Kazhes pierakstu burtnīca

Ar "John Wesley Harding" sākās kārtējā jaunā ēra Dilana muzikālajā karjerā - viņš atkal atteicās no elektrisko instrumentu izmantošanas, viņa teksti kļuva konkrētāki un saprotamāki un melodijas - vienkāršākas un saprotamākas. Tiesa, viņš nav atteicies no pavadošā ansambļa, līdz ar to ieraksta skanējums tomēr ir pilnīgāks nekā pirmajos 4 Boba albumos. Kālab Dilans šādi mainījās, grūti tagad teikt, vai tas bija rezultāts viņa motocikla avārijai vai kas cits, bet tā visa rezultātā "John Wesley Harding" ir ļoti mierīgs un viegli klausāms albums, kura baudīšanai nav nepieciešams būt sevišķi izglītotam visdažādākajās tēmās. Varbūt vienīgi Bībelē - jo Vecās Derības tēmu šajā albumā ir ļoti daudz, ieskaitot arī slavenāko šī albuma dziesmu "All along the watchtower". Tā gan plašākām masām ir pazīstama Džimija Hendriksa izpildījumā, vai, ja tu esi deviņdesmito gadu bērns - "Guns`n`Roses". Lai arī Hendriksa versija pati par sevi, protams, ir ļoti laba, tomēr Dilana versijā arī ir kaut kas tāds, ko Hendrikss nodrošināt nespēj - proti, tā ir vienkārši skaista bez visādiem trikiem un gimmicks, bez virtuozas spēles, bez ārdīšanās un kādiem trikiem. Taču pat šī dziesma uz albuma fona ir vēl tāda salīdzinoši mežonīga - daudz labāk 1967.gada nogales Dilanu raksturo "I Dreamed I Saw St.Augustine". Un vispār diezgan dīvaini - es pamazām esmu iemīlējis ne tikai Dilana ģitārspēles manieri, ne tikai viņa vārgo balsi, bet arī mutes ermoņikas, par kurām nu gan es nekad neesmu fanojis. Bet kā gan lai es nebūtu cienītājs tādām dziesmām kā "I pity the poor immigrant", "As I went out one morning", "I`ll be your baby tonight" un citas šī ieraksta dziesmas?

Lai arī tagad esmu droši izlēmis, ka par Pēdējo partiju nebalsošu, tas nenozīmē, ka man tā būtu gluži vienaldzīga. Partijas komunikācija mani ir uzrunājusi, un man ir sajūta, ka tās "kampaņa" (ja to par tādu vispār var nosaukt) ir adresēta tieši man - gan idejās, gan to realizācijā es viņus "saprotu". Un gadījumā, ja pusgadu pēc vēlēšanām PP nebūs izgaisusi, es pat pilnā nopietnībā varētu apsvērt domu kļūt par tās biedru. Es neuzskatu, ka ir pareizi salīdzināt šo ar "Muļķu partiju", jo tas vien, ka PP izmanto netradicionālu veidu komunikācijai, nenozīmē, ka viņi būtu āksti, kas neko patiesībā nejēdz. Taču, lai manās acīs izzustu šaubas par viņu sirsnīgumu, man nepieciešams redzēt, kas un kā ar PP notiks pēc vēlēšanām. Ja partija mēneša laikā izkūpēs, tās blogā un Twitterī nebūs jaunu ierakstu un Rolšteins saņems kādu balvu par slēptu reklāmas kampaņu, tad viss būs skaidrs. Un tāpat viss būs skaidrs, ja mēnesi pēc vēlēšanām PP aktivitātes nekur nebūs zudušas un Laimes lācis turpinās klejot pa Latviju.

Atbilstoši jaunākajai SDKS sabiedriskās domas aptaujai, Saeimas vēlēšanās varētu uzvarēt partija "Par prezidentālu republiku", apsteidzot Kristīgos demokrātus. Izmantojot sarežģītu datormodelēšanu ar Microsoft Excel 2003 iebūvēto random funkciju, veikts sevišķi dārgs pētījums, kas ļāvis secināt, ka "Par prezidentālu republiku" varētu saņemt 15.24% vēlētāju balsu, kas varētu partijai nodrošināt 18 vietas Saeimā.

Ceļoties 4:30, atgriezāmies mājās 23:45. Kājas šobrīd ir kā piestas, galva - kā kubls. Šoreiz gan iztikām bez peldēšanās Tosmares ezera kanālā, bet citādi - visai nopietnu dieniņu aizvadījām. Dienas nagla - S. izbrauciens kā stopētājam kādas automašīnas bagažniekā. Un cik ļoti man gribētos, lai ritdien kādā brīnumainā kārtā kalendāra būtu vēl viena svētdiena!

Atskaite par līdzšinējiem piedzīvojumiem TA.

