neder. Izmantot mikriņu vadītāju metodiku dot vairākas lētākas biļetes vienas dārgākas vietā - pagrūti (ja nu vienīgi ļaut 3 cilvēkiem braukt ar 4 biļetēm, bet tas izklausās pārāk absurdi). Plus - tramvaju biļetes, kuras var iegādāties uz priekšu. Ja nu man uz 2008.gada 1.janvāri būs atlikušas, piemēram, 100 neizmantotas tramvaja biļetes 30 latu vērtībā - kā man šādā situācijā rīkoties? Vai Rīgas satiksmē man tās apmainīs atpakaļ pret naudu? Vai pret mazāku skaitu jauno biļešu? Vai es varēšu iet uz Eiropas cilvēktiesību tiesu? Tik daudz jautājumu (absurdu), tik maz atbilžu.

Katru gadu tās mani tracina ar savu absolūto pretējumu kaut cik autentiskam Ziemassvētku garam. Es varbūt neesmu īsti ticīgs (labākajā gadījumā mani var klasificēt kā agnostiķi) un tomēr kā vismaz oficiāli kristīgajai reliģijai piederīgu cilvēku mani Ziemassvētku komerciālais kults vienkārši "kretinē". Es kaut kā varu pieciest ar Ziemassvētkiem īsti nesaistīto Ziemassvētku vecīti, svētku noskaņās dekorētos apģērbu veikalus (it kā tiem būtu jebkas kopīgs ar Ziemassvētku reālo nozīmi), bet šorīt rūpīgāka ieskatīšanās "Kolonnas", kurai ik dienu eju garām uz darbu, skatlogā, man kalpoja par pēdējo pilienu. Kas ir atveidots viņu reklāmā? Vismaz es to interpretēju kā Dievmāti Mariju, kas skatās spogulī un novērtē, vai ir gana labi uzkrāsojusies un sasmaržojusies svētkiem. Un es uzskatu, ka šāda stila reklāmas nav ok.

Pēdējās dienas ja ne gluži intensīvi, tad vismaz pusintensīvi domājam par kaut kādu apgreidu mājas datora sakarā, taču pie galīga kopsaucēja tā arī nonākt nav izdevies. Iespējamie rīcības varianti faktiski ir vairāki:

Kas ar grāmatām ir grūti - tas ir noteikt, vai grāmata būs laba vai slikta pirms tās izlasīšanas. Ar filmām un mūziku situācija ir daudz labāka - te tu vari ieskatīties IMDb, AllMusicGuide, kādā MetaCritic, apskatīties Rodžera Eberta recenziju, bet kur Internetā var noskaidrot vai nu kaut cik ekspertisku vai ļoti masveidīgu viedokli par grāmatām un to kvalitāti? Uzprasās pati par sevi atbilde - nekur. Cik zinu, populārākais resurss, kuram šādā jautājumā uzticēties ir amazon.com, bet es personīgi amazonam neuzticos. Kāpēc? Tāpēc ka grāmatu ir pārāk daudz un lasītāju pārāk maz. Ja grāmatai Amazonā ir 10 vērtējumi un trīs apraksti, vai tas atļauj man spriest par to, cik lielā mērā šī grāmata varētu mani interesēt? Pēc analoģijas - vai tu paļausies uz 10 balsojumiem IMDb, lai novērtētu, cik filma ir laba vai slikta? Es - nē.

