Kazhes pierakstu burtnīca

Grāmatu "Varbūt ir sala" nopirka Liene, jo viņai patika uz tās vāka dejojošie cilvēciņi. Tikai jau pēc tās nopirkšanas viņa ievēroja, ka dejojošajiem cilvēciņiem ir arī ģenitālijas, bet tas jau nekas. Pati Liene, kamēr to lasīja, sauca šo par "seksa grāmatu" un dažas reizes man nolasīja kādas pikantākas epizodes priekšā, piemēram, par to, kā Estere sēž pie galda kafejnīcā ar nedaudz paplestām kājām (protams, bez biksītēm) un, kā komentē galvenais varonis, būtu pavisam dabiski, ja viņa paņemtu salveti un noslaucītu pežu. Taču es negribēju ticēt, ka šī grāmata būtu tikai par seksu. Lai gan - varbūt man nemaz nebūtu iebildumu gadījumā, ja tā būtu TIKAI par seksu.

Ir divas tēmas, kuru apspēlēšana filmās manās acīs tām parasti dod pluspunktus: rokmūzika un futbols. Jā, tieši futbols, nevis vispār sports. Patiesībā es pat nevaru iedomāties nevienu "sports related" filmu, kas nebūtu par futbolu, kas man būtu pa īstam patikusi. Bet ar futbola filmām viss ir kārtībā (ja nu kas - nav nepieciešams, lai futbols būtu šajā filmā ļoti centrāls, un vēlams, lai filmas varoņi nebūtu tieši futbolisti, jo mani neinteresē "sports drama" par "underdogs" komandām, kuras negaidīti uzvar pret "ļaunajiem"). Mēģināšu uzskaitīt dažas atmiņā palikušas "futbola" filmas:

Patiesībā šī filma atbilstoši IMDb pirmkārt ir skaitāma pie Francijas un tikai tad - pie Tunisijas kinematogrāfa darbiem. Taču man ir skaidrs, ka pārāk daudz ir tādu valstu, kurām atrast filmas, lai tām tieši šī valsts būtu pamata veidotāja, ir pārāk neiespējami. It kā Tunisija ir pietiekami attīstīta valsts (it īpaši - pēc sava kontinenta standartiem), tomēr kino ziņā tā ievērojami atpaliek no citām Ziemeļāfrikas arābveidīgajām valstīm - Ēģiptes, Marokas, Alžīrijas. Līdz ar to samierinos ar to, ka "Kāzu dziesma" atbilstoši manai izpratnei IR Tunisijas filma - ar tunisiešu režisoru, tās darbība norisinās Tunisijā, francūži tikām dod tikai naudu un daļu aktieru, kas nav manā izpratnē tik izšķiroši.

Šī grāmata ir otrā daļa Ludviga Hariga daļēji autobiogrāfisku romānu triloģijai, kurā tiek stāstīts par kāda jauna puiša dzīvi pirmshitlera, Hitlera un pēchitlera Vācijā. Kā var nojaust, otrā daļa skar tieši Hitlera darbības periodu. Kurš gan šeit ir īsāks nekā citās Vācijas daļās, jo Harigs uzaudzis tajā daļā, kura pēc 1.Pasaules kara nebija iekļauta Veimāras republikā, bet kuru Hitlers pievienoja jau trīsdesmito gadu otrajā pusē. Grāmata sākas ar stāstījumu par kādu varoņa klasesbiedru, kuru visi dēvēja par francūzi un pret kuru neviens neizturējās labi, jo viņam bija francisks vārds - Renē, un viņš bija bagāts, un viņam mamma uz skolu brauca pakaļ ar auto. Pēc pirmās klases puika, kuru neviens nevarēja paciest, no skolas aizgāja. Un jau nebūdams jauns varonis atklāja, ka par to Renē viņi visi bija paši sev izveidojuši melīgu priekšstatu - mamma ar mašīnu un dārgas franču mantas bija tikai viņu pašu fantāzijas auglis, jo īstais Renē bija strādnieku aprindu bērns un viņa mamma bija visparastākā sieviete vārdā Berta. Bet jau kopš bērnības puisim tika galvots viens - izvairies no tiem, kas atsķiras no pārējiem. Jā, un to Harigs arī nevarēja zināt, ka vēlāk viens vīrs vārdā Renē sargās Vācijas futbola izlases vārtus, proti, Renē Adlers.

