Kazhes pierakstu burtnīca

GC.com slēpņu meklēšanas lapā smuks reklāmas bloks parādījies... Ne īsti manā gaumē ir šādi risinājumi. Droši vien šiem vajag naudu, lai Latvijas atsevišķajam reviewer`am maksātu :)

Ja "Broken Boy Soldiers" nespēja pilnībā mani pārliecināt, ka Džeka Vaita un Brendana Bensona apvienība varētu būt ne sliktāka, bet varbūt pat labāka par "The White Stripes", tad "Consolers of the Lonely" šo jautājumu pilnībā atmet. Šajā albumā īpaši spēcīgi izpaužas Vaita mīlestība pret sešdesmito-septiņdesmito gadu smago roku un vismaz manās acīs The Raconteurs ir labākie Led Zeppelin, ko 21.gadsimts spēj piedāvāt, noteikti labāki par iespējamo Peidža un Plānta apvienošanos LZ krāsās. Atšķirībā no sava priekšgājēja, otrais The Raconteurs albums ir ļoti vienmērīgas kvalitātes ieraksts - te nav tā, ka būtu principiāla atšķirība starp singliem un mazāk zināmajām dziesmām. Sākas tas ļoti enerģiski - ar divām no ieraksta skaļākajām un aktīvākajām dziesmām - "Consoler of the Lonely" un "Salute Your Solution" (pēdējā mani vienkārši sascinē ar abu grupas līderu saspēli visdažādākajos veidos), bet tālāk Raconteurs nekautrējas demonstrēt arī savu mazāk agresīvo pusi. Ieraksts ir ļoti daudzveidīgs, tajā līdzās Led Zeppelin manierē ieturētam hardrock atrodas vieta gan kantrī, gan blūzam. Manu iecienītāko dziesmu vidū noteikti varu minēt "The Switch and the Spur", "Top Yourself" (viena no White Stripe`īgākajām dziesmām šajā albumā), balādi "Many Shades of Black" un noslēdzošo "Carolina Drama".

Pēdējā laikā kaut kā ļoti bieži "iekrīt acīs" dažādas īpaši absurdas un idiotiskas reklāmas, vēl vairāk nekā iepriekš. Pat neskatoties tām muļķībām, kas bija redzamas uz katra reāla vai virtuāla plakāta priekšvēlēšanu laikā (cieti? viss būs labi? Dombrovskim jāturpina strādāt?), arī nepolitiskās reklāmas izceļas ar vienkārši šokējošu idiotismu.

"The Kinks" izlēma grupas vēsturi pabeigt ar pamatīgu troksni - ierakstot sliktāko albumu grupas pastāvēšanas vēsturē. Esmu lasījis, ka "Phobia" ir ļoti draņķīgs ieraksts tāpēc, ka tas izklausoties pēc Kinks mēģinājumiem atdarināt Slayer. Taču es nesaprotu, kur varētu rasties šādi apgalvojumi. "Phobia" nepavisam nav metālam piederīgs ieraksts. Patiesībā tas ir piederīgs tikai vienam - atkritumu tvertnei. Jau pati doma grupai, kura desmit gadus nav radījusi nevienu puslīdz pārliecinošu ierakstu, ierakstīt 74 minūtes garu albumu šķiet pilnīgi garām. Reja Deivisa iedvesmas 80.-90.gados labākajā gadījumā pietika vienai dziesmai gadā, un ko gan var gaidīt no ieraksta, kurā ir veselas 17 dziesmas? Nezinu, ko gaidīja pats Rejs, bet sagaidīja viņš ļoti draņķīgu albumu, kurā nav gandrīz nekā baudāma. Rejs mēģina savus spēkus dažādos mūzikas stilos (lielākoties - 1993.gadā pagalam neaktuālos un novecojušos), un izgāžas teju visur. Viņš var ar "Somebody stole my car" radīt nekam nederīgu new wave, ar "The informer" - šausmīgi šmalcīgu adult contemporary, ar "Only a dream" - parodiju par Lū Rīdu, ar "Phobia" - sliktu hard rock dziesmu, un tā tālāk. Es pat nezinu, vai šajā albumā ir jebkas, kas kaut nedaudz varētu izpirkt tā grēkus. Rejs ir pazaudējis savu kādreiz tik dievīgo zēnišķo balsi, Deiva ģitārspēle ir tik neizteiksmīga, cik vien iespējams, un vispār neko citu, kā vien fobiju pret šīs grupas daiļradi "Phobia" manī izsaukt nespēj. Fui!

Es esmu savulaik "Latgalītē" pircis pirātiskus kompaktdiskus. Mans tēvs tur no kaut kādiem večiem pirka visdažādākās detaļas dažādai elektrotehnikai. Bet ir viens, ko es tur nepirktu nekad un nemūžam - jebko, kas saistīts ar divriteņiem. Kāpēc? Nepērc zagtu! Protams, varbūt Latgalītē ir iespējams iegādāties arī kādu nezagtu velodaļu, bet tā tomēr ir izslavēta vieta, kurp doties, ja tev nozagts ritenis. Man divas reizes šādi ir atgadījies, un diemžēl ne vienā, ne otrā reizē nekādas ziņas par riteni vēlāk iegūt neizdevās. Bet kļūšana par upuri man nedod tiesības pirkt zagtu, drīzāk otrādi - tas šķiet nepieņemamāk, jo šādā veidā es atbalstītu tos cilvēkus, par kuru upuri pats jau esmu kļuvis.