Taisnība tiem ļaudīm, ka viss dzīvē plūst tādās kā strīpās. Un ne tādā ziņā, ka ir veiksmīgie un neveiksmīgie posmi - tieši tas nebūtu nekas pārsteidzošs. Bet sērijās notiek arī pilnīgi nebūtiski un nekādi nevērtējami notikumi. Piemēram, kad pirms apmēram divām nedēļām četru dienu laikā pieredzēju trīs gandrīz identiskas tramvaja-mašīnas sadursmes. Vai pēdējo dienu mistiskā pasen neredzētu cilvēku sastapšana/ieraudzīšana. Vispār es no dabas nepavisam neesmu vērīgs un uzmanīgs, līdz ar to droši vien es vairumam paziņu centrā paeju garām, viņus nemaz nepamanījis. Jā, man patīk iegrimt sevī un droši vien tā rezultātā daudzi mani uzskata par neaudzinātu cūku. So be it. Līdz ar to, ja es kādu pamanu, tad parasti tas ir tā otra cilvēka nopelns, bet faktiski tas atgadās ne biežāk kā reizi mēnesī.

Cik bieži gan nākas dzirdēt par kaut kā Latvijā tapuša kvalitāti atrunu, ka labāka, redz, tāpat neesot. Māja nekvalitatīvi uzcelta, jo strādnieki ir nekvalificēti alkoholiķi? Labāku nav. Politiķi - korumpēti zagļi? Labāku nav. Rīgas sargos aktieri izklausās pēc parodijas? Labāku nav.

Pie diskusijas par tēmu, kādas valsts filmas ir biežāk labas: ASV vai Francijas. Desmit nejauši izvēlētas 2003.-2005.gada fimas no katras no šīm valstīm. Un to RottenTomatoes vērtējumi. Rezultāti - ļoti līdzīgi. Secinājumi? Pagaidām nav. Jo nevienu no šīm 20 filmām neesmu redzējis.

Citēju arhibīskapu Jāni Pujātu:

Noskatījāmies līdz galam pirmo Heroes sezonu. Uz diviem no četriem manis uzdotajiem jautājumiem saņēmām atbildes: Kāpēc pataupīja dzīvību Tedam un kāpēc Haitian neiztīrīja Sailera atmiņas - jo centram tā vajadzēja. BET:

Vērtējot filmas, mūziku, grāmatas un vēl dies viņu zina ko, esmu saskāries, ka fiziski nespēju neko novērtēt uz desmit. Un ne tāpēc, ka esmu baisi kritisks, bet vērtējums 10 man šķiet pārāk radikāls. Tas nozīmē, ka nekā pārāka vairs nebūs, ka neko dižāku es dzīvē vairs nedzirdēšu/neredzēšu/neizlasīšu. Ja es atzītu, ka, piemēram, "Krusttēvs" ir filma uz desmitnieku, tad es varētu visu atlikušo dzīvi skatīties tikai "Krusttēvu", jo neviena cita filma par to tāpat labāka nebūs, maksimums, ko es varētu cerēt, būtu kaut kas tādā pašā labumā. (tas gan, protams, mazliet izskatās pēc "Spinal Tap", kuriem pastiprinātājiem maksimālais skaļums bija 11 un nevis 10, lai "būtu skaļāk")

Rīt - pirmais septembris, bet mani tas neskar. Pirmo reizi, šķiet, 18 gadu laikā šim datumam manā dzīvē nav nekādas lomas. No vienas puses - patīkams atvieglojums. No otras - tas nozīmē, ka nākamā un aiznākamā nedēļa būs precīzi tādas pašas kā visas nedēļas pirms tam - vienā un tajā pašā laikā celšos, braukšu uz darbu, braukšu mājās (un droši vien - iešu gulēt). Ne tev vairs uztraukumu par parādiem, ne prieka par kaut kā veiksmīgu nokārtošanu. Secinājums viens - vajadzīgi jauni mērķi, jauni izaicinājumi, lai atkal būtu kaut kas, kas naktī traucē mierīgi gulēt. Varbūt sākt spēlēt azartspēles? Nē!