Esmu akls kopš dzimšanas,un mani priekšstati par fizisko pasauli veidojušies tikai no sapņiem. Ar to es esmu pārāks pr Tevi - es zinu, kāda patiesībā izskatās pasaule, bet tu par to domā tā, kā to apstrādā tavas smadzenes mijiedarbībā ar Tavām acīm. Un šajā ziņā Tu esi daudz aklāks par mani. Kāds naivums ir domāt, ka Tavas acis rāda patiesību! Kāds naivums ir domāt, ka jebkura cita cilvēka acis redz aptuveni to pašu ko Tu! Tam nav nekāda racionāla pamata - neviens zinātnieks Tev nevarēs precīzi aprakstīt, kā viņš redz tik primīvu priekšmetu kā otra dzīve būtne. Jā, dzīva būtne Zinātniekam un Tev ir tikai priekšmets, kamēr man tā ir tas, kas tā patiesībā ir. Tieši Tava brīnišķā spēja redzēt ir tā, kas Tevi dar aklu. Un Tev nav nekādu iespēju šo lietu glābt. Tu vari dzīvot melnā istabā, kurā neiespīdēs pat viens saules stariņš. Tu vari sev izdurt acis un sākt laidoņa dzīvi, bet Tavas atmiņas Tev liegs atbrīvoties. Tu esi noavējis! Pēdējais brīdis, kad Tu vēl varēji izlet kļūt par brīvu būtni, bija tad, kad tu pirmo reizi šajā pasaulē atvēri acis. Ja Tu būtu spējis iestāstīt savām smadzenēm, ka tām nav jāapstrādā nekādi saņemti mpulsi, arī Tu būtu varējis iet pa apskaidrības cļu. Bet tagad tas ir nokavēts. Basta. Hasta la vist. Adios, muchachos! It`s all over now, baby blue! Tu vari domāt, ka esi iepazinis miesisku mīlestību, Tu vari domāt ka Tavā dzīvē kaut kas patiešām notiek. Tu vari skaļi draugiem stāstīt par saviem iedomātajiem seksuālajiem piedzīvojumiem. Tu vari lietot tādu skanīgus vārdus kā "metamais", "peža", "daikts", bet ko Tu ar to patiesībā saproti? Tavās acīs - jā, tieši Tavās acīs - tas ir kaut kas nedaudz grēcīgs,nedaudz ailizegts un šausmīgi salds. Tā kā ābols, kuru Ieva noplūca Ēdens dārzā. Žē tikai, ka arī viņa ne ika nesaprata, ka tas patiesībā nebija nekāds ābols, ka viņa patiesībā neko nenoplūca, bet gan tika noplūkta pati. Vai Tu patiešām domā, ka mijiedarbība starp To, ko Tu sauc par savu lepnumu, un sievietes kājstarpi kaut ko ilgtermiņā nozīme? Kaut ko lielāku ā vienkārša bezmērķīga un bezjēdzīga sevis atražošana, vēlme sasniegt nemirstību ašā asurdākajā un bezjēdzīgākajā veidā, kādu vien var iedomāties! "Mēs dzīvojam caur saviem bērniem!" kur vēl iedomājama lielāka aplamība! Ņem vērā - Tev un Tavam bērnam nav pinīgi nekā kopīga, pat tas, ka Tu to sauc par "savu bērnu" ir aplami pašos pamatos. Tu sev radi ilūziju, kas ļauj domāt, ka nāve nav neizbēgama. Tam Tev var līdzēt reliģija, narkotikas, airaušanās ar pzeidozinātni un visādas citādas blēņas. Bet sirds dziļumos vakarā, kad Tu izsēdz gaismu un esi savā gultā viens un pamests - un tāds Tu esi arī tad, ja Tu sevi maldini ar fantāzijām, ka dzīvo vienās vienīgās seksuālās orģijās - tad Tu saproti, ka patiesībā Tu jau esi miris, un Tu saj`ūti gaisā nepatīkamu smaku, kura Tev liek domāt par visādām blēņām, ko piedāvā teevīzijas reklāmas. "Iztīrīs traipus ka nemetās!", "Mēs izskaudšim korpciju no visām dzīves sfērām!", "Viss būs labi!" Saukļi evi aprij, bet Tu taču zini, ka tie nav patisi. Tu tikai ļauj sevi atkal un atkal iezombēt, lai Tev būtu vieglāk kārtējo rītu piecelties uz darbu, izturēt deviņas vai desmit stundas Tava priekšnieka bezjēdzīgo gvelšanu (vai, ja nejaušība par priekšniekuir darījusi Tevi, gvelzt stundām ilgi absurdas nepatiesības, lai tikai nevajadzētu dzirdēt pašam savu īsto balsi), un tā Tu pūsti no galva,. Vai, pareizāk, esi jau sen sapuvis, tikai inerces pēc turpini izlikties, ka Tevī ir kāda dzīvība Tieši tāpēc Tev tik ļoti patīk filmas par vampīriem un zombijiem, jo Tu lieliski saproti, ka esi viens no viņiem - ka Tu pārtiec no cilvēku miesas, ka Tavas smadzenes nespēj veikt sarežģītākas darbības par absurdu izikšanos, ka ar Tevi kaut kas notiek.

