Kazhes pierakstu burtnīca

Arvien vairāk pārliecinos, ka mūsdienās kaut cik jēdzīgiem rokmūziķiem vēl ir iespējams gūt normālus panākumus ar albumu tirdzniecību, bet singlu čārtos rokeriem īsti vietas nav, un jo it īpaši - Amerikas mūzikas tirgū

Šogad man droši vien bija garākā velosezona manā dzīvē - ar sākumu, šķiet, 2.janvārī un noslēgumu 6.decembrī. Kilometros gan varbūt nekā izcila nebija - savu Zilupes-Rīgas braucienu tā arī nerealizēju. Bišķi jau škrobe ir, bet laikam vajadzēs sarunāt uz kādu aprīli-maiju vismaz vienu traku līdzbraucēju, jo īsti komfortabli es varbūt tomēr nejustos, vienatnē teltodams kaut kur Zilupes pievārtē. Tā kā lielāko sezonas daļu braucu bez spidometra, kopējo km skaitu aprēķināt ir pagrūti, visticamākais - atkal kaut kas ap 2500-3500km, kur lielu daļu veido garlaicīgi un vienveidīgi braucieni uz darbu. Tiesa, šogad darbs ir tuvāk kā pagājušogad un mājas-darbs-mājas sanāk kādi 7km dienā. Reāli varētu būt, ka šādā veidā (ieskaitot izbraukšanu pusdienās) salasītos ap diviem tūkstošiem km, varbūt drusku vairāk. Plus šādi tādi braucieni kopā ar Lieni, un vēl šādi tādi slēpņu apmeklējumi vienatnē.

Pēc "Killing Bono" noskatīšanās man radās vēlme drusku paklausīties astoņdesmito gadu U2, kas visai sen nebija darīts. Ir jau gana bieži novērots, ka mana attieksme pret kādu izpildītāju ir mainījusies, laikam ejot, un kādu dienu pēkšņi izrādās, ka Bobs Dilans nav tikai garlaicīgs čīkstulis, bet viens no baudāmakajiem 20.gadsimta dziesmniekiem. Un varbūt kādreiz pienāks tā diena, kad U2 man sāks šķist interesanti arī viņu mūzikas, nevis tikai tēla dēļ?

Tikko par šīs filmas eksistenci uzzināju, tā man to nekavējoties vajadzēja noskatīties. Kālab tā? Džons Maikls Makdona ir brālis "In Bruges" režisoram Martinam Makdonam, bet galvenajā lomā šajā filmā ir Brendans Glīsons - arī "In Bruges" zvaigzne. Ja kas - Maikls Makdona ir viens no šīs filmas producentiem, un vispār šīm filmām ir gana daudz kopīga.

Šodien teju visi ziņu portāli pārpublicējuši stāstu par slēpņojot gandrīz nositušos mazdēlu. Kā cilvēks ar tomēr zināmu slēpņošanas stāžu, mazliet dalīšos savās pārdomās.

Sekošu Lienes ieteikumam - dokumentēšu sīkas atmiņā palikušas epizodes no Ķīnas, kurām neatrodas vieta garajos aprakstos.

Kad 2004.gadā iznāca "Karalienes Loanas noslēpumainā liesma" un Umberto Eko paziņoja, ka šis ir viņa pēdējais romāns, tas daudzus lasītājus, tai skaitā mani, nopietni apbēdināja (par spīti tam, ka "Noslēpumainā liesma" nekādi nebūtu saucama par viņa veiksmīgāko darbu). Tagad, pēc "Prāgas kapu" izlasīšanas, zinot, ka Eko atkal ir paziņojis, ka šis jau nu gan noteikti ir viņa pēdējais veikums daiļliteratūras laukā, es būtu daudz vieglāk gatavs samierināties ar to, ka "Rozes vārda" un "Fuko svārsta" autors varētu vairs nerakstīt.

Pagājušo sestdien izlēmu, ka vajadzētu aiziet uz Rīgas Dinamo spēli pret Salavat Julajev. Tā kā @zingis pirmdienas vakaru grasījās aizvadīt lekcijās, bet Liene nekādi nav saucama par sporta pasākumu cienītāju, biju apņēmības pilns iet uz hokeju viens. Kā nekā, uz Dinamo-Lev arī gāju viens, un sevišķi man tas netraucēja.

1983.gads, kurā man palaimējās piedzimt, rokmūzikas kontekstā nekādi nav saucams par izcilu. Protams, ja ar izcilību tev neasociējas tādi ansambļi kā "Culture Club", "Wham!", "Spandeau Ballet". Apskatoties britu zemē šajā gadā 50 top pārdotākos ierakstus, vienīgi U2 albums "War", Pink Floyd "The Final Cut", Genesis "Genesis" un Police "Synchronicity" kaut kādā mērā šķiet tīkami, bet neviens no šiem albumiem ne tuvu nav manu mīļāko ierakstu sarakstā.

I`m giving up - I can`t force myself to complete the China travel diaries, as honestly it seems that there`s not much point to it - writing doesn`t go very smoothly and I have to force myself to complete each sentence. I`ll probably write a short summary to Ardalan (my penpal in Iran), but as for the rest of the story - if there happened to be someone reading my description, Liene`s one in her blog is much more readable and much more fun than mine. I usually consider myself a rather good documentary writer, but this time I feel myself that I`m failing and I`m not so sure that I want to fail more. I suppose it`d be much more fun for myself to go on with the China drawings/comics than writing about whom we saw in Fenghuang and how did a squished tapeworm taste. So - for now on - I`m switching back to writing in Latvian. It was certainly a useful practice to write in English for a while, but - if I`m getting no kicks from it, I guess I`ve proven my point (if there was one), and - that`s it.