Iedomājies romānu ar galveno varoni pirmajā personā. Viņš dzīvo, iet uz darbu, viņam ir kaut kāda personīgā dzīve, reizēm viņš ir laimīgs, reizēm - nelaimīgs. Ir sīkākas ķibeles un lielākas ķibeles, reizēm viņam uzsmaida veiksme. Viņa domas par dažādiem jautājumiem mainās laiku pa laikam, viņš nav viendabīgs un monumentāls. Reizēm viņš joko, reizēm smejas par viņu. Viņš skatās filmas, izlasa kādu grāmatu, paklausās kādu mūziku un tad kādu dienu nomirst. Nav svarīgi - kādā veidā. Tā var būt slimība, nelaimes gadījums, slepkavība, vecums vai vēl kaut kas. Un tad atlikušās romāna simts lappuses ir tukšas. Vienkārši baltas lappuses.

Jā, saskarsme ar valsts (un ne tikai) iestādēm lielākoties nav īpaši patīkama. Tu pie viņiem nāc ar savu problēmu, kuru viņiem vajadzētu risināt, bet viņi par tevi neliekas ne zinis, nodarbojas ar laika vilcināšanu, nepārzina savas lietas un savus pienākumus. Tu desmitiem reižu skaidro, ko tieši tev vajag un kur to atrast (jo pašam vienkārši nav tiesību to paņemt), bet viņi allaž izliekas par nezinīšiem. Skumji, vai ne?

kad viena nodaļa tavā dzīvē beidzas. nodaļa, kura kopumā bija izdevusies. nodaļa, kurā tu iepazini daudzus jaukus personāžus. nodaļa, pēc kuras paliek smeldze. un priekšā - nākamā nodaļa. kāda būs tā? gribētos, lai tā kā Vinnijā Pūkā būtu jau zināms gaidāmās nodaļas saturs. bet še tev - piga!

Jaunajiem allaž ir grūtāk. Tu ņem un nodibini grupu, nosauc to par "The Sick Babies" un sāc mēģināt izsisties. Vispirms, neviens par tevi neliekas ne zinis, jo tādu kā tu ir miljoniem. Tad tu sāc uzstāties klubos, kur neviens tavus koncertus neapmeklē. Paralēli kaut kāda stulba underground grupa no Kanādas tevi iesūdz tiesā par nosaukuma nozagšanu un tev nākas grupu pārsaukt par "The new sick babies". Beidzot tev izdodas dabūt kontraktu ar kādu kreisu ierakstu kompāniju, nosauksim to ērtības labad par "Mapl". Neviens tavu albūmu nepirks un tie pāris kritiķi, kas saņemsies to noklausīties (vai vismaz apskatīties uz diska vāciņu), recenzijā paziņos, ka tava mūzika ir klišejiska, totāli atdarina, piemēram, Bobu Dilanu un ka viss, ko tu piedāvā, jau iepriekš pateikts 1000 labākos veidos.

Vakar noskatījos dok. filmu "Da Vinci Code Decoded" un tagad gribas mazliet atkal papļāpāt par Leonardo, Denu Braunu un slepenajiem pasaules valdniekiem.

Jau minūtes 5 mani moka kāds jautājums - vai jebkurš cilvēks ir potenciāls slepkava? Es nedomāju par situācijām, kurā cilvēka nonāvēšana būtu vairāk vai mazāk attaisnojama - pašaizsardzība, negadījums (pie kura neesi vainīgs), neizbēgamība (piem., mirsi tu vai mirs kāds cits), karš (kas gan ietilpst iepriekšējā), utml. Bet - vai jebkurš cilvēks būtu gatavs nogalināt naudas dēļ. Protams, es šaubos, ka ikviens būtu gatavs nogalināt svešinieku par 100 Ls, 1000 vai tamlīdzīgu summu (vismaz ceru, ka nevienu šādu cilvēku es nepazīstu). Arī par miljonu noteikti ne katrs ir gatavs uz slepkavību - kā zināms, miljons ir tikai skaista summa, bet kā Toms Krūzs tu par šo summu mūžu nenodzīvosi. Bet, piemēram, par 10% Apvienoto Arābu Emirātu naftas?