Nezinu, kādu mūziku ir labāk klausīties, kad neesi īsti vesels. Sēdēt klusumā man kaut kā nepatīk, bet vienlaikus ir skaidrs, ka šādos apstākļos esmu vieglāk aizkaitināms un mazāk labdabīgi noskaņots, nekā citkārt. Varbūt tādēļ "Blur" debijas albums ir pat diezgan labs variants - ne pārāk smags ieraksts, no kura nevajadzētu gaidīt kaut ko super izcilu, bet vienlaikus tas nav arī nepieklājīgi slikts. Nezinu, vai man šobrīd ir paaugstināta temperatūra, bet tas, ka šī ieraksta skaņas reizēm sāk griezties ausīs, liek domāt - ka varētu būt gan. Jo nav jau "Blur" nekādi matainie metālisti, bet gan pavisam mierīgi un draudzīgi popsteri, kuri savā pirmajā platē vēl nav patentējuši sev tik raksturīgo britpopu daudz vairāk pievēršoties deju mūzikas ritmiem Madchester gaumē. Tā kā es neesmu attiecīgā stila mūzikas cienītājs, nav brīnums, ka man labāk tīk vēlāki Albarna, Koksona un pārējo puišu, kuru vārdus es nezinu, ieraksti.

Nobruka mans plāns normāli sagatavoties Stipro skrējienam 2 - šodien vajadzēja būt 10.rītam pēc kārtas, kad no rīta dodos skriet "pa rajonu" un biju paredzējis šajā reizē veikt normālāku distanci - kādus 6 kilometrus. Taču pamodos ar sāpošu kaklu. Un tagad zem jautājuma zīmes ir tas, vai vispār varēšu piedalīties skrējienā kā tādā. Un tas ir diezgan pamatīgs FAIL. It kā jūtos daudzmaz normāli, bet noteikti ne tik labi, lai veiktu 6 kilometrus trasē, kur jālien pa dubļiem, jāpeld pāri dīķim, jārāpjas sienās un kalnos. Cerams, ka atlabšu. Ja nē - būs vien man jāatzīst, ka baciļi tomēr nav tikai man galvā, bet patiešām eksistē. Jo esmu drošs - man nebija ne mazāko bažu un baiļu, ka apkārt slimojošie varētu aplipināt arī mani.

Savas karjeras devītajā studijas albumā Dilans aiziet vēl tālāk pa "John Wesley Harding" iesākto taciņu, pārvēršoties par kantrīmūziķi. Dziesmu saturs kļūst arvien skaidrāks un vienkāršāks, melodijas - mazāk ambiciozas, un pat Dilana balss izklausās pēc vienkārša normāla dziedātāja, nevis pēc... Boba Dilana. Ne velti ieraksts sākas ar jaunu versiju vienai no labākajām agrīnajām Dilana dziesmām "Girl from the north country", kurā Dilans dzied duetu ar savu tā laika draugu, elku un kantrīmūzikas klasiķi Džoniju Kešu. Šaubos, ka šajā versijā dziesma būtu daudz ieguvusi, vienīgi ir interesanti dzirdēt Dilana tomēr visai vārgo dziedājumu līdzās superplaušām Kešam.

Arnolda Beneta stāstu krājums "Piecu pilsētu stāsti" ir pirmais manis lasītais šī autora darbs, bet pagaidām šķiet - ne pēdējais. Krājuma darbība norisinās kaut kādās piecās Anglijas mazpilsētās (kam par prototipu kalpojušas 6 reālas mazpilsētas). Stāsti lielākoties ir drīzāk noveles nekā "short story" šī vārda tradicionālā izpratnē - ar negaidītu pavērsienu beigās, un diezgan skaidru "morāli". Vairāki stāsti ir izteikti komiski, bet ne gluži visi. Protams, vairums personāžu ir no upper-middleclass jeb tādām aprindām, no kurām pēc 1.pasaules kara atlika diezgan maz, jo to ļaužu, kas dzīvo no mantojuma un neko vērtīgu nedara. Varbūt vienīgi ir daļa personāžu, kuri iesaistīti keramikas rūpniecībā, bet lielākoties atbildīgos amatos. Lielā mērā var just, ka Benets ir līdzīga stila autors kā Džeroms K. Džeroms un (no jaunākiem laikiem) P.Dž.Vodhauzs. Viņš ir gatavs tevi kā lasītāju smīdināt, bet nav gatavs gluži uz jebkādiem izgājieniem, lai izraisītu tevī smieklus. Viņa personāži un situācijas ir diezgan slikti novecojuši - tādā ziņā, ka cilvēku savstarpējās attiecības un viņu lomas sabiedrībā šajā laikā ir dramatiski mainījušās, un tā rezultātā šī grāmata ir ne pārāk aktuāla.

Atbilstoši vairuma ekspertu domām šis ir viens no labākajiem agrīnajiem "ripojošo akmeņu" ripuļiem. Kā jau tas stouniem ir raksturīgs, ir pamatīga putra attiecībā uz ierakstu nosaukumiem un saturiem, jo versijas, kas tika izdotas britu zemē un štatos ir principiāli atšķirīgas, un dīvainā kārtā vēlāk par kanoniskajām kļuva tieši Amerikā izdotie albumu varianti, un arī šis ieraksts nav izņēmums.