Turpinot ekskursiju ne pārmērīgi slavenās angļu filmās, nonācu pieturā ar nosaukumu "The Witches". Filma ir ekranizācija tāda pat nosaukuma Roalda Dāla bērnu grāmatai. Es kaut kā nebiju pacenties un apskatījies, un nez kādēļ pieņēmu, ka "The Witches" varētu būt kāds no Dāla darbiem pieaugušajiem, bet tā nav. Filma stāsta par kādu zēnu un viņa vecmāmiņu, kas ir vienīgi cilvēki, kas varētu glābt visus Anglijas bērnus no tā, ka ļaunās raganas viņus pārvērtis par pelēm. Tiesa, galveno varoni viņas par peli pārvērš gan.

Līdz šim mana pazīšanās ar Kurtu Tuholski aprobežojās ar vienu viņa kopoto rakstu sējumu, kas mani nepārliecināja par nepieciešamību iepazīt šī autora daiļradi tuvāk. Taču pēc "Gripsholmas pils" izlasīšanas esmu gatavs kļūt par daudz lielāku Tuholska talanta cienitāju. Šis "vieglais atvaļinājuma romāns" kā tas tiek anonsēts grāmatas ievadā iedomātā sarakstē starp Tuholski un viņa izdevēju, stāsta par dažām nedēļām atvaļinājuma, ko Gripsholmas pilī pavada vārdā nenosauktais autors (reizēm saukts par Peter, reizēm par Fritzchen un reizēm - par Kurt, bet neviens no tiem nav viņa īstais vārds) un Lidija, saukta arī par Princesi. Protams, patiesībā viņa nav nekāda princese, bet gan sekretāre kādam resnam un nesimpātiskam konsulam. Zviedrijā viņi pavada dažas nedēļas brīvā mīlestībā, tusēšanā apkārt un ar citiem ļaudīm un vienkārši - esot ne gluži pieņemami sabiedrības morālei (tiesa - Vācijas sabiedrības, ne Zviedrijas, jo zviedri, šķiet, jau toreiz bija diezgan seksuāli emancipēti). Romānā ir arī dramatiskā līnija, kas skar kādu meiteni, kura dzīvo pansijā pie stingras un nežēlīgas saimnieces, kuru galvenie varoņi mēģina no turienes izpestīt. Taču grāmatā galvenais nav tas, kas ir uzrakstīts - bet kā tas ir uzrakstīts. Un uzrakstīts tas ir viegli, laiski un relaksēti, kā tādā "The Kinks" dziesmā. Un no tā, protams, var secināt, cik ļoti Tuholskis kā ebrejs bija tāls no vācu gara - vai nopietns āriešu autors uzdrīkstētos bez sevišķas pietāties aprakstīt "Ménage à trois"? Šādu romānu varētu uzrakstīt Remarks (jo ietekme no viņa šeit ir jūtama), ja viņš nebūtu piedalījies karā un ja viņš būtu pasācis smēķēt marihuānu. Tiesa, Tuholskis arī bija karojis, bet viņu tas, kā izskatās, nebija tik ļoti pārveidojis, un viņš spēja rakstit tā, ka šīs grāmatas lasīšana man atgādināja garšīgu saldējumu. Dažas vietas gan nebija tik viegli uztveramas, kad varoņi savā starpā sāk sarunāties "plattdeutsch" dialektā, kuru es (atzīšos godīgi) nesaprotu. Bet īsti tas netraucēja, un tā jau tas laikam bija domāts. Un vēl jāsaka - man bija grūti noticēt, ka šī grāmata uzrakstīta pirms 80 gadiem - tā ir tik moderna un tik bezkaunīga, ka arī 2010.gadā tās ekranizācija Holivudā varētu sacelt pamatīgu furoru. Ļoti rekomendēju, lai arī nezinu, vai to ir iespējams dabūt latviešu vai krievu valodā (anglisks izdevums gan esot).

"Undertaking Betty" jeb "Plots with a View" (filmas nosaukums Anglijā) ir melnā komēdija, kurā galvenajā lomā ir Brenda Blethyn, mums pazīstama arī kā tante Greisa no "Saving Grace". Tu varētu vaicāt: "Ja jau jums nepatika Saving Grace, kālab jums vajadzēja skatīties šo filmu?" Un es atbildēšu - no reason. Taču "Undertaking Betty" arī ir savi plusi, no kuriem galvenais ir daudz zināmāks aktieru ansamblis - līdzās Blythen`ai šeit redzami: Alfrēds Molina, Kristofers Volkens, Naomi Votsa un pat Džerijs Springers. Jā, tas pats Džerijs Springers, kurš bija aktuāls arī Latvijā laikos, kad es vēl gāju skolā. Ja kas - izrādās, ka Džerij Springera šovs vēl joprojām turpina pastāvēt. Nezinu gan, cik tas tagad ir populārs, un patiesībā pat nevēlos zināt, bet droši varu teikt, ka Springers ir atbildīgs ne tikai Weird Al Yankovic dziesmu "Jerry Springer" (Barenaked Ladies "One Week" parodija), bet arī par raidījumu "Okna". Man gan par šādām lietām uztraukties nevajadzētu - kā no TV diezgan brīvam cilvēkam, bet nevaru nepieminēt šādus faktus.

- Čipis ir nobarojies, šim nepieciešams tievēt