Kazhes pierakstu burtnīca

- Atrasti 8 slēpņi. No tiem foršākais: Tour de Kudra.

Šo filmu bija vakar paredzēts skatīties "Baltijas pērlē", taču sanāca tā, ka galīgi nebija iekšā braukt uz centru (plus drusku aizsēdējos darbā - priekšvēlēšanu dienas nav vieglas), līdz ar to tā tika skatīta tradicionālajos mājas apstākļos. Kā jau esmu iepriekš rakstījis, Vudija Alena filmas man nu jau kādu ilgāku laiku ļoti patīk un ir garām tās dienas, kad viņš līdzīgi Bobam Dilanam ietilpa man nepieņemamo tipāžu sarakstā. Jāatzīst gan, ka šī filma nav tieši tas viņa kino darbs, kurš cilvēkam varētu pārvarēt alenofobiju - kaut vai tāpēc vien, ka vienu no lomām šajā filmā atveido pats Alens, un arī tāpēc, ka filma ir mūzikls. Jā - tajā ir daudz muzikālu fragmentu, turklāt tas ir mūzikls šī vārda klasiskākajā nozīmē - ar tādu audiovizuālo noformējumu, kas varētu iederēties "Singin` in the rain" ēras filmās. Protams, ar to vien atšķirību, ka Alens šajā visā pasākumā pievieno savu devu ironijas un pārvērš muzikālos fragmentus uzspēlētā balagānā, kur dziedāt un dejot var gan pacienti slimnīcā, gan miroņi ("It`s later than you think"). Filmas neapšaubāms trumpis ir tas, ka Alens tajā sapulcējis mega zvaigžņu ansambli - Džūlija Roberts, Goldija Hona, Drjū Berimora, Edvards Nortons, Natālija Portmane, Alans Olda, Bilijs Kradaps, Tims Rots. Kā jau tas Alena filmām ir raksturīgi, arī šī ir stāsts par attiecībām, turklāt - par daudzām attiecībām. Pats Vudijs Alens, protams, spēlē to pašu personāžu, ko visās citās savās filmās - neirotisku drusku dīvainu tipāžu, kuram dzīvē ir bijis daudz attiecību ar skaistām sievietēm, bet tās visas allaž ir beigušās ne pārāk veiksmīgi, un viņš joprojām mīl savu bijušo sievu, kurai gan ir cits vīrs un vairāki bērni ar šo vīrieti. Filmā ir sava deva pasmiešanās par šo un par to - gan par liberāļiem, kādiem pieskaitāmi filmas galvenie varoņi (Honas varone izpestī no cietuma daudzkārt sodītu noziedznieku un uzaicina viņu uz vakariņām pie savas ģimenes, kurš šis bandīts savaldzina vienu no viņas meitām, kas pēkšņi viņas liberālo un demokrātisko attieksmi pret šo vīrieti pilnībā atvēsina), gan par konservatīvismu (vienīgais ģimenes puika ir pārņemts ar republikāņu idejām un pastāvīgi debatē ar savu tēvu par šiem jautājumiem), gan par citām Alenam visai raksturīgām tēmām.

Prognožu skaidrojums: salīdzinoši ar oficiālajiem reitingiem pieņemu, ka realitātē daudz cilvēku, kas iepriekš pauduši atbalstu Zatlera partijai, par to piesardzības labad tomēr nenobalsos, toties lielāks kā prognozēts būs ZZS atbalsts (varbūt pat vēl lielāks kā manā diagrammā), tāpat visticamākais Šlesers varētu gandriz, gandrīz sasniegt 5% līmeni, varbūt pat to pārvarēt, jo tas taču ir Šlesers - un ja zināms, ka viņa partija gandrīz pilnībā iztērēja pieļautos līdzekļus priekšvēlēšanu kampaņā, bet es nevienu viņa reklāmu redzējis netiku, tad gan jau ar kaut kādu mērķauditoriju ir strādāts ļoti labi.

Šāda sazvērestības teorija nešķiet guvusi plašu izplatību, taču, manuprāt, ir gana daudz argumentu tai par labu:

Kādas visai neprestižas ASV koledžas dekāns ir spiests atkāpties no amata muļķīga pārpratuma, kurā saskatīts rasisms dēļ. Lekcijas laikā viņš pavaicā klātesošajiem studentiem, vai tie gadījumā nezina, kālab 2 viņu kursabiedri ne reizes nav apmeklējuši lekcijas - vai viņi vispār pastāv vai ir spoki (spooks). Tā kā atklājas, ka abi iztrūkstošie studenti ir melnādaini, bet žargonā ar "spooks" savulaik apzīmēja tumšādainos, profesoram nākas visai ilgi skaidroties, ka viņš nav domājis pilnīgi bezjēdzīgu frāzi: "Vai viņi pastāv vai ir nēģeri?", taču apsūdzētāji jau parasti ar loģiku nedraudzējas. Rezultātā stresa ietekmē (tā vismaz uzskata pats profesors Kolmans Silks) nomirst viņa sieva un Silks aiziet pensijā. Tā viņš dzīvo, dusmīgs uz pasauli un pasūta no kaimiņos dzīvojošā rakstnieka Cukermana, lai tas viņam uzrakstītu grāmatu par šo "spooks" incidentu, kurā tiktu atklāta visa patiesība. Taču grāmatas rakstīšana apraujas brīdī, kad Silkam (71 gada vecumā) sākas sakars ar analfabēti - 34 gadus vecu koledžas apkopēju. Līdz ar to viņš pamazām sabiedrībā līdzās rasista reputācijai iegūst arī pervertiķa slavu. Plus apkopējai ir maniakāli noskaņots bijušais vīrs, Vjetnamas kara veterāns, kurš uzskata, ka viņa sieva ir vainīga viņu kopīgo bērnu bojāejā ugunsgrēkā un kurš izceļas ar augstu vardarbības līmeni. Tikām Silkam ir problēmas ar viņa paša bērniem, kuri nav sevišķā sajūsmā par sava tēta dzīvesveidu vecumdienās.