"UK Jive" ir tieši tik bezcerīgs albums, kādu no The Kinks varēja gaidīt 1989.gadā. Man pat grūti saprast, kas bija tas dzinulis, kas lika grupai turpināt rakstīt vienu komerciāli un mākslinieciski neveiksmīgu albumu pēc otra. Rejs Deiviss taču ir gudrs vīrietis, viņam pēc idejas vajadzētu saprast, ka nebeidzama vecu melodiju vilkšana no atkritumiem, apdziedot vienas un tās pašas simts reizes nodreijātās tēmas, ne pie kā laba novest nevar. Varbūt kaut kādā brīdī Rejam Deivisam piemetās kāds brain slug no Futurama pasaules? Man pat cita izskaidrojuma nav. "UK Jive" vispār kā tāds izklausās pēc ieraksta, kuru radījusi nevis dzīva grupa, bet gan zombiju apvienība, kur nevienam nav sevišķas intereses nedz par mūzikas radīšanas procesu, nedz par tās gala produktu. Aranžējumi ir kokaini un vienveidīgi. Kā Rejs Deiviss varēja nolaisties tādā līmenī, lai piepildītu albumu ar bezcerīgi garlaicīgiem mēsliem kā "How do I get close", "Now and then" un "Bright Lights"? Reizēm viņš mēģina atdzīvināt divdesmit gadus senu pagātni, kā, piemēram, dziesmā "War is over", taču šīs ir tādas dziesmas, kas nevis tev saka: "Tas ir vecais labais Rejs Deiviss, kas sešdesmitajos gados bija viens no pasaules radošākajiem mūziķiem, un viņš ir atgriezies.", bet gan drīzāk liek tev nolikt malā šo ierakstu, lai paklausītos īstu jaunu Reju Deivisu, nevis kaut kādu 20 gadus vēlāk radītu atgremojumu. Lai gan, protams, šāda dziesma ir baudāmāka nekā 90% šī ieraksta satura.

Zemāk redzams visai draņķīgas kvalitātes slaidšovs, kurā redzams, kā mēneša garumā man aug bārda. Draņķīgs tālab, ka mainās vieta, kur fotografēts, leņķis, kurā fotografēts, manu matu izspūrums un viss pārējais. Bet vismaz var redzēt, ka daudz maz ar bārdu mēneša laikā tomēr noaugu.

Šīs filmas sižetu var atstāstīt pavisam normālā veidā. Skots Pilgrims ir 23 gadus vecs dīkdienīgs puisis, kas dzīvo pie sava drauga - geja, guļ ar viņu vienā gultā, bet pats nav gejs. Skotam ir 17 gadus veca draudzene - ķīniešu meitene vārdā Knife. Viņa attiecības ar nepilngadīgu meiteni nepatīk nedz Skota māsai, nedz viņa draugiem un grupas biedriem. Skots ir basists grupā, kas piedalās kādā Battle of the bands pasākumā un cīņā par slavu un laimi. Lai ari Skotam it kā Knife patik, viņš tomēr ieķeras nedaudz pieredzējušākajā meitenē ar violetiem matiem vārda Ramona. Taču, lai viņa un Ramonas attiecībās pienāktu miers un laime, Skotam ir jāpievarē 7 Ramonas bijušie. To viņš filmas garumā arī dara, noskaidrojot savas attiecības pret abām meitenēm, mūziku un pret apkārtējo pasauli.

Neticami, bet fakts - 2003.gadā "Deep Purple" izdevās ierakstīt albumu, kas par spīti jebkādas intereses trūkumam no kritiķu un ierakstu pircēju puses bija sasodīti labs. Jaunajā tūkstošgadē grupa iesoļoja bez viena no saviem nozīmīgākajiem dalībniekiem - Džons Lords no grupas aizgāja neilgi pirms tās koncerta Rīgā 2001.gadā (kas, protams, bija aplauziens tādiem šīs grupas cienītājiem kā man, kas bija uz šo koncertu), bet viņa vietu ieņēma Don Airey, kas savas muzikālās karjeras laikā bija izvandījies pa veselu kaudzi visdažādāko ansambļu - "Babe Ruth", "Colosseum II", Gary Moore grupā, "Black Sabbath", "Rainbow", "MSG", "Thin Lizzy", "Jethro Tull", "Whitesnake", "Judas Priest", UFO, Brian May grupā, u.t.t. Parasti, ja kāds mūziķis spēlē katru gadu citā ansamblī, tas neliek domāt, ka viņš būtu kaut kas super grandiozs, drīzāk - ka viņam labi patīk tusēt. Un pilnīgi iespējams, ka tā bija arī ar Don Airey.

Ir tāds Interneta resurss Statcounter.com, un tajā ir sadaļa statistika, kurā tu vari uzzināt aktuālās Interneta tendences atbilstoši Statcounter datiem. Piem, procentuālo sadalījumu starp lielākajiem Interneta pārlūkiem pasaulē.