Jo populārāks kļūst Internets, jo vairāk ir dažādu resursu, kas var "tiešraidē" piedāvāt vairāk vai mazāk autoritatīvus balsojumus, kas imitētu reālās vēlēšanas. Šo pasākumu vidū ir gan vairāk, gan mazāk autoritatīvi piemēri ar lielāku vai mazāku ticamības procentu.

1976.gada 3.jūlijā tolaik 28.gadus vecais Jakovs Pliners izpestīja no degošas mājas tur iesprostotu kaķēnu, tādējādi izpelnīdamies savas kaimiņienes - kaķēnu īpašnieces Jaroslavas Martinovičas Prihodilko pateicību.

Pirms vairākiem (nu jau laikam korekti būtu teikt - pirms daudziem) gadiem es biju pat kaut kādā mērā aizrāvies ar filmām, kurās spēlē Paul Giamatti - American Splendor, Sideways, Sin City, un patiesībā - ne bez iemesla, jo tā jau laikam ir, ka tie aktieri, kurus filmās neņem viņu neatvairāmā seksīguma dēļ, bet tālab, ka viņi ir labi aktieri, parasti arī piedalās gana interesantos projektos, un "Barney`s Version" noteikti tāds ir.

Šo filmu mani piespieda skatīties Liene - vakar jutos tik draņķīgi, ka man principā viss bija vienalga un "Līgavas māsas" varbūt pat nebija tā sliktākā filma šajos apstākļos. Tiesa, tikai jau pēc filmas noskatīšanās uzzināju, ka šī filma skaitās diezgan laba, jo... tās producents ir daudzu (it īpaši N.R.) mīlētais Judd Apatow. Jē! Saturiski tā ir filma no "Hangover" kategorijas ar to vien atšķirību, ka šoreiz varones ir sievietes, un nevis veči. Taču jāatzīst, ka par spīti daudzajiem vulgārismiem (kas paši par sevi nav nekas slikts), filma man šķita gaužām tradicionāla un garlaicīga, un plaši izmantotie joki ar stulbām seksa ainām, appļūtīšanos kāzu kleitā ielas vidū un citi līdzīgi gājieni sevišķi labi pie sirds man negāja. Faktiski vienīgais, kas šo filmu darīja kaut cik baudāmu, bija Chris O`Dowd, kas labāk zināms kā Rojs no "The IT Crowd", kurš šeit atveido jauko puisi policistu, kuru galvenajai varonei eventuāli vajadzētu izvēlēties pār viņas tagadējo draugu, kurš viņai nekautrējas atklāti teikt, ka viņa ir tikai viena no viņa fuckbuddies jeb pišamdraudzenēm, ja vēlamies izteikties korektā latviešu mēlē. Vēl filmā ir sastopams otrā plāna lomā Matt Lucas - viens no "Big Britain" varoņiem, kurš atveido galvenās varones dzīvokļa biedru - garīgi atpalikušu angļu tipu, kurš dzīvo visai slimās incesta attiecībās ar savu māsu. Pati filma tikām stāsta par to, kā galveno varoni viņas labākā draudzene uzaicina par "maid of honour" viņas gaidāmajās kāzās, taču rodas problēmas, jo draudzenei uzrodas jauna stilīgāka draudzene. Vispār filma ir tipisks Apatova produkts no tās kategorijas, kas patīk gan skatītājiem, gan kritiķiem, taču manā izpratnē šī konkrētā filma ir pārāk trula, un no tās kategorijas filmām, kur trāpīgi ir ne vairāk kā 20% joku, un parasti - tie, kas nav saistīti ar stāstījumu par spermu. Šaubos, ka varu tev šo filmu rekomendēt.

Vienīgā pilnā Jonathan Creek sezona bez Megijas Magelanas, manuprāt, ir visai izteikti sliktāka par iepriekšējām trim. Nē, pie vainas nav tikai Julia Sawalha, lai arī viņa seriālā diezko labi neiederas, drīzāk jāatzīst, ka scenāristi ir zaudējuši pēdējās iedvesmas atliekas, sižeti kļūst arvien neticamāki un neticamāki, un arvien vairāk šeit parādās action un ja tā turpinātos, piektajā sezonā Džonatans jau pāris reizes "izslēgtu" kādu sliktuci, izmantojot roundhousekick no Čaka Norisa krājumiem. Joprojām nav tā, ka seriāls būtu kļuvis garlaicīgs un pavisam neskatāms, un ik pa reizei tajā atgadās kaut kas pietiekami smieklīgs, taču - tas nav gluži tas, kas iepriekš, un, manuprāt, Džonatana stāšanās arvien biežākos sakaros ar sievietēm seriālam arī dara drīzāk sliktu nekā labu. Es pat nevaru iedomāties nevienu sēriju šajā sezonā, kas man būtu kādu drusku palikusi atmiņā, visai vienmuļš un neizteiksmīgs ir kļuvis viss saturs, tik neizteiksmīgs, ka man pat vairs nav sevišķas vēlēšanās kritizēt katrā sērijā atrodamos loģikas caurumus, varu vien pateikt, ka to ir kļuvis vēl vairāk, nekā bija iepriekš, bet noziegumi kļūst arvien briesmīgāki un nežēlīgāki, ja salīdzina ar pirmajām sezonām, kuras kopumā ar smagumu neizcēlās.